3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

Vakar staigāju ~šo (https://www.wikiloc.com/hiking-trails/ushguli-khalde-adishi-117474781), tikai pretējā virzienā (Adiši–Ušguli): 8h, 10am–6pm, beigas (~9km) nevis pa taku nogāzē, bet ceļu. Trešdien no gaisa kuģīša (L410) redzēju Čhunderi pāreju (2722m, iecerētā gājiena augstāko (& sniegotāko) vietu): nešķita, ka ❄ tur pārāk daudz. Tomēr biju gatavs, ka nāksies atgriezties Adiši & nakšņot vēlreiz tur.

Vakar no rīta Tarzāns, viesu nama saimnieks Adiši, pastāsta, ka kāds pa iecerēto taku pēc pirmā sniega esot gājis. Bingo! Tātad iespēja, ka atgriezīšos,— niecīga. Nino, saimniece, uz atvadām iebāž man kabatā pāri svanu ābolu (ვაშლი [vašli]), 1800m augstumā augušu.

Pirmie 6km pa līdzenu taku gar ადიშისჭალა (Adišičala) upīti, kura tek no ledāja. Daudz knapāka, nekā oktobrī: ūdens daudzums atkarīgs no gaisa temperatūras & ☀ starojuma. Uz takas zem plānās sniega kārtiņas dažviet ledus; veicu kādus trīs vai četrus pusotra apgrieziena salhofus & vienu ritbergeru; manuprāt, tīri jēdzīgi, jo allaž piezemējos uz kājām. Vietā, kur oktobrī brizdams samērcēju pat īsbikšu galus, tagad varētu pat nenoautiem apaviem tikt upītei pāri; zābaciņus tomēr noauju, jo akmeņi straumē apledojuši & negribas iežauties visā garumā. Ūdens maķenīt pāri potītēm. Tālāk ~3km/450m kalnup. Kāds (ļaužs) patiesi pa taku gājis pirms beidzamā ❄ (~3cm), bet pēc tam — kaut kas suņveidīgs. Ja nu kas, man sarkana cepurīte ⛑ somā. Aši tieku līdz 2650m augstumam, kur beidzas mežiņš. Lai arī debess pilnībā apmākusies & sijā smalks sniedziņš, sniegs uz takas žilbinošā baltmē & nevar saprast, kur iepriekšējais gājējs licis pēdu. Ja netrāpu, sniegā līdz 2/3 ceļgala augstuma. Tomēr pārejas tuvums dzen uz priekšu, un drīz vien arī stabiņš ar augstuma atzīmi 2722m klāt.

Lejupceļs pa dienvidu nogāzi, kurā ❄ vien pāris centimetru. Slīdamībai ar to gana, un jaunie Aldi zābaciņi maķenīt spolē, tomēr ~500m lejup pieveicu bez salhofiem & ritbergeriem. Grēdas šajā pusē vējš stiprāks, tāpēc uzvelku vēl vienu jaciņu — ar kapuci. Ceļa atlikusī daļa — gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas: 19km pa palīdzenu taku līdz Haldei (ciemam, kurā ļaudis tikai vasarā), tad pa lauku ceļu caur Iprali (ciems, kurā dažas mājas ar mītniekiem arī ziemā) līdz Davberi un tad pa pusbūvētu šoseju (būvē patiesi pamatīgi — no betona, kā kalnos pienākas). Ticis uz ceļa, @ booking.com pasūtinu naktsmājas. Pusceļā piestāj pretimbraucošs mikriņš, un šoferītis, uzzinājis, no kurienes esmu atnācis, vaicā, vai saviem spēkiem tikšu līdz galam. Pateicos & atsaku, ka 5km līdz tumsiņai var arī atpakaļgaitā paspēt.

Ap sešiem, kad krēslo, nonāku viesu namā. Drīzāk esmu nosalis, nevis noguris. Istaba tīri jēdzīga, tikai vēsa gan; elektriskais sildītājs ne pārāk jaudīgs, turklāt istabā labu laiku neviens nav mitinājies. Sasildos dušā (karsta, bet ne pārāk spēcīga), izdzeru kādu litru ūdeni, atceros, kas troļļa mājā raxtīts uz sijas (ēst būs tikai rīt) un, uzvilcis džīnas un svīteri, palienu zem segas. Var iztikt. Sildītāja ventilators maķenīt trokšņo, bet manu miegu traucēt tas nespēj. Nepaužu pat pienācīgu sajūsmu par Antras atsūtītajiem lidojošo lapsu foto — jo tad būtu roķeles no tīkamā zemsegas siltuma jābāž ārā.

3. & 4. oktobris, uz Sakartvelo 🇬🇪

Pērn biju Svanetijā novembra vidū (11.–18.novembrī (?)), un tad 2500m augstumā jau bija sniegs. Šogad kāroju turp noklūt agrāk. Vaktēju cenas, līdz novaktēju KRK 🇵🇱 –KUT 🇬🇪 15.oktobrī par kādām 15 naudiņām. Drīz vien piepirku arī RIX 🇱🇻 – KRK 🇵🇱 par kādām desmit, tikai Krakovā nāktos pavadīt divas naktis.

Kaut kad augustā atnāca ziņa no viziera, ka lidojumā izmaiņas (šoreiz mainīts nevis laiks, bet galamērķis: Kutaisi vietā Tbilisi). Tas nozīmēja, ka drīkstu izvēlēties citu lidojumu no 🇵🇱 uz 🇬🇪 laikā posmā no 15 dienu pirms sākotnējā datuma līdz 30 dienu pēc tā  (no 1.oktobra līdz 14.novembrim) un par maiņu nemaksāt. Vēlējos, protams, pēc iespējas agrāk. Izvēlējos WAW 🇵🇱 – KUT 🇬🇪 otrdienā, 4.oktobrī — tāpēc, ka VanillaSky (kartveļu iekšzemes lidsabiedrība) līdz tam bija lidojusi no Kutaisi uz Mestiju reizi nedēļā — trešdienās. Viņi (vanillasky.ge) patiesi kartveliski atslābināti: sarakstus daudz iepriekš nepublisko, biļetes uz lidojumiem nākamajā mēnesī sāk pārdot vien dažas dienas pirms tā sākumā. Nekartveļi, kuri vēlas lidot pirmajā vai otrajā datumā, var pēc sirds patikas izlēkāties no biksēm laukā. Biļeti (₾50/€18) lidojumam 5.oktobrī nopirku, šķiet, 28.septembrī; par laimi, trešdienas sarakstā bija palikušas.

Biļeti uz Krakovu nācās izmest; tās vietā nopirku RIX 🇱🇻 – WMI 🇵🇱 (Varšavas lauku lidosta kādus 40km no pilsētas centra) pirmdienas, 3.oktobra, vēlā vakarā. Rainis tajā dienā lidoja uz WMI 🇵🇱 arī agrā pēcpusdienā, bet tad baigā nīkšana Varšavā būtu iznākusi. Izpētīju, ka varu paspēt Varšavā pārbraukt no vienas lidostas uz otru arī tādā gadījumā, ja lidojums no Rīgas kavētos un tāpēc neizdotos noķert beidzamo vakara/nakts vilcienu.

3.oktobris

Lidojums RIX 🇱🇻 – WMI 🇬🇪 vienpadsmitos vakarā; iekšējā balss teic, ka jābrauc uz lidostu laicīgāk nekā allaž. Esmu tur nejēdzīgi agri, gaisa kuģis nosebojas, un tad vēl čammāšanās ar iekraušanu & izlidošanu: paceļamies nevis vienpadsmitos, bet teju pusnaktī. Toties lidojums 45min sarakstā paredzētās pusotras stundas vietā. Esmu iemācījies no galvas, ka beidzamais autobuss no lidostas uz Modlinas pilsētiņu (~6km) plkst. 0.03 & vilciens no turienes uz Varšavu — plkst. 0.27. Nākamais — ap četriem rītā. Esmu nolēmis: ja autobusu nokavēšu, ņemšu taksi & lūkošu beidzamo vilcienu noķert. Trīs stundu ilga nīkšana tādā kā Siguldas stacijā ne pārāk vilina.

Nosēžamies ~11.45pm (🇵🇱 laikā ziņā par stundu iepaliek), tad pavizināmies pa skrejceļu & aizbraucam uz perona tālāko galu. Durvis atver diezgan aši, un plkst. 11.56pm esmu ārā no gaisa kuģa. Lidostas tante ved mūs uz ēkas viņu galu, kur ieeja no Šengenas zonas atlidojušajiem. Iekšķīgi dīdos kā driģenes saēdies, tomēr neko nesaku. Pie durvīm tiekam brīdī, kad pulkstenī uzlec 0.02am. Metos skriet,  muitnieks tikai noskatās,  bet pakaļ nemetas.

Autobuss lidostas priekša stāv: tātad takša tiesu esmu ietaupījis. Ielecu, un pēc 20sec durvis aizveras. Āāāā, biļeti līdz Varšavas centram biju nopircis tīmeklī jau Rīgā.

4.oktobris

Vilciens Modlinas stacijā jau gaida, un kādās 40min tiekam līdz Varšavas centram (dienā ar visām pieturām būtu maķenīt ilgāk).

Varšavas lielā (Chopin-a — WAW 🇵🇱) lidosta nieka 7km no centra; reizi stundā turp brauc nakts autobuss. Nolemju iet kājām, jo nakts tik un tā izčakarēta. Gājiens — pa labi apgaismotām ielām kā caur Ķengaragu, vienā vietā pat poliču auto par manu drošību rūpējas, bet nepiesienas. 70min (ap 2.30am), un esmu galā.

Atšķirībā no mīļās VIE 🇦🇹, ierobežotas piekļuves zona (air-side) @WAW 🇵🇱  naktī ciet, tāpēc dodos meklēt kādu guļamsolu mezonīnā. Soli ir, pat bez paroceņiem, bet visi aizņemti, tomēr atrodu, kur vismaz piesēst līdzās kādam gulētājam. Kamēr tiesāju sviesta maizi, gulētājs ceļas augšā, savāc mantiņas & dodas prom. Pasūtinu Karpatu aitas (⏰) 4.30am, apsedzos ar guļammaisu, un arlabunakti. Laiku pa laikam kā no citas pasaules dzirdu brīdinājumus par nepieskatītu bagāžu poļu, ukraiņu & angļu valodā, tomēr visumā gulēšana neizlepušiem ļaužiem tīri jēdzīga.

Atmīnēšanā atklājas, ka mugursomas tīkliņkabatā palicis Karpatos atrastais puspakavs. Pamanījuši ko aizdomīgu, atmīnētāji metas somai virsū, taču aptvēruši, kas tas par aprūsējušu ģelzi, atplaukst smaidā. (Tāpat būs visās nākamajās lidostās, izņemot vienu. Dažā pat parunājās par pakava klātesmes ietekmi uz veiksmi kalnos/dzīvē.)

Lidojums W61575 WAW 🇵🇱 – KUT 🇬🇪 plkst. 6.10am; viziera sistēma par nezin kādiem nopelniem iedalījusi man vidējo vietu pie avārijas izejas (reģistrējos beidzamajā brīdī — vilcienā no Modlinas uz Varšavu). Izrādās, ka vietas man abās pusēs tikušas jaunam pārim; viņi, protams, vēlas sēdēt blakus & dūdot: tā tieku pie loga. Uzreiz pēc pacelšanās pārvelku bikses (Kutaisi būs ap +20c) un liekos uz auss, pa ceļam pamostos tikai brīdī, kad šķērsojam Rumānijas krasta līniju pie Konstancas; pēc tam mūs pamodina, kad jāgatavojas nolaisties.

Kutaisi lidosta krāmējas tikai ar lētajiem, viss raiti & vienkārši. Lidosta lielceļa pašā malā; dienā līdz Kutaisi var tikt ar mikriņiem, kuri no dažādām vietām brauc uz pilsētu (₾3 = rakstīšanas brīdī maķenīt vairāk par eiru). Nostājos šosejas malā, un nepaiet ne minūte, kad viens jau brauc. Ceļmalas diezgan briesmīgas: atkritumi, vairumtirgotavas, daudz autoservisu, pie katra kādi astoņi iecienītāko auto modeļu vraki, kurus pamazām kanibalizē (skrūvē nost izmantojamas rezerves daļas), nezālēm aizauguši tukšāji… Ārpus Tbilisi labāk pa zemi nepārvietoties.

No Kutaisi autoostas uz centru (kādi 2,5km) eju kājam un kaifoju par ☀️ & +15c. Pa ceļam notiesāju lobiani (hačapuri līdzīgs plācenis ar grūstu pupu pildījumu; labākajos gadījumos tas kārtīgi vircēts; Tbilisi esmu uzgājis vietu, kur lobiani cep no kārtainas mīklas).

Centrā nokārtoju daudz mazu darīšanu: tieku pie jauna tālruņa numura (vecā kontu nezin kāpēc nebija vairs iespējams papildināt), samainu naudu, nopērku mazītiņu mugursomiņu kalniem, sapērkos augļus, dārzeņus, biezpiena sieru & maconi (kartveļu/armēņu jogurts). Apmetos hostelī — reiz tur padzīvojos pa dienu, kad lidojums bija vēlā vakarā: silts, tīrs & gaišs, kārtīga virtuve & zvilnētava. Dažas viesu mājas, kurās biju palicis iepriekšējās reizēs, nepavisam nebija čoinas — bez kārtīgas apkures, patālu no centra, mēbeles savāktas pa visu māju (garā dzīve).

Siņevirs–Ļviva 🇺🇦

Šodien jātiek uz Ļvivu. Viens variants: slieties augšā sešos, septiņos doties uz Mižhirji, vienpadsmitos no turienes ar autobusu uz Volovecu (orki pirms kāda laika ietrieca tur raķeti — viņiem vien zināmu iemeslu dēļ: kalnu vidū) & tad 3,5h ar vilcienu līdz Ļvivai. 6.03am atnāk Karpatu aitas modināt, bet, nu, pie mārrutka, tādā agrumā.

Noguļu līdz deviņiem, nesteidzīgi pabrokastoju (Karpatu biezpiens & tomāti no Ukrainas laukiem) & vienpadsmitos dodos ceļā. Tā nesteidzīgi. Šo taku Karpatos esmu gājis visvairāk reižu; beidzamo — novembra beigās piecu suņu pavadīts. ;)

Divos esmu Mižhirjā, un izrādās, ka iecerētais autobuss uz Volovecu pulksten trijos atcelts. Nākamais turp esot tikai piecos no rīta. Dodos uz mīļo Terasi pusdienās: no kaltētām bekām saldā krējumā vārīta zupa, svaigu kāpostu salāti & ar speķīti sacepti kartupļi. Pieticīgiem ļaužiem pēc 3h pastaigas iet iekšā, ka džinkst vien.

Kādā veikalā sadabūju kartona gabaliņu, izmetu loku līdz ciema galvenajai zeltkupolotai baznīcai nofočēt dažus atbaidošus eņģeļus & pusčetros esmu uz trases. Mašīnu plūsma dzīvīga, ar divarpus stundām ~40km vajadzētu pietikt.

Noeju kādus 2km, bet neviens braucējs nestāj. Laikam vajadzēs kruķi stopošanas vajadzībām ieviest. Un tad škodā jāņunakts krāsā piestāj Anna!

Uzrakstu uz kartona gabaliņa viņa nav izlasījusi, jo mums pa ceļam kādi 3km, un tādā sprīža dēļ nebūtu bijis vērts bremzes pedāli spiest. Viņa caur Dolinu brauc uz Ivanofrankivsku: uz Ļvivas pusi ir, bet pavisam citādi, nekā biju iecerējis. Bet lai iet! Annai līdzās Rūdi, ne pārāk nopietna izmēra suns (Agnesei & Rimantam tādi paši, Skrjabinam noteikti niezētu ķepas sadot pa muti), mēs ar mugureni ieraušamies aizmugurējā sēdeklī. 

Anna no Zaporižjes, bet pēc kāda sākuma pārvākusies uz Oradju Rumānijā (ļoti jauka Austroungārijas pilsētiņa pie pašas Ungārijas robežas). Ved Rūdi vecim Ivanofrankivskā, jo pati grasās pie meitas uz Londonu. Ceļš pāri Viškivas pārejai (1000m) kādreiz bija sūrs bedru slaloms @20km/h, bet pirms diviem gadiem kapitāli atjaunots. Ceļā divi kontrolpunkti, bet auto, kurā dāma pie stūres & vectētiņš aizmugures sēdeklī, pat neapstādina, pamet tik ar roku, lai braucam tālāk. Urbānās leģendas vēstī, ka tā ķerot tos, kuri izvairās no armijas. Nezinu, cik tur tiesas. Ceļs paiet aiztautīgās sarunās, & Dolinā (Stepana Banderas dzimtais novads; sarkanmelnu karogu krietni vairāk nekā zildzeltenu) gluži žēl kāpt ārā. Iesaku Marmarosu grēdu, Sigišoaru & Madeiru. Un nospēlēju Шо ви браття — patiesi iesaku sameklēt YouTube & noklausīties! Izkāpis sniedzu banknoti ~€5 vērtībā, bet Anna neņem: viņai taču esot darbs. It kā man nebūtu, turklāt manā tēvijā degviela katrā benzīntankā bez ierobežojumiem!

Ielas malā pavaicāju kādai jaunai dāmai, kur meklējami autobusi uz Striju. Viņa norāda uz koši izkrāsotu namiņu otrpus ielai. Pie tā pulciņš ļaužu, bet nekādu sarakstu. Brīdī, kad vaicāju, vai šeit piestāj man vajadzīgie busiņi, viens ir klāt, turklāt iznāk pat apsēsties (būtu varējis arī nostāvēt pusstundu līdz Strijai).

Strija — pamatīgs transporta mezgls; stacija līdzās autoostai. Neviena busiņa uz Ļvivu nemana, tāpēc dodos iekšā stacijā. Kasē vaicāju, cikos nākamais uz Ļvivu. Kasierīte teic, ka šobrīd ejot prom, un uzsauc kolēģei, vai esot jau aizgājis. Metos uz peronu stacijas priekšā, un tur patiesi elektrovilciens sācis ripot prom. Griežos atpakaļ, lai pavaicātu, cikos nākamais vilciens, bet kasierīte sauc: Skrien, trusi, skrien uz trešo peronu! Metos ārā no stacijas, un tur dažus sliežu ceļus tālāk patiesi vēl viens elektrovilciens. Ielecu, un pat asti durvīs neiespiež!

Brauciens maķenīt ilgāks par stundu  un esmu mīļajā Ļvivā. Neticami — četrās stundās no Mežhirjes! :D

Ļvivā dzīve maz atšķiras no miera laikiem: kafejnīcas ļaužu pilnas, ielu mūzikanti, suvenīru veikaliņi vaļā, pat viens tūrists ieklīdis. ;) Operā bijis kamermūzikas koncerts (kamēr braucu vilcienā). Dažām baznīcām vitrāžas no ārpuses aizsegtas metāla loksnem & skulptūras ievīstītas tādos kā paklājos vai apkrautas smilšu maisiem.