2019. gada 19. septembris

Fajala—Floreša 🇵🇹

Lidojums pēcpusdienā, tomēr Ortas (lielākā pilsēta Fajalā) apskatei laika, šķiet, par maz. Autobuss turp ap septiņiem, un tas nozīmē... Nolemju atstāt Ortu nākamai reizei un izpētīt klints galvu jūrā.
Pa takām līdz Kastelbranko klintij  kādi divi, divarpus kilometri. Klints patiesi iespaidīga, kādus 70m augsts (neatradu nevienā avotā) klints klucis stāvām sienām jūrā; ar salu to savieno pāris metru plata iežmauga. Virspuse gandrīz plakana, noaugusi krūmiem vai sīkiem kociņiem. Vēls darbdienas rīts, un neviena cita pie klints nav. Grasos rāpties augšā, bet iežmaugas vidū aizlieguma zīme & norāde, ka klints ir aizsargājama dabas teritorija (ligzdošanas vieta). Viestura Ķerus stāstus saklausījies, nekāpju: varbūt tādā klimatā viņi tur perē cauru gadu, un katrs traucējums ir neizbēgama vairāku mazuļu bojāeja.
Tālumā līča vidū kaut kas pa brīdim uzšļakst. Nevar īsti saskatīt; varbūt kādi jūras radījumi spēlējas, varbūt tur zemūdens klintsbluķis. Atpakaļ eju pa asfaltētu ceļu, vakar iepazītajā ceptuvē panašķējos ar kūku & kafiju un tad uz hosteli. Kamēr esmu bijis prom, kāds ir tīrījis, bet soma stāv kā stāvējusi viesistabas stūrī. Aizsūtu saimniecei (ar kuru tā arī neiznāca iepazīties) īsziņu & dodos uz lidostu. Lidz lidostai ~6km, un esmu laika gana, lai aizietu turp kājām, tomēr drīz vien piestāj kāds auto. Iekšā krievu ģimenīte no Latvijas, vecāki & divas metenītes 6...8 gadus vecas. Esot salās trešo reizi. Cik gan pasaule maza! Viens & divi, un esmu lidostā. Suvenīru veikaliņā nopērku pāris pastkaršu un, lidostas priekšā zālienā izlaidies, aizūtu sveicienus vēl dažiem draugiem. Ar markām, uz kurām slavenais Peter's Bar Ortā: pie pašas ostas, tāpēc jūrnieku iemīļota vieta; daudzi pat norādījuši kā poste restante adresi un tad, garām braukdami, savākuši pienākušās vēstules.
Floreša
Drošībniekiem diezin kāpēc netīk siera kancītis (no Korvu, par 18 €/kg!) manā somā; izvelku & rādu, ka i nevelk uz šķidruma pusi, bet viņi — ka šeit (Portugālē? Azoru salās? Fajalā?) sieru neesot atļauts pārvadāt rokas bagāžā. Kancītis laikam par sīku, lai sprāgdams nodarītu nopietnu skādi gaisa kuģim, tāpēc visa mantība paliek pie manis. Darja & Aleksejs jau priekšā; piešķiru viņiem bukletus par visām salām (paķēru lidostas informācijas biroja pa diviem) par vakardienas vedumu, apmaināmies tālruņa numuriem & plāniem salās: viņi paliek Florešā divas naktis, tad lido atpakaļ, sēstas uz jahtas & pāris dienu burā starp centrālās grupas salām (Fajala, Piku, Senžorže,  Grasiosa, Terseira). Un vēl grasās uzkāpt Piku virsotnē. Pamācu viņus, ka gaisa kuģī jāsēstas starboard/labajā pusē, jo tad (varbūt — ja vējš būs vajadzīgajā virzienā; bija!) varēs redzēt Kastelbranko klinti. 
SP572 HOR 🇵🇹 FLW 🇵🇹 233km, ceļš pat ilgāks par paredzētajām 45min, jo ar pirmo reizi šoferīšiem neizdodas tikt zemē (kamēr metam loku, šie paziņo, ka lidošot atpakaļ uz Fajalu, ja neizdošoties arī ar otro, tomēr tā nenotiek).
Lidostā (Santakružā, salas austrumkrastā) atvados no Darjas & Alekseja un dodos meklēt ceļu uz Fažagrandi. Tīmeklī nekādu norāžu par autobusiem salā, tāpēc grasos stopot, bet vispirms jātiek apkārt skrejceļam: puse pilsētiņas tam vienā pusē, puse otrā. Izrādās, ka tajā virzienā, kurp dodos,— pilsētiņas centrs. Kādas ielas malā aizdomīgs pusducis ļaužu — varbūt piketē (bet plakātu neredz), varbūt autobusu gaida. Eju klāt & vaicāju: tiešām, drīz būšot autobuss uz Lažežu (ciems ar tādu nosaukumu vai katrā salā kā pie mums Jaunciems, piemēram). Nav pa ceļam, tomēr varētu pabraukt pāris kilometru līdz ceļam uz Fažagrandi. Kamēr prātju, parādās mana senuma vīriņš, rāda uz ielas otru pusi & ņemas skaidrā portugāļu valodā kaut ko klāstīt par autobusu. Un autobuss patiesi parādās — ar plāksnīti Fajã Grande aiz vējstikla. (P.S. Rakstīdams & raudzīdamies kartē, atskārtu: citu autobusu tajā laikā nemaz nebija; šis pats meta loku pa salas dienviddaļu — caur Fažaziņju, Lažedu & Lažežu atpakaļ uz Santakružu).
Fažas galvenā iela
Apsēstos priekšējā sēdeklī, un drīz vien dodamies ceļā. Uzbraucam kalnā līdz plato (~700m v.j.l.), sākas lietus & ainavas, kādas esmu redzējis tikai Skotijā — tīrelis. Žoklis atkāries līdz ceļiem. Pateicoties butcher-am no celakaja.lv, Florešai esmu atvēlējis trīs dienas. Tās atceroties, varu teikt butcher-a vārdiem: "ja man tagad būtu jāizvēlas viena vienīgā vieta, kur gribētu pavadīt atlikušo mūžu, tad tā laikam būtu Floresa". Kas zina...
Kādā ceļu sazarojumā stāv mikriņš, un arī mēs piestājam. Daļa abu braucamrīku pasažieru pārvietojas uz otru, un šoferītis rāda, lai arī es tā daru. Desmit minūšu lejup no kalna ar satriecošiem skatiem (jāsaka, ka tikpat kā neesmu veicis mājasdarbus; tikai no Darjas & Alekseja esmu uzzinājis, ka krutākās skatāmās vietas — salas rierumkrastā; savukārt nakstmītni Fažagrandē esmu rezervējis tāpēc, ka Santakružā viss bija aizņemts. Viss, kas notiek, notiek uz labu), un esam galā. Faža ir apburoša: mēroga ziņā atgādina Anakapri, bet tūristu te, protams, daudzkārt mazāk. Galveno ielu (bruģēta) ieskauj vienstāva vai divstāvu namiņi dakstiņu jumtiem. Daudziem jumti nokrauti akmeņiem: acīmredzot mēdz pūst kārtīgi. Trīs baznīcas. Dažas sānielas, kas drīz vien pārvēršas par lauku ceļiem vai apraujas pie okeāna.
Faža ir Eiropas tālākis rietumu punkts, lai gan no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa Floreša un Korvu nav nekāda Eiropa (atrodas uz Ziemeļamerikas tektoniskās plātnes). Rīt pakāpšos kalnā: ja būs skaidrs, varbūt varēs Manhetenas debeskrāpjus saskatīt; citas cietzemes starp Florešu & Amēriku nav.
Nīla namiņa āriene..
Pēc adreses spriežot, galvenajā ielā arī namiņš, kuru esmu noīrējis divām naktīm, tomēr tam sava ieeja no sānielas. Saimnieks Nīls, anglis, pirms 13 gadiem atbraucis uz Azoru salām ceļojumā un drīz pēc tam pārvācies uz Florešu uz dzīvi.
..un iekšiene
Namiņš — pilnīgi noteikti pati jaukākā nakstmītne, kur jebkad esmu palicis. Kādreiz, iespējams, bijis šķūnis vai kūtiņa. Ieeja caur savu dārzu; iekšā apvienota virtuve un guļamistaba (kādu metru augstāk par pārējo ēkas daļu), vannasistaba, protams, slēgta. Kāpnes stāvā nogāzē, kas līdzās namiņam, ved uz terasi jumta līmenī: vieta brokastīm ar skatu uz pilsētiņas jumtiem un okeānu. Namiņā — viss, kas nepieciešams ērtai dzīvošanai: daudz mazu gaismeklīšu visos kaktos, viens franču logs un viens — griestos. Virtuvē — pilns darbarīku komplekts no Ikea, tostarp visādas klimpu karotes, putošanas slotiņas ķiploku spiede (man arī tāda, Gitas dāvāta; izmantoju ~reizi gadā) un vēl lēvenis tādu, par kuru izmantojumu man nav ne jausmas. Dārzā — tomātu dobe; kad vaicāju Nīlam, vai tie iekļauti cenā, viņš teic, ka jāpavaicā sievai, un pēc acumirkļa ir atpakaļ ar pusduci tomātu saujās.
Nākamā pietura Amerika
Gaidāms divu dienu (P.S. ko SATA pagarinās vēl par dienu) medusmēnesis bez otrās puses interferences.
Faža (portugāļu val. fajã) ir sugas vārds, kas apzīmē zemes noslīdeņa vai lavas izveidotu zemieni klints pakājē pie okeāna; vārdu (arī angļu val.) lieto vienīgi attiecībā uz Azoru salām. Izeju pastaigā pa pilsetiņu. Krastā aiz mola okeānā iestiepjas melnas lavas strēles. Lai gan visai rāms, viļņi, sizdamies gar klintīm, brīžiem uzšļāc šļakatas pat desmit metru augstumā. Par peldēšanos nav ko domāt (Azoru salās peldas gandrīz vai vienīgi tā dēvētos dabiskos baseinos — lagūnās, kas dabiski vai mākslīgi norobežotas no okeāna).
Ir arī pludmale, tomēr arī tur peldes neiznāk, jo tādos viļņos noturēties kājās (vai nokļūt atpakaļ krastā) nekādi nebūtu iespējams, turklāt zem kājām nevis smiltis, bet milzu oļi prāva greipfrūta lielumā.
Kādā vietā (faža taču!) no klints gāžas strauts, kritums uz aci ap 40m; līdz ūdenskrituma pakājei bruģēta taka, reliņi, soliņi utt.
Mājas lielākoties sakrautas no lavas gabaliem (interesanti, kāda saistviela starp tiem arī?); kas bagātāks vai smalkāks, spraugas starp gabaliem aizziedis ar baltu kaļķu javu, un nams rakstains kā menraiba govs.
Galvenajā ielā burvīgs veikaliņš, vaļā no 6.30am (svētdienās no 7am) līdz 9pm
— pilsētiņā, kurā 200 iedzīvotāju. Veikalnieki — portugāļu pāris, kas runā lieliskā angļu valodā. Cenas — kā jau vietā, kur viss jāpiegādā no liela attāluma & nav konkurences, tomēr ne tik traki kā Korvu. Apelsīni 3 €/kg (citās salās lielveikalos var dabūt par eiru), lielisks gatavināts siers ap 10 €/kg, vīns (no 🇵🇹 cietzemes) lētāks nekā 🇱🇻. Sāk tumst. Dodos gatavot vakariņas.
 

2019. gada 18. septembris

Korvu—Fajala 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

No rīta debess rādās gaišāka, & ap 8.30 izeju veca ļauža rīta Spaziergang-ā noļukušo vaigu sārtināšanai. Varbūt tomēr izdosies ieraudzīt krāteri savām acīm! Maķenīt pakāpies no ciema, redzu, ka virsotnei atkal/vēl aizvien uzgūlis mākonis. Pataigāšos pa takām ciema apkaimē. Viena pat marķēta, ar informācijas stendiem ik pa gabaliņam. Interesanti, cik ļaužu pa to gadā noiet? Ciems gandrīz visu laiku lejā acu priekša. Pie kāda namiņa (visiem dakstiņu jumti nokrauti ar prāviem akmeņiem: jumtu plēš vējš, bet nenoplēš...) zemnieks atbraucis aprūpēt govis. Samājamies pa gabalu.
Kādā vietā pa nogāzi kārtīgs lauku ceļs ar hortenziju apaugušiem akmeņu žogiem abās pusēs. Tiklīdz ceļs starp pauguriem izved pie okeāna, dabūju vakardienas lietus šalti. Griežos atpakaļ, un līkloču takas pastāvā nogāzē drīz novedušas mani atpakaļ ciemā. Vajadzētu tā kā iegūt kādu pastkarti! Pasts būs vaļā tikai 15min pirms manas aizlidošanas, tāpēc eju iekšā bankā. Yessss, dāma runā ļoti labā angļu valodā & teic, la ejot uz informācijas centru, kas iepretī lidostai. Tas ciema nomalē, kādu 5min gājienā no centra. Informācijas centrā pastkaršu nav, toties puisis pastāsta, ka varot bez maksas dabūt rātsnamā, kas blakus bankai. Pavaicā, no kurienes es. Kad atsaku, ka no Latvijas, pastāsta, ka pirms pāris gadiem vienu ziemu salā bijis angļu valodas skolotājs no Latvijas. Eju atpakaļ uz rātsnamu & patiesi tieku pie pastkartēm. Veselu četru veidu nodrukājuši. Vēlāk Sanmigelā redzēju pastkartes ar Korvu skatu, bet man gribējās, lai būtu no pašas salas nākušas.
Pirātu ligzdā tieku pie ātrām pusdienām: makaroniem ar tomātu mērci (tādas greznības kā svaigu vai saldētu dārzeņu veikaliņā, protams, nav). Kamēr pusdienoju, lidostā nolaižas lidojošs autobuss; šodien tur gandrīz vai sastrēgums — veseli divi dienā. Sakrāmēju mugursomu, un laiks doties uz lidostu. Ceļs aizņem 7min.
CVU 🇵🇹 lidostas ierobežotas piekļuves zona ir vesela viena telpa, maķenīt mazāka par manu dzīvokli. Bagāžas skeneris & drošības arka — pie durvīm, kas ved uz ielu, reģistrācijas lete — pie otrām, kas uz peronu. Kāds desmits krēslu (visiem neiznāk!) & pudeļūdens ietaise. Vairāk nekā. Tūliņ arī sāk laist gaisa kuģī, un no viesu nama ārdurvīm līdz pacelšanās brīdim 22min. Allaž tā varētu!
Kaut kur lasīju, ka pasažieru & bagāžas kontrole CVU 🇵🇹 lidostā ieviesta tikai 2013. gadā; pirms tam varējuši pēc sirds patikas nēsāt bumbas iekšā & ārā.
SP589 CVU 🇵🇹 HOR 🇵🇹, 243km/33min. Pirms paša Ortas skrejceļa gala jūrā varena Kastelobranko klints.
HOR 🇵🇹 lidostā paņemu visu deviņu salu informācijas bukletus (ar kartēm), nopērku pāris Fajalas salas pastkaršu & kājām dodos uz hostelī/viesu māju. Karte rāda — kādi 5,5km. Pa ceļam maiznīcā iedzeru kafiju & nopērku maizītu nākamās dienas brokastīm. Drīz arī hostelis klāt. Durvis uz ceļa pusi ciet, sānos kādas, kas ved virtuvē, — vaļā, bet iekšā nevienas dzīvas dvēseles. Zvanu saimniecei, viņa izstāsta, kura mana istaba, un piekodina zvanīt, ja ko vajagot, viņa atbraukšot. Biju samaksājis rezervēšanas brīdī, man neko nevajadzēja, un tā arī mēs netikāmies. 
Šī — mana vienīgā (pēcpus)diena Fajalā, tāpēc vajadzētu tikt līdz krāterim ~1km augstumā. Pulkstenis jau 4.30pm, un nešķiet visai ticami, ka varētu izdoties.
No naktsmītnes krātera virzienā neviena ceļa pa taisno; jākuļas pa vienu vai otru pusi apkārt; nevar saprast, pa kuru būtu labāk. Izvēlos variantu, kur prāvs gabals pa Estrada Regional 1-2; diezgan nopietni skan. Izeju uz šosejas, un, kamēr pētu tālrunī karti, piestāj busiņš ar četriem vīriņiem; rāda, lai kāpjot iekšā. Pēc trim kilometriem jākāpj ārā, un vīriņi par to visai pārsteigti. Izkāpis, saprotu, kāpēc: reģionālais ceļs izrādās nevis asfaltēts, bet ar tādu kā tenisīta segumu, un neizskatās, ka to pārāk bieži izmantotu. Nekas, nenoķeršu — vismaz sasildīšos: varu izmest kādu 10km loku & būt atpakaļ hostelī.
Šī sala pavisam citāda nekā Korvu: visapkārt īsti džungļi, ciprešu mežs ar necaurejamu pamežu visās zaļā nokrāsās. Kad esmu nogājis kādu kilometru, brauc gaiša toijota & apstājas arī. Iekšā mana vecuma onks un tante; skaidrs, ka tūristi. Šie vaicā, no kurienes es. Latvia? — šiem acis lielas. Vaicāju, no kurienes viņi: from Džōmanī. Saku, ka aus Lettland & pāreju uz vācu valodu. Te nu jāteic, ka manas vācu valodas prasmes ievērojami atpaliek no Elločkas Cilvēkēdājas (dzimtās) valodas prasmēm, un uz vācu valodu pāreju vienīgi tad, ja 1) man sit pa seju, 2) man saka, ka nav palicis vairāk nekā dzerama -;Donnerwetter! Notērgājām kādus 10km & šķiroties teju vai sabučojāmies. Esmu nosvīdis slapjš no tādas intelektuālas piepūles.
Neesmu nogājis ne pārsimt metru, kad brauc nākamais auto ar trim appīpējušamies vietējiem jauniešiem. Viens no pasažieriem, paskrūvējis šauru loga spraudziņu vaļā (lai štīme neiet ārā!) teic, lai lecot iekšā, bet, iespējams, ka vajadzēšos palīdzēt stumt, jo auto neesot gluži kārtībā. Ielecu, un bez transporta pakalpojumiem turklāt dabūju maķenīt pasīvi iekoksēt. Diemžēl pēc pusotra kilometra mūsu ceļi šķirās, toties esmu nokļuvis uz ceļa, kas ved augšā uz krāteri.
Nepaspēju pateikt ne četri, kad ceļa līkumā parādās mazītiņš smagais. Un arī apstājas! Kabīnē bija vietējo zemnieku pāris kā iz kādas Brēgeļa gleznas izkāpis, tā ap gadiem 70, un trešajam tur nudien vietas nebija. Kundze pamet ar roku uz kravas kastes pusi, un man nav divas reizes jāmet. Brauciens  ar vējiņu: autiņš ar kārtīgu dzinēju & nesen atjaunots ceļš bez nevienas bedres, koši baltām līnijām, barjerām, līkumu zīmēm utt. Jūtos brīdi kā jaunībā! Kādu puskilometru no krātera viņi griežas nost no ceļa pie savām govīm, bet es atlikušo ceļa gabaliņu starā vai lecu uz vienas kājas. Stāvvietā beidzamie tūristi grasās doties prom.
Arī šeit mākonis, tomēr ne tik biezs kā Korvu; aprju apkārt krāterim & atrodu serpentīnu, kas ved lejā uz mana hosteļa pusi. Uz aci 12...15km. Biju domājis, ka būs dubļains ganu ceļš, bet izrādās raupjš asfalts. Tikko sācis lejupceļu, garām pabrauc honda (tagad varu teikt: labi, ka neapstājās; gājiens dziestošā gaismā bija kaifīgs). Krātera malā bija mobilo sakaru stacija; visticamāk, brauca no turienes. Vēl viens auto pabrauc garām tad, kad nogāze palikusi lēzenāka un iešana — vairs ne tik interesanta, bet arī tā neapstājas. Beidzamā pusstunda bija pa tumsu, bet ceļs labs, pašam silti & raganas arī neuzmācas. Pēc 2h gājiena esmu ticis līdz šosejai, kuras malā mans hostelis; līdz tam kādi 3km. Otrais vai trešais auto apstājas; iekšā — jauns pāris no Maskavas, Darja & Aleksejs. Kamēr braucam (~3km), noskaidrojam, ka nākamajā dienā kopā lidosim uz Florešu. Darju & Alekseju pilnīgi nejauši sastapu arī Florešā, un sarakstāmies Telegram-ā vēl joprojām. 
Ap deviņiem ieveļos tumšā hostelī. Izskatās, ka šonakt būšu vienīgais viesis, tomēr ne pēc kādas stundas parādās Gabriēla, amerikāniete no Berlīnes. Hosteļa ķēķī kāds atstājis aizsāktu pudeli vietēja vīna (hosteļu jaukums — negaidītas iepazīšanās & negaidīti atradumi koplietošanas pārtikas plauktā); mēs, protams, zinām, kas ar to jādara.
Kad pēcpusdienā devos ceļā, neticēju, ka izdosies tikt līdz krāterim.
Kartē gājiens lejup (11km) izskatās šādi.
Prof. Raita Karnīte atklājusi, ka tad, kad gustavs atvaļinājumā, valstī katastrofāli krītas darba ražīgums. Ko nevarētu izskaidrot ar viena (kaut arī tāāāāda!) ļauža prombūtni.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts)