Sanmigelas austrumu gals 🇵🇹

Sākums rakstīts autobusa pieturā, gaidot Godo (jo nav zināms, vai vēl kāds autobuss šodien būs). Šodien esmu pastaigājies 10h; līdz hostelim (& pudelei vīna) — 4km. Ja būs duka, maķenīt vēlāk taps stāsts par dienas piedzīvojumiem ar daiļo Doroteju, Lipu Tuliānu & suspense/spriedzes elementiem (tā tovakar solīju draugiem).

Sv. Miķeļa (São Miguel) salā divas dienas: jādala kristīgi — viena salas austrumgalam, otra — rietumiem. Sākšu ar austrumiem, jo hostelis uz to pusi no Ponta(delgada)s centra. Modinātājs pūlas ko teikt 7.27am, bet svēt(ā)dienā tik agri celties būtu tīrais grēks, tāpēc pestīšanas izredžu paaugstināšanai noturos gultā līdz deviņiem.
Nesteidzīgs brokasts terasē hosteļa četru kaķu (Kronenbergam bija pieci!) sabiedrībā. Tad atrodu autobusu sarakstu, un izrādās, ka vēl var noķert 11am autobusu uz Furnašu (Furnas). Noķeru, bet šodien autobuss tikai līdz Vilafranka du Kampu, kādus 20km pirms Furnašas. Izeju ārā no pilsētiņas & sāku stopot. Atšķirībā no Florešas Sanmigelā nokļūst tūrists vulgaris, un tas nepaliek bez sekām. Auto rindā viens aiz otra, bet neviens nestājas. Šajā salā tūristus visi atskatījušies no visām pusēm, kāpē gan lai stātos!
Kad esmu nosteberējis kādus 3km, piestāj Luīze no 🇧🇪. Pirmais jautājums, kad viņa atvērusi durvis manā pusē: vai es neesot terorists? Sāku, ka ne, kā pierādījumu paceļu rokas gaisā & sēstos auto. Pēc brītiņa Luīze laipni ļauj rokas nolaist. Angļu valoda viņai sveša, tāpēc man nākas spiest no sevis franciski pat tādas lietas, ko nekad neesmu zinājis. Mani oui, oui laikam skan pietiekami pārliecinoši, tāpē Luīze pagūst izstāstīt, ka viņas dzīve noris starp Parīzi & 🇧🇷, ka dēls tikko iestājies universitātē & maman viņam vairs nav vajadzīga; es — par redzēto & plāniem salās.
Kultūras akadēmijā man bija burvīga franču valodas lektore Mme Bernaerte: pateicoties viņai, esmu bruņots ar vienu nākotnes laiku (je vais courir — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda nenoteiksme) un vienu pagātnes (j'ai couru — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda pagātnes divdabis); no tagadnes izvairos, jo darbības vārdu personu formās pats Velns var kaklu nolauzt.
Kad esam tikuši līdz Furnašai, no intelektuālas piepūles esmu nosvīdis slapš, bet par visām baudām, arī pavešanu, galu galā jāmaksā. Luīze vaicā, vai braukšu ar viņu tālāk; bēdīgu prātu atsaku, jo viņa tik jauka, turklāt mana la grande chance du jour, kā viņa pati sevi nosaukusi, bet man paredzētas pastaigas noļukušo vaigu sārtināšanai.
Furnašā zemes dzīļu siltums nokļūst līdz virsmai: pilsētiņas parkā no vienas vietas karsti avoti; cits virst pamatīgiem mutuļiem, cits tik tikko čūkst, pat strauta gultnē redzamas atverītes, no kurām burbuļo verdošs ūdens. Teju aiz katra krūma pa garaiņu stabam (Aiz kalniņa dūmi kūp(a), kas tos dūmus...), un gaisā izteikts vanckaru smārds. Saskrienamies ar Luīzi, un viņa pārvaicā, vai tomēr nebraukšu ar viņu.

Šādi skati 2716 reižu dienā

Pati pilsētiņa kā pilsētiņa: citas mani aizrāvušas vairāk. Sakopta gan, zālāji svaigi pļauti, dzīvžogi līdzeni apcirpti. Daudz tūristu autobusu. Pa lauku ceļiem un takām kāpju līdz Furnašas ezeram: jā, jā, pilsētiņa gravā, un ezers tai blakus līdzenumā. Ūdens pagalam dīvainā krāsā
— koši zaļganbrūns. Droši vien aļģes siltā ūdenī labi vairojas. Kādā vietā takas malā kūp, un zeme gaiši zilgana; zemes siltums te nāk ārā pa visām spraugām. Nogāzē virs ezera atzīmēts miraduoro (Dzelzskalna skatu punkts/Miradouro do Pico do Ferro, 570m v.j.l.); apkārtni var pārskatīt diezgan tālu, tomēr skati no laukumiem Florešā un Piko daudz iespaidīgāki.
Šodien skatāmās lietas krietnu gabalu viena no otras, un skaidrs, ka bez stopošanas neiztikt. Rīta pieredze liecina, ka Sanmigelā ķeras krietni sliktāk nekā līdzšinējās salās, tomēr uz maziem lauku ceļiem braucēji atsaucīgāki, bet tur reizēm kāds auto reizi 15min. Pie pašas skatu laukuma stāvvietas piestāj VW mikriņš & paved kādus 5km, tad drīz vien savā auto paņem trīs jauni spāņi (dāma jēdzīgi runā angliski, džeki vispār nerubī), un esmu ticis līdz Kongro ezeram (Lagoa do Congro); tas ap 300m diametrā, zaļganu ūdeni un atrodas 50m dziļā krāterī, maķenīt atgādina Kali krāteri Sāmsalā, tikai daudz lielāku. Kāpdams lejā sastopu vācu pāri, ar kuriem iepzinos Marficas hostelī & pirms divām dienām (šķiet vesela mūžība pēc tā pagājusi!) kopā lidoju no SJZ 🇵🇹 uz PDL 🇵🇹. Viņi rīt mājup.
Šīs dienas gaitas esmu nolēmis beigt ar stundu ilgu (uz aci) pastaigu cauri kalnainam apvidum no Lombadas ielejas (Vale das Lombadas) līdz Fogo ezeram (Lagoa do Fogo), bet līdz turienei jātiek. Pulkstenis pāri pieciem, un ap astoņiem jau tumšs. (Nedomājiet, ka laiks tik labi iegūlis atmiņā: tālrunis saglabā attēlus ar nosaukumiem formātā yyyymmdd-hhmmss). Asfaltētais ceļs pavisam šauriņš, vienos ielāpos: redzams, ka pa to tikai zemnieki pie savām govīm braukā, tomēr drīz vien parādās pabiezs audi & piestāj; mums pa ceļam ~3,5km, tomēr tas vairāk nekā nekas. Esmu ticis līdz ~800m augstumam; vietām skujukoku meži, vietām pundurkrūmiem noaugušas nogāzes, tālumā var saskatīt okeānu salas ziemeļu piekrastē. Parādās vēl viens auto, bet neaapstājas. Baigi būtu derējis: lai gan līdz sānceļam uz Lombadas ieleju nieka 3,5km, tomēr pulkstenis galvā tikšķ aizvien uzstājīgāk un uzstājīgāk. Pusotru kilometru garais ceļš ieleju patiesi gleznains: bruģēts, viena auto platumā; katrā līkumā aizraujoši skati uz eglēm noaugušo pretējo ielejas nogāzi. Klintis, ūdenskritumi. Kalni apmēram divu Gaujas senlejas (pie Siguldas) augstumā. Kad esmu ticis līdz stāvvietai ceļa galā, beidzamais tūristu auto pošas prom. 18.25pm; lēšu, ka stunda dienasgaismas manā rīcībā.
Takošanai izmantoju lielisku lietotni WalkMe, kurā kartes daudz detalizētākas nekā Google Maps. Taka labi iestaigāta, bet pirmās grēdas korē nepatīkams pārsteigums: tur, kur kartē zīmēta taka lejup, dabā no tās ne smakas. Dodos vien pa taku (kartē tās nav) uz priekšu, jo tā pārāk labi iestaigāta, lai tā vienkārši beigtos nekurienē. Taupīdams tālruņa akumulatoru, navigāciju neieslēdzu. Kur taka mežā, tur tikpat kā tumsa. Kāda vietā pamanu sausu grotu: galīgās bezizejas gadījumā varētu salauzt egļu zarus & pārlaist tur nakti; gailošu vilku acu apkārt nemana, & nakti būs +20c, ne —20c. Gluži kā spriedzes filmā, kur ielaidumā ekrāna stūrī pulkstenis skaita, cik labajam varonim atlicis, ja novērstu sprādzienu/katastrofu/doktora Moriartija ļaunos plānus... Tomēr dodos uz priekšu, jo gaismas iešanai gana. Dažviet, kur mežs skrajāks, var saskatīt blakus grēdas & ezeru kaut kur tālu lejā. Skaisti, bet pamatīgāk baudīšu nākamreiz.

Fogo ezers beidzmajā gaismā

7.42pm taka izved iebraukta ceļa galā. Nu jau krēslo arī atklātās vietās. Vēl desmit minūšu, un esmu uz šosejas, uz kuras biju iecerējis iznākt. Beidzamajā gaismas mazumiņā redzu Fogo ezeru: tas visai prāvs un atrodas ~150m dziļā krāterī.
Šosejas malā skatu laukumā ļaudis un vairāki auto, bet, pagājis tiem garām, dzirdu, ka viņi aizbrauc pretējā virzienā. Nu jau tumsa, bet asfalts gluds, un baltā, svaigi krāsotā līnija ceļa vidū gluži kā reliņš, pie kā turēties. Mazliet pagājies augšup līdz kādiem 800m v.j.l. (uz īsu brīdi uzvelku vējjaku), ceļš tiecas lejup. Lēšu, ka līdz hostelim 15...18km. Trīs stundu gājiens; pat tad, ja visu veikšu kājām, būšu galā pirms pusnakts. Kaut ko nostopēt nav īpašu cerību, jo šīs ceļš (EN5-2A) skaistu skatu cienītājiem; līdztekus pa ieleju lielceļš, pa kuru var žvidzināt ar simtiņu. Vairākās vietās pēc smaržas & siltuma jūtu, ka ceļmalā sagūlušas govis. Neceļas kājās & nebēg kā dienā; nu, ja, tumsā vieplis nav redzams. Kļūst pavisam omulīgi.

Kādā brīdī aizmugurē miglā parādās gaisma: melna honda. Ceļu roku. Nestājas. Es arī nebūtu Lipam Tuliānam stājies! Varu iedomāties, ko pārdzīvoja nabaga šoferītis. Noteikti apsolīja pašai Dievmāte sēsties pie stūres tikai un vienīgi tad, kad ārā gaiša diena.

Ceļinieka vakariņas (ar svecēm & kaķiem)

Kaut kur tālumā suņu rejas. Lai arī migla, jaušams gaismas piesārņojums no Pontas. Ceļmalā vāra gaismiņa: apvidnieks; iekšā divi mazapģerbti ļautiņi vāra ķiršu ievārījumu. Pirmais laternas stabs (Remediošas/Remedios) ciema nomalē. Lejā redzama piekraste ar dzīvību; divi, varbūt trīs kilometri līdz turienei. Ciema galvenajā ielā piestāj Pedro & aizved mani lejup līdz piepilsētas autobusu pieturai. Man škiet, ka tālāk, nekā pašam bija vajadzējis. Nav vēl ne desmit; autobusi ejot līdz vienpadsmitiem. Kā apstiprinājums teiktajam viens aizbrauc pretējā virzienā. Ieslēdzu navigāciju. Pusotrā stundā esmu nokātojis 10km, līdz hostelim (& pudelei vēsa vīna) 4,5km. Aizsūtu draugiem šodienas fotoatskaiti. Pēc 40min gaidīšanas autobuss klāt, vēl pēc desmit esmu hostelī. Kamēr ņemos pa dušu, sautējums tik saprātīgs, ka gatavojas pats. Vakariņas terasē sveču gaismā. Pēc tikko jaušamas pieskāriena ikram jaušu (tumsā visi kaķi melni, īpaši melnie), ka sabiedrība klāt. Drīz viens pēc otra uzrodas abi pārējie melnie. Rudajam acīmredzot svarīgāki darbi darāmi.
Vakariņas uz terases. Nu ir taču dzīve viens riktīgs medus pods. Vismaz šovakar.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (29. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts) 

Piku—Sanžorže 🇵🇹

Galvenais, ko biju iecerējis Piku salā, protams, bija uzkāpt Piku kalnā (2351m, augstākais 🇵🇹). Biju paredzējis pavadīt salā divas dienas (ja nu pirmajā ir pagalam nelaiks, var cerēt uz otru), bet atceltais lidojums no FLW  🇵🇹 uz HOR 🇵🇹 neatstāja alternatīvas: jākāpj šodien vai kaut kad/nekad (kad rakstu šo, kalnu būdas vietnē teikts, ka 19. decembrī kāpšana laika apstākļu dēļ nav atļauta).
Pa miegam dzirdu, ka istabas biedrs Kristiāns tumsiņā klusi grabinās, bet kāda mana daļa: guļu līdz pusastoņiem. Pirmais gājiens no gultas pie loga: yessss, debesīs pāris mākoņa skrandiņu, tomēr kalns redzams visā godībā. Cerīgi!
Pulksten astoņos sāku brokastot — pats pirmais. Ēdamzāle pirmajā stāvā (varbūt kādreiz arī bijusi klostera ēdamtelpa) četrus metrus augstiem logiem & vairākiem sīkrūtotiem logiem. Izmetu loku caur Sanrokes centu (nevar zināt, cik laika atliks vakarā), informācijas centrā iegūstu dažas pastkartes, pastā — markas, Spar lielveikaliņā — augļus & apelsīnu sulu, un ceļš uz virsotni var sākties. Vispirms gan jānokļūst vietā, ko dēvē par kalnu būdas (Casa da Montanha) 23km attālumā. Pēc pusotra kilometra gājiena esmu ticis uz vajadzīgā ceļa, un otrais auto — kaut kas līdzīgs Hilux-am — piestāj. Pie stūres mana senuma vīriņš Alfredo vārdā, jēdzīgi runā angliski. Skolotājs, kam pieder govju ganāmpulks (kuru viņš brauc apraudzīt). Pa ceļam uz plakankalni (~800m v.j.l.) Alfredo piestāj kādā miraduoro (skatu laukumā) un teic, ka no šejienes jānofočē Sanroke. Braucam tālāk, un Alfredo aizved mani pie Kapteiņa ezeriņa (Lagoa do Capitão); kādu kilometru nost no šosejas: aizkustinoši, jo viņš to vietu daudz reižu dzīvē redzējis. Pēc pāris kilometriem pa EN3 šoseju (kādus 10km pilnīgi taisna kā gar lineālu vilkta) iebraucam pie Alfredo ganāmpulka. Dažādu krāsu govis (esot ap simtu) ganās starp červeļainām priedītēm; pa vieniem vārtiem iebraucam ganību gabalā, izmetam loku & pa citiem izbraucam. Lai katru reizi nebūtu vārti uz ceļa jāvirina, vietā, kur pie ceļa no abām pusēm pienāk žogs, viltīga ietaise (esmu tādu redzējis arī 🇳🇴 & 🇮🇸) — pāri ceļam metāla rāmis, kurā līdztekus sametinātas paresnas caurules: govīm kājas slīd cauruļu starpā, un lopiņi netiek laukā no it kā atvērta aploka. Vēl pāris kilometru, un klāt ceļš uz kalnu būdu. Šeit braukā tikai tūristi, un pirmais auto pietur; franču pāris starp 60 & 70. Piku kalna nogāzē gabalu pa gabalam konusiņi, pa kuriem vulkānam mazie purkšķi sprukuši ārā (beidzamoreiz Piku esot izvirdis 1720. gadā — neilgi pēc sviedru laiku beigām Latvijā). Pie viena tāda pieturam & pa izārdīto sānu ieejam iekšā. Nekā īpaša, krietnas divstāvu mājas augstumā, iekšpuse kā piltuve.
Maķenīt pāri vienpadsmitiem piebraucam pie kalnu būdas (~1200m v.j.l.): tā izrādās patiesi stilīga brutālisma celtne no stikla un dzelzbetona. Kāpšana maksā €20 (ja vēlas līdz pašai virsotnei) no sejas; izsniedz GPS sekošanas ierīci ar trauksmes pogu & balss sakaru iespējām; man šķiet, ka cenā arī apdrošināšana. Monitorā redzams, kā virkne ar ikonām lēni virzās uz virsotnes pusi. Aizpildu anketu, samaksāju, izklaidīgi noklausos norādījumus un pulksten 11.20 dodos augšup. Izskatās, ka esmu no pašiem vēlākajiem putniem. Pulksten astoņos, kad būdu atver, pie tās noteikti rinda.
Pirmo kilometru taka līkumo starp krūmiem pa lēzenu nogāzi. Taka — tas nosacīti: katrs gājējs  centies atrast starp lavas gabaliem savuprāt labāko ceļu, tāpēc gadu gaitā izveidojies taku kūlis. Ik pa pārsimt metriem — stabiņi, droši vien, lai palīdzētu kāpējiem nenomaldīties miglā, sniegā... Saulainā dienā augstāk kapjošie labākais virziena rādītājs.
Pamazām taka kļūst stāvāka, krūmus nomaina pundurkrūmi — kā mūsu virši, zilenāji un tamlīdzīgi. Vakar esmu atpūties, tāpēc šodien kājas vai pašas nes augšā. Zem kājām — galvenokārt sastingusi lava, var kārtīgi atsperties.
Pēc apaļas stundas kāpiena redzu Kristiānu & vēl trīs čomus kāpjam lejup;  izrādās, viņi devušies šurp ar pirmo gaismiņu. Vaicāju, vai ir jau pusceļā. Viņi, satriekt vēlēdamies, pieklājīgi atsaka, ka viņiem šķietot, ka es varētu būt pieveicis apmēram trešo daļu ceļa (viņiem nebija taisnība: atlikušo daļu pieveicu 57min).
Vienīgie augi vairs ķērpji uz akmeņiem, un daudzviet lava sabirzusi gabalos vai rupjā smiltī. To acīmredzot ik nakts sals sastrādājis. Jāskatās & jādomā, kur kāju likt. Maķenīt pūš, tomēr jaciņu no somas ārā nevelku. Klāt arī plato ~2300m augstumā; vienā malā  — stāvs 50m augsts konuss, pati virsotne. Starp plato bluķiem aizvējš; daudzi piemetušies atpūsties. Apēdu apelsīnu, uzvelku jaciņu, atstāju aukliņsomu & dodos beidzamajā kāpienā. Te nu gan portugāļi būtu varējuši kādas kāpnes uzbūvēt: tā vien jāuzmanās no augstāk kāpjošo izkustinātiem lavas gabaliem. Kādā vietā pēkšņi šķiet, ka Saule sākusi stiprāk sildīt; izrādās, tomēr ne  — no kādas spraugas plūst Zemes siltums (Wikipēdija teic: 50...70c siltas gāzes); tātad vulkāns tikai snauž.

..uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš (Plūdons, pēc atmiņas)

Virsotnē! 2351m. Augšupceļs (~1100m) prasījis 1h57. Lai arī zemāk par virsotni izkliedus mākoņi, var labi redzēt gan pašu Piku, gan gan citas salas — Laješu, Senžorži & Grasiosu. Augšā kārtīgi zēģelē, tāpēc aši saknipsēju skatus uz visām pusēm, no pašas, pašas virsotnes uzņemu video & dodos lejup. Lejupkāpiens var izrādīties patiesi neveselīgs priekšzobiem; bez žēluma nevar noskatīties tajos, kas cenšas kāpt lejup, uz nūjām atbalstījušies; nezin cik stundu tādā veidā tas aizņem. Zābaciņu saķere ar lavu (galvā!) labi  kalibrēta, stāvākajās vietās piešauju roku pie zemes & visā ceļa paslīdu varbūt pāris reižu. Apdzenu krietni vairāk kāpēju nekā augšupceļā; 1h40, un esmu lejā. Kundze būdā paskatās datorā, ka esmu ticis līdz virsotnei, un izraksta diplomu. Stāvlaukums izskatās tikpat pilns kā tad, kad sāku kāpienu. Kur tie agrie putni tikuši?
Maķenīt pāri trijiem, līdz prāmim trīs ar pusi stundu; nezin kam jānotiek, lai nepaspētu. Kamēr eju atpakaļ uz EN3 šoseju, garām pabrauc trīs auto, un neviens neapstājas. Bļāviens, pa vienu taku tikko esam kāpuši! Ceturtais, kurā jauns franču pāris, piestāj & aizved mani pusceļu līdz Sanrokei. Priecādamies par skatu, noeju kādu kilometru kājām, un tad piestāj milzīgs apvidnieks. Amerikāņi no Masačūsetsas, ar portugāļu saknēm. Kad pastāstu, ka tikko esmu bijis Piku virsotnē (& spēju vēl paiet) & esmu noskrējis Bostonu, viņi raugās manī kā mesijas otrajā atnākšanā.
Hostelī savācu mugursomu, nomazgājos & eju uz pilsētas parciņu (tur labs brīvpieejas WiFi) pavāļāties & gaidīt prāmi. Silts, gaišš, un mušas nekož — dzīve atkal gluži kā medus pods. No bezdarbības nolemju, ka jānopērk biļete (tīmeklī, protams). Dīvaini,  kuģa nav ne šodien, ne rīt. Pirms pāris dienām skatījos sarakstu — bija. Hostelī arī teica, ka esot. Eju uz ostu — saraksts mainīts, tagad no Madalēnas, salas lielākās pilsētas. 20km attālumā! Pēc stundas! Bļāviens! Kamēr tieku līdz pilsētiņas galvenajai ielai, vairs nešķiet tik bezcerīgi: 20km nozīmē 20min braucienu. Trešais auto (ar melnu vīriņu pie stūres) piestāj, un pēc 20min patiešām esmu Madalenas ostā. Nodevis somu atlanticoline.pt pārvadāšanai kuģa tilpnē (viņi pat tādu pakalpojumu piedāvā!), paspēju pat lielveikalā ieskriet & Piku vīnu vakariņām paķert. Tā jau sirmus matus var dabūt (kam vēl nav)!

Rietošas Saules apspīdēts (7.30pm), prāmis dodas uz Velašu Senžoržes salā. Aizmugurē paliek Piku kalns, tīdamies arvien biezākos & biezākos mākoņos. Uz prāmja sastopu veco francūžu pāris; pagalam apmierināti ar šodienas pastaigu.

Piko (2351m)

Kad piestājam Velešā, jau satumsis. Pie ostas nav saprotams, kurp kurš brauc, aizeju līdz ceļam (2,5km), kas ved uz Urzelinu — pilsētiņu ~10km no Velašas. Tūliņ arī auto — un piestāj, lai gan pusdesmit vakarā & tumšs. Portugāļu pāris; Urzelinā aizved mani līdz hosteļa durvīm, lai arī viņiem tas ne gluži pa ceļam (par stopošanu Sanžoržē man vislabākās atmiņas: šķiet, sešas reizes to darīju, un nevienu reizi ilgāk par minūti ceļa malā nepavadīju).
No prāmja esmu piezvanījis hosteļa saimniecei, un viņa mani gaida. Marfika ir apburoša — pamatīga caurmēra dāma, kuras rūpes par viesu labklājību (vislabākajā nozīmē) satver kā cunami vilnis.  Ēka celta īpaši hosteļa vajadzībām, un bez ērtībām, kas redzētas citos hosteļos, šajā, piemēram, katrai istabai ir terase & ieeja arī no ārpuses, visas telpas piejamas ļaudīm ratiņkrēslā utt., utjp. Izstāstījusi par hosteli & izrādījusi to, Marfika ķeras pie kartes & minūtes divdesmit stāsta (un raksta uz kartes malām), kas salā apskatāms. Aprakstītā un saņurcītā karte viens no dārgākajiem suvenīriem no Azoru salām. Nāk jau pusnakts; piedzīvojumu nogurdināts, iedzeru maķenīt Piko vīna & liekos uz auss.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (25. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts)