Καλησπέρα!
Tieši deviņos dodos prom no viesu mājas, izmetu loku cauri pilsētiņai, atrodu pastkasti & eju uz taku (sākums ~3km aizā iekšā). Drīz vien pretī nāk jauns pāris: solot lietu, tāpēc taka slēgta (biju lasījis — tādā laikā akmeņi no augšas labāk birstot); laižot tikai mazu gabaliņu. Bļaviens; bet kaut kas tomēr vairāk nekā nekas. Turklāt prāmis uz lielo zemi (atpakaļ uz Hora Sfakion, no kurienes zemes transports uz Haniju) tikai pēc 2h30.
Uzlicis visplatāko smaidu & runādams tikai angliski (nekādu kalifigļi kalimigļi!) nopērku biļeti par piečuku. Man kaut ko grieķiski stāstā par 2km. Smaidu un māju tik ar galvu.
Drīz vien apdzenu franciski tērgājošus tādus pašus nelaimes putnus. Tikmēr galvā plāns gatavs: kaut cik ievērojama lietus iespējamība (vairāk nekā 50%) tikai no 2pm — tikmēr sen būšu augšā & gabalā. Izlemju, cik došu 2km takasstaba sargam par 30sec skatīšanos citā virzienā — lai šam būtu grūti atteikties. Saprotu, ka kukuļus dot ir slikti & šitādas manas rīcības dēļ 🇦🇹 vai 🇳🇴 valstij būtu kirdik uz līdzenas vietas. Be ne jau no korupcijas saēstajai 🇬🇷!
Pie 2km atzīmes (foto pa kreisi) divi francūži nāk atpakaļ; sargu nemana. Pēc kāda kilometra sastopu pirmos nācējus no takas kalna gala (tie gan agrie putni — ar gaismiņu sākuši!). Nekādu sargu uz takas neesot. Ha! Slinkie eiropeizētie turki (kuri sevi dēvē par grieķiem) jau nu neies taku sargāt. Bingo! Maķenīt žēl tos nabagus, kuri nemēginājuši bija griezušies apkārt.
Pretīnacēju aizvien vairāk & vairāk. Grüß Gott, grüß Gott, grüß Gott... Manai sirdij maz skatu, kas mīļāki par francūža viepli, kad šo vācu mēlē pasveicinājuši. 🤩🤩
Pusceļā pamests ciems (iedzīvotāji no tā izmitināti, kad nodibināts nacionālais parks. Tur piesienas kaut kāda turciete — grieķiski, protams; viņai līdzās džeks, kurš jēdzīgi runā angliski. Sākumā nesaprotu, kas par lietu, tad apjaušu — turciete kā Kerbers sargā taku & negrib laist mani tālāk. Mani! Tūliņ būšot lietus, slidens, pēkšņi plūdi aizā & kas tik vēl ne. Virs galvas tajā brīdī zila debess. Jūtu, ka sāk besīt; grasos pagriezties, pieliekties & nolaist visas biksas, kas kājās: kiss me, babe! Saku, ka eju kalnos jau 30 gadu (patiesībā vairāk — pirmoreiz kopā ar vecākiem biju Karpatos, kad man bija desmit) un bakstu ar pirkstu debess zilgmē. Ja gustavs būs nolēmis tieši šajā aizā kļūt par eņģeli, diezin vai kādai Ansīšēdājai izdosies viņu no tā atturēt. Džeks (varbūt manas domas lasīdams 😉) cenšas gludināt domstarpības: esot redzams, ka es labā formā, pieredzējis & pienācīgi apauts, bet tante tikai labu, tikai labu gribot. Apsolu, ka nākamos 3km (it kā bīstamo posmu) iešu bez apstājas & dodos tālāk. Incanti, tiem simtiem pretīnācēju pēkšņpludi nekādi nekaitētu!? Viņiem visiem riņķi ar gulbīša kaklu jau piepūsti ap vidukli? Kad esmu tuvāk beigām, redzu, ka mākoņa stērbeles pūš pāri grēdas korei. Gājiena laikā nevienas pašas lietus lāses. Augšgalā (1250m augstumā) pamatīgi dzelžu vārti; sargs mani izlaiž, bet nevienu iekšā nelaiž. Dalos zināšanās ar neticējiem par variantiem no apakšgala (rīt vēl vairāk lietu sola).
Līdz Hanijai (otra lielākā pilsēta salā) 41km; plāns — stopot. Noeju kādus 2km, un tad mani paķer divi 🇵🇱 bērņuki no Dancigas & aizved līdz pašai Hanijai. Brauciena laikā īsu brītiņu kārtīgi nogāž, bet pilsēta sausā & saulaina. Kā atlīdzinājumu par braucienu pastāstu, kur vēl ir forši — Amalfi krastā, piemēram. Un Madeirā.
