Karpati, 1.—5. novembris

Kaut kad ļooooti sen biju nopircis lētu biļeti uz Ļvivu: pieredzējuši lasītāji atcerēsies, ka uz Ļvivu, Budapeštu & Pēterpili esmu gatavs traukt jebkad, tik pasvilpiet. Kad pirku, par darba plāniem nebija nekādas nojausmas; tad uzradās četru dienu audits ar noslēguma sapulci braukšanas dienā. Skaidrs, ka aiz svārku stērbeles neviens ciet nebūtu ķēris, tomēr kaut kā neērti krēslā trīties & visu laiku pulkstenī raudzīties. Tad izrādījās, ka vadošais auditors nopircis biļeti mājupceļa lidojumam piecas stundas pirms manējā, aši to auditu noslēdzām, un es pat līdz mājām paspēju aizskriet.
Kad pirku biļeti, domāju: well, novembris, +8c, lietus — palikšu četras dienas Ļvivā, apstaigāšu muzejus, pāris vakaru uz operu (viņi tikko uzveduši divus Stravinska viencēliena baletus), varbūt vēl kādu teātri, bet nedēļu pirms braukšanas prognoze vēstī — Aizkarpatos pilni +20c! Skaidrs kā dienā: jābrauc uz kalniem!
1. novembris. RIX—KBP (ar ukraiņiem): palietots 737, izlidojam ar sebošanos, Kijivā ierodamies noliktajā laikā, no gaisa kuģa uz terminālu ar autobusu, ierastā rinda pie pašu kontroles, ierastās pasažieru medības Такси не надо? termināļa atklātajā pusē, pabaisa drošības pārbaude iekšzemes lidojumiem, un drīz vien sākas iekāpšana lidojumam KBP—LWO.

Eiropas Savienībā kaušanai paredzētiem lopiņiem augstāki labturības standarti nekā ukraiņu aviolīniju iekšzemes lidojumu pasažieriem: visus sadzen autobusā, kurā sēdvietu vismaz divreiz mazāk nekā ļautiņu, un tad minūšu divdesmit tur pie termināla durvīm. Autobusa dzinējs visu laiku darbojas, dūmgāzes — kur nu vējš nes. Beidzot ved uz gaisa kuģi — tādu pašu noskretušu 737-nieku. Sasēžamies, labu brīdi vēl kaut ko gaidām, tad drošības instruktāža. Aizlidojam teju ar stundas sebošanos.

Iepriekšējā reizē nopirku divu SIM karšu komplektu, kurā viena paredzēta tālrunim, otra — datu pieslēgumam. Tālrunim paredzētās balanss noteikti dziļos mīnusos, jo kopš jūlija sākuma (kad beidzamo reizi biju Ukrainā) kontu, protams, neesmu papildinājis. Iestūķēju tālrunī datiem paredzēto, jo neko vairāk par mobilajiem datiem man nevajag, taču aktivizēt nekādi neizdodas.

Ļvivā trolejbusos — vismaz tajos, kas braukā uz lidostu,— bezmaksas WiFi; varu slaidi sērfot arī ar tālruni bez (aktivizētas) SIM kartes. Mazliet bažījos par hosteli, jo viņi rakstījuši, ka darbinieki atkāpjas ap pusvienpadsmitiem. Izpētījis, kur hostelis atrodas, kāpju ārā no trolejbusa. Uzreiz pazīstu namu, kurš viņu booking.com profilā. Ne mazākās norādes, kur nakstmītne meklējama. Piezvanīt nevaru, jo ukraiņu karte nedarbojas, bet ar latviešu tas maksātu ap četrām eirām par sarunas minūti. Nostaigāju pa ielu pāris reižu šurpu turpu, tomēr nekā. Tad pamanu kāda cita hosteļa izkārtni, eju iekšā, un viņi laipni piezvana manējam. Izrādās — tajā pašā namā (kas nebūt nav tas, kas foto), tikai citās durvīs. Jauna dāma mani sagaida un uz vietas nostrostē, kur esmu tik ilgi vazājies. Pie ukraiņu naudiņām neesmu paspējis tikt, kartes viņi neņem, tomēr paņem desmit eiru un izdod atlikumu hrivnās.
Lai gan man atslēga un esmu paredzējis izmest loku pa centru, piedzīvojumu nogurdināts, notiesāju divus atlikušos ābolus, un grasos likties uz auss. Joka pēc ielieku tālrunī veco SIM karti. Tavu brīnumu — no Київстар atnāk ziņa, ka varu dabūt bezmaksas pieslēgumu uz mēnesi. Jā, re, ko dara konkurence! Aizsūtu prasīto kodu uz prasīto numuru, pienāk atbildes īsziņa, bet es tajā laikā jau esmu ceļā uz citu (sapņu) pasauli.
2. novembris, sestdiena. Rīta junda ap pusseptiņiem, aša kafija, līdz stacijai (ar visu naudas maiņu) minūšu divdesmit, un — plāni sāk ļodzīties: pie kases uzraksts, ka piepilsētas vilciena Ļviva—Mukačeve plkst. 7.42 šodien nebūs. Bļāviens, kad pirms nedēļas meklēju vilcienus Укрзалізниця-s tīmekļa vietnē, par to nebija ne vārda. Nākamais piepilsētas vilciens vēlā pēcpusdienā. Pa ceļam līdz centrālai stacijai (ap 10min gājiens) izpētu, ka plkst. 8.33 vilciens Lisičanska—Užhoroda. Izstāvu rindu pie kases, biļetes par laimi dabonamas, un drīz vien esmu ceļā uz kalniem. Pirmā pusotra stunda pa krūmainu līdzenumu, tad sākas kalni, dzelzceļš uzvijas līdz teju kilometra augstumam, un pēc triju stundu brauciena esmu Volovecā. Nākamais likteņa trieciens — iecerētais vilciens atceļam uz Ļvivu pēc divām dienām diktan glauns (& dārgs — lētākā biļete vairāk nekā 20 eiru; salīdzinājumam, piepilsētas vilciena biļete būtu 80 centu). Neļauļju tādiem sīkumiem maitāt dzīvi — ne katrā otrajā novembrī Saule staigā pa zemes virsu & laukā +18c! Nāks laiks, nāks padoms jeb будем решать проблемы по мере их поступления.
Iecerētais autobuss uz Mižhirju sen gabalā, uz nākamo biļešu nav palicis, vēl viens pēc pusotras stundas. Līdz Mižirjai ap 35km; skaidrs, ka šitādā laikā ar stopiem!

На право пойдёшь..

Aizeju līdz pilsētiņas galam, kādā veikalā palūdzu kartona kastes gabalu, ar pildspalvu uzskribelēju (flomastera līdzi nav, jo stopošanas plānos nebija) МІЖГІР'Я & ķeros pārbaudīt veiksmi. Ir ķēries arī labāk, bet nav ne stunda apkārt, kad ar diviem auto esmu ticis līdz mērķim. Abi vedēji atgaiņājas no naudas — taisni vai kauns paliek.
Pirmais gājiens uz autoostu: svētdienās viens vienīgs autobuss uz Ļvivu — pusdienlaikā; ja ne dārgais vilciens, varētu dzīvoties pa šejieni līdz trim pēcpusdienā. Nopērku biļeti un neraizējos, kā būtu, ja būtu. Carpe diem! Tad uz grāmatu veikalu pie Vikas: iepriekšējā reizē (šogad maijā; Mižhirjā esmu bijis tik daudz reižu, ka pēc taisnības viņiem pieklātos mani iecelt goda iedzīvotāju kārtā ;D) gari & plaši izrunājāmies par kāpšanu kalnos: arī viņa ar ģimeni mēdz to darīt. Vika mani pazīst no pirmā mirkļa, pieslēdz veikaliņa durvis, un ejam pāri ielai iedzert kafiju. Kamēr to darām, viņa mani pa tālruni pieraksta pie friziera (neizklausījās, ka tas būtu pārāk vienkārši), atvadāmies līdz nākamajai reizei, un metos atbrīvoties no peisakiem, citādi vēl visus lāčus kalnos pārbiedēšu. Pēc tam pusdienas mīļajā Terasē (pagalam dīvaini, neviena pazīstama oficianta), uzvelku īsbikses (otrais novembris!) un sāku kāpienu pa labi pazīstamo taku uz Kamjanku (viesnīca Siņevira pārejā ~900m v.j.l.; 15 eiru par skatu, istaba nāk piedevās bez papildu maksas). Kad pirms nedēļas izlēmu šurp braukt, brīvu istabu Kamjankā vairs nebija. Nekas, arī Siņevira ciema viesnīcai ne vainas, vienīgi bez skata.
Kad esmu ticis līdz pārejai, gandrīz satumsis un maķenīt atvēsis. Uzvelku jaciņu. Nieka 6km lejup pa šoseju atlikuši. Tālruni visu laiku turu rokā un paspīdinu, kad tuvojas kāds auto. Viens otrs mērglis nevīžo kājāmgājēja dēļ pārslēgt gaismas, un vienā tādā reizē apžilbināts nepamanu ceļa kranti un nokūleņoju pa uzbērumu lejā. Labi, ka pusdienās iedzēru maķenīt vīna — dzērāji krītot bez smagām sekām.
Veikals, kas līdzās viesnīcai, ciet; dodos uz citu ciema otrā galā. Pie viena apciemošu Ivanu (kādā senā ierakstā — šķiet, 2014. gada x-svētkos — par to, kā iepazinos ar viņu). Sapērkos dažādus gardumus, tostarp, sausu ukraiņu baltvīnu & mājās gatavotu lečo, un dodos pie Ivana. Ivans ceļ guļbūves pa visu Rietumukrainu, un — kā jau gaidāms — viņa nav mājās. Viņa saime pieradusi, ka parādos visnegaidītākajos brīžos. Pasērstu ar kundzi, atstāju latviešu bombītes un sieru, novērtēju, kā jaunākā atvase Zlata braši tipina savām kājām (iepriekšējā reizē pirms pusgada tikai rāpoja), un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Nevarētu teikt, ka mocītu bezmiegs.
3. novembris. Pie debesīm neviena mākoņa, un tālrunis vēstī, ka šodien līdz +20c. Kafejnīcā, kas viesnīcas ēkas pirmajā stāvā, brokastā apēdu divus pārīšus pildītu pankūku, un ap deviņiem esmu ceļa malā. Plāns — ar stopiem līdz Siņevira ezeram, un tad pa kalniem un gar Kamjanku atpakaļ. Pirmais auto manējais! Apstājušies, protams, aiz tīrās ziņkāres — ne katru dienu ceļa malā Velēnu vecīši īsbiksēs ar stopošanas plāksnīti rokā. ;D Ģimenīte no Kijivas ar divīem meitukiem tā ap gadiem desmit; tēvs — Krimas tatārs. Pēc 15km brauciena atvadāmies kā vistuvākie draugi.

Izrādās, la tiktu pie ezera, jāpērk biļete par pārdesmit hrivnām (mazāk par eiru); iepriekšējās reizes tātad esmu skatījis par zaķi. No ciema (Синевирская Поляна) līdz ezeram kāds pusotrs kilometrs; apeju ezeram apkārt, atrodu taku un kāpju kalnup. Šī trešā reize, kad mēroju šo gabalu; somā karte, bet pēc tās lielas vajadzības nav. Plecā aukliņsoma ar puslitru ūdens un pāris āboliem; kabatā – tālrunis ar vietējo pieslēgumu: nav jāgaida vakars, varu tracināt draugus Latvijas novembra pelēkumā ar šejienes spozmi metodiski ik pa stundas ceturksnim (vai biežāk, ja īpaša vajadzība ;p). Oranžā jaciņa (atcerieties — koši tērptam līķim daudz vairāk cerību, ka to kādreiz uzies!) somā; to uzvilkšu tikai pie Kamjankas, kad būšu ticis uz šosejas.
Siņevira ezers — dīvains veidojums kalna nogāzē, līmenis 989m v.j.l. Gudri vīri spriež, ka izveidojies zemestrīces rezultātā. Neticu visādiem lētiem māņiem, bet tāda dīvaina sajūta tur allaž pārņem.

Pļavā, kas maķenīt virs ezera, divas viensētas: viena — apdzīvota, otra — nesen pamesta un tagad tūristu apdzīvota. Pārsteidzoši, bet pie tās kriucifikss ar pagalam svaigu izšūtu dvieli.
Pastaigas bez mugursomas tīrā izprieca, drīz esmu Ezerkalnā (г. Озерна, 1495m), no turienes pāris kilometru pa līdzenu kalna kori, šauru kā kārna kaķa mugura. Tad cauri vējgāzei un pa izcirtumu lejup uz sedlieni, kur satek meža izvešanas ceļi. Karpatos cērt baisi; angļu vides sargi 2018. gada sākumā publicēja ziņojumu par nelikumīgas mežizstrādes apmēriem Ukrainā. Nešķiet, ka tas būtu mazinājies. Milzīgi izcirtumi (kalnos, kur īpašs erozijas risks), kaut kur lejā rūc motorzāģi un līdz asīm pa dubļiem ņemas kokvedēji Урал-i.
Atkal pārsimt metru uz augšu līdz 1500m augstumam: tā robeža, kur beidzas mežs un sākas Alpu pļavas. Uz kalna kores vēja locītas egles, un zemē — sarkans no brūklenēm. Saldas, jo saldas, vienīgi birst no ceriem no mazākā pieskāriena. Tās manas pusdienas. Vēja, var teikt, nav, un vienā t-kreklā & īsbiksēs pats labums. Ap šodienas augstāko vietu — Kamjankas virsotni (1578m) — kalnu priedītes. Kaut kur iet galvenā taka, bet pēc mizas nobrāzumiem un uz zemi noliektajiem stumbriem redzams, ka katrs te cīnījies uz priekšu, kā pratis. Brīžiem nākas mesties četrrāpus; ar mugursomu būtu visai interesanti. Kamjankas virsotnē betona obelisks (interesanti, kā viņi to cementa daudzumu šurp dabūjuši!), bet skata nekāda, jo mazo sūnu pleķīti ieskauj kalnu priedes augumā krietni virs manis.
Lejupkāpienā sākumā dzelteniem ķērpjiem noaugušu akmeņu lauki, tad sākas mežs – sākumā zemāks un skrajāks, tad gluži kā Latvijā. Pusceļa līdz Kamjankas viesnīcai parādās pa kādam dižskabārdim, tad arī kalnu slēpošanas trase un tās pakājē — viesnīca. Vēl 6km lejup pa šoseju (šoreiz puskrēslā) un esmu savā istabā. Esmu kustējies kādas septiņas stundas. Kafija godam nopelnīta.

Heil dir, Sonne! Heil dir, Licht!

4. novembris. Sākas divas dienas ilgs mājupceļš. Kad izeju no viesnīcas, ciems vēl ēnā, bet apkārtējās kalnu virsotnes pilnīgā zeltā. Ceļš gandrīz tāds pats, kā pirms divām dienām atnācu, vienīgi līdz pārejai iešu nevis pa šoseju, bet senu austriešu ceļu, kuram dažviet pat nekaltu akmeņu bruģējums manāms. Kad esmu ticis teju līdz grēdas korei/austriešu ceļam, arī mani sasniedz Saules stari. Kādā mežābelē ceļa malā sašķinu pilnu kabatu ābolēnu, pēc salnām tīri saldi; iznāk ne tikai pašam, bet arī zirdziņam takas malā. Tagad būsi draugi uz mūžu. Gabaliņu tālāk pretrī man kāpj kāda kundze; piestājam parunāties, viņa veras manī lielām acīm, kad greizā krievu valodā ar ukraiņu vārdu piemistrojumu stāstu viņai, ka esmu no Rīgas.
Vienu no aizvakar pirktajiem vīniem esmu ielējis tukšā kefīra pudelē un divarpus stundu ilgajā ceļā līdz Mižirjai izsūcis. Saule silda kā maijā, un ir tik labi, ka varētu nekur nebraukt. :)
Brokasts Terasē, loks līdz pastam iemest sarakstītās pastkartes, un tad jau jādodas uz autoostu. 12.20pm БАЗ busiņš dodas ceļā. Katru reizi, kad iekāpju tādā, domās atgriežos bērnībā: Pionieru pilij bija vairāki līdzīgi (iespējams, ПАЗ-iņi), tie plīsa bez mitas, bet līdz galam allaž tikām. Pēc saraksta līdz Ļvivai sešu stundu brauciens. Sākumā, kur ciems aiz ciema, piestājam pie katra staba. Aiz Viškivas pārejas (930m v.j.l., uz Aizkarparu un Ivanofrankivskas apgabala robežas) gandrīz neviena ciema, arī ceļš šķiet nesen labots (kad 2015. gadā braucu pa to pirmo reizi, tas drīzāk bija slaloms ap bedrēm ar ātrumu dažviet ap 15km/h), un jūtams, ka šoferītis grib tikt mājās pēc iespējas drīzāk. Bet laiks aiz pārejas tāds, it kā neredzamai sienai būtu cauri izbraukuši: migla & ne vairāk par +10c. Tas tāpēc, lai nebūtu tik žēl braukt prom. Pilsētiņās — Doļinā, Boļehivā, Strijā — piestājam tikai pasažieru izlaišanai un uzņemšanai; pieturām šosejas malā laižam garām. Nebūtu arī jau arī vietas, kur vēl kādam iespraukties. Lēšu, ka tiksim galā krietnu sprīdi pirms noliktā laika (6.20pm), tāpēc pusceļā starp Striju un Ļvivu tīmeklī nopērku biļeti uz Seviljas bārddzini (sākums 6pm) Ļvivas operā; otrajā balkonā pie ejas — tur ielaidīs arī tad, ja maķenīt nosebošos. Kjūt — būs šajā braucienā izpriecas arī ķermeņa augšdaļai. :)
Piebraucam pie stacijas bez ceturkšņa sešos, tūliņ nāk tramvajs; pavaicājis, vai iet uz centru, kāpju iekšā. Pēc pāris pieturām aptveru savu misēkli: uz centru jau iet, bet ar pamatīgu līkumu, bet neko darīt. Esmu tērpies Mižhirjas Saulei, ne Ļvivas/Latvijas novembrim: kalnu zābakos, īsbiksēs & iesvīdušā t-kreklā, kam jaciņa virsū uzmesta. Kamēr braucam, pāraujos & sagatavoju pāretērpjamās drānas. Izkāpju Rātslaukumā, teciņus metos uz operu, tās priekšā pārtērpjos un ar stundas ceturkšņa nosebošanos metos iekšā.
Kad iekrītu sēdvietā, tikko beigusies uvertīra, bet ne jau tas galvenais. Ļvivā bezgaljauks opernams – tikpat liels kā Rīgā, celts ap 1900. gadu, bet nav cietis rekonstrukcijā. Orķestris jēdzīgs, dziedātāji — kā kurš, bet iestudējumi (kopš šī gada ar jauna direktora atnākšanu gan pamatīgas pārmaiņas) — kā iz 40 gadu senas pagātnes: fonā allaž smuka Toskānas ainava (nē, šoreiz tā tomēr Sevilja — kā scenogrāfs, tur nebijis, pilsētu iedomājis), pseidotautiski tērpi, papjēmašē butaforijas & plastmasas puķu vijas. Un visi pamatīgi pārspēlē. Komiskā operā vēl nekas, bet kādā nopietnākā gabalā tas patiesi tracina. Bet es kaifoju par negaidīto papildinājumu braucienam.
Kad opera galā, dodos vakariņās uz Пузата Хата-u, mūsu lidiņa līdzinieku, tad uz hosteli. Duša & gulta, nekas vairāk man nav vajadzīgs.
5. novembris. Sākumā biju domājis, ka lidošu mājup caur Londonu; biju pat nopircis biļeti LWO—STN, bet nogulēju īsto brīdi, kad STN—RIX biļete pērkama, tāpēc nācās meklēt kaut ko citu. Par laimi, izdevās atrast ātrvilcienu Ivanofrankivska—Ļviva—Kijiva un tad KBP—RIX ar ukraiņiem par saprātīgu cenu.
Pieceļos agri, lai paklīstu pa pilsētu. Saule atgriezusies, un atkal žēl braukt prom. Īsts zelta ļistopads (лiстопад — novembris ukraiņu val.). 11.26am dodos ceļā. Nākamā pietura — Kijiva, plkst. 5.21pm, tomēr nosebojam minūšu divdesmit. Metos uz galveno pastu, jo kārojas jauno ukraiņu marku ar kukaiņiem (Ļvivā nebija!). Kamēr tieku pastā, jau pāri sešiem, filatēlijas nodaļa ciet, bet darbiniece vēl uz vietas. Viņa nespēj pretoties rudzpuķzilu acu skatienam, un tieku pie desmit blokiem kāroto marku.
Tālāk ar metro uz staciju Харківська, no turienes — ar SkyBus uz KBP. Iznāk panervozēt, jo vairāki autobusi, no galvenās stacijas pārpildīti braukdami, nemaz neapstājas. Tad uzrodas taksists, kas savāc četrus pasažierus, un par autobusa biļetes cenu aizved mūs līdz lidostai. (Kopš 2018. gada decembra no Kijivas galvenās stacijas uz KBP braukā autobusam līdzīgs vilcieniņš.)
Drošības pārbaude ar nelapniem darbiniekiem, robežsargi un drīz vien esmu pie izejas uz lidmašīnu. Kāda pusotra stunda gaisā, un esmu RIX. Vēl stunda, un — Sarkandaugavā. Hmm, dīvaini, gājēju pāreja pāri dzelzceļam pie Gaujienas ielas pieturas nav apgaismota. Un arī ceļi starp namiem tumši, un retā logā plaiksnī vāra gaismiņa. Pusnakts tā kā par agru tādai elles tumsībai. Atskārstu, elektrība beigusies. Nākamajā rītā audits Kalvenē. Vienīgais, ko zinu, — uzņēmuma nosaukums, bet datora baterija pēc ceļojuma galīgi sausa. Un tīmeklis arī bez elektrības neiet. Uzrakstu Ģirtam, lai uzlādē savējo un ielādē tajā audita ziņojumu, ieslēdzu visas spuldzes un radio, un liekos uz auss, ko citu? Pudivos mani pamodina LR3 Klasika un spožas gaismas. Uzlieku lādēties visu, kas lādējams, un liekos atpakaļ migā. Krāšņs brauciens bijis. :)
 

Tbilisi, 27. jūnijs - 1. jūlijs

Mīļo lasītāj, ja vēlies saņemt e-pasta paziņojumu, ka šeit uzradies jauns teksts, ieraksti  savu e-pasta adresi tekstlodziņā kreisajā pusē & nospied pogu Submit līdzās. Abonentu saraksts būs zināms tikai man & mātei Gūglei+.

26. jūnijs, RIX-KBP-(TBS)

 

Tā nu iznācis, ka Padomijas laikā nebija gadījies nokļūt Sakartvelo, tāpēc pērnajā augustā, kad ukraiņu aviolīnijām bija first minute prices (ap 20 eiru par lidojumu uz citām zemēm, mazāk nekā desmit eiru iekšzemes lidojumiem Ukrainā), sapirku lidojumus RIX-KBP-TBS-KBP-CWC (Čerņivci), LWO-KBP-RIX. Gluži jebkuru dienu lidojumi par tādu cenu nebija dabonami, citādi būtu laidies prom no tēvzemes pirms Dižās šašliknakts. Un - ja tajā vakarā, kad no Tbilisi atgriezos Kijivā - būtu bijis lidojums uz Teherānu, Čerņivcu vietā būtu plivinājis turp.

Lidojums uz Kijivu (šoreiz, par laimi, pusdivpadsmitos dienā) ierasts kā brauciens 2. autobusā: šogad KBP man sācies un beidzies vairāk lidojumu nekā RIX. Kijevā aizdodos uz pilsētas centru, jo lidostā (astoņas stundas starp lidojumiem) var tikai griestus pētīt. Pa ceļam pie metro stacijas Harkivska nopērku ķiršus un tomātus. Nedēļas laikā cenas maķenīt kritušas.
Pāris ielu gājienā no Kreščatika atrodu dažas vietas, kur nekad neesmu bijis. It kā sakopts, bet netīk man Kijiva, netīk! Diezgan daudzi - gan čiloveki, gan žinkas - brudierētos kreklos. Jūtos gluži kā Latviešu Kolektīvās Pašapmierināšanās Svētkos, kas pēc dažām dienām - bez manis! - sāksies Mežaparkā. Mīļajā Ļvivā (kur 90% ukraiņu) citādas ukrainiskuma izpausmes - ne no pūralādēm.

Atpakaļ uz lidostu, pārbaudes, kilograms ķiršu, gaidot ļitaku, otrs kilograms pašā ļitakā (tas pats UR-PSR, kas mani šodien no Rīgas uz Kijivu vizinājis), divarpus stundu ceļā, ieskaitot līkumu ap Krimu, un vienos naktī esmu TBS.

Robežsardze iespiež pasē zīmogu (it kā nevajadzētu: iebaukt drīkst arī ar identifikācijas kartēm, kuras nekādi neapzīmogosi), muitas postenis neapvīrots (& neapsievots), un drīz vien jau esmu uzgaidāmajā zālē. Vaļā kādi četri vai pieci valūtas maiņas būceņi (1.20am!), visos atšķirība starp pirkšanas un pārdošanas kursu smieklīgi maza. 1EUR=2,85 GEL (Sakartvelo lari). Samainu 20 eiru: ar to vajadzētu būt gana taksim uz pilsētu. Cik esmu lasījis, par 15 eirām varot aizbraukt bez īpašām kaulēšanās prasmēm.

Tiklīdz esmu ārā no termināļa, uzklūp taksistu bars. Pirmais piedāvājums - 45 eiras; saku nē & soļoju uz priekšu (interesanti, cik tālu), nākamie prasa aizvien mazāk un mazāk, un drīz vien esmu gatavs sist saujā par 30 lari, bet tad piebrauc satiksmes autobuss lielu gaismas tablo, uz kura skaitlis 37 un maršruts skaistiem kartli (=kartveļu valoda) ķeburiem (lai viņi man piedod; četru dienu laikā pārliecinoši iemācījos kādus četrus; astotnieciņš, kam apakšā liels loks (ტ), ir t).
Tā kā saujā sitis vēl neesmu, turklāt uzradusies kārtībnieki, kas ņemas skaidroties ar manu vedēju, kāpju autobusā. Kūl, brauc uz staciju pilsētas centrā.
Arī uz biļešu automāta norādes skaidrā sakartveļu valodā, tostarp minēts arī skaitlis 50. Par laimi, naudas mijas rezultātā esmu ticis  arī pie dažām kapeiciņām, ieberu aparātā 50 tetri (1 lari=100 tetri), un tas aplaimo mani ar biļeti. Brauciens - 17 centu: labais! Divi ārzemnieki mēģina kaut ko samainīt pie šoferīša, bet viņam nav sīcenes. Atdodu atlikušās kapeiciņas, bet divām biļetēm neiznāk tik un tā. Tad kāds vietējais puisis ar savu e-talonu vienu biļeti viņiem uzsauc.
Necik ilgi, un dodamies ceļā. Sākumā gabals pa šoseju, tad pilsēta klāt. Pamanu vairākas mūslaiku celtnes, no kurām gluži vai elpa aizraujas. Vēlāk dienasgaisgaismā gandrīz visu atpazīstu.
Pēc pusstundas brauciena stacija klāt. It kā skatījos, ka hostelis ne pārāk tālu no šejienes, bet, gatavodamies braukt ar taksi, neesmu apgādājies ne ar papīra karti, pat ne izdruku no booking.com; viedtālrunis - cerībā, ka to ceļojuma laikā salabos, - (ne)vaid somā miris. Neatliek nekas cits kā taksis. Pirmais, kam vaicāju pēc Tsinamdzgvrishvili ielas, to zina. Sēstos iekšā & braucam. Izrādās, ka hostelis turpat ap stūri - ne tālāk kā 3 km no stacijas. Dodu piecus lari (arī tas pārmaksāts, ja brauciens no lidostas maksā 30), šoferītis kaut ko pukst par desmit, bet pie rīkles neķeras.
Hosteļa pagalmam priekšā paaugsts metāla žogs; meklēju zvana pogu, bet tad nejauši nospiežu vārtiņu rokturi - tie vaļā. Kad esmu ticis līdz ieejas durvīm (arī tās vaļā) pusotrajā stāvā, no ēkas aizmugures parādās jauns cilvēks, ierāda istabu & novēl labu nakti. Pa istabas logu redzams izgaismots televīzijas tornis kalnā otrpus upei & kāda dīvaina milzu kaste zem tā.Kondicionieris nevēlas klausīt manām pavēlēm, tāpēc ļaujos Lisabonas naktij. Ārā vismaz +25c.

ieskrējiens Karpatos

1. jūlijs, TBS-KBP-CWC

Gaisa kuģis no TBS ierodas KBP ar pusstundas kavēšanos, bet šoreiz pārsēšanās bez pārskrējiena no viena ļitaka uz otru. Robeža bez lielām rindām, visa bagāža kā gliemezim pie sevis; iznāk pat laika apsēstos un notiesāt beidzamos Sakartvelo tomātus & brinzu.
Esmu Čerņivcos (CWC) bijis pirms gadiem trīsdesmit un no pilsētas neatceros pilnīgi neko. Bija junioru treneris kādā treniņnometne, turpceļā Ļvivas stacijā nospēra somu, augusta beigas vai septembra sākums bija padevies pavēss un lietains; atceros tikai to, ka tīstījos Mairitas džemperī, kamēr viņa pa mežu dzīvojās/orientējās.
Beidzot gadījies mīļais Embraer-ītis 190. Uzšaujamies gaisā, palidojam maķenīt līmeniski un laižamies lejā. Černivcu lidosta mazmazītiņa; Spilves lidostas ēka salīdzinājumā izskatās gluži vai pils. Kamēr lidojām, satumsis. Esmu izpētījis, ka no lidostas līdz hostelim ap 5 km, un ielāgojis svarīgākos ceļa posmus.
Sākums tikpat ainavisks kā Daugavgrīvas iela pie Spilves lidlauka. Pāris pagriezienu, virziens it kā pareizs, tomēr drošības pēc nolemju pavaicāt kādai jaunai dāmai. Izrādās, arī viņa brauc uz centru. Tūliņ pat nāk trolejbuss (biļete divas hrivnas=septiņi centi), kāpjam iekšā un visu ceļu pavadām aizrautīgā sarunā par kalniem. Izrādās, arī Roksanai tīk staigāt pa kalniem, un ir diezgan daudz vietu, kur esam bijuši abi divi. Sākumā sarunājamies krieviski, bet tad pēc mana ierosinājuma pārejam uz ukraiņu mēli. No manas puses gan pilnīgs suržiks (krievu un ukraiņu valodas sajaukums). Viņa pastāsta par kādām sārtām puķēm, kas tik tikko uzziedējušas augstu kalnos un ar kurām saitās kāds ticējums: ja žinka tās atrod, noplūc un uzdāvā čilovekam, šim nekas cits netliek kā šo precēt; atrod arī foto tīmeklī, bet es tādas nekad acīs neesmu redzējis.
Roksanai (izrādās, viņa studē zobārstniecību) sarunāta tikšanās ar draugu Andriju. Divatā viņi izvadā mani pa centru, pastāsta, kas jāapskata nākamajā rītā, un aizved līdz pašam hostelim gluži līdzās universitātei. Tik daudz esmu paspējis izlasīt, ka universitāte svarīgākā skatāmā vieta pilsētā.
Hostelis nesen atvērts, viss svaigi remontēts un nevainojami tīrs. Ķēķī koplietošanas ēdmaņu plauktā atrodu kafiju, un kopā ar kilogramu Sakartvelo aprikožu tā manas vakariņas. Kamēr tieku līdz gultiņai, jau divi naktī.
P.S. Roksana man rādīja šo Monarda didyma ziedu - как пить дать! Skaidrs, ka nevar būt redzēts, jo aug tikai Ziemeļamerikā! Bet ticējums saistās ar mītisku червона рута, kas rada papardes ziedam & zied tikai Jāņu naktī. Mītiskā auga prototips varot būt vairāki augi, viens no tiem - Kočī rododendrs (Rhododendron myrtifolium/kotschyi), kas aug Ukrainā, Rumānijā un Bulgārijā. Lai kā arī tur nebūtu, neviena necentās man tādu iesmērēt, un neviena man jāprec nebūs. Vismaz šogad.

2. jūlijs, Čerņivci-Rahiva

Pieslienos astoņos, jo pirms autobusa  (1.10pm) jāpaspēj kaut maķenīt pilsētu aplūkot. Šodien paredzēts septiņu stundu ceļojums ar diviem autobusiem Černivci-Kosiva-Verhovina-Šibene. Pirms diviem gadiem Šibenē sāku kāpienu Čornogoras grēdā (kur Hoverla & (Čornogoras) Pips Ivans), un ciemā man iesildīta guļvieta (par to, kā to atradu, lasāms šeit).

Pilsēta (ap 250 tūkstoš ļaužu) patiesi jauka: ļoti tīra - daudzviet pat ielas laistītas, daudzmaz sakoptas austriešu laika ēkas un maz lētas mūsdienu arhitektūras (Ukrainā, kas otra trūcīgākā valsts Eiropā - aiz Moldovas, velti meklēt izcilu mūdienu arhitektūru; šajā ziņā Tbilisi vienkārši elpa no sajūsmas aizraujas), vienīgi gaisā vadu & rituļu pie stabiem ka biezs, gluži tāpat kā kaimiņu Rumānijā.
Ar maķenīt piepūles atrodu restorānu  Baklažāns (Mans baklāžana kungs), kurā var dabūt  pildītas biezpiena pankūkas (налисники), pabrokastoju, un metos pilsētā pa īstam. Pamatīga gājēju iela ar kokiem kastēs, īpaši šai ielai raītiem soliņiem, dažām bronzas satujām. Pretī Baklažānam Paula Selāna (Paul Celan) literatūras centrs;  pareizi, viņš taču šeit dzimis! Selāns ir žīdu izcelsmes vācu dzejnieks, bijis čomos ar Martinu Heidegeru, un mīļais Maikls Naimans ar viņa sirrealistisko dzeju radījis dziesmu ciklu, kas tā arī saucas - sešas Selāna dziesmas.
Pārsteidzoši daudz baznīcu. Kāda neogotiska pagalam līdzīga svētā Jāņa baznīcai Rīgā; durvis pusvirus, un kungs pie baznīcas vārtiem māj, lai eju iekšā. Bijusī godība skaidri jūtama: slaikas kolonnas, tīklu velves un dažos logos saglabājušies vitrāžu fragmenti, bet citādi skats bēdīgs: uzlauzta grīda, altāra vietā vienkāršs galds un kaut kur sadabūti koka soli, kādi manā jaunībā bija Rīgas nomales kinoteātros. Kungs ienāk un pastāsta, ka draudze baznīcu atguvusi pirms pāris gadiem, pirms tam bijusi noliktava un arhīvs. Valsts atjaunošanā nepiedaloties, un esot jāpriecājas, ka vismaz netraucējot.
Ieskrienu pastā un iepērkos krietni pamatīgāk, nekā esmu nodomājis (gaumes lieta, es neesmu redzējis skaistāku pastmarku par ukraiņu). Universitātei atlikusi nieka pusstunda.
Ēku kopums būvēts ap 1860.-80. gadu kā Bukovinas un Dalmācijas metropolītu mājvieta. U burta veidolā izvietotas ķiegeļu ēkas, atvērtajā pusē - tādu pašu ķieģeļu arka ar ar kaltiem vārtiem. Pirmajā brīdī apjūku no stilu sajaukuma: kaut kas no mauriem (par lielu kaunu neesmu bijis Alhambrā), kaut kas no romānikas, kaut kas no Bizantijas. Iekšiene visai atgadina mūsu Ģildes, tikai kokgriezumu vietā akmens kalumi. Daudz telpu atvērtas apmeklētājiem, tostarp arī kolonnu zāle, kurā tobrīd darbojas uzņemšanas komisija. Esmu kā apburts; brīnumainā kārtā nemana nekādu mūslaiku papildinājumu no plastmasas, riģipša utt. Dārzs zemes gabala dziļumā dienesta lietošanai. 2011. gadā iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Nākamajā reizē noteikti pasūtināšu ekskursiju.

Čerņivcu gaismas pils

Metos uz hosteli turpat aiz stūra, paķeru mugursomu un dodos uz mikriņa galapunktu līdzās universitātei. Autobuss no kādas dīvainas Bobrobuta autoostas (Čerņivcos to trīs vai četras)  krietnu gabalu no centra pāri Prutai. Dīvaini: nogaidu kādas 15 minūtes, bet nav ne mikriņa, ne kāda cita gaidītāja. Šis autobuss - vienīgā iespēja šodien nokļūt Šibenē, tāpēc dodos medīt taksi. Turpat jau arī ir. Pa ceļam šoferītis pastāsta, ka Dobrobuts ir tirgus; šodien (pirmdienās) slēgts, tāpēc autoostai, iespējams, nevarēšot piebraukt gluži klāt.
Ne vairāk kā desmit minūšu brauciens, un esam Dobrobutā - milzīgā rūpniecības tirgū, kas izvietojies abpus četrjoslu ielai; rajons velk uz Bolderājas pusi. Piebraukt patiesi nevar, un pa gabalu redzams - tirgus slēgts. Šoferītis piedāvā iedot tālruņa numuru: ja nu jābrauc atpakaļ, es - lepni atsaku: vai nu es mēli norijis, ka tirgus būdu vidū autoostas netradīšu.
Dodos uz to pusi, kur vajadzētu būt autoostai: tirgus kā izmiris, pat neviena sarga, kam ko pavaicāt. Beidzot kāds rūcošs smagais: šoferītis teic, ja jau tirgus ciet, tad autoosta noteikti ar'. Jūtu, ka mani plāni sāk grīļoties.
Iedams atpakaļ uz lielo ielu, paskatos kartē, ka līdz stacijai pa taisnāko ceļu varētu būt kāds pustundas gājiens. Rajons tāds, ka sabiedrisko transportu vai taksi velti meklēt.
Eju pāri Prutai: beidzamo nedēļu Centrāleiropā pamatīgi lijis, upe pilna strauja duļķaina ūdens, kurā ik pa brīdim aizpeld pa izrautam kokam ar visām saknēm. Viedtālruņa trūkums maķenīt apgrūtina dzīvi; ar Ukrainas pieslēgumu varētu kātot un vienlaikus sērfot citas transporta iespējas. (Manējais atteicās lādēt bateriju ap 15. jūniju Budapeštā, un pēc tam nevienā vietā neesmu uzturējies gana ilgi, lai nabadziņu dabūtu atpakaļ pie dzīvības: nedēļai Rīgā pa vidu bija Jāņi, kad visa dzīve tik ap alu & šašliku vērpjas, Kijivai pēc tam esmu vairākas reizes cauri izšāvies, Tbilisi pat atradu oficiālu HTC servisa centru, kur man piedāvāja divu dienu laikā noskaidrot, kas par vainu; labot būtu varejuši, kad es jau prom no turienes). Gabals pa dambi gar Prutu: pilnīgi lauki ar dažiem bezpajumtniekiem, tad cauri à la Ganību dambja sānielām, un drīz vien esmu pie stacijas (iespaidīga jūgendstila ēka itin labā stāvoklī). Pa ceļam esmu izprātojis: Šibenē šodien pilnīgi noteikt nenokļūt; jācenšas tikt līdz Ivanofrankivskas-Rahivas šosejas (Deļatina? Jaremče?), un tad tālāk ar autobusu (hmm, pavēls!) vai stopiem uz Rahivu. Stacijā noskaidroju, ka vilciens uz rietumiem (Kolomiju) pēc stundas un desmit minūtēm.
Hostelis piecpadsmit minūšu gājienā no stacijas: tur vismaz tīmeklis. Ticis hostelī iedzeru kafiju & vēsu galvu novērtēju iespējas: 2.40pm vilciens uz Kolomiju, pēc neilga brītiņa cits tālāk uz Deļatinu; galā būšu 6.40pm. Tad jau redzēs, ko tālāk. Ieskatos arī autobusu sarakstā: skaidri & gaiši rakstīts, ka iecerētais autobuss uz Kosivu pirmdienās neiet. Nu, jā, manā laikā trešajā klasē nebija integrētu uzdevumu, kuros jāizpēta autobusu saraksts un jāpasaka, 1) cikos pirmdienā visagrāk iespējams nokļūt no Krūzīšciema Bļodiņciemā, 2) kurā nedēlas dienā visvairāk braucienu starp abiem ciemiem, 3) kas liecina, ka Krūzīšu ciema vecim Bļodiņās mīļākā. Grūtā bērnība vajājusi mani visu turpmāko dzīvi.
Kātoju atpakaļ uz staciju un nonāku tur, kad līdz vilcienam atlikušas astoņas minūtes. Divi kases, un pie abām rindiņas, kas nekust uz priekšu ne drusku. Pēc pusotras minūtes aptveru, ka šeit nekas neiznāks. Metos pie izziņu lodziņa un vaicāju, vai biļeti var nopirkt vilcienā. Nevarot (dīvaini, savām acīm esmu redzējis, ka konduktori piepilsētas vilcienos pārdod biļetes tāpat kā pie mums), līdz kurienei man vajagot. Līdz Deļatinai. Esot jāpērk piepilsētas kasē, kam seko mājiens ar roku. Metos norādītajā virzienā, nekādas rindas un par 25 hrivnām (~85 centiem) tieku pie biļetes. Asti vilciena durvīs gluži neiecērt, bet daudz arī netrūkst.
Divu stundu brauciens, un esmu Kolomijā. Tas pats vilciens tālāk uz Deļatinu pēc 40 minūtēm. Dodos meklēt kaut ko ēdamu, bet tad ieraugu stacijas laukuma malā frizētavas būdiņu. Pagaidu, kamēr frizierīte izkūpina cigareti, un par divām mūsu naudiņām tieku vaļā no peisakiem. Par laimi, šeit iepriekš pavaicā, pirms ķeras pe uzacīm (atsaku, protams, citādi līdz vecumdienām nekādi neiznāks panākt Leonīdu Iļjas dēlu & dažu sugu pingvīnus). Tā aizpļāpājos ar frizierīti, ka teju nokavēju vilcienu.
6.40pm esmu Deļatinā. Autobusa pieturā vairāki kara vīri kaut ko gaida. Drīz esot kādam jābūt. Tiešam, Žitomira-Jaremče (nekāds dižais gabals līdz turienei, toties tur autoosta). Jaremčes autoosta ciet, un kāds vīriņš teic, ka šovakar vairs autobusu uz Rahivu nebūšot. Saraksta nekur neredz. Kājām dodos cauri pilsētiņai: tā esot pati krutākā visos Karpatos (ja neskaita glancēto Bukovelu, kas tomēr kurorts bez pamatiedzīvotājiem, ne pilsētiņa) - plašākās izklaides un iepirkšanās iespējas, augstākās naktsmītņu cenas.
Ticis līdz pilsētiņas robežai, izvelku no somas hostelī izprasīto kartona kastes dibenu, trekniem burtiem uzrakstu uz tā PAXIB un stājos šosejas malā. Aina ne pārāk iepriecinoša: gandrīz vienīgi smagie un pabiezi apvidnieki. Un tad kā debesu brīnums - busiņs Ivanofrankivska-Solotvino. Kā kulaks uz acs. Apstājas! Pirmos piecus kilometrus nobraucu, stāvēdams uz zemākā pakāpiena uz vienas kājas, tad šoferītis mani (un mugursomu!) iekārto uz motora pārsega sev līdzās. Pusceļā (Jasiņā) pārvācos uz brīvu sēdvietu.
Ap desmitiem ieripojam Rahivā. Gājiens uz Marmorosu Pipu Ivanu glābts! gustavs kā Karlsons: izmests pa parādes durvīm, viņš pa sētas pusi aši ielavās atpakaļ. Šis tas zaudēts (gājiens pa interesantu grēdu pa pašu Ukrainas un Rumānijas robežu & romantiska nakts zem klajas debess; ar speķīti, šnabīti & sērskaliņiem vasaras viducī varēt būt kjūt indīd!), šis tas iegūts - nebūs jāstiepj līdzi mugursoma un daudz mazāka iespēja sastapt robežsargus (dažādos avotos aprakstītā uzturēsanās procedūra pierobežas zonā atšķiras). Dodos uz iegulēto hosteli. Par nepilnām piecām mūsu naudiņām esmu vienīgais viesis četrvietīgā istabā. Aizteku vēl līdz diennakts veikalam pēc kaut kā ēdama, bet tas jau vairs maz no svara.

3. jūlijs, Marmorosu Pips Ivans (1938 m)

Draugi stāstījuši, ka Marmorosu masīva Pips Ivans - skaistākā virsotne Ukrainā. Biju domājis uzkāpt tajā pagājušajā gājienā Karpatos pirms pusotra mēneša, bet pēc 180 km piecās dienās biju maķenīt saguris, kāju mazie pirkstiņi - vienās tulznās, turklāt bija uznācis nelaiks.

Šoreiz esmu izpētījis, ka četrās pilsētās apkārt Pipa Ivanam, kuras weather.com šķitušas uzmanības vērtas - Čerņivcos, Ivanofrankivskā, Užhorodā un Satu Marē (ROM) - nokrišņu iespējamība šodien 0% un saulspīdums mīsies ar mākoņiem.
Noguļu līdz deviņiem, sapērku dārzeņus & biezpienu vakariņām (& dažas pastkartes) un 11.12am aukliņsomu plecā un lielisku 1: 50 000 taku karti uz ūdensizturīga papīra rokā dodos kalnup. Somā ūdens pudelīte (ceļa būs daudz avotu), trešdaļklaipiņa rupucīša, četri tomāti, oranžā lietus jaciņa (atcerieties, koši tērptam līķim daudz lielākas izredzes...) & aprakstītā stopošanas plāksnīte, jo atceļā no virsotnes grasos doties uz tuvāko ciemu pie šosejas, ne Rahivu. Kādā vecākā kartē atminos redzējis, ka no Rahivas līdz virsotnei 17 km (kas neizrādīsies gluži taisnība).
Laiciņš - tieši tāds, kā pareģots; ne par karstu, ne vēsu. Ticis pilsētiņas beidzamās ielas galā, nometu t-kreklu. Pirmo pusotru stundu gājiens pa smago iebrauktu ceļu pa pļavām. Viss zied kā traks: tuvojas taču viņu Jāņi - Ivana Kupalas nakts 6/7. jūlijā (arī austrumu pareizticīgo baznīca inkorporējusi pagānu rituālus savā paradigmā; pēc Gregora kalendāra, protams). Kādā sedlienē ceļam gals, un tālākais pa labi iestaigātu meža taku. Tikpat kā nemana ne pamestu plastmasa pudeļu, ne citu atkritumu: acīmredzot, tie ir melleņu lasītāji, kas poloņinās (alpu pļavās) aiz sevis drazu kaudzes atstāj. Vietām pāri takai vējš nogāzis kādu egli, dažviet taka izved kādā pļavas pleķītī. Kādā no tādiem sagūlis pulciņs sestklastnieku, kājas uz prāvām mugursomām pret debesīm saslējuši. Sarunu nedzird: laikam nabaga bērni galīgi nodzīti. Gabalu pa gabalam pa avotam; daudzos koka renīte vada ūdeni garās vienkoča silēs; acīmredzot, zirgu dzirdināšanai.
Kādā brīdī sadzirdu priekša zvaniņa skaņas, pamazām tās kļūst skaļākas un skaļākas, līdz ieraugu pašu skaņas avotu - bēru pusaugu kumelēnu asti teju līdz zemei - un viņam priekša - māti, kurai mugurā gadu divpadsmit vecs vīriņš mugursomu plecos un ogu liekšķeri pie sāniem. Četras kājas - labi, divas - vēl labāk, vismaz līkumojot starp nogāztiem stumbriem. Kad esmu ticis viņiem garām, abi ar mazo vīriņu novēlam viens otram: Счастливенько!, un mūsu ceļi šķiras. Pēc četru stundu gājiena nonāku uz meža ceļa; pie tā rādītājs Rahiva 18,5 km, Pips Ivans 6 km. Te tev nu bija 17 kilometru!

Vienu kāju kapā, otru - Ukrainā,
trešo (hmm?) - Rumānijā

Kad līdz virsotnei 2,5 km jeb kādi 400 m pa vertikāli, mežs beidzas un sākas alpu pļava & vējš. Uzvelku atpakaļ t-kreklu. Nopīkst īsziņa: Вітаємо в Румунії. Mazliet nožēloju, ka esmu hostelī atstājis maku, kurā Bites SIM karte: kā tagad būtu varējis pa lēto pabojāt draugiem grūtas darbdienas  izskaņu! ;p Paķēru līdzi tik simt hrivnu sīkās banknotēs stopošanai. Kādas skupsnas malā pajumte tūristiem - tēstu guļbaļķu namiņš rūpīgi aizdrīvētām spraugām (celtniecības putas!), diviem pakešlogiem, kuriem nezin kāpēc restes priekša, bet durvīs vienkāršs krampītis, pat ne cilpu piekaramai slēdzenei. Namiņa priekša no nomaļiem naglots galds un soli; iekšā - kādus 8 m³ plaša istaba ar trim lāviņām, mūrētu krāsniņu stūrī un nokvēpušu tējkannu uz tās. Ne Putzfrau, ne pašgājēja grīdsūča darbošanās pēdu nemana, tomēr viss pietiekami (vismaz vecpuisim!) tīrs. Pie sienas plaukts, kurā nākamajiem viesiem iepriekšējie atstājuši šo to ēdamu - rīsus, auzu pārslas, cukuru, garšvielas. Viss sabērts peļdroša iesaiņojumā - plastmasas pudelēs. Ja es būtu to zināj's (par namiņu), es būt' pledu līdz' paķēris un vēl maķenīt kafijas & ēdmaņu un kāpis lejup tikai rīt. Nekas, mana mūža skaistākā rīta kafija vēl mani gaida.

Kāds atstājis durvis neaizkrampētas, iekša ielaidies putniņš, sitas pret rūtīm un nemāk vairs atrast ceļu ārup. Atveru logu, un prom viņš ir.

Pusceļā līdz virsotnei pa robežsargu izbrauktu ceļu redzu kūņojamies bariņu ļaužu prāvām mugursomām un košām vējjakām mugurā. Kā viņiem nav karsti!? Gan jau virsotnē tiksimies. Kāpju pa taisnāko taku, un drīz viņi jau zemāk par mani. Un tad kaut kas pilnīgi negaidīts - pie pašas virsotnes laukumi ar savvaļas acālijām vienos ziedos. Ziedi gan pilnīgi nerafinēti: ne pildīti, ne citas krāsas maliņām. ;) Attopu, par ko pirms divām dienām stāstījusi Roksana. Tikai bildes gan viņa kāda cita auga bija atradusi; ir rūme izaugsmei.
Tuvākajā virsotnē krusts; kādā, kas maķenīt tālāk, betona stabiņš kārtīga vīra augumā. Tālākā par pusotru metru augstāka, bet uzraksts kartē tā, ka nav saprotams, kurš (īstais) Pips Ivans, bet vai nu tas svarīgi. Ir arī Ukrainas valsts robežstabs, tik ne žoga, ne robežsargu. Izmantoju tādu nolaidību, un nelegāli iekāpju Rumānijā abām kājām: tā sešpadsmitā ārvalsts, kurā šogad esmu bijis.
Cik tālu vien skats sniedzas, grēda aiz grēdas. Kādā gravā nomelnējušas pērnā sniega paliekas; ziemā tas tur noteikti saputināts desmitiem metru biezumā.
Pulksten's nāk pusseši, jāpošas lejup. Pēc rādītāja pie namiņa iznāk, ka no virsotnes līdz Kostiļivkas ciemam (šosejai) 19 km. Pirmie pieci kilometri pa to pašu ceļu, pa kuru kalnup. Pie ganu mājiņām pa gabalu samājos ar turienes ļaudīm un nogriežos pa taku mežā. Augšupceļā redzēju, ka pa to aizbrauc divi motociklisti; droši vien aizveda uz ciemu sastrādāto biezpienu & krējumu. Šī taka bez marķējuma uz kokiem, un kādā vietā, sekodams motociklu pēdām, aizeju pa ceļu, kas kartē nav zīmēts. Diezgan drīz to atskārstu, bet visi ceļi šeit ved lejup/uz Kostiļivkas ciemu, tāpēc negriežos atpakaļ īsto taku meklēt. Vairāki kilometri pa stāvu, diezgan izdangātu meža ceļu, līdz nonāku uz labi uzturēta meža izvešanas ceļa, kas vijas līdzteku upītei. Neseno lietu barota, upe gultne pilna līdz malām, ūdens putodams lēkā pa klintsbluķiem. Vietām klintis no abām pusēm sanāk gluži kopā, un upītei un ceļam nākas saspiesties cieši kopā, lai izlīstu pa spraugu. Smaržo pēc mitruma un treknas augsnes, vietām ceļa malās milzu māllēpes man līdz viduklim.
Abpus ceļam vairākas cirsmas un dažāda svaiguma treilēšanas traktori TT-4. Kad mācījos par mežizstrādes inženieri, Latvijā tādi vēl bija sastopami. Kad vēlāk aizsūtu bildes bijušajam kolēģim Girtam, saņemu atbildi: Izskatās, ka Tu tur nevis kalnos kāp, bet mežsaimniecības auditā pasū**gā mežsaimniecībā. Maķenīt pirms deviņiem esmu Kostiļivkā. Iegriežos ciema veikaliņā pēc  saldējuma un pavaicāt pēc tuvākā tilta. Tieku pie visa kārotā; iekārts kājnieku tilts pārsimt metru tālāk, tūliņ aiz tā dzelzceļš (pa kuru daudz desmit gadu nekas vairs nebrauc) un šoseja. Izvelku stopošanas plāksnīti, atslienu pret kāju & lieku iekšā saldējumu. Pēc pāris minūtēm pirmais auto - apvidnieks, un apstājas. Atkal sākam krieviski un drīz vien pārejam uz ukraiņu valodu. Rahivā Dana & Volodimirs atsakās no samaksas (Ukrainā parasts, ka stopotāji kādu nieku samaksā) & gatavi izmest līkumu pat līdz hostelim (laikam bažījas, ka дядюшка-m četrdesmit piektais kilometrs varētu izrādīties liktenīgs), tomēr izkāpju pie pazīstamā diennakts veikala un no simt hrivnām, kas kabatā, sakombinēju eļļai, āboļu etiķim (tas aizdars salātiem) & pudelei sausa Aizkarpatu vīna. Jūtos pelnījis! Makā jau naudas kā spaļu, bet tas puskilometra attālumā hostelī.
Manā istabā iemitināts angļaustrālis (ar divām pasēm) Stīvens. Džeks visai iepriecināts, ka atradies kāds, kurš spēj kādu vārdu angliski izspiest. Uz rītdienas vilcienu uz Ļvivu (ar kuru braukšu es), neesot bijis biļešu, tāpēc viņs nopircis uz šovakaru. Hosteļa ķēķī dzeram vīnu & skatāmies, kā angļi pēcspēles pendelēs sasit Kolumbiju. Dīvaini, bet nejūtos briesmīgi izsalcis; tikai tad, kad Stīvens prom, sataisu & noloku kārtīgu bļodu dārzeņu salātu.

4. jūlijs, ap Rahivu

Pēc vakardienas vingrinājumiem Zeme šodien pievelk krietni spēcīgāk nekā parasti. Noguļu līdz deviņiem, tad nesteidzīgas brokastis. Vilciens 0.32am; īsti nesaprotu, ko lai šodien iesāk. Mantiņas kravādams, nolemju kāpt kalnā viņpus upei; tur vēl neesmu bijis. Pēc kartes spriežot, austriešu būvēts serpentīns pāri grēdiņai (~1200 m) uz ciemu blakus ielejā.

Ap vienpadsmitiem, atstājis mugursomu hostelī un nopircis kilogramu upeņu, dodos ceļā. Ceļš lēzeni vijas kalnup, tipinu pavisam nesteidzīgi un baudu skatus uz Rahivu, kas aizvien tālāk & tālāk ielejā. Tieku līdz vietai, kur ceļš sāk laisties lejup uz Kosivsku Poļjanu, un griežos atpakaļ. Atceļā taisnoju serpentīna lokus pa iemītām takām un ap sešiem esmu atpakaļ Rahivā. Septiņas stundas, ap 20 km. Nopērku pirmo (pus)arbūzu šogad. Hostelī to notiesāju: koši sārts, bet ne pārāk salds. Noknakstos līdz pusnaktij pa hosteļa ķēķi & dodos uz vilcienu.

5. un 6. jūlijs, Ļviva & mājupceļš

Visu ceļu esmu gulējis kā nosists, ja neskaita dažus arbūza inducētus gājienus uz vagona galu pašā brauciena sākumā, un, iebraucot Ļvivā, man par pārsteigumu kupejā, kurā biju viens, tagad esam četri.

Hostelis pamatīgā savrupmājā, kas celta 1920. gadā. Atstāju somu & dodos uz centru. Neko prātīgu nesadaru: iegriežos vairākās baznīcās, iedzeru kafiju, uzrakstu beidzamās pastkartes, tirgū nopērku ikdienas tomātu devu. Operā nekā, teātros tāpat.

Manis tik trūkst kādā no caurumiem

Vakarā pienāk ziņa no ukraiņu gaisa līnijām, ka rītdienas lidojums KBP-RIX pārcelts par septiņām stundām: no 20.45pm uz 3.45am. Ķēmi tādi, diennakti pirms lidojuma! Viņu likumi tādi, ka lidojumus no Ukrainas viņi tā drīkst cūkāties.

Rītu sāku ar cīņu ar gaisa līnijām: esmu noskatījis, ka sešu stundu laikā varu ar Austrian (kas ukraiņu sadarbības partneri) no Ļvivas caur Vīni nokļūt Rīgā. Vairākas reizes zvanu viņu atbalsta dienestam; galu galā mani atšuj.

5.05pm LWO-KBP. Kijivā viesnīcu iedod bez gaidītās cīņas, vakariņu kuponu piedevās. Lidostu manāmi kontrolē ukraiņu gaisa līnijas; konkurentus - ne citas lidsabiedrības, ne neatkarīgas viesnīcas, ne sabiedrisko transportu no Kijivas - tur nelaiž. Uz viesnīcas trīs zvaigznes, kaut patiesībā pat līdz divām nevelk: nodiluši paklāji, krāns, no kura pil, sasistas flīzītes un sarūsējušas margas uz lodžijas. Noskatos futeni: beļģi sasit brazīļus - vismaz kāds prieciņš, un liekos uz auss.

5.18am esmu RIX un maķenīt pirms septiņiem - mājās.

uz Vīni pie TOSKAs

Par laimi, pāris gadu ilgušais (pēc MeinFernBus aiziešanas pa skuju taku) FlixBus monopols beidzies. Citas reizes braucu no Budapeštas uz Vīni ar vilcienu (ja pērk tīmeklī & izdrukā dīvainā aparātā stacijā, trīspadsmit naudiņu), šoreiz uz slikti izpirktiem autobusiem bija pat 4,99 naudiņas, ko vēl izdevās uzlabot ar ISIC kuponu trīnīša vērtībā. Galu galā iznāca EUR 1,99 – par kapeiku/centu lētāk nekā pie šoferīša pirkta biļete no Dauderu muzeja līdz centrāltirgum.

No hosteļa līdz autoostai ~4km: nolemju iet kājām, jo pa ceļam Lidl-s & Aldi, kuros jāiepērk pārtika šim vakaram un rītdienai, jo kopš pilnīgas sociālisma uzvaras Austrijā svētdienās no ēdmaņas tur nopērkamas vienīgi Mozartbumbiņas (24/7 pieejamību garantē Austrijas konstitūcijas 8. pants ;D).

Tā kā Google navigācija dus beiktajā tārunī kā apburta princese, hostelī esmu ielāgojis ceļu no galvas, turklāt meklējama ne gluži adata siena kaudzē. Kad pēc noietā attāluma Nepliget autoostai kaut kur turpat vien vajadzētu būt, esmu nonācis vietā, ka nekādi nesaistās ar mentālo karti. Vaicāju vienam garāmgājējam, vaicāju otram – visi tikai kasa pakausi. Beidzot kāda dāma tramvaja pieturā saka, lai braucot ar tramvaju līdz Keleti (galvenajai) dzelzceļa stacijai un no turienes ar metro (ar pārsēšanos!) – uz autoostu.  Iekāpju tramvajā; pulkstenis (manējais atdusas – skat. teikto par Google navigāciju!) rāda, ka līdz autobusa atiešanai 18 minūšu. Esmu jau teju samierinājies, ka 1,99 naudiņu biļete lido gružkastē & pērku jaunu, kad attopu, ka somā papīra karte. Izvelku – kā tad, esmu bijis itin netālu no autoostas (īsti saprast nevar, jo kartē tajā vietā reklāma). Nobraucis divas pieturas, lecu ārā, un laimīgā kārtā nāk viens pretējā virzienā. Kad esmu tur, kur sāku tramvajbraucienus, countdown-s saka – desmit minūšu. Ar divām mugursomām plecā teciņiem laižu (it kā) vajadzīgajā virzienā

(Iebraucam Austrijā)

Beidzot ļautiņi, kas zina, kur autoosta, lai gan no manis teiktā var vien ko nojaust: no satraukuma mute izsusējusi & mēle pagalam neklausa. Beidzamais paātrinājums pa tuneli, un redzu, ka tālumā stāv viens Flix-is. Autoostas pulkstenis rāda bez divām. Tā jau sirmus matus var dabūt!

Kad esam nobraukuši pa Austriju pāris kilometru, zibinādams mūs apdzen poliču auto un rāda, lai braucam malā. Dzirdu šoferīši skaidrojam, ka Kolegin esot mājusi, lai neapstājamies, bet tik un tā poliču auto pavadībā braucam atpakaļ uz robežu. Vakareiropas (savienības) noriets? Pārbauda visu pases, un, šķiet, neko aizdomīgu neatron. Iebraucam Austrijā pa otram lāgam. Dubults neplīst.

Pulkstenis divi. Līdz TOSKAi (ar Herr Antoņenko) piecas stundas.
5.35pm (piecas minūtes pirms stāvbiļešu pārdošanas sākuma) esmu pie operas. Uz izpildītāju saraksta maza lapiņa, ka Herr Antoņenko ir gekranken un viņa vietā (laimīgā kārtā - glücklicherweise!) dziedās kāds cits Herr-s. Turpmākās 2h45 mani nodarbina viens jautājums - wtf, es šeit daru?
Iestudējums kā no piecdesmitajiem - manas bērnības. 1800. gada tērpi (labi, ka es pie pašiem opernama griestiem; kad redzu krinolīnus, manī mostas grūti apslāpējama vēlme uzlauzties uz skatuves & izģērbt solistes. Mēs ar Zemenei vienas kārtas! Gan jūs par mani kādu dienu vēl dzirdēsit!) & interjeri visos sīkumos. Mūzika pliekana, izņemot Toskas & Skarpijas izskaidrošanos Kavaradosi spīdzināšanas laikā. Eirovīzijā tādai īstā vieta. Orķestra trešais sastāvs, jo rīt DER FREISCHUETZ, kam nupat bijusi pirmizrāde, un parīt Wāgners (LOHENGRINs), kam trešos uzlējumus cienījami opernami nebrūvē. Katrīnai (Catherine Naglestad), šķiet, cīnās ar apakšām, Herr aizvietotājs ne šāds ne tāds, vienīgi Skarpijas (Andrzej Dobber) dēl vērts turpināt stāvēt. Pēc 2h45 operizstrādājums galā. Velkos uz hosteli.