Luxemburga 🇱🇺 —Šarlerua 🇧🇪

Ceļojuma beidzamā diena, vakarā būšu mājās — pilnīgs atslābums. No rīta aizeju pie Eiropas Parlamenta latvju tulkotājiem (biju tur trīs mēnešus praksē 2014. gada sākuma), tad padzeru atvadu kafiju ar Gitu, un laiks posties ceļā. Vispirms ar pilsētas autobusu līdz Bujonas stāvparkam pilsētas nomalē, tālāk ar Flibco autobusu līdz CRL 🇧🇪.Biļeti esmu pircis ļoti sen, un tajā skaidri & gaiši rakstīts, ka autobuss ierodas lidostā 50min pirms izlidošanas laika; viņi pat lidojuma numuru lūdza norādīt, kad pirku biļeti. Pusceļā ievēroju, ka autobuss kaut kā dīvaini brauc — iebrauc Beļģijas mazpilsētās, kā iepriekš nebija noticis. Ieslēdzu navigāciju, un skatos, ka iebrauksim lidostā 40, 30, 20, 10...min pirms izlidošanas. Satraukuma nav: ceļojums bijis tik foršs, ka sabojāt to ar nervozēšanu beidzamajā dienā nav nekādas vēlmes. Paskatos arī lidostas vietnē: vēl 15min pirms izlidošanas uzraksts, ka vēl aizvien iekāpšana.Galu galā iebraucam lidostā 52min pēc paredzētā ierašanās laika (un 2min pēc izlidošanas laika). Kopā ar mani skrējienā uz lidostas ēku metas vairāki citi pasažieri. (kad vakarā skatījos Flibco vietnē,  izrādījās, ka viņi mainījuši sarakstu (iebraukšanas laiku), bet nav par to paziņojuši pakšiem). Uz tablo pie lidojuma uz Rīgu rakstīts — slēgts. Turpat lidostā izvelku datoru un nopērku biļeti lidojumam nākamajā dienā: turpat no CRL 🇧🇪 ar Belavia caur MSQ 🇧🇾. €124 — nudien, nav dārgi. Un rezervēju naktsmītni hostelī pašā pilsētas centrā. Tad zvanu Gitai un pastāstu, kas noticis. Gita šausmās, vaicā, kur pārlaidīšu nakti (it kā es piecgadīgs bērns būtu; bet rūpes, protams, aizkustina). Saku, ka gan jau kādu patilti atradīšu, un pastāstu, ka visu jeu esmu atrisinājis.CRL 🇧🇪 ir pati nepatīkamākā ES lidosta, kurā esmu bijis: pēc spridzināšanas Briseles centrā lidosta apjozta augstiem žogiem, visur salikti betona kluči, pie ieejas terminālī uzslieta milzu tilts, kurā pakšu & bagāžas priekšpārbaude (nākamajā rītā redzēju, ka tad, kad ierodas lielāks pakšu pūlis, daļu laiž terminālī bez pārbaudes (ha, ha, drošība!). Reiz, kad gāju iekšā teltī, pa gabalu sauca, lai izvelku rokas no kabatām. Uz pilsētas centru (7km attālumā) braukā īpašs autobuss (€6), bet drīzākais teju pēc stundas, tāpēc nolemju kulties citādi.

Zirdziņš @CRL 🇧🇪

Tikt ārā no lidostas teritorijas nemaz nav tik vienkārši, Google Maps norādes noved pie nepārkāpjama žoga. Izrādās, jāiet cauri vairākiem sta'vlaukumiem; ne ietvju, nekā, tomēr kaut kā līdz pilsētas robežai tieku. Ir arī autobusa pietura ar sarakstu, bet bez norādēm, kurp busi brauc. Vairs 6km palikuši, tāpēc nolemju iet kājām, īpaši tāpēc, ka ceļā Aldi un Lidl-s.
BBC nodēvējuši Šarleruā par neglītāko pilsētu pasaulē (Krievijā viņi, saprotams, nav bijuši). Neizteiksmīgas divstāvu rindu mājas, ne pārāk labi apgaismotas ielas, ietves — kā kurā vietā, bet tā pilsētas nomale. Lai gan pulkstenis tikai maķenīt pāri pusastoņiem, Aldi jau ciet: apžēliņ. Gabaliņu tālāk Lidl-s vaļā, bet arī taisās uz slēgšanu. Lēkādams pāri apkopēju slotām, paķeru šo to vakariņām & dodos tālāk. Nu jau ceļs pa lielākām ielām: gaismas vairāk, bet netīrības arī; šķiet, ka te ierasts visu, kas lieks, mest zemē — gluži kā Marokā (gan jau marokāņu šeit netrūkst). Šur tur veči pabaisos bāros (drīzāk dzertuvēs à la 4Promilles Gogoļa ielā; kailas sienas, apgaismojums no dienasgaismas spuldzēm kā operāciju zālē, es iekšā neietu, pat ja dzirdītu par velti) dzer alu.
Nonāku tādā kā pilsētas centrā: apaļš laukums, no kura aizstiepjas astoņas ielas. Kaut kas no (ievērības cienīgas ) arhitektūras. Pamanu lielu M burtu & ieeju pazemē un atceros Gitas stāstus par pamestu metro. Vakarā palasīšu un rīt varbūt... Pilsētas centrā daudz gājēju ielu (vai viņiem vienkārši auto nav?), ēkas apmēram kā Lielbritānijā vai Īrijā mazpilsētas centrā, diezgan daudz pamestu.
Tālruņa akumulators gandrīz sauss: ielāgoju atlikušo ceļa gabalu, un tad arī tālrunis izdveš beigu vaidu.
Hostelis nesen kapitāli remontēts, tīrs & plašs, durvis atdarāmas ar elektroniskām atslēgām. Viesu ķēķī (labi noslēpts ēdamzāles dziļumos) nevienas citas dzīvas dvēseles. Vakariņās sildīta veģetāra lazaņja & vīns. Šodien piedzīvojumu pietiks, pastaigā neiešu. Izlasu, ka pilsētā (ap 200 tūkstoš iedzīvotāju, aglomerācijā ap pusmiljona) 1976. gadā sākuši būvēt metro (centrālo apli pazemē un vairākas radiālas līnijas lielākoties virszemē; uzbūvētas četras, bet viena nekad nav izmantota & tagad urbānā tūrisma objekts). Vēl nosakidroju, kā rīt aizbraukt uz lidostu, un liekos uz auss.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (12. oktobri), spied šeit >>>> (atvainojiet, nav vēl publicēts)
 

Luxemburga 🇱🇺

Pēc ļoti vēla brokasta izeju paklaiņot pa Luxu. Kopš iepriekšējās reizes, kad šeit biju (2017. gada jūnijā), pilsētā pamatīgas pārmaiņas: palaists tramvajs, uzbūvēts funikulieris pie Sarkanā/lielhercogienes Šarlotes tilta, pabeigts Ādolfa tilta remonts, tikko atklāta jaunā Nacionālā bibliotēka, Hamiliusa laukumā uzslietas divas pabriesmīgas celtnes, Brīvības avēnija izrakņāta, būvējot tramvaja līnijas turpinājumu līdz stacijai. 
Izrādās, ka tramvaji Luxemburgā līdz 1964. gadam bijuši, bet  tad likvidēti. Jaunie varen smalki, zemas grīdas — kā Rīgā starp Juglu & Imantu un uz Mežaparku — un 2,5km posms cauri pilsētas centram būšot bez kontakttīkla, braukšot ar akumulatoriem.
Ar Pfafentāles liftu biju braukājies jau pagājušajā reizē: par 10 miljoniem eiru uzbliezuši 60m augstu panorāmas liftu, ar kuru no pilsētas centra nolaisties pastaigāties Alzetes upītes ielejā. Skaisti & dārgi. Nešķita, ka braucēji gāž apkārt.

Teātra laukums

Pirms nepilnas nedēļas uzstādīta atpakaļ Niki de Senfalles skulptūra Dižā mērenība (ja esat ievērojuši Stravinska strūklaku pie Pompidū centra Parīzē — tā pati autore).  Remontu dēļ pilsētas centrā viņa bija uz vairākiem gadiem novākta.

Dižā pieticība

Ādolfa tilts sagatavots  (nostiprināts) tramvaja līnijas ierīkošanai. Un pie viena zem tilta iekārts gājēju & veloceliņš; ar slaikām iebrauktuvēm caur malējām arkām. Eleganti!
Atpakaļ braucu ar trim transporta līdzekļiem (2h biļete braucieniem visā valstī EUR 2): vienu pieturu ar vilcienu no centrālās stacijas līdz Pfafentālei-Kirhbergai, tad ar funikulieri augšup līdz tramvajam & pāris pieturu ar to. 2020. gada 1. martā valstī paredzēta galīga sociālisma uzvara — sabiedriskais transports (2. klasē) visā Luxemburgā par brīvu.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (11. oktobri), spied šeit >>>>

Portu 🇵🇹 —Luxemburga 🇱🇺

Pāris dienu pirms mājpceļa attapu, ka naktsmītni esmu rezervējis nākamajai naktij, ne vajadzīgajai. Piezvanīju hostelim, bet viņiem viss bija aizņemts. Nolēmu, ka pārlaidīšu nakts melnumu lidostā un ar pirmo tramvaju/metro (5.55am) laidīšu uz centru. Ja paliktu hostelī, pieslietos ap astoņiem, izmestu lociņu pa pilsētu, un būtu jābrauc uz lidostu.

bez vārdiem

Kamēr tieku ārā no gaisa kuģa, jau pusdivpadsmit; atrodu kādu kafejnīcu, (kas, protams, jau ciet), tumšākā vietā pie sienas sabīdu rindiņā četrus polsterētus krēslus, uzlieku modinātāju tālrunī un netraucēti noguļu līdz pieciem, kad kafejnīcu grasās vērt vaļā & sāk šķindēt trauki.
Kad nokļūstu centrā, vēl tumšs. Man traki tīk Portu: tajā ir kaut kas ziemeļnieciski atturīgs (visai atgādina Helsinkus un Stokholmu), salīdzinot ar citām dienvidu pilsētām. Izeju cauri rātslaukumam, papriecājos par flīzīšmāxlu (azulejo) — milzīgām ainavām — centrālajā stacijā, pāreju pāri Dona Luiša I tiltam (to projektējis Eifeļa māceklis Teofīls Seirigs; Portu ir arī paša meistara celts tilts). Pamazām svīst rīta gaisma.

Bordalo II Trusis

Zem tilta Gajas rajons, kas kādreiz bijusi priekšpilsēta, bet tagad kļuvusi teju par pilsētas centru. Galvenā nodarbe Gajā bijusi portvīna glabāšana & kraušana kuģos. Vīna pagrabi palikuši, un tajos var degustēt. Bet ar slaikajām laivām, ar kurām mucas kādreiz vestas līdz kuģiem, tagad vizina tūristus. Kruts vides dizains: soliņi, zālāji, tiltiņi. Aizeju paklanīties Bordalo II trusim: tas kādu kvartālu nost no Doru krastmalas. Parādījušies skrējēji & suņu staidzinātāji. Eju atpakaļ uz centru. Pabrokastoju kādā kafejnīcā; maizītes gluži karstas. Izmetu vēl kādu loku, un jābrauc atpakaļ uz lidostu.
TP686 OPO 🇵🇹 — LUX 🇱🇺. Lidojums uz Luxu bez piedzīvojumiem. Atkal nekādas konkurences uz vietām pie avārijas izejas. Turpceļā pierunāju Gitu, lai nebrauc pakaļ: no lidostas līdz viņu mājai ~4,5km, un lielākā tiesa pa mežu. Brītiņu pirms izlidošanas Gita atsūta ziņu, lai kātoju veicīgi, jo stundu pēc manas atlidošanas viņai jābrauc uz franču valodu.
Lidojam veicīgi, un izeju no lidostas ēkas brīdī, kad gaisa kuģim būtu jāpiezemējas; manā rīcībā vesela stunda. Nav pārāk silts (kādi +8c), & līst, brīžiem kārtīgi. WalkMe rāda ceļu, un 45min laikā diezgan slapjš & maķenīt dubļains esmu galā. Tālrunim arī maķenīt slapjuma ticis.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (10. oktobri), spied šeit >>>>

Santa du Portu Moniža—Prazereša 🇵🇹

Pamostos astoņos no baznīcas zvaniem ielas otrā pusē. Pabāžu galvu pa logu: apmācies; nevar saprast, ko lai dara. Portu do Monižā lielākais dabiskais baseins salā, apdarināts & pilnveidots dabas veidojums. Līdz pilsētiņai kādi 5km, un noķert kādu auto, visticamāk, nebūs pārāk grūti, bet šādā laikā uz peldēšanos diezin kā nevelk (lai gan ūdens, visticamāk, siltāks par gaisu). Un tad vēl būs jākuļas šurp atpakaļ, un tad vēl kaut kur jānoķer autobuss uz Funšalu. Nē, šoreiz nepeldēšos!

****

Izvelkos no viesu nama maķenīt pēc deviņiem. Līdz levadai pāris kilometru kalnup pa klusu asfaltētu ceļu. Salai uzgūlis mākonis, un mežs ap levadu miglā. Nelīst,  toties pil no kokiem, un nav pārāk silts. Pirmo reizi (šodien ceļojuma divdesmit ceturtā diena) griba mājās. Vakar esmu krietni izkāpelējies, un gājiens pa līdzenu kā atslodze. Skati nav pārāk aizraujoši, tomēr tur, kur taka ielokās gravās, pa nelielam ūdenskritumam. Citu gājēju nav, vienīgi kādā vietā paliels bariņš mana senuma vāciešu, lielākoties dāmas; izskatās, ka tikko izlaisti no autobusa. Kāda būtne komentē: Ganz allein. — Mīļā, l’enfer c’est les autres, jūsu tērgāšanas man tik trūka. Levadām pārgāznes nav raksturīgas; šai bija vairākas. Kādā vietā levada apraujas (caurule nogāzē), un dubļaina taka ved kalnup uz tādu kā akmeņainu ceļu. Pāris kilometru pa to, un esmu ticis uz asfaltēta, kas ved pa plato (ap 1100m v.j.l.). Mākonis nācis no tās pašas (ziemeļu) puse, no kuras es, bet pāri virsotnei netiek, un šajā (dienvidu) pusē vējš to sarausta ļerpatās; brīžiem pavīd Saule, un tālu lejā redzams okeāns. Kļūst līksmāk ap prātu.
Līdz tuvākajai pilsētiņai — Prazerešai — ap 10km, un pēc divām stundām no turienes autobuss uz Funšalu. Izskatās, ka var paspēt. Pa asfaltētu serpentīnu kātoju lejup. Šajā pusē mākoņu klājs ar caurumiem, un kādā ceļa līkumā esmu vienā līmenī ar mākoņa augšmalu. Gluži vai aizsniegties līdz tai var.

Lauru meži (https://whc.unesco.org/en/list/934/)

Prazerešā nonāku bez ceturkšņa trijos, turpat arī autobusu pietura un saraksts: tiešām trijos. Pavaicāju vietējā kafejnīcā, vai uz Funšalu patiesi no šejienes. - Jā, ja! Madeirā jāceļ roka, ja vēlies, lai autobuss apstājas. Pietura ceļa līkumā, un esmu vai acis izskatījis, bīdamies palikt ceļmalā. Nebrauc un nebrauc, un eju vēlreiz uz kafejnīcu vaicāt. — Esot jābūt pēc trijiem. Beidzot autobuss atbrauc — teju pusčetros, kad esmu zaudējis cerības to sagaidīt & grasos stopot. Līdz Funšalai braucam ilgāk nekā 2h: pirmo pusi nevis pa lielceļu ar tuneļiem, bet pa līkloču ceļu augstu nogāzē cauri neskaitāmiem ciemiem & pilsētiņām. Tur kur stāvas nogāzes, ceļā malā betona bluķi, tomēr vietām tikai barjeras, kas autobusu nekādi nenoturētu. Šoferītis (sēžu tieši aiz viņa) noteikti brauc šeit gadu gadiem un varētu arī aizvērtām acīm. Pusbalsī apspriež, kā brauc citi (līkumos & tur, kur kāds atstājis savu barucamo ceļmalā, samainīties nudien nav viegli!) — bez niknuma; drīzāk, lai kavētu sev laiku. Jāteic, ka viens otrs stūrētājs tiešām ne ar domāšanai piemērotāko ķermeņa daļu to dara.
Pusceļā (Ribeira Brava pilsētiņā) uzbraucam uz lielceļa un pēc 20min esam Funšalā. Saule & +24c. Beidzamā nakts tajā pašā hostelī, kur pārlaidu pirmās divas naktis salā & atstāju mugursomu.
Šīs dienas veikums kartē.

Sanmigela—Madeira 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

Pieceļos pusseptiņos maķenīt bažīgs: nez' kā būs šodien ar lidošanu. Viesuļvētra tomēr.  Izeju brokastot  uz hosteļa terases: vējš ēku ielokā nav jūtams ne drusku, toties dzirdu, kā virs galvas sāk šiverēt gaisa kuģi — gan boeingi, gan SATAs lidojošās gružkastītes.
Ierastais gājiens uz lidostu (~45min): beidzamās nedēļas laikā trīsreiz turp & trīsreiz atpakaļ. Pa ceļam redzu vētras postījumus: ielās padaudz sausu platānu lapu & viena apgāzta gružkaste. Ne sū** no tās viesuļvētras nav bijis (https://www.tvnet.lv/6791970/atlantijas-okeana-salas-sasniedz-viesulvetra-lorenzo Пи**ят, суки!!)!
Kad vakar vakarā reģistrējos lidojumam (S4160 PDL 🇵🇹 — FNC 🇵🇹), SATA laipni piedāvāja arī vietu pie avārijas izejas (2D; tajā pusē pirmās rindas nav), vajadzēja tikai salikt ķeksīšus, ka 1) neesmu stāvoklī vai vecāks par 65 gadiem, 2) saprotu angļu vai portugāļu valodu, 3) spēju pacelt 20kg. Saliku ar', daudz melots jau nebija, un tiku pie ļoti daudz kājrūmes.
Lidostā viss raiti kā parasti, tablo vēstī, ka atceltu lidojumu nav. Aša kafija, un tad jau sākas iekāpšana. Teju viss ceļš līdz Madeirai mākoņos; sēžu, kājas izstiepis, un aprakstu iepriekšējo dienu piedzīvojumus. Mākoņu klājs apraujas tikai pie pašas salas: ziemeļu krasts augsts & stāvs, pēc pāris dienām tur staigāšu, bet kartes nav, tāpēc nevaru pateikt, kas apakšā. Apliecam Madeiras austrumu (svētā Labrenča) ragu, palidojam garām lidlaukam, apmetamies par 180 grādiem (līmeniskā plaknē, ne ap gaisa kuģa garenasi) un zemē esam. Vēl ne pusdienlaiks. Funšalas lidosta iespiesta starp kalna nogāzi & jūru un bēdīgi slavena ar neparedzamiem sānvējiem: iepriekšējā reizē Madeirā kāds stāstīja, ka viņu gaisa kuģis divreiz mēģinājis nosēsties, bet nav izdevies, tāpēc lidojuši uz Portu Santu (otra apdzīvota sala Madeiras arhipelāgā) & un no turienes vesti atpakaļ ar prāmi.
Kamēr lidojām, galvā iešāvusies lieliska doma: kāpēc lai tādā agrumā brauktu uz Funšalu (15km, bet lēna iebraukšana pilsētā); labāk metīšos uz otru pusi — Mačiko, Kanisalu & svētā Labrenča ragu. Pērn šito gabalu pieveicu otrā virzienā. Līdz autobusam stunda, bet  laika tā vien iznāk visām darīšanām: tūrisma informācijas centrā dabūju salas karti & autobusu sarakstu, uzvelku īsbikses & kalnu zābaciņus, notiesāju beidzamās Azoru salu sviestmaizes, nododu mugursomu bagāžas glabātuvē.
Līdz Mačiko brauciens ne ilgāks par 10min; tūliņ aiz lidostas ceļš paiet zem skrejceļa. Nē, ne caur tuneli: 2000. gadā skrejceļš pagarināts par kilometru, un tas darīts, nevis uzberot milzu valni, bet balstot piebūvēto daļu uz 70m augstām dzelzsbetona kolonnām. Salīdzinājumam Rīgas stacijas pulkstenis ir 46m augsts.  (Dullie briti, būvējos lidlauku sv. Helēnas salā, pārvietoja 40 miljonus kubikmetru grunts; iedomājieties kubu, kura šķautnes garums 350m. Tagad tup lido viens gaisa kuģis nedēļā).

Okeānam ne viss pa zobam bijis

Mačiko pilsētiņā (ap 10 tūkstoš dvēseļu — kā Kuldīga) pirmais gājiens uz Continente lielveikalu (tos iepazinu jau Azoru salās). Maizītes, augļi, ūdens, un tad bez kavēšanās kalnā. Laiciņš — pats labums staigāšanai, ap +25c, plecos tikai aukliņsoma: vienvārdsakot, dzīve viens meduspods. Kāpiens smieklīgs, ap 300m pa vertikāli, tomēr no Pico do Facho (321m) lielisks skats, īpaši ja gaisa kuģi nosēžas Funšalas lidostā no kalna puses. Var gluži vai aiz spārna paķert. Knipš, knipš, & metos tālāk: pa takas Levada do Caniçal — Pico do Facho daļu, kas iet gar okeānu. Stāvajā nogazē daži uzņēmīgi ļaudis ierīkojuši dārziņus; blakus kādai būdiņai piesieta kaza, kas manāmi cieš no asocializācijas. Taka ved lejup, un drīz vien esmu Kanisalas pilsētiņā. Cerēdams noķert kādu auto, eju pa pilsētiņas galveno ielu, nevis pa taisnāko ceļu gar okeānu. Nav pārāk prātīgi, jo mašīnu maz, turklāt pilsētiņā brauc iekšā tikai iedzīvotāji; augstāk nogāzē autostrāde. Toties tieku pie 1,5l ūdens, jo Mačiko pirktais cauri cauri. Izsoļoju cauri pilsētiņai, un iezgan drīz aiz satiksmes apļa, pie kura beidzas ātrais ceļš no Funšalas, tieku pie gadījuma auto. Vācieši? Holandieši? Skandināvi? — 5km ceļā vairāk par hello nepārmijam.

Ceļa galā autobusa pieturā saraksts: beidzamais autobuss uz Funšalu pēc trim stundām; gana, lai aizietu līdz raga galam & atnāktu atpakaļ. Šī taka (Vereda da Ponta de São Lourenço, video) pavisam citāda nekā pārējās: nevis gar levadām & pa mežu, bet pa tuksnešainu pussalu. Sensenos laikos lava ietecējusi tālu jūrā, un pēc tam 100...150m augstos pampakus grauzis okeāns. Biju šeit arī pērn, tad apkārtne bija krietni zaļāka. Kādā skatu laukumā sastopu četrus latvju jauniešus; viņi salā jau nedēļu, un laiks visas dienas kā šodien.
No virsotnes pussalas galā var redzēt Portu Santu salu. Pērn skatu laukumā bija kā biezs, tagad es viens. Oktobrī, šķiet, tūrisma sezona galā.

Funšalā vaļi krastā metušies...

Triju stundu pietiek kā nomērīts, autobuss dodas ceļā minūti minūtē, un pēc pusstundas esmu lidostā. Savācu mugursomu, bet nākamais autobuss uz Funšanu tikai pēc stundas. Kamēr prātoju, kā nosist laiku, piebrauc lidostas ekspresis — biju par to pavisam aizmirsis. Vēl 20min, un esmu Funšalas centrā, un turpat arī hostelis.
Piecpadsmit minūšu gājienā — maziņš Continente veikals; iebrāžos tajā 10min pirms slēgšanas & tieku pie visa (paciņas saldētu dārzeņu, pudeles sausas madeiras & gabaliņa gadu gatavināta aitas siera), kas vajadzīgs salas atklāšanas vakariņām hosteļa terasē. Kaifīga diena bijusi.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts)