Vīne 🇦🇹

Šoreiz Vīne iznākusi tikai kā pārsēšanās vieta: WizzAir saraksta maiņas izčakarēja vakar iecerēto Pēru Gintu (biju pat biļeti tīmeklī nopircis). Kamēr tiku caur Nirnbergu tiku līdz Budapeštai, un tad ar vilcienu līdz Vīnei, bija jau melna nakts.
Izeju vēlā rīta pastagā pa Prāteri (pamatīgs parks un tingeļtangeļu (kopš 1766. gada!) vieta uz salas starp Donavu un kanālu). Saulains, bet salts rīts; staigātāju pavisam maz;  skrējēju vairāk, viens otrs pat īsbiksēs (brrr!). Dīķiem, kuros neperas ūdensputni, pāri plāns ledutiņš.

Kugelmugeļa robežpunkts

Galvenais, ko vēlos apskatīt, — Kugeļmugeļa Republika. Kādam 🇦🇹 pilsonim vārdā Edvīns Lipburgers bijušas domstarpības ar valsti attiecībā uz būvatļauju iecerētajai lodveida ēkai (der Kugel (vācu val.) — sfēra, lode), un viņš nolēmis dibināt savu valsti. Jāuzteic Austrijas valsts humora izjūta, jo ne ēka nojaukta, ne dumpīgais pilsonis ķurķī sapūdēts vai pie spaidu darbiem likts.
Wikipēdijā atrodams mikrovalstu sarakts (dažas no valstīm pagalm virtuālas), un citstarp tur arī Užupes Republika Viļņā. 🇱🇻 teritorijā gan nevienas pašas. ;( Pēc pāris foto tālrunis paziņo, ka viņam par karstu (kad ārā ap 0c) & nomirst. Šodien vairāk bilžu nebūs.
Turpat pāri kanālam mīļā Hundertvasera muzejs KunstHausWien. Ēkas apmeklējums ir notikums pats par sevi (Hundertvasers man tīk krietni labāk par Gaudi), turklāt neesmu tur bijis pāris gadu.
Augšstāvā ne pārāk interesanta fotoizstāde: lielākoties amju uzņemti gadījuma kadri, retam jūt koncepciju cauri. Toties divos stāvos, kas veltīti pašam Hundertvaseram, paseni grafikas darbi, ko nekad neesmu redzējis. Interesanti vērot, kā stils mainījies līdzi laikam.
Hundertvasers lielākoties slavens viņa projektēto ēku dēļ. Arī muzejs starp tām: fasāde lielākoties dažāda lieluma un dažādā rakstā klātām melnbaltām flīzītēm, it kā podnieka veidotas strupas raibas kolonnas, iekštelpu grīdās dēļi no otreiz izmantotām sijām mijas ar uzkumpušiem flīzētiem gabaliem (jā, jā, grīda ar kūkumiem), katrā stāvā vairākas ar zemi pildītas lodžijas, no kurām fasādē tiecas dzīvi kociņi (Hundertvasers ne tikai sludināja ekoloģiskas idejas — kad tas nebūt nebija moderni & nesalīdzināmi inteliģentāk nekā tas glupais sviedru skuķis — bet arī implantēja tās dzīvē & darbos).
Maķenīt paklīstu pa pilsētu, un laiks doties uz lidostu. LaudaMotion (četri lidojumi nedēļā) darījis galu boļķika monopolam, un tagad uz Vīni & atpakaļ var nokļūt par daudz pieticīgākām naudiņām (atšķirību starp abu lidsabiedrību pakalpojumiem gandrīz nekādu; Lauda neplosās & nesver pasažieru rokas bagāžu pie izejas uz gaisa kuģi). OE172 VIE 🇦🇹 - RIX 🇱🇻, 1h43, & esmu tikpat kā mājās.

Priština 🇽🇰

Busā no Prištinas 🇽🇰 uz Skopji 🇲🇰.

Tā nu ir iznācis, ka vienīgās Eiropas valstis, kurās nekad nebiju bijis, ir Monako un bijušās Dienvidslāvijas sastāvdaļas.

