Fajala—Floreša 🇵🇹

Lidojums pēcpusdienā, tomēr Ortas (lielākā pilsēta Fajalā) apskatei laika, šķiet, par maz. Autobuss turp ap septiņiem, un tas nozīmē... Nolemju atstāt Ortu nākamai reizei un izpētīt klints galvu jūrā.
Pa takām līdz Kastelbranko klintij  kādi divi, divarpus kilometri. Klints patiesi iespaidīga, kādus 70m augsts (neatradu nevienā avotā) klints klucis stāvām sienām jūrā; ar salu to savieno pāris metru plata iežmauga. Virspuse gandrīz plakana, noaugusi krūmiem vai sīkiem kociņiem. Vēls darbdienas rīts, un neviena cita pie klints nav. Grasos rāpties augšā, bet iežmaugas vidū aizlieguma zīme & norāde, ka klints ir aizsargājama dabas teritorija (ligzdošanas vieta). Viestura Ķerus stāstus saklausījies, nekāpju: varbūt tādā klimatā viņi tur perē cauru gadu, un katrs traucējums ir neizbēgama vairāku mazuļu bojāeja.
Tālumā līča vidū kaut kas pa brīdim uzšļakst. Nevar īsti saskatīt; varbūt kādi jūras radījumi spēlējas, varbūt tur zemūdens klintsbluķis. Atpakaļ eju pa asfaltētu ceļu, vakar iepazītajā ceptuvē panašķējos ar kūku & kafiju un tad uz hosteli. Kamēr esmu bijis prom, kāds ir tīrījis, bet soma stāv kā stāvējusi viesistabas stūrī. Aizsūtu saimniecei (ar kuru tā arī neiznāca iepazīties) īsziņu & dodos uz lidostu. Lidz lidostai ~6km, un esmu laika gana, lai aizietu turp kājām, tomēr drīz vien piestāj kāds auto. Iekšā krievu ģimenīte no Latvijas, vecāki & divas metenītes 6...8 gadus vecas. Esot salās trešo reizi. Cik gan pasaule maza! Viens & divi, un esmu lidostā. Suvenīru veikaliņā nopērku pāris pastkaršu un, lidostas priekšā zālienā izlaidies, aizūtu sveicienus vēl dažiem draugiem. Ar markām, uz kurām slavenais Peter's Bar Ortā: pie pašas ostas, tāpēc jūrnieku iemīļota vieta; daudzi pat norādījuši kā poste restante adresi un tad, garām braukdami, savākuši pienākušās vēstules.

Floreša

Drošībniekiem diezin kāpēc netīk siera kancītis (no Korvu, par 18 €/kg!) manā somā; izvelku & rādu, ka i nevelk uz šķidruma pusi, bet viņi — ka šeit (Portugālē? Azoru salās? Fajalā?) sieru neesot atļauts pārvadāt rokas bagāžā. Kancītis laikam par sīku, lai sprāgdams nodarītu nopietnu skādi gaisa kuģim, tāpēc visa mantība paliek pie manis. Darja & Aleksejs jau priekšā; piešķiru viņiem bukletus par visām salām (paķēru lidostas informācijas biroja pa diviem) par vakardienas vedumu, apmaināmies tālruņa numuriem & plāniem salās: viņi paliek Florešā divas naktis, tad lido atpakaļ, sēstas uz jahtas & pāris dienu burā starp centrālās grupas salām (Fajala, Piku, Senžorže,  Grasiosa, Terseira). Un vēl grasās uzkāpt Piku virsotnē. Pamācu viņus, ka gaisa kuģī jāsēstas starboard/labajā pusē, jo tad (varbūt — ja vējš būs vajadzīgajā virzienā; bija!) varēs redzēt Kastelbranko klinti. 
SP572 HOR 🇵🇹 —FLW 🇵🇹 233km, ceļš pat ilgāks par paredzētajām 45min, jo ar pirmo reizi šoferīšiem neizdodas tikt zemē (kamēr metam loku, šie paziņo, ka lidošot atpakaļ uz Fajalu, ja neizdošoties arī ar otro, tomēr tā nenotiek).
Lidostā (Santakružā, salas austrumkrastā) atvados no Darjas & Alekseja un dodos meklēt ceļu uz Fažagrandi. Tīmeklī nekādu norāžu par autobusiem salā, tāpēc grasos stopot, bet vispirms jātiek apkārt skrejceļam: puse pilsētiņas tam vienā pusē, puse — otrā. Izrādās, ka tajā virzienā, kurp dodos,— pilsētiņas centrs. Kādas ielas malā aizdomīgs pusducis ļaužu — varbūt piketē (bet plakātu neredz), varbūt autobusu gaida. Eju klāt & vaicāju: tiešām, drīz būšot autobuss uz Lažežu (ciems ar tādu nosaukumu vai katrā salā — kā pie mums Jaunciems, piemēram). Nav pa ceļam, tomēr varētu pabraukt pāris kilometru līdz ceļam uz Fažagrandi. Kamēr prātju, parādās mana senuma vīriņš, rāda uz ielas otru pusi & ņemas skaidrā portugāļu valodā kaut ko klāstīt par autobusu. Un autobuss patiesi parādās — ar plāksnīti Fajã Grande aiz vējstikla. (P.S. Rakstīdams & raudzīdamies kartē, atskārtu: citu autobusu tajā laikā nemaz nebija; šis pats meta loku pa salas dienviddaļu — caur Fažaziņju, Lažedu & Lažežu atpakaļ uz Santakružu).

Fažas galvenā iela

Apsēstos priekšējā sēdeklī, un drīz vien dodamies ceļā. Uzbraucam kalnā līdz plato (~700m v.j.l.), sākas lietus & ainavas, kādas esmu redzējis tikai Skotijā — tīrelis. Žoklis atkāries līdz ceļiem. Pateicoties butcher-am no celakaja.lv, Florešai esmu atvēlējis trīs dienas. Tās atceroties, varu teikt butcher-a vārdiem: "ja man tagad būtu jāizvēlas viena vienīgā vieta, kur gribētu pavadīt atlikušo mūžu, tad tā laikam būtu Floresa". Kas zina...

Kādā ceļu sazarojumā stāv mikriņš, un arī mēs piestājam. Daļa abu braucamrīku pasažieru pārvietojas uz otru, un šoferītis rāda, lai arī es tā daru. Desmit minūšu lejup no kalna ar satriecošiem skatiem (jāsaka, ka tikpat kā neesmu veicis mājasdarbus; tikai no Darjas & Alekseja esmu uzzinājis, ka krutākās skatāmās vietas — salas rierumkrastā; savukārt nakstmītni Fažagrandē esmu rezervējis tāpēc, ka Santakružā viss bija aizņemts. Viss, kas notiek, notiek uz labu), un esam galā. Faža ir apburoša: mēroga ziņā atgādina Anakapri, bet tūristu te, protams, daudzkārt mazāk. Galveno ielu (bruģēta) ieskauj vienstāva vai divstāvu namiņi dakstiņu jumtiem. Daudziem jumti nokrauti akmeņiem: acīmredzot mēdz pūst kārtīgi. Trīs baznīcas. Dažas sānielas, kas drīz vien pārvēršas par lauku ceļiem vai apraujas pie okeāna.
Faža ir Eiropas tālākis rietumu punkts, lai gan no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa Floreša un Korvu nav nekāda Eiropa (atrodas uz Ziemeļamerikas tektoniskās plātnes). Rīt pakāpšos kalnā: ja būs skaidrs, varbūt varēs Manhetenas debeskrāpjus saskatīt; citas cietzemes starp Florešu & Amēriku nav.

Nīla namiņa āriene..

Pēc adreses spriežot, galvenajā ielā arī namiņš, kuru esmu noīrējis divām naktīm, tomēr tam sava ieeja no sānielas. Saimnieks Nīls, anglis, pirms 13 gadiem atbraucis uz Azoru salām ceļojumā un drīz pēc tam pārvācies uz Florešu uz dzīvi.

..un iekšiene

Namiņš — pilnīgi noteikti pati jaukākā nakstmītne, kur jebkad esmu palicis. Kādreiz, iespējams, bijis šķūnis vai kūtiņa. Ieeja caur savu dārzu; iekšā apvienota virtuve un guļamistaba (kādu metru augstāk par pārējo ēkas daļu), vannasistaba, protams, slēgta. Kāpnes stāvā nogāzē, kas līdzās namiņam, ved uz terasi jumta līmenī: vieta brokastīm ar skatu uz pilsētiņas jumtiem un okeānu. Namiņā — viss, kas nepieciešams ērtai dzīvošanai: daudz mazu gaismeklīšu visos kaktos, viens franču logs un viens — griestos. Virtuvē — pilns darbarīku komplekts no Ikea, tostarp visādas klimpu karotes, putošanas slotiņas ķiploku spiede (man arī tāda, Gitas dāvāta; izmantoju ~reizi gadā) un vēl lēvenis tādu, par kuru izmantojumu man nav ne jausmas. Dārzā — tomātu dobe; kad vaicāju Nīlam, vai tie iekļauti cenā, viņš teic, ka jāpavaicā sievai, un pēc acumirkļa ir atpakaļ ar pusduci tomātu saujās.

Nākamā pietura — Amerika

Gaidāms divu dienu (P.S. ko SATA pagarinās vēl par dienu) medusmēnesis bez otrās puses interferences.
Faža (portugāļu val. fajã) ir sugas vārds, kas apzīmē zemes noslīdeņa vai lavas izveidotu zemieni klints pakājē pie okeāna; vārdu (arī angļu val.) lieto vienīgi attiecībā uz Azoru salām. Izeju pastaigā pa pilsetiņu. Krastā aiz mola okeānā iestiepjas melnas lavas strēles. Lai gan visai rāms, viļņi, sizdamies gar klintīm, brīžiem uzšļāc šļakatas pat desmit metru augstumā. Par peldēšanos nav ko domāt (Azoru salās peldas gandrīz vai vienīgi tā dēvētos dabiskos baseinos — lagūnās, kas dabiski vai mākslīgi norobežotas no okeāna).
Ir arī pludmale, tomēr arī tur peldes neiznāk, jo tādos viļņos noturēties kājās (vai nokļūt atpakaļ krastā) nekādi nebūtu iespējams, turklāt zem kājām nevis smiltis, bet milzu oļi prāva greipfrūta lielumā.
Kādā vietā (faža taču!) no klints gāžas strauts, kritums uz aci ap 40m; līdz ūdenskrituma pakājei bruģēta taka, reliņi, soliņi utt.
Mājas lielākoties sakrautas no lavas gabaliem (interesanti, kāda saistviela starp tiem arī?); kas bagātāks vai smalkāks, spraugas starp gabaliem aizziedis ar baltu kaļķu javu, un nams rakstains kā menraiba govs.
Galvenajā ielā burvīgs veikaliņš, vaļā no 6.30am (svētdienās no 7am) līdz 9pm
— pilsētiņā, kurā 200 iedzīvotāju. Veikalnieki — portugāļu pāris, kas runā lieliskā angļu valodā. Cenas — kā jau vietā, kur viss jāpiegādā no liela attāluma & nav konkurences, tomēr ne tik traki kā Korvu. Apelsīni — 3 €/kg (citās salās lielveikalos var dabūt par eiru), lielisks gatavināts siers — ap 10 €/kg, vīns (no 🇵🇹 cietzemes) — lētāks nekā 🇱🇻. Sāk tumst. Dodos gatavot vakariņas.
 

Korvu—Fajala 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

No rīta debess rādās gaišāka, & ap 8.30 izeju veca ļauža rīta Spaziergang-ā noļukušo vaigu sārtināšanai. Varbūt tomēr izdosies ieraudzīt krāteri savām acīm! Maķenīt pakāpies no ciema, redzu, ka virsotnei atkal/vēl aizvien uzgūlis mākonis. Pataigāšos pa takām ciema apkaimē. Viena pat marķēta, ar informācijas stendiem ik pa gabaliņam. Interesanti, cik ļaužu pa to gadā noiet? Ciems gandrīz visu laiku lejā acu priekša. Pie kāda namiņa (visiem dakstiņu jumti nokrauti ar prāviem akmeņiem: jumtu plēš vējš, bet nenoplēš...) zemnieks atbraucis aprūpēt govis. Samājamies pa gabalu.
Kādā vietā pa nogāzi kārtīgs lauku ceļs ar hortenziju apaugušiem akmeņu žogiem abās pusēs. Tiklīdz ceļs starp pauguriem izved pie okeāna, dabūju vakardienas lietus šalti. Griežos atpakaļ, un līkloču takas pastāvā nogāzē drīz novedušas mani atpakaļ ciemā. Vajadzētu tā kā iegūt kādu pastkarti! Pasts būs vaļā tikai 15min pirms manas aizlidošanas, tāpēc eju iekšā bankā. Yessss, dāma runā ļoti labā angļu valodā & teic, la ejot uz informācijas centru, kas iepretī lidostai. Tas ciema nomalē, kādu 5min gājienā no centra. Informācijas centrā pastkaršu nav, toties puisis pastāsta, ka varot bez maksas dabūt rātsnamā, kas blakus bankai. Pavaicā, no kurienes es. Kad atsaku, ka no Latvijas, pastāsta, ka pirms pāris gadiem vienu ziemu salā bijis angļu valodas skolotājs no Latvijas. Eju atpakaļ uz rātsnamu & patiesi tieku pie pastkartēm. Veselu četru veidu nodrukājuši. Vēlāk Sanmigelā redzēju pastkartes ar Korvu skatu, bet man gribējās, lai būtu no pašas salas nākušas.
Pirātu ligzdā tieku pie ātrām pusdienām: makaroniem ar tomātu mērci (tādas greznības kā svaigu vai saldētu dārzeņu veikaliņā, protams, nav). Kamēr pusdienoju, lidostā nolaižas lidojošs autobuss; šodien tur gandrīz vai sastrēgums — veseli divi dienā. Sakrāmēju mugursomu, un laiks doties uz lidostu. Ceļs aizņem 7min.
CVU 🇵🇹 lidostas ierobežotas piekļuves zona ir vesela viena telpa, maķenīt mazāka par manu dzīvokli. Bagāžas skeneris & drošības arka — pie durvīm, kas ved uz ielu, reģistrācijas lete — pie otrām, kas uz peronu. Kāds desmits krēslu (visiem neiznāk!) & pudeļūdens ietaise. Vairāk nekā. Tūliņ arī sāk laist gaisa kuģī, un no viesu nama ārdurvīm līdz pacelšanās brīdim 22min. Allaž tā varētu!
Kaut kur lasīju, ka pasažieru & bagāžas kontrole CVU 🇵🇹 lidostā ieviesta tikai 2013. gadā; pirms tam varējuši pēc sirds patikas nēsāt bumbas iekšā & ārā.

SP589 CVU 🇵🇹 — HOR 🇵🇹, 243km/33min. Pirms paša Ortas skrejceļa gala jūrā varena Kastelobranko klints.

HOR 🇵🇹 lidostā paņemu visu deviņu salu informācijas bukletus (ar kartēm), nopērku pāris Fajalas salas pastkaršu & kājām dodos uz hostelī/viesu māju. Karte rāda — kādi 5,5km. Pa ceļam maiznīcā iedzeru kafiju & nopērku maizītu nākamās dienas brokastīm. Drīz arī hostelis klāt. Durvis uz ceļa pusi ciet, sānos kādas, kas ved virtuvē, — vaļā, bet iekšā nevienas dzīvas dvēseles. Zvanu saimniecei, viņa izstāsta, kura mana istaba, un piekodina zvanīt, ja ko vajagot, viņa atbraukšot. Biju samaksājis rezervēšanas brīdī, man neko nevajadzēja, un tā arī mēs netikāmies. 

Šī — mana vienīgā (pēcpus)diena Fajalā, tāpēc vajadzētu tikt līdz krāterim ~1km augstumā. Pulkstenis jau 4.30pm, un nešķiet visai ticami, ka varētu izdoties.
No naktsmītnes krātera virzienā neviena ceļa pa taisno; jākuļas pa vienu vai otru pusi apkārt; nevar saprast, pa kuru būtu labāk. Izvēlos variantu, kur prāvs gabals pa Estrada Regional 1-2; diezgan nopietni skan. Izeju uz šosejas, un, kamēr pētu tālrunī karti, piestāj busiņš ar četriem vīriņiem; rāda, lai kāpjot iekšā. Pēc trim kilometriem jākāpj ārā, un vīriņi par to visai pārsteigti. Izkāpis, saprotu, kāpēc: reģionālais ceļs izrādās nevis asfaltēts, bet ar tādu kā tenisīta segumu, un neizskatās, ka to pārāk bieži izmantotu. Nekas, nenoķeršu — vismaz sasildīšos: varu izmest kādu 10km loku & būt atpakaļ hostelī.
Šī sala pavisam citāda nekā Korvu: visapkārt īsti džungļi, ciprešu mežs ar necaurejamu pamežu visās zaļā nokrāsās. Kad esmu nogājis kādu kilometru, brauc gaiša toijota & apstājas arī. Iekšā mana vecuma onks un tante; skaidrs, ka tūristi. Šie vaicā, no kurienes es. Latvia? — šiem acis lielas. Vaicāju, no kurienes viņi: from Džōmanī. Saku, ka aus Lettland & pāreju uz vācu valodu. Te nu jāteic, ka manas vācu valodas prasmes ievērojami atpaliek no Elločkas Cilvēkēdājas (dzimtās) valodas prasmēm, un uz vācu valodu pāreju vienīgi tad, ja 1) man sit pa seju, 2) man saka, ka nav palicis vairāk nekā dzerama -;Donnerwetter! Notērgājām kādus 10km & šķiroties teju vai sabučojāmies. Esmu nosvīdis slapjš no tādas intelektuālas piepūles.
Neesmu nogājis ne pārsimt metru, kad brauc nākamais auto ar trim appīpējušamies vietējiem jauniešiem. Viens no pasažieriem, paskrūvējis šauru loga spraudziņu vaļā (lai štīme neiet ārā!) teic, lai lecot iekšā, bet, iespējams, ka vajadzēšos palīdzēt stumt, jo auto neesot gluži kārtībā. Ielecu, un bez transporta pakalpojumiem turklāt dabūju maķenīt pasīvi iekoksēt. Diemžēl pēc pusotra kilometra mūsu ceļi šķirās, toties esmu nokļuvis uz ceļa, kas ved augšā uz krāteri.
Nepaspēju pateikt ne četri, kad ceļa līkumā parādās mazītiņš smagais. Un arī apstājas! Kabīnē bija vietējo zemnieku pāris kā iz kādas Brēgeļa gleznas izkāpis, tā ap gadiem 70, un trešajam tur nudien vietas nebija. Kundze pamet ar roku uz kravas kastes pusi, un man nav divas reizes jāmet. Brauciens  ar vējiņu: autiņš ar kārtīgu dzinēju & nesen atjaunots ceļš bez nevienas bedres, koši baltām līnijām, barjerām, līkumu zīmēm utt. Jūtos brīdi kā jaunībā! Kādu puskilometru no krātera viņi griežas nost no ceļa pie savām govīm, bet es atlikušo ceļa gabaliņu starā vai lecu uz vienas kājas. Stāvvietā beidzamie tūristi grasās doties prom.
Arī šeit mākonis, tomēr ne tik biezs kā Korvu; aprju apkārt krāterim & atrodu serpentīnu, kas ved lejā uz mana hosteļa pusi. Uz aci 12...15km. Biju domājis, ka būs dubļains ganu ceļš, bet izrādās raupjš asfalts. Tikko sācis lejupceļu, garām pabrauc honda (tagad varu teikt: labi, ka neapstājās; gājiens dziestošā gaismā bija kaifīgs). Krātera malā bija mobilo sakaru stacija; visticamāk, brauca no turienes. Vēl viens auto pabrauc garām tad, kad nogāze palikusi lēzenāka un iešana — vairs ne tik interesanta, bet arī tā neapstājas. Beidzamā pusstunda bija pa tumsu, bet ceļs labs, pašam silti & raganas arī neuzmācas. Pēc 2h gājiena esmu ticis līdz šosejai, kuras malā mans hostelis; līdz tam kādi 3km. Otrais vai trešais auto apstājas; iekšā — jauns pāris no Maskavas, Darja & Aleksejs. Kamēr braucam (~3km), noskaidrojam, ka nākamajā dienā kopā lidosim uz Florešu. Darju & Alekseju pilnīgi nejauši sastapu arī Florešā, un sarakstāmies Telegram-ā vēl joprojām. 
Ap deviņiem ieveļos tumšā hostelī. Izskatās, ka šonakt būšu vienīgais viesis, tomēr ne — pēc kādas stundas parādās Gabriēla, amerikāniete no Berlīnes. Hosteļa ķēķī kāds atstājis aizsāktu pudeli vietēja vīna (hosteļu jaukums — negaidītas iepazīšanās & negaidīti atradumi koplietošanas pārtikas plauktā); mēs, protams, zinām, kas ar to jādara.

Kad pēcpusdienā devos ceļā, neticēju, ka izdosies tikt līdz krāterim.
Kartē gājiens lejup (11km) izskatās šādi.

Prof. Raita Karnīte atklājusi, ka tad, kad gustavs atvaļinājumā, valstī katastrofāli krītas darba ražīgums. Ko nevarētu izskaidrot ar viena (kaut arī tāāāāda!) ļauža prombūtni.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts)

Lisabona–Korvu 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

 Nevaicājiet man, kāpēc TAP un SATA lidojumi no Portu vai Lisabonas līdz kādai no lielajām salām ap 80 eiru, bet ja tiem pievienu vienu vai divus lidojumus starp salām, tad cena vairākkārt samazinās, nevis pieaug. Šodien lidojami 2239km, un tas maksā 28,47 eiras (Rīga—Cēsis par tādu tarifu maksātu 1,27 eiras).
Pirmais posms TP1827 LIS 🇵🇹 — TER 🇵🇹 ar galīgi jaunu TAP A321neo (ražots pērn decembrī). Gaisa kuģis patukšs (ar raini tomēr ievērojami lētāk), un visi jau ielāgojuši, ka vieta pie avārijas izejas pienākas man. Maķenīt ilgāk par divarpus stundām, un speru pirmo soli Azoru salās. Līst.
Laješas lidosta (TER 🇵🇹) Terseiras salā sadzīvo pasažieru un kara aviācija un tur garākais skrejceļš salās. Terminālis gan kā bijuša rajona centra autoosta Latvijā, turklāt ar naftalīna piesmaku: šitāds bārs un veikaliņš drīzāk stacijas tunelī varētu atrasties, ne lidostā. Iedzeru kafiju & ieēdu mikroviļņu krāsnī uzsildītu picu, jo jau no rīta Lisabonā pienākusi ziņa, ka nākamais lidojums stundu kavēsies.
Visi šodienas lidojumi vienā rezervācijā, tāpēc SATAi mani jānogādā galā (CVU 🇵🇹) šā vai tā, tikai mans lidojums uz Korvu šodien vienīgais; ja to nokavēju, visi plāni deg zilās liesmās, jo rīt man lidojums prom no turienes. Pirms mana aizkavētā lidojuma uz Pontadelgadu (PDL 🇵🇹) divi citi; kad krauj pakšus otrajā, eju vaicāt, vai mani nevar pārlikt uz to. Dāma, kas laiž gaisa kuģī, mierina un teic, ka bez manis noteikti neaizlidošot.
SP451 TER 🇵🇹 — PDL 🇵🇹 ar Bombardier Dash8 400 (akurāt tāda pati fliegende Mülltonne/lidojoša gružkastīte 🗑, ar kādām lidina boļķiks). Paceļamies pusotru stundu pēc paredzētā laika: tā kā vajadzētu paspēt uz nākamo lidojumu. (Pēc SATAs noteikumiem reģistrācija beidzas 20min pirms paredzētā izlidošanas laika, bet patiesībā galvenais ir paspēt iebāzt kāju gaisa kuģa durvīs, pirms tās aizcirtušās).
Nosēžamies, un bez steigas paspēju izstaigāt PDL veikaliņus un iedzert kafiju, pirms paziņo par iekāpšanu nākamajam lidojumam. PDL lidosta (tā galvenā salu lidosta, no kurienes lido arī uz Toronto, Bostonu un pat Praiu Zaļā Raga salās) daudz mājīgāka - patiesībā TER lidosta ar atrāvienu visbriesmīgākā salās).

Bombardier Dash8 200 @ CVU 🇵🇹

SP1512 PDL 🇵🇹 — CVU 🇵🇹. Vēl mazāka gružkastīte 🗑: 22 gadus veca Bombardier Dash8 200, 37 vietas (beidzamā rindā pieci sēdekļi — nu gluži kā lidojošs autobuss!). Pa ceļam lielākoties apmācies, no cietzemes apakšā varēja saskatīt tikai Piko virsotnes (2351m) pašu smaili virs mākoņu klājuma. Gaisa kuģis rūc kā traktors, esam 13 pasažieru tajā; 517 km veicam ~1h30 & nosēžamies ar pirmo mēģinājumu. Lidostas ēka apmēram tikpat liela kā tējnīca kanālmalā pie Kr. Barona ielas/Raiņa bulvāra.
Divas Azoru salas, kas atrodas vistālāk uz rietumiem, — Korvu & Floreša — pēc tiesas & taisnības (no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa) nemaz nepieder Eiropai, jo atrodas uz Ziemeļamerikas plātnes. Korvu ir pati mazākā no deviņām (apdzīvotajām) salām — apmēram 5*5km, mazāk nekā 500 iedzīvotāju vienīgajā ciemā salā.
Dienu piems ierašanās viesu nama saimnieks bija rakstījis, ka būšot pretī lidostā, es viņam — ka nav nekādas vajadzības & atradīšu mitekli pats —, un sarakste bija pilnībā izkūpējusi no galvas.
Aina pie CVU lidostas: pie izejas no lidostas ēkas stāv vīriņš un katram atlidojušajam vaicā The Pirate Nest (viesu nama nosaukums)? Sēstos vien auto, un pēc 2min esam galā. Pat RIX iznāk lielāku gabalu nostaigāt, ja jāiet uz jaunā termināla tālāko galu. Pirmajā brīdī istaba šķita nemājīga, bet pirmais iespaids bijis maldīgs: plikās Iļjiča spuldzītes blakus gultai patiesībā bija no nopietna mājas lietu veikala nākušas, un vakarā pilda istabu ar ārkārtīgi patīkamu zeltainu gaismu. Un aiz pārsimt metru aiz sīkrūtotā loga šalc Atlantijas okeāns.

Korvu pasaule

  Bet vispārsteidzošākais iirūdens: nekad nebūtu varējis iedomāties, ka krāna ūdens var būt garšīgs! To ja, ka var būt negaršīgs, bet garšīgs!? Lai nu kā, bet nokrišņu ūdens Azoru salās netrūkst, tāpēc dzeršanai izmanto minimāli apstrādātu lietusūdeni (man šķiet, ka redzēju ciema ūdensapgādes staciju — milzīgu rezervuāru). Ceļvežos esmu lasījis norādījumus nedzert neapstrādātu ūdeni tur, kur aitas, jo varot dabūt giardia (lamblijas?). Sešpadsmit dienu laikā salās redzēju mazu aitu bariņu kādas pilsētiņas tuvumā, un to drīzāk var uzskatīt par izņēmumu, tāpēc lietus ūdenim nekas vairāk par filtrēšanu droši vien nav nepieciešams.
Pirmais gājiens — uz ciema vienīgo veikalu turpat blakus. Kā jau dziļos laukos: bez pārtikas arī pirmās nepieciešamības rūpniecības preces (ziepes, pulveris & sveces — pēc Kronenberga). 🇨🇭 cenas nobāl pret šejienes: pavītuši aboļi 4€/kg, vienīgais (ķipa Krievzemes) siers 18€/kg. To padzirdusi, Antra raksta: varēsi novājēt. No viņas mutes Dieva ausī. Var jau saprast: to, kas nevar pusgadu stāvēt (Pērciet Lāsi, stāvēs gadu!), jālidina šurp pa gaisu. Daudz cenas nepētīdams, sapērkos vakariņu & brokastu tiesu un pošos kalnā.

Saimnieks, manas ieceres uzzinājis, rāda lapiņu pie sienas, kur starp citiem noderīgiem tālruņa numuriem arī (droši vien salas vienīgā) taksometra šofera numurs. Ha, līdz krātera malai ~6km, tur noteikti ar taksi jābrauc.

Karte no WalkMe lietotnes

Ar pāris serpentīna vijumiem ticis līdz kraujas malai, asfaltēts ceļs tālāk ved lēzeni kalnup. Cik vien skats sniedzas, visa salas nogāze akmeņu krāvumiem sadalīta laukos vai ganībās. Šur tur arī pa ēkai, bet tās lopiņiem, ne ļaudīm domātas. Gabalu pa gabalam no akmeņu krāvuma žogiem ceļmalā vīd pa ūdens krānam: ārprāts, viņiem visā (neapdzīvotajā) salā ievilkts ūdensvads (tāpat arī citās salās — ganību ceļa vai lopu (tagad — tūristu) takas malā pilnīgā nekurienē no zemes vietām izlīdis ūdensvada caurules loks; dziļi nav jārok, jo zemāk par +10c šeit nemēdz būt). Viens otrs sānceļs betonēts, un stāvākās vietās labākai saķerei betonā iefrēzētas rievas, visticamāk, uz Lisabonas valdības rēķina. Šur tur pa govij, bet nekur vairāk par pusduci vienviet. Visa ceļojuma laikā tā arī netiku skaidrībā, kāpēc tās tik tramīgas: cilvēkam tuvojoties, vai nu dod kājām ziņu, vai vismaz goddevīgi nokāpj no pretējās puses ceļa nomales. Mans ģīmis tik briesmīgs?

Ap +20c, un gaiss pagalam mitrs: raiti ejot kalnup, svīstu tā, it kā skrietu. Visa debess vienlaidu pelēka, bet šobrīd nelīst. Putojošie strauti gravās liecina, ka nesen lijis kārtīgi. Teju visi akmeņu žogi apauguši hortenzijām (Hydrangea macrophylla; jā, jā, tās minētas jebkura salu apraksta pirmajā rindkopā) — gluži kā ceļmalas dadžiem vai balandām Latvijā —, bet lielākoties noziedējušas (vēlāk kāds nostopēts šoferītis pastāstīs, ka pilnzieds jūlijā & augustā). Ziedu krāsa atkarīga no augsnes skābuma: skābā augsnē (pH<6) ziedi zili, sārmainā (pH>6) — sārti; gluži vai dabisks laksmusa papīriņš (tam gan zila/mēļa krāsa norāda uz sārmainu, sārta — uz skābu reakciju, tik daudz no skolas vēl atceros). Ziedu krāsas atkarība no augsnes reakcijas izskaidrojama ar auga lielāku vai mazāku iespēju uzņemt Al+++ jonus no augsnes. Korvo tikai zilas.
Pēc 1h10 tuvojos krātera malai; esmu iekāpis mākonī, sāk smidzināt, un plakāts ceļmalā vēstī, ka krātera iekšiene ir Ramsāras konvencijas aizsargāta dabas teritorija. Pēkšņi saņemu gluži vai šalti no ugunsdzēsēju sļūtenes sejā! Izrādās, esmu gājis augšup pa aizvēja pusi (salas vienīgā kalna nogāzes nepavisam nešķiet stāvas, tomēr no vēja pasargā), bet tagad ieskrējies vējš triec sejā mākoņa mitrumu. Krātera iekšpuse tādā pienā, ka paša degungalu nevar īsti saskatīt. Paejos gabaliņu pa krātera malu, bet jēgas nekādas: redzēt nekā nevar, un šaustī smalks horizontāls lietus. Griežos atpakaļ, varbūt rīt (gaisa kuģis uz Fajalu tikai 2.15pm).

Šitāda kanāda...

Uz kraujas malas virs ciema noķeru beidzamos Saules starus. Ciems (Vila do Corvo) burvīgs: lielākā daļa ieliņu staigāšanai, ne braušanai, vienstāva leļļu namiņi, diezgan daudz pamestu. Acīm redzot, vārds canada portugāļu valodā ir sugas vārds & nozīmē šķērsielu vai ko tamlīdzīgu: tāda kanāda & šitāda kanāda. Mēģinu draudzēties ar vietējiem kaķiem, bet tie tikpat tramīgi kā govis, izņemot vienu.

...un tāda kanāda

Pilsētiņas centrā satiksmes aplis, kuru katrs izbrauc pēc saviem ieskatiem (ja jāgriežas pa kreisi, neviens 3/4 apļa nebrauc). Pasts, kurš rīt vaļa no 2pm (bet man 🇵🇹 pastmarkas krājumā no iepriekšējiem braucieniem!), rātsnams, banka. Restorāns līdzās lidostai.
Dodos mājup, beidzot tieku pie kārtīgas lielas kafijas, aizrakstu tuvākajiem draugiem par dienas piedzīvojumiem (Līga atvaicā: vienā dienā tiki augša vai paliki pusceļā teltī? ;D) & liekos uz auss. Gara diena bijusi, turklāt pulkstenis šeit iepaliek 3h no Latvijas laika.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (18. septembri), spied šeit >>>>

Lisabona 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

Pērn pilnīgi nejauši uz kādas mājas stūra Portu izgāju ~5m augstu trusi, veidotu no visvisādām drazām. Papriecājos, nofočēju & gāju tālāk: vai nu pasaulē mazums visādu trušu. Vēlāk tīmeklī uzdūros līdzīga zvēra foto; ar parakstu, ka Lisabonā. Tālāk māte Gūgle..: izrādās, kāds jauns džeks, ielu mākslinieks ( street art-ist) — Bordalo Otrais — tādus jaukumus rada. Vairāk par viņu: https://www.thisiscolossal.com/2017/11/bordalo-ii-attero/ 
 Tāpēc dienas galvenais mērķis bija apskriet pēc iespējas vairāk zvēru; visus neiznāca — būs jābrauc vēlreiz. Pilsētā nav attapusi, ka tūristus tie varētu interesēt, tāpēc informācija par atrašanās vietām jāvāc pašam pa kripatai. 

No hosteļa izvelkos ap 9.30am. Pēc vakardienas svelmes +18c šķiet pats labums. Pirmais gājiens uz Lidl-u pēc augļiem & dzeramā visai dienai. Nopērku 24h biļeti, kas der visiem transporta veidiem pilsētā; iznāks arī rītrīta braucienam uz lidostu. Tālāk — uz Gulbenkjana parku. Galusts Gulbenkjans (Calouste Gulbenkian, 1869—1965) bijis armēņu izcelsmes jaunbagātnieku, kas čunguru nopelnījis ar naftu. Pie miršanas daļu atvēlējis Portugāles valstij (no 1942. gada līdz aiziešanai mitinājies Lisabonā); par viņa naudu vēl joprojām uztur valsts galveno orķestri. Nopircis zemes gabalu vietējam Vērmaņdārzam; tajā arī muzeja ēka labvēļa privātkolekcijas izstādīšanai (krietni sapircies, kad krievi 1929—34. gadā izpārdeva Ermitāžas kolekciju), bibliotēka, koncertzāle. Apkārtējie nami vairākkārt augstāku par tiem, kas Elizabetes un Kr. Barona ielā; dīvaina sajūta.

Mūsu acīm parks drīzāk kā kā džungļi: stādīti krūmi, bambusi, niedres & grīšļi. Brīžiem kāds betona taciņa ieved gluži vai brikšņos, citi apmeklētāji pazūd skatam, un sajūta, ka esi dziļi meža. Vairākas ūdentilpes & mākslīgas strauts (izskatās itin dabisks salīdzinājumā ar Ausaiņa izpurgāto Bastejkalnā). Ūdeņos pīles, prāvas zivis & bruņurupuči (starp citu, viena no Madrides skatāmvietām ir baseins ar tūkstoš bruņurupučiem Centrālajā stacijā). Kultivēti džungļi.

Tālāk ar metro dodos uz Oriente metro staciju. Tās apkaimē 1998. gadā norisējusi Pasaules izstāde, & šis tas Kalatravas (Santiago Calatrava, 1951) fantāzijas uzburts. Manuprāt, Dāma Zaha Hadida & viņš ir dižākie mūslaiku arhitekti, un itin bieži nav aptverams, kāpēc viņu projektētās celtnes nebrūk kopā. Stacijas pārsegums iespaidīgs: tādas kā palmas, tādi kā vēdekļi, bet visā neaprakstāms vieglums. Izgājis no stacijas, pamanu, ka turpat Bordalo Otrā lūsis. Patīkams pārsteigums, ka zvēri paši dodas rokā. Pasaules izstādes vietā Težu grīvas krastā daudz ārkārtīgi interesantu celtņu (ir arī sava Burj-Al-🇵🇹 tornis & viesnīca), tomēr mani visvairāk priecē vides dizains: soliņi, celiņi, apstādījumi.. Pie mums šajā ziņā (ar retiem izņēmumiem) turpinās viduslaiki.
Pabraucu arī pa horizontālu trošu ceļu. Maķenīt citādi no augšas izskatās, bet vispār nekā īpaša; Tirānā par to pašu naudu ceļ kalnā piecreiz ilgāk.
Un tad — lūsis! Iespaidīgs, kādus 8m augsts, veidots no plastmasas drazām: kannām, gružkastu fragmentiem, auto radiatoru restēm... Šķiet gluži svaigs & spīdīgs, bez sodrējiem. 

Dodos uz citu pilsētas rajonu — aizraujošu ka Ganību dambja apkārtne — meklēt pērtiķi. No tuvākās metro stacijas 20min kājām (nieks vien būtu, bet ir jau vēla pēcpusdiena, un skatāmā vēl oi, oi), tāpēc nolemju pabraukt gabaliņu ar piepilsētas vilcienu (vēlāk mēģināšu to vēlreiz no stacijas, kur biļešu lasītājs, kas atver vārtus; izrādās — vilcienos mana biļete nav derīga). Tuvākā stacija divreiz tālāk, nekā man būtu vajadzējis; pabraucu gabaliņu atpakaļ ar autobusu, un laika ziņā iznāk cik garš, tik plats. Turpat pie autobusu pieturas Bordalo varde, un kaut kur tuvumā jābūt arī pērtiķim. Ieeju bodītē pavaicāt ceļu, bet tur mana vecuma tantuks raugās lielam acīm & nesaprot, ko no viņas gribu. Varbūt tā mana angļu valoda, kas pie vainas? Tad parādu pērtiķa foto tālrunī, & patiesi — tas tajā pašā ielā gabaliņu tālāk. Pēc saites, kas augstāk, šķiet, ka tur autora darbnīca. Maķenīt pirms sešiem (bet pirmdiena!); tādā laikā vel vajadzētu būt vaļā, jā vispār mēdz būt. Nav gan. :( Nofočēju caur vārtiem & drāžu tālāk.

Sēstos pirmajā autobusā, kas parādās; gan jau aizvedīs līdz kādai metro stacijai. Aizved arī, un pa ceļam trāpās Magelāna (1480—1521) piemineklis; bijis portugālis, taču trejdeviņas jūras izkuģojis Spānijas karaļa sūtīts. Piemineklis Čīles dāvināts.

Dodos pie jenota uz Belenu (Belem, tur kariešu & kruts mūsdienu māxlas muzejs, & piemineklis pirmatklājējiem); vispirms ar metro, tad tramvaju. Tiklīdz iesēdies tajā, ielas malā jaušu ko pazīstamu — lapsa! Labi, atceļā.

Tramvajā uzroku, ka pa ceļam vēl viens zvērs - bite. Bļāviens, reāli besī tie portugāļi: nevar kaut virtuālu ceļvedi uztaisīt, ko? Belenā nonāku līdz ar krēslu. Jenots burvīgs; man patika vislabāk no redzētā. Apkārtnē kā izmirusi, bet kopā ar mani vēl viens svētceļnieks ;). Bargā kundze Antra vēlējuse, lai paklanos Pirmatklājēju piemineklim, un, ja man ko stingrā balsī teic, es gandrīz vienmēr klausu. Apteku apkārt, knipš, knipš, un uz tramvaju.

Bite teju zem n-tā oktobra (P.S. divdesmit sestā aprīļa ;D) tilta. Man šķiet, tajā datumā viņi kaut kādu flokšu (P.S. - Neļķu) revolūciju taisījuši, kad Salazars viņiem bija piegriezies. Kādreiz zem tilta bijis fabrīķis (LX Factory, nosaukums saglabāts, tagad pārtaisīts par stilīgi izklaižu vietu (kaut kas no Kalnciema kvartāla, kaut kas no Spīķeriem & Piena & Kefīra apkārtnes). Bite kā dzīva, tikai pagalam ieaugusi vīnstīgās. (Jaunā!) tālruņa aķis tik tikko čūkst, tāpēc jāiztiek bez zibspuldzes.

 Aši atpakaļ tramvajā, pie metro galastacija pāris mirkļu un knipš, knipš lapsai, un pusdeviņos esmu atpakaļ hostelī. Vienpadsmit stundu uz kājām. Slinkums iet meklēt ko ēdamu, iedzeru tik kafiju & liekos migā. Šodien varēja skraidīt; rīt visa diena pa gaisa kuģiem & lidostām.
Hostelī atgriezīšos pēc desmit dienām pārlaist vienu nakti. Ieradīšos nakts melnumā, tāpēc hosteļa saimniece iedod man ārdurvju kodu & sarunājam visu pārējo.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (17. septembri), spied šeit >>>>