Priština 🇽🇰

Busā no Prištinas 🇽🇰 uz Skopji 🇲🇰.

Tā nu ir iznācis, ka vienīgās Eiropas valstis, kurās nekad nebiju bijis, ir Monako un bijušās Dienvidslāvijas sastāvdaļas.

Autobusi no Skopjes uz Prištinu ik pa stundai; ceļā 2+h, lai gan starp pilsētām tikai 90km (4/5 ceļa pa Kosovas teritoriju). Autobuss izrādās paliels mikriņš, ceļš līdz robežai tāds ne visai, toties kosovieši uzbūvējuši autostrādi kā Vāczemē: divas joslas katrā virzienā, kalnos viadukts aiz viadukta, uzbrauktuves, nobrauktuves, barjeras, apgaismojums apdzīvotu vietu tuvumā; Eiropa, kas Eiropa.

Ar latvju personas apliecību eju pār 🇽🇰—🇲🇰 robežu paceltu galvu. Abu valstu robežsargi busiņā salasa visu dokumentus, pēc brītiņa atgriežas & izdala atpakaļ.

Diena saulaina, bet salta, Kosovā visus laukus klāj plāna sniega kārtiņa. Dzīvi maitā vienīgi kāda bosniešu tante ar savu tērgāšanu; piešuvās Skopjes autoostā (atbildēju uz viņas jautājumu, vai gaidu busu uz Prištinu). Laiku pa laikam — kad viņai šķiet, ka neklausos pietiekami uzmanīgi, — piebiksta vēl ar elkoni. Nezin kāpēc bērnībā man kodināja, ka jāuzmanās no svešiem onkuļiem. Muļķības, vairums svešu tanšu ir daudz kaitīgākas!

No kurienes Kosovas neatkarībai kājas aug...

Serbu asinsdarbi Dienvidslāvijas karu (1991—2001) laikā veicināja Kosovas valsts izveidošanos (ne gluži bez palīdzības no ārienes), un Priština no neievērojama autonomā apgabala (pat ne republikas) lielākās pilsētas kļuva par valsts galvaspilsētu. Iedomājieties, ka tā piepeši ir noticis, piemēram, ar Gulbeni ;D. Viņiem: 1) jāizdomā valsts karogs, 2) rajona bibliotēka jāpārdēvē par nacionālo & vismaz jauna plāksne jāpasūtina, 3) jāuzrok, kurš gaŗa sfairas darbonis (māte Terēze) uzturējies pilsētā vismaz trīs diennaktis, & steigšus jāuzstāda viņam piemineklis vismaz sēdoša suņa augumā (ir arī piemineklis Skanderbejam), 4) padomju laika dzelsbetoni kultūršķūnī jāizrūmē istaba sūtņu akreditācijas vajadzībām. Lūdzu atvainot, ja Gulbenes piemērs kādu aizskāris. Kopš valsts dibināšanas 2008. gadā Kosova, šķiet, visu minēto paveikusi.
Dienvidslāvijas laikā Prištinā viss senais mērķtiecīgi grauts, un tur patiesi maz kas skatāms. Informācijas kioskā galvenajā gājēju ielā ieguvu pilsētas karti; tajā ducis aplīšu apzīmē vēsturiskas ēkas, bet patiesībā uzmanības vērtas  tikai pāris mošeju, visas pārējās — ar mūsdienības elpu (plastmasas logiem utt.) apdvestas. Tīrības ziņā ar Vīni vai Kuldīgu, kur ielas trīsreiz dienā ar šampūnu mazgā, pilsēta nav salīdzināma, tomēr arī mēslošanas prasmju ziņā kosovieši/kosovāri pamatīgi atpaliek no sivniem grieķiem.

Šķita, ka pilsēta visai droša, vienīgi mana vecuma ļaudis var arī nesagaidīt, kad auto palaidīs uz neregulējamas gājeju pārejas. Rīkojos kā Mme Karēņina.. Pārtikas lielveikali kā jebkur citur, vienīgi alkohola izvēle pagalam trūcīga (musulmaņi?). Bija auksts (pāris grādu sala) & vējains; biju nodomājis saildīties ar mazumiņu groka, bet neiznāca — stiprās dziras bija tikai importa & lielās (ne mazākās kā 0,7l) pudelēs.

Apgrozībā eiras, pirms tam bijušas vācu markas; gan vienas, gan otras viltnieki ieviesuši uz savu roku, un, ja kādreiz tiks līdz uzņemšanai Savienībā, būšot ar roku uz Bībeles jāzvērē, ka turpmāk tādus pigorus vairs netaisīs.

Ielu tirdzniecības daudz mazāk nekā Dārza ielā Pēterpilī, ubadžu gan daudz. No vienas vietas mobilo tālruņu & to pribambasu veikaliņi; uz aci vērtejot, uz trim valsts iedzīvotājiem iznāk viens. Nez, viņi kērlingu ar tālruņiem spēlē vai karbonādes klapē. Gribēju nopirkt tālrunim aizsargstikliņu (€3 🇽🇰 vs. €15 🇱🇻), bet Florešā gūtā unikālā veidola dēļ manējais uz mūžu lemts vienīgi unprotected sakariem.

Piemineklis lego klucītim

Kādā bistro ieturēju ļoti gardas pusdienas: acu priekšā uz restēm uzcēla plānum plānas aknu strēmelītes. Mmmm! Kopā ar salātiem, kafiju, plāceni — €3. Par 50 sančiem dzeramnaudas dabūju: Thank you so much, sir.

Gandrīz visi, ar ko iznāca darīšana, pārsteidzoši labi runāja angliski. Tūristu ļoti maz; jutu, ka laiku pa laikam aiz manis aizķēras skats; lielakajā daļā sarunu vaicāja, kādi vēji mani šurp atpūtuši.

Grāmatu veikalos varēja dabūt kādu sešu veidu pastkartes, visas kā viena lieliski papildinātu Ulža garlaicīgu pastkaršu kolekciju. Daži laimīgie kaut kad saņems (man pašam vēl — šodien 22. decembris — nav atnākusi) ļooooti eksotisku sūtījumu.

Nakstmājām biju noīrējis istabu četristabu dzīvoklī gluži jaunā daudzstāvu namā vēstniecību rajonā (tā bija aprakstā, €10). Dzīvoklis bija ļoti jauks — viesistabā viena siena no stikla, un elpu aizraujošs skats uz stadionu & pilsētas centa namu  jumtiem. Tonakt biju vienīgais viesis un varēju gulšņāt pa visiem viesistabas dīvāniem.

Otrā rītā vēlreiz izstaigāju caur centru, atdevu pastā sarakstītās pastkartes (pastkastu nekur nemanīja) & laidu atpakaļ uz Skopji. Interesanti būtu pēc 20 gadiem vēlreiz...