Autobusi no Skopjes uz Prištinu ik pa stundai; ceļā 2+h, lai gan starp pilsētām tikai 90km (4/5 ceļa pa Kosovas teritoriju). Autobuss izrādās paliels mikriņš, ceļš līdz robežai tāds ne visai, toties kosovieši uzbūvējuši autostrādi kā Vāczemē: divas joslas katrā virzienā, kalnos viadukts aiz viadukta, uzbrauktuves, nobrauktuves, barjeras, apgaismojums apdzīvotu vietu tuvumā; Eiropa, kas Eiropa.

Ar latvju personas apliecību eju pār 🇽🇰—🇲🇰 robežu paceltu galvu. Abu valstu robežsargi busiņā salasa visu dokumentus, pēc brītiņa atgriežas & izdala atpakaļ.

Diena saulaina, bet salta, Kosovā visus laukus klāj plāna sniega kārtiņa. Dzīvi maitā vienīgi kāda bosniešu tante ar savu tērgāšanu; piešuvās Skopjes autoostā (atbildēju uz viņas jautājumu, vai gaidu busu uz Prištinu). Laiku pa laikam — kad viņai šķiet, ka neklausos pietiekami uzmanīgi, — piebiksta vēl ar elkoni. Nezin kāpēc bērnībā man kodināja, ka jāuzmanās no svešiem onkuļiem. Muļķības, vairums svešu tanšu ir daudz kaitīgākas!

No kurienes Kosovas neatkarībai kājas aug...

Serbu asinsdarbi Dienvidslāvijas karu (1991—2001) laikā veicināja Kosovas valsts izveidošanos (ne gluži bez palīdzības no ārienes), un Priština no neievērojama autonomā apgabala (pat ne republikas) lielākās pilsētas kļuva par valsts galvaspilsētu. Iedomājieties, ka tā piepeši ir noticis, piemēram, ar Gulbeni ;D. Viņiem: 1) jāizdomā valsts karogs, 2) rajona bibliotēka jāpārdēvē par nacionālo & vismaz jauna plāksne jāpasūtina, 3) jāuzrok, kurš gaŗa sfairas darbonis (māte Terēze) uzturējies pilsētā vismaz trīs diennaktis, & steigšus jāuzstāda viņam piemineklis vismaz sēdoša suņa augumā (ir arī piemineklis Skanderbejam), 4) padomju laika dzelsbetoni kultūršķūnī jāizrūmē istaba sūtņu akreditācijas vajadzībām. Lūdzu atvainot, ja Gulbenes piemērs kādu aizskāris. Kopš valsts dibināšanas 2008. gadā Kosova, šķiet, visu minēto paveikusi.
Dienvidslāvijas laikā Prištinā viss senais mērķtiecīgi grauts, un tur patiesi maz kas skatāms. Informācijas kioskā galvenajā gājēju ielā ieguvu pilsētas karti; tajā ducis aplīšu apzīmē vēsturiskas ēkas, bet patiesībā uzmanības vērtas  tikai pāris mošeju, visas pārējās — ar mūsdienības elpu (plastmasas logiem utt.) apdvestas. Tīrības ziņā ar Vīni vai Kuldīgu, kur ielas trīsreiz dienā ar šampūnu mazgā, pilsēta nav salīdzināma, tomēr arī mēslošanas prasmju ziņā kosovieši/kosovāri pamatīgi atpaliek no sivniem grieķiem.

Šķita, ka pilsēta visai droša, vienīgi mana vecuma ļaudis var arī nesagaidīt, kad auto palaidīs uz neregulējamas gājeju pārejas. Rīkojos kā Mme Karēņina.. Pārtikas lielveikali kā jebkur citur, vienīgi alkohola izvēle pagalam trūcīga (musulmaņi?). Bija auksts (pāris grādu sala) & vējains; biju nodomājis saildīties ar mazumiņu groka, bet neiznāca — stiprās dziras bija tikai importa & lielās (ne mazākās kā 0,7l) pudelēs.

Apgrozībā eiras, pirms tam bijušas vācu markas; gan vienas, gan otras viltnieki ieviesuši uz savu roku, un, ja kādreiz tiks līdz uzņemšanai Savienībā, būšot ar roku uz Bībeles jāzvērē, ka turpmāk tādus pigorus vairs netaisīs.

Ielu tirdzniecības daudz mazāk nekā Dārza ielā Pēterpilī, ubadžu gan daudz. No vienas vietas mobilo tālruņu & to pribambasu veikaliņi; uz aci vērtejot, uz trim valsts iedzīvotājiem iznāk viens. Nez, viņi kērlingu ar tālruņiem spēlē vai karbonādes klapē. Gribēju nopirkt tālrunim aizsargstikliņu (€3 🇽🇰 vs. €15 🇱🇻), bet Florešā gūtā unikālā veidola dēļ manējais uz mūžu lemts vienīgi unprotected sakariem.

Piemineklis lego klucītim

Kādā bistro ieturēju ļoti gardas pusdienas: acu priekšā uz restēm uzcēla plānum plānas aknu strēmelītes. Mmmm! Kopā ar salātiem, kafiju, plāceni — €3. Par 50 sančiem dzeramnaudas dabūju: Thank you so much, sir.

Gandrīz visi, ar ko iznāca darīšana, pārsteidzoši labi runāja angliski. Tūristu ļoti maz; jutu, ka laiku pa laikam aiz manis aizķēras skats; lielakajā daļā sarunu vaicāja, kādi vēji mani šurp atpūtuši.

Grāmatu veikalos varēja dabūt kādu sešu veidu pastkartes, visas kā viena lieliski papildinātu Ulža garlaicīgu pastkaršu kolekciju. Daži laimīgie kaut kad saņems (man pašam vēl — šodien 22. decembris — nav atnākusi) ļooooti eksotisku sūtījumu.

Nakstmājām biju noīrējis istabu četristabu dzīvoklī gluži jaunā daudzstāvu namā vēstniecību rajonā (tā bija aprakstā, €10). Dzīvoklis bija ļoti jauks — viesistabā viena siena no stikla, un elpu aizraujošs skats uz stadionu & pilsētas centa namu  jumtiem. Tonakt biju vienīgais viesis un varēju gulšņāt pa visiem viesistabas dīvāniem.

Otrā rītā vēlreiz izstaigāju caur centru, atdevu pastā sarakstītās pastkartes (pastkastu nekur nemanīja) & laidu atpakaļ uz Skopji. Interesanti būtu pēc 20 gadiem vēlreiz...

DIE ZAUBERFLÖTE Berlīnes 🇩🇪 Komiskajā operā

Lielākā daļa tapusi gaisā starp BCN 🇪🇸 un SKP 🇲🇰 (W67738).

Man šķita, ka izdaudzinātais Barija Koski (Barrie Kosky, austrālis, Komiskās operas galvenais režisors) režisores Sjūzenas Endrades un animātora Pola Berita (abi no Lielbritānijas; producentu apvienība 1927) Burvju flautas iestudējums iet jau gadu piecpadsmit & esmu palicis beidzamais, kurš to nav redzējis.
Daži vārdi par opernamu: Berlīnē tādu ir trīs, un Komiskā operai izdevies atrast savu nišu: turp iet skatīties, ne klausīties. No viņu iestudējumiem allaž mute paliek vaļā; muzikālā puse ir, teiksim, pieklājīga. Viņi labi saprot, ko var un ko nevar celt (& nest). Atceros tikai vienu reizi, kad, manuprāt, viņiem būtu vajadzējis atturēties no kāda gabala — tie bija Bernta Aloiza Cimmermaņa Zaldāti, ļoti sarežģīta mūsdienu mūzika (1965).
Un vēl — viņi teju visu uzved vāciski; traki jocīgi klausīties, piemēram, Prilepas & Mivlozara duetu no Pīķa dāmas: Мой маленький дружок, мой милый петушок... vācu mēlē. Vienīgi Debisī Peleasu & Melizandi nebija iedrošinājušies vāciskot. To gan es būtu gribējis dzirdēt!
Burvju flautas sāls videoprojekcijās; precīzāk — tās šajā iestudējumā galvenajā lomā, no pirmās līdz beidzamajai sekundei, izņemot priekšspēli.
Skatuves arka aizslieta ar baltu (saplākšņa?)  sienu, kurā kādas 6...8 durvis ar centrālām virām — gan skatuves grīdas līmenī, gan augstāk. Uznāciena vietā dziedātāju izgriež skatītājam redzamu, un viņš laiž dziedamo vaļā. Aktierspēli gandrīz pilnībā aizstāj animācija. Papageno, piemēram, gandrīz allaž parādās uz skatuves kopā ar (animētu) melnu kaķi; reizēm tas iet Papageno pa pēdām (maķenīt darbības tomēr proscēnijā notiek), reizēm sēž līdzās & gaida, kad tam aiz auss pakasīs.
Animācijas patiesi asprātīgas un — galvenais — saskaņotas ar mūziku. Skaidrs, ka diriģentam partitūra galvā, bet šajā iestudējumā tur jābūt arī videopartitūrai, lai zirneklis (par to vēlāk), piemēram, stepotu bungu ritmā.
Muļķīgi & neiespējami ir pārstāstīt animāciju saturu, tomēr lūkošu, vai spēju lasītāja acu priekšā uzburt sevis redzēto: Pamina, stāvēdama augstu virs skatuves (durvis!) uz animētas aizas malas, kontemplē par to, ka Tamino viņai nespīd & dzīvot bez viņa nav vērts. No dzīvas Paminas rumpja pastiepjas animēta roka, nez no kurienes atvirpuļojis dūcis to šņik-šņak, un aizā gāžas asiņu strūkla.  Tajā brīdī parādās Tamino, Pamina atplaukst & asinis piepeši (pretrunā ar vispasaules gravitācijas likumu) salīst atpakaļ Paminas rokā. Notiekošo no radzēm otrā aizas sienā vēro trīs tādi kā harpiju skeleti: groza galvas & cilā spārnus. Un tā visas 2h15.
No animācijas saspēles ar dziedātājiem brīžiem paliek mute vaļā, tomēr mani visvairāk sajūsmināja iestudējums kā GesamtKunstWerk (vienots mākslas darbs): tās ir atsauces uz mēmo kino, kas caurauž iestudējumu & saliedē to vienotā veselumā.
1) patiesībā animācija mēmajās filmās nebija retums: to, ko nevarēja uzfilmēt, piezīmēja klāt; Žorža Meljesa Ceļojums uz mēnesi (Le Voyage dans la Lune, 1902, video) ir spilgtākais piemērs, kas man zināms;
2) masku* & vinješu lietojums. Vinjete/maska* (kino) — kadra malu pakāpenisks (vinjete) vai krasi norobežots (maska) aptumšojums. Piemēram, kadrs ieslodzīts liela atslēgas cauruma apveidā — lai liktu skatītājam noprast, ka notiekošo kāds nolūr. Te piemērs no Ernsta Lubiča filmas Austeru princese (Die Austernprinzessin, 1919); 20s laikā veselas divas maskas. Operā animācija kādā brīdī satumst un saraujas par gaismas riņķi (masku) ap kādu tēlu. Tam arī funkcionāla nozīme, jo..
3) Burvju flautā padauz runātu tekstu (režisori pūristi ar tiem moka skatītājus; tie, kuriem veselais saprāts vietā, — izmet), režisoru uzdevumā animators visus tekstus uzlicis cacīgos burtveidolos uz ekrāna. Tad, kad laiks runātiem gabaliem, ekrāns satumst, atstājot maskas ap tēliem, kas palikuši uz skatuves, un teksts lasāms gluži kā mēmajās filmās. Reizēm arī burti animēti: Paminas Mutter! Mutter! aizskrien no viņas maskas pie Nakts karalienes otrā ekrāna stūrī, gluži kā skrejošie burti uz Sarkanās zvaigznes (mopēdu rūpnīca pie Gaisa tilta) jumta manā bērnībā. Vai Papagēno & Papagēnas pa- pa- virpuļo kā tauriņi pa visu ekrānu.
4) tērpi, grimms, frizūras — kā no tā (mēmo filmu) laika: nepagalam neesmu 20. gadsimta sākuma modes spečuks, bet, piemēram, filca aubītes ar plīvuriem trim dāmām jau nu ļoti vedināja uz to laiku. Un ekspresionisma teātra/kino grimms — koši baltas sejas ar milzu tumšiem acu dobumiem.
5) atsauces uz mēmā kino varoņiem un aktieriem: jau pirmajā Papagēno uznācienā bija skaidrs, ka viņš iecerēts Basters Kītons (Buster Keaton, pie mums diemžēl tikpat kā nezināms: krieviem Čaplins viņa "kapitālisma kritikas" dēļ bija bezgala mīļš, un pēc krievu laika kino lielā mērā kļuvis par amju pīrāgu patērēšanu), un tāpat par Paminu — ka viņa Luīze Brūksa (Louise Brooks, karē(?) frizūra; ja neatvērāt Sjūzenas Endrades saiti iepriekš, izdariet to tagad — Luīze kas Luīze!). Monostats manā prātā saistījās ar Bēlu Lugoši (tēloja grāfu Drakulu 30. gadu amju filmā).
Kad pēc operas beigām, rindā pēc jaciņas stāvēdams, meklēju apliecinājumu saviem minējumiem, uzgāju šo: Monostats no Nosferatu (bļāviens, tas pats Drakula jau ir, tikai no Mūrnava 1922. gada filmas, kurai pavisam cita nozīme kino vēsturē. Kā varēja tā misēties!). Un kaut kur redzētie Zaroastro cilindrs & bārda, izrādās, no Doktora Kaligari kabineta (1920).
Nakts karaliene nākot iz amerikāņu režisora Tima Bērtona (Tim Burton) produucētas filmas Džeimss un milzu persiks (1996), kurā — tāpat kā operā — animācija sadzīvo ar dzīviem aktieriem. Bērtonam piemīt izsmalcināts melnais humors, un viņš, pat Holivudā strādādams, pamanās uztaisīt pavisam ne-meinstrīmu. Vēl viņam gotiskas lietiņas mīļas, tāpēc zirnekļi parādās arī viņa paša uzņemtās filmās. No nabaga dziedātājas (Karalienes) redzama tikai galva; viss pārējais — milzu ķermenis & daudz kāju, kas stepo, tirgojoties ar Tamino, vai niknumā iet pa gaisu, nolādot Zaroastro.
Divarpus nedēļu nedod mieru Papagēna: baigi izskatījās pēc Polas Negri, bet nevaru atrast nevienu kadru no filmām, kur viņa galifē & turbānu/čalmu ar strausa spalvu galvā.
Par muzikālo pusi: Mocartu beidzamo divdesmit gadu laikā esmu klausījies tikai kādu blakus apstākļu vadīts: lai iekļūtu Ļvivas un Budapeštas operā, vai tāpēc ka kruta režija — kā Komiskajā operā. Izklausījās gluži pieņemami, lai gan nevienu dziedātāja vārdu iepriekš dzirdējis nebiju: ļoti pārliecinoša Pamina, tāpat Tamino. Un dāmas. Papagēno tā kā maķenīt nevilka, bet manā galvā viņam nopietna konkurence — tīmeklī no vienas vietas klipi ar Saimonu Kinslisaidu; tāpat ar Nakts karalieni — nebūt ne slikti, tomēr citas (ierakstos) tricina balstiņas pārliecinošāk. Bet kā jau teicu, mūzikas baudīšana nav galvenais Komiskajā operā. Ak, jā — diriģēja Ainārs Rubiķis, Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs. Un rakstā, ko uzgāju rindā pie garderobes, izlasīju, ka lasāmo (Mocarta iecerēto runāto gabalu) laikā iespraudumi no autora klavierdarbiem. Jocīgi jau bija klavieres ne no šā, ne tā, bet vai es zinu, kā vajag...
(P.S. Apspriedu operu ar draugiem, un Marekam bija spožs skaidrojums: mēmās filmas taču pavadīja tapieris! Loti iespējams, ka tas sestais punkts mēmā kino stilizācijas paņēmienu uzskaitījumā.)
Un vēl viena doma no divkārt piesauktā raksta: Burvju flauta ir pasaka, un Komiskajā operā tā patiesi ir iestudēta kā pasaka. Ja mani jaunībā būtu veduši uz šitādiem iestudējumiem, varbūt arī es uz Mocartu bez trakokrekla.
Promejot, pie ārdurvīm milzu šķīvji ar īpašām Komiskās operas konfektēm — tā opera pateicas skatītājiem par apmeklējumu. Negausīgākie paķēra divas — vienu ēšanai, otru fočēšanai.
Ja neesat redzējuši šito brīnumu, varat paspēt vēl šogad (boksēšanās dienā), pēc tam 9., 11., & 18. janvārī, vēlākus datumus skatiet paši šeit.

P.S. Paldies profesorei Ingai Pērkonei-Redovičai par kino vēstures kursu Kultūras akadēmijā.