Marta vidū attapu, ka neesmu sagādājis sev izklaides starptautiskajā teātra dienā. Ķēros meklēt un atradu Berlīnes pilsētas kapellas (tie, kas Barenboima vadībā spēlē Berlīnes Valsts operā – tajā, kas Unter-den-Linden) koncertu Berlīnes filharmonijā. Programmā – Mālera Mirušo bērnu dziesmas (ar Valtraudi Meijeri - manas dzīves izcilāko Izoldi) un Pāvo Jervi pie ruļļiem. Nopirku koncerta biļeti un nepiedienīgi lēti (bija palikušas divas nedēļas līdz lidojumam) – arī raiņa (Ryanair) biļetes uz Berlīni un atpakaļ.
Un tad pilnīgi nejauši uzdūros ziņai, ka Ļvivā iestudēts LOENGRĪNs – pirmā Wāgnera opera neatkarīgās Ukrainas laikā. (Viņiem vispār grūti ar vācu operām – vienīgā, ko esmu manījis visā valstī, ir BURVJU FLAUTA). Izrādes – 28. un 29. martā. Vizieris (WizzAir) pa taisno no Berlīnes uz Ļvivu bija vajadzīgajā dienā, bet padārgs; tad atradu galīgi lētu savienojumu caur Krakovu ar raini. Un tikpat lētu (gandrīz) mājupceļa lidojumu Ļviva-Viļņa ar vizieri.
Nopirku biļetes uz abām izrādēm: uz vienu parterī – lai labāk varētu izpētīt aktivitātes uz skatuves, uz otru – augstākā balkona centrā, kur (teju visos opernamos) vislabākā skaņa.
P.S. Trešā reize/izrāde bija 18. maijā pēc nedēļu ilgas pastaigas Karpatos.
Par Ļvivas opernamu esmu rakstījis ne reizi vien – diktan jauks. Bet saturs līdz nesenam laikam kā ar naftalīnu piesūcināts – apmēram tā atceros savas opergaitu sākumus: skatuves dibenplānā Toskānas ainava, visa skatuve pietaisīta ar zedeņu žogiem, papjēmašē klintīm, ķīniešu gaismekļiem, sarkanburu kuģiem vai plastmasas saulgriezēm (nevajadzīgo – atkarībā no darbības vides – izsvītrot), visas solistes smuki skruļļotām frizūrām un krinolīnos (neatkarīgi no darbības vietas & laika!), koris pamatīgi pārspēlē (komiskās operās nepavisam nešķiet smieklīgi, bet nopietnākās raudiens nāk virsū). Pietiek ielūkoties operas repertuāra lapas foto, lai tūliņ būtu skaidrs, ka uz skatuves laiks apstājies pirms gadiem četrdesmit.
Līdz nesenam laikam, jo kopš aizpērnā marta teātra direktors Vasiļs Vovkuns (Василь Вовкун), kurā var saskatīt daudz līdzību ar Andreju Žagaru: bijis aktieris, kļuvis par režisoru, pavilcis operu krietnu gabalu no bedres (un naftalīna) ārā. Trīs gadus (2007–10) bijis kultūras ministrs Jūlijas Timošenko (bizes ap galvu!) valdībā. Šķiet, ka vairāk kā vienu jauniestudējumu gadā viņu rocība neatļauj, un pērnajā sezonā pats direktors uzvedis kruts DONU ŽUANU; pēc foto & video spriežot – à la Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski), 16+.
Šajā sezonā uzaicinājis vācu režisoru Mihaelu Šturmu (Michael Sturm) un austriešu scenogrāfu & tērpu mākslinieku Matiasu Engelmani (Mathias Engelmann) LOENGRĪNam (pas'tieties foto & video!). operabase.com vēstī, ka Šturms šoruden iestudēs AIDU Luksorā (!). Nez, cik dzīvu kamieļu piedalīsies?
Par iestudējuma daļu esmu pilnīgā sajūsmā. Tik asprātīgs LOENGRĪNs (ja pareizi saskaitīju, esmu redzējis sešus iestudējumus, dažus – vairākas reizes) bijis tikai Hansa Noienfelsa režijā 2011. gadā Baireitā (tas, ko diriģēja Nelsons – ar žurciņām).
Skatuves grīda un sienas vienlaidi zaļas, sadalītas ap 3*3m polsterētos kvadrātos. Vienā sienā milzīgs apaļš caurums, kurā visu izrādes laiku lēni griežas tāds kā četrlāpstiņu ventilators, mezdams ēnu uz pretējās sienas. Tas bija vienīgais, kā pamatojumu nespēju saskatīt. Krusts > Monsalvata > Grāls?
Visa skatuve piepildīta drāšu gultiņām, kurās sēž vai guļ sieviešu koris. Izņemot otrā cēliena pirmās ainas, kurās uz skatuves tikai divas, toties milzīgas; Ortrūde, Elza & Telramunds tajās izskatās pēc Guliveriem milžu zemē.
Pirmais, kas nāca prātā, pārliekot iespaidus par iestudējumu – Alise Brīnumzemē (un Džona Teniela ilustrācijas tai): uz skatuves pulciņš ekscentrisku tēlu, katrs kā no citas (kats savas) operas parauts. Vēl kaut kas (frizūras, tērpi?) vedināja uz 16. gadsimta flāmu gleznotāju Kventinu Māseisu (Quinten Matsijs, 1466–1530, no Brabantes nācis!) un britu animācijas seriālu Nīgrais bērnelis (Angry Kid).
Hercoga vēstnesis kā konferansjē melnā spīzdīgā smokingā & cilindrā (Trakais cepurnieks!), brīžiem ar ruporu rokā. Pa laikam vēršas pie publikas zālē (ja kādam kas sakāms par līgavu, lai teic to tagad vai...). Šitādus jokus var atļauties ar stīvu vācu vai austriešu (vai latvju) publiku; pie slāviem tas nozīmē sapurgātu nākamā mūzikas gabala sākumu.
Brabantes hercogs – kā no kāršu kavas paķerts karalis (viens no sarkanajiem – ercena vai kārava). Tāds kā mīļs vectētiņš, kuram nedziedamos brīžos uznāk narkolepsijas lēkme, un viņš noliekas nosnausties kaut kur skatuves sānos vai dibenā.
Visas dāmas zaļās kleitās, kam jostas – virs krūtīm (bet pleci kaili), un piedurknes – vismaz 30cm par garām. Pusei (tostarp Elzai) uz galvas tādi kā tumšzilizaļi matu ērkuļi regbija bumbas apveidā, otra puse (arī Ortrūde) – rudmates ar uzkasītām zirgastēm virs ausīm. Skats par rubli!
Loengrīns – balts kā Arlekīns (tiostarp balti smiņķētu seju) no delartiskās komēdijas. Sākumā maķenīt jocīgi šķita, toties labi gāja kopā ar gulbi un vēl labāk – ar Elzas kāzu kleitu. Tad, muļķā Elza piedabūjis Loengrīnu izpaust savu vārdu (мене кликати Лоенгрін, і батько мій - Парсіфаль), šis izvelk nēzdogu & slauka balto grimmu nost: maskas krīt. Tās tā, par bisi pie sienas pirmajā cēlienā.
Telramunds – kaut kas starp bruņinieku un degunradžvaboli (asociācijas ar vaboli man no Kafkas METAMORFOŽU virtuālās realitātes instalācijas Gētes institūtā; biju to skatījis neilgi pirms marta izrādēm).
Vīru koris – tādos kā šineļos un pusmaskās ķiveru vietā. Stilīgi, tomēr pilnīgi dāmu aizēnoti.
Un Gulbis! Uz divām kājām, nelielas žirafes (vai vismaz okapi) augumā, pirmajā cēlienā pirms parādīšanās uz skatuves cienīgi izlīgo caur skatītāju zāli (skat. piezīmi par iekarsīgu publiku).
Izrādes sākas nevis ar priekšspēli, bet īsu ainu, kurā koristes satupušas gultiņās ar skatu milzīgo ventilatoru un kā mantru atkārto Hіколи не питай (nekad nevaicā), jo patiesībā jau šī opera ir skumjš stāsts, ka ziņkārīgs sievišķis neapdomības dēļ sev visu dzīvi (=precības, turklāt ar sapņu princi) samaitā. Parasti man netīk aktivitātes priekšspēles laikā vai pirms tās, bet šajā reizē bija vietā. Darbības LOENGRĪNā nav pārāk daudz: tik vien kā gulbja parādīšanās divkārt, un tad vēl Ortrūde izplūcas ar Elzu, tāpēc vienā otrā iestudējumā iespaids - stāv tik & dzied. Ļvivā ar mizanscēnu maiņām un maķenīt ampelēšanās palika ļoti dzīvs iespaids.
Un tagad par muzikālo pusi. Lai arī Ļvivas operai varenas Wāgnera tradīcijas (bijis pat pilns RINGs & dziedājusi pati Solomija Krušeļņicka (viņas vārdā opernams nosaukts)), tomēr teju astoņdesmit gadu pauze (padomju okupācijas laikā gan viņi tomēr pamanījušies kaut ko no Wāgnera iestudēt).
Orķestris ne sliktāks kā Rīgā, un arī vainas tās pašas – metāla pūšamie brīžam izklausās tā, it kā katram savas operas notis būtu iedotas. Būtu vismaz kopā garām pūtuši. Un no pārliecības, ka no solo gabala nekas neiznāks, nekas arī neiznāk. Un tad vēl taures kāzu gabalā bija uzdzītas otrajā balkonā, kur ne paslēpties, ne biedru plecu blakus.
Diriģents Mirons Jusipovičs (Мирон Юсипович) it kā gana pieredzējis un ne tikai Ukrainā diriģējis, tomēr brīžiem viņa lasījums... Nu, apmēram kā Ozoliņam. Otrā cēliena trešā aina sākas ar vīru kori In Früh'n versammelt uns der Ruf (Rīta agrumā pulcē mūs tauru skaņas), un visas trīs reizes šķita, ka šitādu gabalu gan nekad agrāk neesmu dzirdējis. ;) Tomēr jāteic, ka trešā izrāde bija pārliecinošāka nekā pirmās divas. Viņiem baigi derētu kādu (diriģentu) Wāgnera pazinēju uzaicināt kādu nedēļu ar orķestri pastrādāt.
Sieviešu koris gluži labs, vīri maķenīt nevelk līdzi. Loengrīns (Роман Коренцвіт) savulaik dziedājis Marijas teātrī Radamesu (tur no ielas – pat Ņevas prospekta – nemēdz ņemt, kur nu vēl tādai lomai). Man ļoti patika: labāk par Marijas teātra štata Loengrīnu Skorohodovu. Pārējo lomu izpildītāji mainījās, visi trīs basbaritoni (karalis, Telramunds, vēstnesis) bija jēdzīgi, viena teicama Ortrūde (šķiet, Людмила Савчук – bijusi Baireitas jauno dziedātāju programmas stipendiāte), grūtāk ar Elzām - citai tā kā Cerlīnu velk dziedāt, citai ar vāceni problēmas, tomēr beidzamajā izrādē, ko klausījos, viņi bija tikuši skaidrībā par to, ko var laist uz skatuves un ko – ne, un kopiespaids bija gauži pieklājīgs.
Pirmajās divās izrādēs (iestudējuma ceturtā & piektā izrāde apmēram Rīgas lieluma pilsētā un opernamā) bija aizpildītas ap 2/3 vietu, trešajā brīvu vietu tikpat kā nebija (visapkārt bija dzirdams daudz poļu valodas). Nebiju gaidījis, ka uz šitik hmm! – netradicionālu iestudējumu tomēr tik daudzi sanāks.
Pārmaiņas skārušas ne tikai Ļvivas opernama māksliniecisko pusi: pirms pāris gadiem izslāpušajiem starpbrīžos nācās iet uz kafejnīcu opernama pagrabā (tā nemaz nepieder operai & ar ieeju no ielas), kur viss norisa visai lēni un zvans arī nebija dzirdams. Tagad katrā stāvā, izņemot galeriju, vismaz divas bāra letes, un pie glāzes vīna var tikt divu minūšu laikā.
Šajā sezonā vēl divas LOENGRĪNa izrādes – 6. & 7. jūlijā, sēdvietas no divām eirām. :)
P.S. No koncerta Berlīnes filharmonijā palika mazuma piegarša: Valtraude Meijere bija sasirgusi, Jervi tāpat. Māleru dziedāja prāva un neizteiksmīga mecosoprāniste no Bavārijas Valsts operas, Jervi vietā diriģēja jauns džeks (Thomas Guggeis), kurš pērn bija spoži iestudējis SALOMI. Tikai Šostakoviča vietā bija Sibeliuss. Bernards Šovs ir teicis: There are some experiences which should not be demanded twice from any man, and one of them is listening to Brahms's Requiem. Šī nebija pirmā reize mūžā, kad nācās klausīties Sibeliusu, un to nu nav godīgi prasīt teātra dienas priekšvakarā.
P.P.S. No atceļa biļetes SXF–RIX uztaisīju kuģīti & bez mazākās nožēlas palaidu pa rensteli Ļvivā. (Tiem, kas nezina, – mūsdienās & mūsu kultūrtelpā lidbiļetes tikai virtuālas).
Nopirku biļetes uz abām izrādēm: uz vienu parterī – lai labāk varētu izpētīt aktivitātes uz skatuves, uz otru – augstākā balkona centrā, kur (teju visos opernamos) vislabākā skaņa.
P.S. Trešā reize/izrāde bija 18. maijā pēc nedēļu ilgas pastaigas Karpatos.
Par Ļvivas opernamu esmu rakstījis ne reizi vien – diktan jauks. Bet saturs līdz nesenam laikam kā ar naftalīnu piesūcināts – apmēram tā atceros savas opergaitu sākumus: skatuves dibenplānā Toskānas ainava, visa skatuve pietaisīta ar zedeņu žogiem, papjēmašē klintīm, ķīniešu gaismekļiem, sarkanburu kuģiem vai plastmasas saulgriezēm (nevajadzīgo – atkarībā no darbības vides – izsvītrot), visas solistes smuki skruļļotām frizūrām un krinolīnos (neatkarīgi no darbības vietas & laika!), koris pamatīgi pārspēlē (komiskās operās nepavisam nešķiet smieklīgi, bet nopietnākās raudiens nāk virsū). Pietiek ielūkoties operas repertuāra lapas foto, lai tūliņ būtu skaidrs, ka uz skatuves laiks apstājies pirms gadiem četrdesmit.
Līdz nesenam laikam, jo kopš aizpērnā marta teātra direktors Vasiļs Vovkuns (Василь Вовкун), kurā var saskatīt daudz līdzību ar Andreju Žagaru: bijis aktieris, kļuvis par režisoru, pavilcis operu krietnu gabalu no bedres (un naftalīna) ārā. Trīs gadus (2007–10) bijis kultūras ministrs Jūlijas Timošenko (bizes ap galvu!) valdībā. Šķiet, ka vairāk kā vienu jauniestudējumu gadā viņu rocība neatļauj, un pērnajā sezonā pats direktors uzvedis kruts DONU ŽUANU; pēc foto & video spriežot – à la Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski), 16+.
Šajā sezonā uzaicinājis vācu režisoru Mihaelu Šturmu (Michael Sturm) un austriešu scenogrāfu & tērpu mākslinieku Matiasu Engelmani (Mathias Engelmann) LOENGRĪNam (pas'tieties foto & video!). operabase.com vēstī, ka Šturms šoruden iestudēs AIDU Luksorā (!). Nez, cik dzīvu kamieļu piedalīsies?
Par iestudējuma daļu esmu pilnīgā sajūsmā. Tik asprātīgs LOENGRĪNs (ja pareizi saskaitīju, esmu redzējis sešus iestudējumus, dažus – vairākas reizes) bijis tikai Hansa Noienfelsa režijā 2011. gadā Baireitā (tas, ko diriģēja Nelsons – ar žurciņām).
Skatuves grīda un sienas vienlaidi zaļas, sadalītas ap 3*3m polsterētos kvadrātos. Vienā sienā milzīgs apaļš caurums, kurā visu izrādes laiku lēni griežas tāds kā četrlāpstiņu ventilators, mezdams ēnu uz pretējās sienas. Tas bija vienīgais, kā pamatojumu nespēju saskatīt. Krusts > Monsalvata > Grāls?
Visa skatuve piepildīta drāšu gultiņām, kurās sēž vai guļ sieviešu koris. Izņemot otrā cēliena pirmās ainas, kurās uz skatuves tikai divas, toties milzīgas; Ortrūde, Elza & Telramunds tajās izskatās pēc Guliveriem milžu zemē.
Pirmais, kas nāca prātā, pārliekot iespaidus par iestudējumu – Alise Brīnumzemē (un Džona Teniela ilustrācijas tai): uz skatuves pulciņš ekscentrisku tēlu, katrs kā no citas (kats savas) operas parauts. Vēl kaut kas (frizūras, tērpi?) vedināja uz 16. gadsimta flāmu gleznotāju Kventinu Māseisu (Quinten Matsijs, 1466–1530, no Brabantes nācis!) un britu animācijas seriālu Nīgrais bērnelis (Angry Kid).
Hercoga vēstnesis kā konferansjē melnā spīzdīgā smokingā & cilindrā (Trakais cepurnieks!), brīžiem ar ruporu rokā. Pa laikam vēršas pie publikas zālē (ja kādam kas sakāms par līgavu, lai teic to tagad vai...). Šitādus jokus var atļauties ar stīvu vācu vai austriešu (vai latvju) publiku; pie slāviem tas nozīmē sapurgātu nākamā mūzikas gabala sākumu.
Brabantes hercogs – kā no kāršu kavas paķerts karalis (viens no sarkanajiem – ercena vai kārava). Tāds kā mīļs vectētiņš, kuram nedziedamos brīžos uznāk narkolepsijas lēkme, un viņš noliekas nosnausties kaut kur skatuves sānos vai dibenā.
Visas dāmas zaļās kleitās, kam jostas – virs krūtīm (bet pleci kaili), un piedurknes – vismaz 30cm par garām. Pusei (tostarp Elzai) uz galvas tādi kā tumšzilizaļi matu ērkuļi regbija bumbas apveidā, otra puse (arī Ortrūde) – rudmates ar uzkasītām zirgastēm virs ausīm. Skats par rubli!
Loengrīns – balts kā Arlekīns (tiostarp balti smiņķētu seju) no delartiskās komēdijas. Sākumā maķenīt jocīgi šķita, toties labi gāja kopā ar gulbi un vēl labāk – ar Elzas kāzu kleitu. Tad, muļķā Elza piedabūjis Loengrīnu izpaust savu vārdu (мене кликати Лоенгрін, і батько мій - Парсіфаль), šis izvelk nēzdogu & slauka balto grimmu nost: maskas krīt. Tās tā, par bisi pie sienas pirmajā cēlienā.
Telramunds – kaut kas starp bruņinieku un degunradžvaboli (asociācijas ar vaboli man no Kafkas METAMORFOŽU virtuālās realitātes instalācijas Gētes institūtā; biju to skatījis neilgi pirms marta izrādēm).
Vīru koris – tādos kā šineļos un pusmaskās ķiveru vietā. Stilīgi, tomēr pilnīgi dāmu aizēnoti.
Un Gulbis! Uz divām kājām, nelielas žirafes (vai vismaz okapi) augumā, pirmajā cēlienā pirms parādīšanās uz skatuves cienīgi izlīgo caur skatītāju zāli (skat. piezīmi par iekarsīgu publiku).
Izrādes sākas nevis ar priekšspēli, bet īsu ainu, kurā koristes satupušas gultiņās ar skatu milzīgo ventilatoru un kā mantru atkārto Hіколи не питай (nekad nevaicā), jo patiesībā jau šī opera ir skumjš stāsts, ka ziņkārīgs sievišķis neapdomības dēļ sev visu dzīvi (=precības, turklāt ar sapņu princi) samaitā. Parasti man netīk aktivitātes priekšspēles laikā vai pirms tās, bet šajā reizē bija vietā. Darbības LOENGRĪNā nav pārāk daudz: tik vien kā gulbja parādīšanās divkārt, un tad vēl Ortrūde izplūcas ar Elzu, tāpēc vienā otrā iestudējumā iespaids - stāv tik & dzied. Ļvivā ar mizanscēnu maiņām un maķenīt ampelēšanās palika ļoti dzīvs iespaids.
Un tagad par muzikālo pusi. Lai arī Ļvivas operai varenas Wāgnera tradīcijas (bijis pat pilns RINGs & dziedājusi pati Solomija Krušeļņicka (viņas vārdā opernams nosaukts)), tomēr teju astoņdesmit gadu pauze (padomju okupācijas laikā gan viņi tomēr pamanījušies kaut ko no Wāgnera iestudēt).
Orķestris ne sliktāks kā Rīgā, un arī vainas tās pašas – metāla pūšamie brīžam izklausās tā, it kā katram savas operas notis būtu iedotas. Būtu vismaz kopā garām pūtuši. Un no pārliecības, ka no solo gabala nekas neiznāks, nekas arī neiznāk. Un tad vēl taures kāzu gabalā bija uzdzītas otrajā balkonā, kur ne paslēpties, ne biedru plecu blakus.Diriģents Mirons Jusipovičs (Мирон Юсипович) it kā gana pieredzējis un ne tikai Ukrainā diriģējis, tomēr brīžiem viņa lasījums... Nu, apmēram kā Ozoliņam. Otrā cēliena trešā aina sākas ar vīru kori In Früh'n versammelt uns der Ruf (Rīta agrumā pulcē mūs tauru skaņas), un visas trīs reizes šķita, ka šitādu gabalu gan nekad agrāk neesmu dzirdējis. ;) Tomēr jāteic, ka trešā izrāde bija pārliecinošāka nekā pirmās divas. Viņiem baigi derētu kādu (diriģentu) Wāgnera pazinēju uzaicināt kādu nedēļu ar orķestri pastrādāt.
Sieviešu koris gluži labs, vīri maķenīt nevelk līdzi. Loengrīns (Роман Коренцвіт) savulaik dziedājis Marijas teātrī Radamesu (tur no ielas – pat Ņevas prospekta – nemēdz ņemt, kur nu vēl tādai lomai). Man ļoti patika: labāk par Marijas teātra štata Loengrīnu Skorohodovu. Pārējo lomu izpildītāji mainījās, visi trīs basbaritoni (karalis, Telramunds, vēstnesis) bija jēdzīgi, viena teicama Ortrūde (šķiet, Людмила Савчук – bijusi Baireitas jauno dziedātāju programmas stipendiāte), grūtāk ar Elzām - citai tā kā Cerlīnu velk dziedāt, citai ar vāceni problēmas, tomēr beidzamajā izrādē, ko klausījos, viņi bija tikuši skaidrībā par to, ko var laist uz skatuves un ko – ne, un kopiespaids bija gauži pieklājīgs.
Pirmajās divās izrādēs (iestudējuma ceturtā & piektā izrāde apmēram Rīgas lieluma pilsētā un opernamā) bija aizpildītas ap 2/3 vietu, trešajā brīvu vietu tikpat kā nebija (visapkārt bija dzirdams daudz poļu valodas). Nebiju gaidījis, ka uz šitik hmm! – netradicionālu iestudējumu tomēr tik daudzi sanāks.
Pārmaiņas skārušas ne tikai Ļvivas opernama māksliniecisko pusi: pirms pāris gadiem izslāpušajiem starpbrīžos nācās iet uz kafejnīcu opernama pagrabā (tā nemaz nepieder operai & ar ieeju no ielas), kur viss norisa visai lēni un zvans arī nebija dzirdams. Tagad katrā stāvā, izņemot galeriju, vismaz divas bāra letes, un pie glāzes vīna var tikt divu minūšu laikā.
Šajā sezonā vēl divas LOENGRĪNa izrādes – 6. & 7. jūlijā, sēdvietas no divām eirām. :)
P.S. No koncerta Berlīnes filharmonijā palika mazuma piegarša: Valtraude Meijere bija sasirgusi, Jervi tāpat. Māleru dziedāja prāva un neizteiksmīga mecosoprāniste no Bavārijas Valsts operas, Jervi vietā diriģēja jauns džeks (Thomas Guggeis), kurš pērn bija spoži iestudējis SALOMI. Tikai Šostakoviča vietā bija Sibeliuss. Bernards Šovs ir teicis: There are some experiences which should not be demanded twice from any man, and one of them is listening to Brahms's Requiem. Šī nebija pirmā reize mūžā, kad nācās klausīties Sibeliusu, un to nu nav godīgi prasīt teātra dienas priekšvakarā.
P.P.S. No atceļa biļetes SXF–RIX uztaisīju kuģīti & bez mazākās nožēlas palaidu pa rensteli Ļvivā. (Tiem, kas nezina, – mūsdienās & mūsu kultūrtelpā lidbiļetes tikai virtuālas).
