30.maijs, Sighnaghi 🇬🇪

Līdz šim man bija šķitis, ka mikriņi (ko gan kartveļu, gan angļu valodā sauc marshrutka 😁) Sakartvelo brauc saskaņā ar šoferīša nodomu un garastāvokli. Izrādās, ka tā tomēr nav — lielākoties brauc pēc saraksta, un dažviet saraksts pat kaut kur atrodams. Biju kādos emuāros izlasījis, ka mikriņi uz Sighnaghi (სიღნაღი) no Samgori metro stacijas nepāra stundās

Pirosmani(švili)

, tāpēc pošos uz to, kurš, iespējams, dodas ceļā 9am. Tbilisi Google kartes lieliski plāno ceļojumus ar sabiedrisko transportu, un arī tas vairumā gadījumu brauc pēc saraksta. Nepilnās 15min pilsētas mikriņš jau pie metro stacijas. Par mikriņiem uz Sighnaghi izrādījās pilnīga taisnība: kad bez piecām deviņos ierados, balts merša Sprinteris (ar galamērķa uzrakstu arī latīņu burtiem, kas, manuprāt, pilnīgi lieki 😋) jau bija papilns, un 7min pēc galvenā pasažiera 😊 ierašanās sākam ripot.

Sighnaghi (pusotrs tūkstotis iedzīvotāju) — kartveļu Kuldīga — apmēram 100km no Tbilisi 800m augstas kalnu gēdiņas korē. Lielākā daļa ceļa pa Kahetijas līdzenumiem, kur dara vairumu kartveļu vīnu, tāpēc pilsētiņa daudz vīna tūru maršrutā. Nebija pagājušas ne divas stundas, kad bijām galā.

Kari un padomju vara pilsētiņu saudzējuši, daudz namu (lielākoties divstāvu, ar koka galerijām otrajā stāvā) prasmīgi atjaunoti, un tūrisma industrijas uzbāzīgums bija jūtams tikai vienā ielā, kur suvenīru veikaliņi līdzās cits citam. Šķita, ka ceļojumu sezona vēl īsti nav sākusies: vakarā, kad pāris dienā redzētie tūristu autobusi bija prom, sastapu vēl tikai kādu pusduci ceļotāju, un arī vairums kafejnīcu & restorānu vēl nebija modušies vasarai.

Ne Pirosmani(švili)

Apkārt pilsētiņai iespaidīgs — kādus 3km garš — aizsargmūris; vietām iedzīvotāji to izmantojuši kā vienu (bezmaksas) sienu savām mājām, citur tas šķērso pamatīgu gravu un ieaudzis tādos brikšņos, ka klāt tikt nekādi nav iespējams. Par Dubrovnikas aizsargmūra darījumdarbības modeli (pastaiga pa ~tikpat garu mūri pērn maksāja €33) kartveļi, šķiet, nezina. Gabalu pa gabalam mūrī torņi (uzkāpt var divos) un kādi četri vai pieci vārti, pa kuriem pilsētiņā ieiet autoceļi. ~200m garš posms aprīkots staigāšanai: margas, kāpnes, skatu laukumiņi. Līdztekus tam — iela ar suvenīru bodītēm; līdzās raibām plastmasas nejēdzībām no Ķīnas arī riktīgas mantas, piemēram, tekstilizstrādajumi: austi paklāji, veltas (filca) cepures un kamzoļi ar izšuvumiem, zeķes. Papļāpāju ar divu veikaliņu īpašniecēm, kuras īsina laiku ar adīšanu: palielos, ka es arī protu, un parādu dažus foto. Man šķiet, ka viņas spēja novērtēt.

Ieklīdu arī kapiņos līdzās mūrim. Kapvietas, kas tuvāk centrālajam ceļam, kopj (ne pārāk cītīgi — skujiņā negrābsta); tālākās ieaugušas gandrīz vai mežā. Salīdzinājumā ar Kutaisi Sighnaghi tomēr lauki — neredzēju nevienu piemiņas skapīti ar aizgājēja(-as) ģīmetni(-ēm) un viņa(-as) iemīļotām lietiņām. Eh, ja pie mums tādi skapīši kapiņos būtu! Sarūpētu savējam maināmu expozīciju kādiem desmit gadiem.

~2km no pilsētiņas centra klosteris, kurā apglabāts kāds svētais Nino, kas 4.gs. kartveļus pie kristīgas ticības vērsis. Esot ļooooti nozīmīga svētceļojumu vieta; skaidrs, ka turp nedevos, jo reliģija, kā zināms, ir opijs tautai. Esot arī svētavots, kura ūdens darot brīnumus.

Neiegāju arī pilsētiņas muzejā (Nacionāla muzeja filiāle); zināju, ka tur 15 Pirosmani (dzimis Mirzāni, kādus 5km no Sighnaghi) gleznu, bet plakāts uz fasādes vēstīja, ka gleznas šobrīd Luiziānā. Nebija noskaņojuma blenzt uz podu lauskām, grābekļiem un svētbildēm.

Nonācu Sighnaghi tāpēc, ka tālāk ceļš uz Lagodehki nacionālo parku (vēl ~50km promāk no Tbilisi). Iesaku iegriezties; iespējams, ka vasarā nav pārāk baudāms tūristu pūļu dēļ.

Nākamais texts: 31.maijs–2.jūnijs, Lagodekhi nacionālais parks 🇬🇪

29.maijs, Tbilisi 🇬🇪

Kaut kad agrā rudenī boļķikam bija akcija — uz jebkuru galamērķi par €17, €27 vai €47 (tas nebūt nenozīmēja, ka, piemēram, uz Kanāriju salām tiešām varēja dabūt par €47; turklāt atceļa biļetes bija vismaz trīsreiz dārgākas par attiecīgo sludināto cenu). Uz Tbilisi biļetes bija dabonamas, tāpēc nopirku uz laiku, kad Kaukāzā zied rododendri (დეკა (მცენარე)). Svanetijā biju redzējis milzīgus laukus — oktobrī un decembrī bez ziediem, protams. Un dažus video, kas filmēti ziedu laikā. 😵

Rododendru lauks pie Dadikurtas

Zināju, ka sniega dēļ kalnos ne visur būs iespējams tikt, tomēr rododendru ziedonis šķita svarīgāks.

BT724 RIX 🇱🇻 – TBS 🇬🇪: pēc saraksta jāizlido 11.20pm, taču pakšu iekraušana visai tūļīga, tāpēc paceļamies tikai pēc pusnakts. Tomēr ir arī ieguvumi: iekraušanas aģenti nepievērš uzmanību somām; manējā gan izmēru, gan svara ziņā pārsniedz boļķika atvēlētās rokas bagāžas robežvērtības.

Lidostā aizrakstu viesu mājas saimniecei, ka ieradīšos rīt no rīta, viņa tūliņ pat atbild: Rīt!? Tavs rezervējums 29.jūnijā. Zum Donnerwetter, vecums nāk virsū ar joni. Atceļu rezervāciju un tajā pašā viesu namā pasūtinu gultiņu sešvietīgā kopējā istabā. Vienu nakti kaut kā pārlaidīšu.

Gaisa kuģī brīvu vietu tikpat kā nemana; galvenokārt kartveļi un Ziemeļvalstu tranzītpakši. Boļķika bombardieros (kuri nosaukti par airbus‐iem A220) sēdekļi platāki nekā pie raiņa un viziera, blakussēdētāji nemācas virsū ne ar elkoņiem, ne citādi, tomēr nekāda gulēšana neiznāk.

TBS 🇬🇪 nosēžamies pirmajā rīta gaismā maķenīt nosebojušies, izkraušana pa cauruli, robežsardze raita (pavaicā, vai esmu 🇬🇪 pirmo reizi; lepni atsaku, ka devīto; vēlāk pārskaitīju — patiesībā desmito). Nav pagājusi ne pusstunda kopš nosēšanas, kad jau esmu izlidošanas zālē, kur zem eskalatoriem plastmasas zāliens — labu labā vieta gulēšanai (https://www.sleepinginairports.net/guides/tbilisi-airport-guide.htm — ļoti vērtīga vietne; sk. pirmo izcelto citātu). 😴 kādas trīs stundas, ap pusdeviņiem ar 337.autobusu (dienā ik pēc 15min, naktī reizi stundā) dodos uz centru. Tbilisi vienots e-talons visu veidu transportam: metro, autobusiem, mikriņiem, pacēlājiem (izņemot vēsturisko funikulieri uz Mtatsmindas parku). Brauciens autobusā ₾1 (lari)=€0,35. Deviņos rītā pamatīgi sastrēgumi, tāpēc ceļā līdz Rustaveli avēnijai (Tbilisi galvenā iela) paiet teju stunda; mierīgākā laikā — maķenīt vairāk par pusstundu. Pirmais darbs — brokasts. Netālu no operas ceptuvīte, kurā, manuprāt, garšīgākie lobiani (ar pupu biezeni pildīts rausis; man garšo daudz labāk nekā visiem zināmiem hačapuri ar trekna biezpiena pildījumu) pilsētā: kārtainā mīklā un mēreni vircēti. Pēc tam saimniecības darbi: magti salonā (viens no trim 🇬🇪 mobilo sakaru operatoriem — ar visplašāko tīkla pārklājumu valstī) pieslēdzu neierobežotu mobilo internetu nedēļai — ₾10 (€3,50); to var izdarīt arī viņu lietotnē (SIM karte no iepriekšējiem braucieniem), tikai tur nezin kāpēc neiet maksājumi ar Revolut. Pēc tam tūrisma preču veikaliņā geoland.ge sapērkos lieliskas taku kartes — gan šai reizei, gan nākamajām. Tad — uz viesu namu, kas patiesībā trīs vai četru istabu dzīvoklis ar divām terasēm nenosakāma vecuma ēkā, gana tīrs un plašs. Pēcpusdienā dodos pašpacierēt pa centru. Vecpilsētā aizvien vairāk sakoptu un patiesi prasmīgi restaurētu namu. 2018.gadā, kad biju Sakartvelo pirmoreiz, iespaids bija visai drūms.

Remontstrādnieki ceļā uz karšu veikalu

Ar katru reizi aizvien vairāk dzird krievu valodu — bēguļotāji no mobilizācijas lielajā kaimiņzemē. Ar blaknēm: refrēniem, no kuriem dižciltīgu jaunuvju institūtu absolventiem vīst ausis, spļaušanu, kur acis rāda, un smēķētājiem apakšveļa pie namu ieejas. Vēl aizvien esmu gatavs bučot roku Rinkeviča k-gam par to, ka pie mums to visu 😱 neielaida. Neesmu pārliecināts, vai kartveļi no atnācējiem tik viegli spēs tikt vaļā. Batumi (kurp negrasos braukt, ja vien kāds traks suns nesakodīs) noteikti vairs neviena kartveļa nav palicis. Drīzāk prom uz kalniem!

Nākamais texts: 30.maijs, Sighnaghi 🇬🇪