Kad padzirdēju, ka Berlīnes Vācu opera uzvedīs EDVARDU II, bija skaidrs - jāredz. Vairāku iemeslu dēļ:
1) angļu režisora Dereka Džārmena (Derek Jarman) filma ar tādu pašu nosaukumu (un pēc tā paša darba - par to maķenīt vēlāk - veidota), ieguva balvu kā labākā filma 1992. gada Berlīnes kinofestivālā, bet Tildu Svintoni (Tilda Swinton) žūrija vienbalsīgi atzina par labāko aktrisi iepriekšējā gada Venēcijas kinofestivālā. Izcils postmodernisma kino paraugs.
2) gan operas, gan filmas pamatā angļu dramaturga Kristofera Mārlova (Christopher Marlowe, 1564-1593) luga ar tādu pašu nosaukumu. Mārlovs guvis labu izglītību (Kembridža!), it kā bijis valdības stukačs un - apsūdzēts ķecerībā - miris visai mīklainos apstākļos. Daži šeikspirologi uzskata, ka Mārlovs nāvi inscenējis un turpinājis rakstīts zem cita (Šeikspīra) vārda. Man tas šķiet gluži ticami, jo kā gan visai necili izgītotais Šeikspīrs būtu varējis rakstīt par Seno Grieķiju (Sapnis vasaras naktī), Ēģipti (Antonijs & Kleopatra) un Romu (Tits Androniks). Šeikspīra darbu hronoloģija ir visai spekulatīva lieta (daudzu lugu tapšanas laiks pieņemts pēc netiešie pierādījumiem - stila īpatnībām, atsaucēm tekstā uz citām lugām u. tml.), un pirmā (Henrijs VI) it kā tapusi 1591-92. gadā, bet droši zināms, ka neviena nav publicēta pirms 1593. - Mārlova nāves - gada.
3) mūsdienās operas pasūtina visai reti, un kādas jaunas parādīšanās ir pamatīgs notikums. Šajā ziņā gan esmu arī pamatīgi aplauzies - 2005. gadā Theater an der Wien klausījos kāda brita vārdā Nikolasa Mō (Nicholas Maw) murgainu izstrādājumu par holokaustu SOFIJAS IZVĒLE un 2008. gadā Lielā teātra viesiszrādēs Rīgā Leonīda Desjatņikova (Леонид Десятников) ROZENTĀLA BĒRNUS, kurā, izņemot sviestaino sižetu, nebija nekā ievērības cienīga, turklāt vēl radošo potenci sen zaudējuša Ņekrošus (Eimuntas Nekrošius) režijā. Ne vienu, ne otru operu par 21. gadsimta mūziku nekādi nenosauksi.
Ir gan bijis arī laimes brīdis - 2010. gadā Amsterdamā Paskāla Disapēna (Pascal Dusapin) FAUSTS, BEIDZAMĀ NAKTS - patiesi izsmalcināts darbs izcilā izpildījumā.
Raugoties uz remdeno modernismu latviešu mūzikā, diemžēl nākas secināt, ka lielākas iespējas dzirdēt kaut ko viduvēju: čomu būšana palīdz tikt pie pasūtinājuma daudz labāk nekā talants (visa pasaule sajūsminās par Santu Ratnieci, bet cik viņu spēlē Latvijā?), turklāt vecas tantes tomēr naskākas koncertu gājējas nekā jaunie & trakie. Tāpēc, pieredzes placinātas, manas gaidas uz jauno operu nebija diezin ko dižas. Atkal aplauzos, tikai šoreiz pretējā virzienā - opera patiesi lieliska.
Skaidrs, ka mani bērnībā daudz par maz pēruši (pedagoģijas pamatlikums - jo bērnu vairāk per, jo labāks viņš paliek. Saku kā skolotājs ar 24 gadu pieredzi! ;D), citādi tāds izlaidenis nebūtu iznācis, un mūzikas skolā arī nav sūtījuši, tāpēc mani spriedelējumi par mūziku tādi infantīli. Klausījos & centos atrast līdzības ar agrāk dzirdēto. Brīžos, kad orķestrācija biezāka, tāds kā Mesiāns. Vai pat Ligeti. Brīžos, kad solistu pavada pāris instrumentu, velk uz Disapēnu. No harmonijām elpa ciet nerāvās, bet Elizabetes dziedājumā reizēm pavīdēja kaut kas no Šēnberga stīgu kvarteta ar soprānu (otrā?). Koris ne tikai dziedāja, bet arī čukstēja, klakšķināja, elsoja - gluži kā iz Lahenmaņa. Un tad kādā brīdī atausa - ja Santa Ratniece rakstītu operu, tā varētu būt līdzīga šai.
(tbc)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru