Šodien jātiek uz Ļvivu. Viens variants: slieties augšā sešos, septiņos doties uz Mižhirji, vienpadsmitos no turienes ar autobusu uz Volovecu (orki pirms kāda laika ietrieca tur raķeti — viņiem vien zināmu iemeslu dēļ: kalnu vidū) & tad 3,5h ar vilcienu līdz Ļvivai. 6.03am atnāk Karpatu aitas modināt, bet, nu, pie mārrutka, tādā agrumā.
Noguļu līdz deviņiem, nesteidzīgi pabrokastoju (Karpatu biezpiens & tomāti no Ukrainas laukiem) & vienpadsmitos dodos ceļā. Tā nesteidzīgi. Šo taku Karpatos esmu gājis visvairāk reižu; beidzamo — novembra beigās piecu suņu pavadīts. ;)
Divos esmu Mižhirjā, un izrādās, ka iecerētais autobuss uz Volovecu pulksten trijos atcelts. Nākamais turp esot tikai piecos no rīta. Dodos uz mīļo Terasi pusdienās: no kaltētām bekām saldā krējumā vārīta zupa, svaigu kāpostu salāti & ar speķīti sacepti kartupļi. Pieticīgiem ļaužiem pēc 3h pastaigas iet iekšā, ka džinkst vien.
Kādā veikalā sadabūju kartona gabaliņu, izmetu loku līdz ciema galvenajai zeltkupolotai baznīcai nofočēt dažus atbaidošus eņģeļus & pusčetros esmu uz trases. Mašīnu plūsma dzīvīga, ar divarpus stundām ~40km vajadzētu pietikt.
Noeju kādus 2km, bet neviens braucējs nestāj. Laikam vajadzēs kruķi stopošanas vajadzībām ieviest. Un tad škodā jāņunakts krāsā piestāj Anna!
Uzrakstu uz kartona gabaliņa viņa nav izlasījusi, jo mums pa ceļam kādi 3km, un tādā sprīža dēļ nebūtu bijis vērts bremzes pedāli spiest. Viņa caur Dolinu brauc uz Ivanofrankivsku: uz Ļvivas pusi ir, bet pavisam citādi, nekā biju iecerējis. Bet lai iet! Annai līdzās Rūdi, ne pārāk nopietna izmēra suns (Agnesei & Rimantam tādi paši, Skrjabinam noteikti niezētu ķepas sadot pa muti), mēs ar mugureni ieraušamies aizmugurējā sēdeklī.
Anna no Zaporižjes, bet pēc kāda sākuma pārvākusies uz Oradju Rumānijā (ļoti jauka Austroungārijas pilsētiņa pie pašas Ungārijas robežas). Ved Rūdi vecim Ivanofrankivskā, jo pati grasās pie meitas uz Londonu. Ceļš pāri Viškivas pārejai (1000m) kādreiz bija sūrs bedru slaloms @20km/h, bet pirms diviem gadiem kapitāli atjaunots. Ceļā divi kontrolpunkti, bet auto, kurā dāma pie stūres & vectētiņš aizmugures sēdeklī, pat neapstādina, pamet tik ar roku, lai braucam tālāk. Urbānās leģendas vēstī, ka tā ķerot tos, kuri izvairās no armijas. Nezinu, cik tur tiesas. Ceļs paiet aiztautīgās sarunās, & Dolinā (Stepana Banderas dzimtais novads; sarkanmelnu karogu krietni vairāk nekā zildzeltenu) gluži žēl kāpt ārā. Iesaku Marmarosu grēdu, Sigišoaru & Madeiru. Un nospēlēju Шо ви браття — patiesi iesaku sameklēt YouTube & noklausīties! Izkāpis sniedzu banknoti ~€5 vērtībā, bet Anna neņem: viņai taču esot darbs. It kā man nebūtu, turklāt manā tēvijā degviela katrā benzīntankā bez ierobežojumiem!
Ielas malā pavaicāju kādai jaunai dāmai, kur meklējami autobusi uz Striju. Viņa norāda uz koši izkrāsotu namiņu otrpus ielai. Pie tā pulciņš ļaužu, bet nekādu sarakstu. Brīdī, kad vaicāju, vai šeit piestāj man vajadzīgie busiņi, viens ir klāt, turklāt iznāk pat apsēsties (būtu varējis arī nostāvēt pusstundu līdz Strijai).
Strija — pamatīgs transporta mezgls; stacija līdzās autoostai. Neviena busiņa uz Ļvivu nemana, tāpēc dodos iekšā stacijā. Kasē vaicāju, cikos nākamais uz Ļvivu. Kasierīte teic, ka šobrīd ejot prom, un uzsauc kolēģei, vai esot jau aizgājis. Metos uz peronu stacijas priekšā, un tur patiesi elektrovilciens sācis ripot prom. Griežos atpakaļ, lai pavaicātu, cikos nākamais vilciens, bet kasierīte sauc: Skrien, trusi, skrien uz trešo peronu! Metos ārā no stacijas, un tur dažus sliežu ceļus tālāk patiesi vēl viens elektrovilciens. Ielecu, un pat asti durvīs neiespiež!
Brauciens maķenīt ilgāks par stundu un esmu mīļajā Ļvivā. Neticami — četrās stundās no Mežhirjes! :D
Ļvivā dzīve maz atšķiras no miera laikiem: kafejnīcas ļaužu pilnas, ielu mūzikanti, suvenīru veikaliņi vaļā, pat viens tūrists ieklīdis. ;) Operā bijis kamermūzikas koncerts (kamēr braucu vilcienā). Dažām baznīcām vitrāžas no ārpuses aizsegtas metāla loksnem & skulptūras ievīstītas tādos kā paklājos vai apkrautas smilšu maisiem.
