2016. gada 1. maijs

10 filmu, kas likušas gustava ❤ sisties straujāk

Mīļais Grīnevejs saka, ka tikai divas tēmas ir mākslas cienīgas - sekss un nāve. Es teiktu, ka vēl nepieciešams sviests.


Šī ieraksta tapšanu pamudināja WhatsApp sarakste ar Liliju: ieraudzījis ziņu par Porno uzņemšanu, aizsūtīju to viņai ar piebildi, ka sīkvela avots Trainspotting noteikti ir starp manām desmit vismīļākajām filmām. Lilija vaicāja, kas tad ir pārējās, un es biju spiests uz ātru roku sastādīt sarakstu.
Saraksts tapa un ir atrodams maķenīt zemāk, bet tikām daži koment(ār)i. Manu jaunību pamatīgi aptumšoja sociālistiskais reālisms, un no šīs traumas es nekad netikšu vaļā. Manā ieskatā autors ir tādās pašās attiecībās ar savu (daiļ)darbu kā Dievs ar pasauli - proti, viņš ir radītājs. Un ja radītais pārlieku atgādina Dieva pasauli, tad tas vienkārši ir plaģiāts jeb izdomas mazspēja.No otras puses, mūsu zināšanas/pieredze ir ierobežotas ar Dieva pasauli: nu, apmēram tā, kā bērni zīmē marsiešus - ar septiņām acīm, trim ausīm trompetes veidolā (vēlams kaut kur pie pakaļas ;D), snuķi un spārniņiem. Nekā tāda, kā nebūtu Dieva dotajā kodā, tomēr sarindoti neierastā secībā. Kā sapnī. Vai pasakā. Varbūt man bērnībā vienkārši trūcis pasaku?
Manas garīgās tapšanas laika būtiskākā atklāsme ir postmodernisms. Mans skaidrojums būs nepiedodami virspusējs, tāpēc lai lasītājs man piedod. Ir dažas lietas, kas man mākslā īpaši valdzina: pirmkārt, klejojoši sižeti. Kā Vanmērdams pārstāsta pasaku par Ansīti un Grietiņu, vai Anna Melikjana - par mazo nāriņu. Otrkārt, citāti un atsauces! Kāda aizraujoša prāta spēle bija Stefana Hērheima uzvestais Reinas zelts Rīgas operā (2006): bez dziedošajiem dieviem Votāna, Erdas, Donnera, Fro un citiem pa skatuvi mēmi klīda ducis dažādu laiku vācu kultūrtelpas dievu: Luters, Freids, Lists, Heine, Bismarks, Bavārijas Ludviķis (ar gulbi padusē), un pirmajā reizē visa opera pagāja centienos saprast, who's who.
Treškārt, fragmentārisms un skaidra atrisinājuma un autora vērtējuma trūkums. (Kādreiz man ļoti patika Jozs Stellings, bet kopš filmas Duska/Душка nevaru viņu ciest - par uzbāšanos skatītājam ar savu vērtējumu). Kā jociņā par labo un ļauno meitenīti, kas sacentās spļaušanā uz garāmgājējiem no balkona. No pieciem spļāvieniem labā meitenīte trāpīja visus piecus , ļaunā - tikai divus. Morāle - labais vienmēr uzvar ļauno. ;) Arī 21. gadsimtā.
Un pats svarīgākais - ironija. Gandrīz kā teicis kāds dižs latvju tautas dzejnieks (ne Vērdiņš ;D) - bez ironijas nedzīvojiet, bez ironijas viss ir mazs. Un nebaudāms.
Un tagad svarīgākais - pats saraksts:
Derek Jarman EDWARD II (1991) Izcilas literatūras - Edvarda Mārlova lugas (1594) par karali Edvardu II (1284-1327) - lielisks pārcēlums nenoteiktā laikā. Filmēts kailās betona sienās tādā kā rūpnīcā, kā noliktavā. Saistītā valoda no varoņu mutēm skan absolūti dabiski, tikpat dabiski filmā ievīta Ennija Lenoksa ar vienu dziesmu. Filmas pamattēmas - vara un seksualitāte.
Jan Švankmajer LESSON FAUST (1994) Vēl viena Mārlova darbos balstīta filma.
