1.–3.oktobris, Lisabona

1.oktobris. Ceļš uz Lisabonu

Tas bija vēl pirms brauciena uz Karpatiem, kad gandrīz gadu nebiju kāju ārpus tēvzemes spēris. Skatījos, kurp lai aizlido. Vispār aizlido. azair.eu (lētuču lidojumus kombinē labāk par skyscanner.net) teica — uz Lisabonu vai Portu. Galīgi lēti. Būtu lidojis uz Portu, bet tad parakos dziļāk, un atklāju, ka no Lisabonas (bet ne no Portu) tikpat lēti var tikt uz Portugāles salām (beidzamajā gabalā par šo ceļojumu & Telegram kanālā par salām ielikšu biļešu cenu kopsavilkumu; 13 lidojumu par ~120 eirām). Lielisko plānojumu maķenīt izjauca vizieris — pārcēla mājuplidojumu no Londonas (Lutonas) uz Rīgu no vakara uz rītu. Par viesnīcas apmaksu grasos ar viņiem pacīnīties.

Šorīt (9.55am no RIX 🇱🇻) atlidoju uz Vīni, pagulšņāju četras stundas un tagad gaisā uz Lisabonu (3h25). Septiņpadsmit dienu ceļojumam galīgi maziņa mugursoma; nav līdzi , piemēram, nevienu garu bikšu. Lisabonā jānopērk guļammaiss, jo Florešā trīs naktis nakšņošu teltī. Vajadzīgajās vietās naktsmītņu vai nu nebija, vai tās bija baigi dārgas.

Vīnē notūļājamies ar izlidošanu, pa ceļam maķenīt atgūstam, bet galā tik un tā esam kādu pusstundu pēc paredzētā laika. Pirmais darbs pēc nosēšanās (kamēr gaisa kuģis vēl braukā pa lidlauku) — iečekoties lidojumam svētdienas vakarā uz salām. Azores Airlines  čekošanās sākas 48h pirms lidojuma, un var tikt arī vietās pie avārijas izejas. Jāatzīmē tikai, ka neesi grūsns vai vecāks par 65 gadiem & saproti portugāļu vai angļu valodu. Bingo! — kārotā 9F vieta mana. Ja nāksies lidot ar viņiem, kad būšu tik traki novecējis, par šitādu eidžismu ar viņiem patiesāšos!

Hostelis ļoti jauks: bez praktiskām ērtībām (pie katras gultas ne tikai kontaktligzda un gaismeklītis, bet arī mazītiņs ventilators) rūpējas par viesu sociālo dzīvi (burzīšanos): katru nedēļas dienu kāds tematisks vakars. Piektdienās — sangrijas nakts: samaksā eiru par glāzīti un dzer, cik lien. Sagatavota pamatīga bļoda dzēriena ar sagrieztiem augļiem. Hosteļa ķēķī pamatīgs ļembasts; šķiet, ka katrs runā, citos neklausīdamies.

Tomēr pirmais darbs uz Decathlon (sporta preču veikalu tīkls) veikalu pēc guļammaisa & taku kurpītēm. Nev ne pusstunda pagājusi  kad esmu atpakaļ un varu nodoties sangrijai & palikušajām ceļa sviestmaizēm.

Šovakar nepaiet parastās divpadsmit sekundes, kad esmu atslēdzies. Arlabunakti!

2.oktobris. Lisabona

Jauks laiks: +22c, tikai apmācies. Bez mērķa apstaigāju zināmas vietas, pāris vietās iedzeru kafiju un ieēdu viņu (portugāļu) olu krēma groziņus.

Pavisam līdzās sv. Justa liftam (bija kaut kāds sakars ar Herr Eifeli) uzeju jaunu Bordalo II (https://www.bordaloii.com/) darbu — pelikānus. Tūristu diezgan daudz; vakar arī gaisa kuģis bija pilns gandrīz līdz beidzamajai vietai. Pēcpusdienā nopērku diennakts biļeti sabiedriskajam transportam, jo gribu aizbraukt uz Belemu pie Bordalo jenota; iepriekšējā reizē, kad apskrēju visus viņa darbus, kas Lisabonā) šo tumsas dēļ vairak ar tausti nekā redzi. Belemas cietoksni nofočēju beidzamos Saules staros, bet kamēr tieku līdz piemineklim jūrasbraucējiem, ir satumsis.

3.oktobris. Lisabona

Karpatu aitas atnāk modināt pusseptiņos. Domāju izmest loku pa pilsētu, paēst brokastu, sakrāmēt mantiņas un tad doties otrajā riņķī.

Lisabonā kādreiz bijis plašs tramvaja līniju tīkls; diezgan daudzās vietās saglabājušās sliedes, kas sākas nekurienē (pēkšni ielas vidū) un tādā pašā nekurienē beidzās. Darbojas vienīgi 28.līnija — pa to braukā dzelteni saplākšņa tramvajiņi, kuri, škiet Salazaru ir piedzīvojuši. Un vēl jaunbūvētais ātrais zemās grīdas tramvajs pa krastmalu. Starp pasažieriem arī vietējie, bet vairums  protams, tūristi. Vakar galapunktā redzēju rindu, kuras beigu galam spīdēja tikt kādā piektajā vai sestajā tramvajā (pēc ~stundas).

Pulksten pusastoņos esam četri braucēji, un visā ceļā (tieši 30min) nevienā brīdī neesam salonā vairāk par sešiem. Līnija lielākoties līkumo pa šaurām ieliņām (Lisabonai nav vecpilsētas; iespējams, līdz 1754.(?) gada zemestrīcei bijusi tur, kur tagad taisnā leņķī krustojošos ielu tīkls) vēsturiskas apbūves rajonos. Pirms pagrieziena pa labi sliedes pārmetas ielas kreisajā pusē pāri pāri pretēja virziena sliedēm. Trakoti jocīgi izskatās — it kā sliežu licēji ķēmā būtu bijuši.

Ar to pašu tramvaju pabraucos gabaliņu atpakaļ — līdz vienam no trim funikulieriem. Līdztekus ielās — kāpnes šajā — sliedes, pa kurām augšā lejā braukā divas jocīgas kastītes (kā Kauņā). Svētdienās nebraukā, tāpēc nākas pa kāpnītēm, kas ietves vietā, kāpt lejā kājām.

 

Samarijas aiza

Καλησπέρα!

Tieši deviņos dodos prom no viesu mājas, izmetu loku cauri pilsētiņai, atrodu pastkasti & eju uz taku (sākums ~3km aizā iekšā). Drīz vien pretī nāk jauns pāris: solot lietu, tāpēc taka slēgta (biju lasījis — tādā laikā akmeņi no augšas labāk birstot); laižot tikai mazu gabaliņu. Bļaviens; bet kaut kas tomēr vairāk nekā nekas. Turklāt prāmis uz lielo zemi (atpakaļ uz Hora Sfakion, no kurienes zemes transports uz Haniju) tikai pēc 2h30.

Uzlicis visplatāko smaidu & runādams tikai angliski (nekādu kalifigļi kalimigļi!) nopērku biļeti par piečuku. Man kaut ko grieķiski stāstā par 2km. Smaidu un māju tik ar galvu.

Drīz vien apdzenu franciski tērgājošus tādus pašus nelaimes putnus. Tikmēr galvā plāns gatavs: kaut cik ievērojama lietus iespējamība (vairāk nekā 50%) tikai no 2pm — tikmēr sen būšu augšā & gabalā. Izlemju, cik došu 2km takasstaba sargam par 30sec skatīšanos citā virzienā — lai šam būtu grūti atteikties. Saprotu, ka kukuļus dot ir slikti & šitādas manas rīcības dēļ 🇦🇹 vai 🇳🇴 valstij būtu kirdik uz līdzenas vietas. Be ne jau no korupcijas saēstajai 🇬🇷!

Pie 2km atzīmes (foto pa kreisi) divi francūži nāk atpakaļ; sargu nemana. Pēc kāda kilometra sastopu pirmos nācējus no takas kalna gala (tie gan agrie putni — ar gaismiņu sākuši!). Nekādu sargu uz takas neesot. Ha! Slinkie eiropeizētie turki (kuri sevi dēvē par grieķiem) jau nu neies taku sargāt. Bingo! Maķenīt žēl tos nabagus, kuri nemēginājuši bija griezušies apkārt.

Pretīnacēju aizvien vairāk & vairāk. Grüß Gott, grüß Gott, grüß Gott... Manai sirdij maz skatu, kas mīļāki par francūža viepli, kad šo vācu mēlē pasveicinājuši. 🤩🤩

Pusceļā pamests ciems (iedzīvotāji no tā izmitināti, kad nodibināts nacionālais parks. Tur piesienas kaut kāda turciete — grieķiski, protams; viņai līdzās džeks, kurš jēdzīgi runā angliski. Sākumā nesaprotu, kas par lietu, tad apjaušu — turciete kā Kerbers sargā taku & negrib laist mani tālāk. Mani! Tūliņ būšot lietus, slidens, pēkšņi plūdi aizā & kas tik vēl ne. Virs galvas tajā  brīdī zila debess. Jūtu, ka sāk besīt; grasos pagriezties, pieliekties & nolaist visas biksas, kas kājās: kiss me, babe! Saku, ka eju kalnos jau 30 gadu (patiesībā vairāk — pirmoreiz kopā ar vecākiem biju Karpatos, kad man bija desmit) un bakstu ar pirkstu debess zilgmē. Ja gustavs būs nolēmis tieši šajā aizā kļūt par eņģeli, diezin vai kādai Ansīšēdājai izdosies viņu no tā atturēt. Džeks (varbūt manas domas lasīdams 😉) cenšas gludināt domstarpības: esot redzams, ka es labā formā, pieredzējis & pienācīgi apauts, bet tante tikai labu, tikai labu gribot. Apsolu, ka nākamos 3km (it kā bīstamo posmu) iešu bez apstājas & dodos tālāk. Incanti, tiem simtiem pretīnācēju pēkšņpludi nekādi nekaitētu!? Viņiem visiem riņķi ar gulbīša kaklu jau piepūsti ap vidukli? Kad esmu tuvāk beigām, redzu, ka mākoņa stērbeles pūš pāri grēdas korei. Gājiena laikā nevienas pašas lietus lāses. Augšgalā (1250m augstumā) pamatīgi dzelžu vārti; sargs mani izlaiž, bet nevienu iekšā nelaiž. Dalos zināšanās ar neticējiem par variantiem no apakšgala (rīt vēl vairāk lietu sola).

Līdz Hanijai (otra lielākā pilsēta salā) 41km; plāns — stopot. Noeju kādus 2km, un tad mani paķer divi 🇵🇱 bērņuki no Dancigas & aizved līdz pašai Hanijai. Brauciena laikā īsu brītiņu kārtīgi nogāž, bet pilsēta sausā & saulaina. Kā atlīdzinājumu par braucienu pastāstu, kur vēl ir forši — Amalfi krastā, piemēram. Un Madeirā.