Peter Greenaway THE PILLOW BOOK (1996) Sižets (īsumā) vien ko vērts: japāņu modele izvēlas sev tādus mīļākos, kas labi drāžas, bet pieprot arī kaligrāfiju un seksa starplaikos apglezno viņas ķermeni. Tad viņa sastop angli Džeromu, kurš sasodīti labi drāžas, bet no kaligrāfijas nezina ne tik, cik melns aiz naga. Kad džeks pārdozē miegazāles un atdod galus, Nagiko liek no viņa apgleznotās ādas pagatavot spilvengrāmatu (erotisku lasāmvielu pirms gulētiešanas; tāda pirms tūkstoš gadiem bijusi kādai citai japānietei). Kaili, apgleznoti ķermeņi, daudz seksa un Jūens Makgregors Džeroma lomā.
Danny Boyle TRAINSPOTTING (1996)
James Maybury LOVE IS THE DEVIL (1998) Filmas apakšnosaukums: gleznotāja Frānsisa Beikona portreta skice. Apbrīnojams operatora darbs: uz ekrāna uzburta Beikona izsmērēto tēlu pasaule; filmēts caur dažādiem priekšmetiem (glāzēm, pudelēm), neierastos rakursos, dīvainā apgaismojumā. Daniels Kreigs ilgi pirms Bondiem Beikona neirotiskā mīļākā lomā. Vismaz man filma sniedz izskaidrojumu, kāpēc Beikona gleznas ir tieši tādas.
Kim Ki-Duk THE ISLE (2000)
Lynn Hershman-Leeson TEKNOLUST (2002) Vienīgā amīšu filma sarakstā - nepārprotami fringe. Tildas Svintones benefice: viņa tēlo ģenētiķi, kas slepus klonējusi sevi trīs eksempāros (Rūbija, Olīva un Marīne - katra savā pamatkrāsas tērpā), un savas kopijas, protams arī. Reizēm četras Tildas uz ekrāna. Seksu nerāda, bet par to daudz runā. Tā kā klones radītas ne-dzimumceļā, viņām trūkst Y hromosomu, bet bez tām pastāvēšana nav iespējama. Lai tiktu pie vajadzīgā, trijotne tīmeklī lenc vīriešus, Rūbija dodas ievākt no upuriem produktu un pēc tam dalās guvumā ar māsām, bet upuri un viņu datori paliek dīvaina vīrusa aplipināti. Turklāt māsām iegalvots, ka piekeršanās ir bīstama, tāpēc katram vīrišķim, kas ticis viņas nagos, Rūbija piedevām uz pieres iededzina svītrkodu.
François Ozon 8 FEMMES (2002) Puišelis Ozons savācis franču kino granddāmas (Denēvu, Ipēru, Ardānu, Ledojēnu, Saņjē un citas) un izdresējis viņas pēc sirds patikas. Citu filmu citātu plūsma. Klasisks detektīvsižets: ieputinātā mājā līķis un kompānija, no kuras viena (jo visas ir dāmas) šo noslaktējusi. Minētā iemesla dēļ nekāds dižais sekss nevar iznākt, lai gan melnādainā kalpone, ja pareizi atceros, ir lesbiete un mēģina uzmākties kādai no pārējām.
Anna Melikyan MAPC (2004)
Arvīds Krievs MAN PATĪK, KA MEITENE SKUMST (2005) Augstākās raudzes latviešu sirreālisms, kas na par kapeiku neatpaliek no Bunjela. Eleganta seksa aina ar Margaritu Perveņecku (par kuras dzimumu nav īstas skaidrības) un Regnāru Vaivaru. Maniakāls fotogrāfs Mārtiņš Freimanis, kas tur savu modeli dīvāna kastē gluži kā Faulza Kolekcionārs. Un ģimenīte, kura bērēs attopas, ka nav nevienas bildes, kur visi kopā ar aizgājušo vectētiņu, tāpēc viņu bez vārda runas izceļ no zārka un nosēdina radu saimes vidū. Būtu gatavs puskaraļvalsti atdot par šīs filmas ierakstu jebkādā formātā.
Kad vēl kādu reizi apciemos iedvesma, papūlēšos uzrakstīt, kas katrai filmai manās acīs īpašs.

(pusratā)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru