2018. gada 1. jūlijs

ieskrējiens Karpatos

1. jūlijs, TBS-KBP-CWC


Gaisa kuģis no TBS ierodas KBP ar pusstundas kavēšanos, bet šoreiz pārsēšanās bez pārskrējiena no viena ļitaka uz otru. Robeža bez lielām rindām, visa bagāža kā gliemezim pie sevis; iznāk pat laika apsēstos un notiesāt beidzamos Sakartvelo tomātus & brinzu.
Esmu Čerņivcos (CWC) bijis pirms gadiem trīsdesmit un no pilsētas neatceros pilnīgi neko. Bija junioru treneris kādā treniņnometne, turpceļā Ļvivas stacijā nospēra somu, augusta beigas vai septembra sākums bija padevies pavēss un lietains; atceros tikai to, ka tīstījos Mairitas džemperī, kamēr viņa pa mežu dzīvojās/orientējās.
Beidzot gadījies mīļais Embraer-ītis 190. Uzšaujamies gaisā, palidojam maķenīt līmeniski un laižamies lejā. Černivcu lidosta mazmazītiņa; Spilves lidostas ēka salīdzinājumā izskatās gluži vai pils. Kamēr lidojām, satumsis. Esmu izpētījis, ka no lidostas līdz hostelim ap 5 km, un ielāgojis svarīgākos ceļa posmus.
Sākums tikpat ainavisks kā Daugavgrīvas iela pie Spilves lidlauka. Pāris pagriezienu, virziens it kā pareizs, tomēr drošības pēc nolemju pavaicāt kādai jaunai dāmai. Izrādās, arī viņa brauc uz centru. Tūliņ pat nāk trolejbuss (biļete divas hrivnas=septiņi centi), kāpjam iekšā un visu ceļu pavadām aizrautīgā sarunā par kalniem. Izrādās, arī Roksanai tīk staigāt pa kalniem, un ir diezgan daudz vietu, kur esam bijuši abi divi. Sākumā sarunājamies krieviski, bet tad pēc mana ierosinājuma pārejam uz ukraiņu mēli. No manas puses gan pilnīgs suržiks (krievu un ukraiņu valodas sajaukums). Viņa pastāsta par kādām sārtām puķēm, kas tik tikko uzziedējušas augstu kalnos un ar kurām saitās kāds ticējums: ja žinka tās atrod, noplūc un uzdāvā čilovekam, šim nekas cits netliek kā šo precēt; atrod arī foto tīmeklī, bet es tādas nekad acīs neesmu redzējis.
Roksanai (izrādās, viņa studē zobārstniecību) sarunāta tikšanās ar draugu Andriju. Divatā viņi izvadā mani pa centru, pastāsta, kas jāapskata nākamajā rītā, un aizved līdz pašam hostelim gluži līdzās universitātei. Tik daudz esmu paspējis izlasīt, ka universitāte svarīgākā skatāmā vieta pilsētā.
Hostelis nesen atvērts, viss svaigi remontēts un nevainojami tīrs. Ķēķī koplietošanas ēdmaņu plauktā atrodu kafiju, un kopā ar kilogramu Sakartvelo aprikožu tā manas vakariņas. Kamēr tieku līdz gultiņai, jau divi naktī.
P.S. Roksana man rādīja šo Monarda didyma ziedu - как пить дать! Skaidrs, ka nevar būt redzēts, jo aug tikai Ziemeļamerikā! Bet ticējums saistās ar mītisku червона рута, kas rada papardes ziedam & zied tikai Jāņu naktī. Mītiskā auga prototips varot būt vairāki augi, viens no tiem - Kočī rododendrs (Rhododendron myrtifolium/kotschyi), kas aug Ukrainā, Rumānijā un Bulgārijā. Lai kā arī tur nebūtu, neviena necentās man tādu iesmērēt, un neviena man jāprec nebūs. Vismaz šogad.

2. jūlijs, Čerņivci-Rahiva

Pieslienos astoņos, jo pirms autobusa  (1.10pm) jāpaspēj kaut maķenīt pilsētu aplūkot. Šodien paredzēts septiņu stundu ceļojums ar diviem autobusiem Černivci-Kosiva-Verhovina-Šibene. Pirms diviem gadiem Šibenē sāku kāpienu Čornogoras grēdā (kur Hoverla & (Čornogoras) Pips Ivans), un ciemā man iesildīta guļvieta (par to, kā to atradu, lasāms šeit).
Pilsēta (ap 250 tūkstoš ļaužu) patiesi jauka: ļoti tīra - daudzviet pat ielas laistītas, daudzmaz sakoptas austriešu laika ēkas un maz lētas mūsdienu arhitektūras (Ukrainā, kas otra trūcīgākā valsts Eiropā - aiz Moldovas, velti meklēt izcilu mūdienu arhitektūru; šajā ziņā Tbilisi vienkārši elpa no sajūsmas aizraujas), vienīgi gaisā vadu & rituļu pie stabiem ka biezs, gluži tāpat kā kaimiņu Rumānijā.
Ar maķenīt piepūles atrodu restorānu  Baklažāns (Mans baklāžana kungs), kurā var dabūt  pildītas biezpiena pankūkas (налисники), pabrokastoju, un metos pilsētā pa īstam. Pamatīga gājēju iela ar kokiem kastēs, īpaši šai ielai raītiem soliņiem, dažām bronzas satujām. Pretī Baklažānam Paula Selāna (Paul Celan) literatūras centrs;  pareizi, viņš taču šeit dzimis! Selāns ir žīdu izcelsmes vācu dzejnieks, bijis čomos ar Martinu Heidegeru, un mīļais Maikls Naimans ar viņa sirrealistisko dzeju radījis dziesmu ciklu, kas tā arī saucas - sešas Selāna dziesmas.
Pārsteidzoši daudz baznīcu. Kāda neogotiska pagalam līdzīga svētā Jāņa baznīcai Rīgā; durvis pusvirus, un kungs pie baznīcas vārtiem māj, lai eju iekšā. Bijusī godība skaidri jūtama: slaikas kolonnas, tīklu velves un dažos logos saglabājušies vitrāžu fragmenti, bet citādi skats bēdīgs: uzlauzta grīda, altāra vietā vienkāršs galds un kaut kur sadabūti koka soli, kādi manā jaunībā bija Rīgas nomales kinoteātros. Kungs ienāk un pastāsta, ka draudze baznīcu atguvusi pirms pāris gadiem, pirms tam bijusi noliktava un arhīvs. Valsts atjaunošanā nepiedaloties, un esot jāpriecājas, ka vismaz netraucējot.
Ieskrienu pastā un iepērkos krietni pamatīgāk, nekā esmu nodomājis (gaumes lieta, es neesmu redzējis skaistāku pastmarku par ukraiņu). Universitātei atlikusi nieka pusstunda.
Ēku kopums būvēts ap 1860.-80. gadu kā Bukovinas un Dalmācijas metropolītu mājvieta. U burta veidolā izvietotas ķiegeļu ēkas, atvērtajā pusē - tādu pašu ķieģeļu arka ar ar kaltiem vārtiem. Pirmajā brīdī apjūku no stilu sajaukuma: kaut kas no mauriem (par lielu kaunu neesmu bijis Alhambrā), kaut kas no romānikas, kaut kas no Bizantijas. Iekšiene visai atgadina mūsu Ģildes, tikai kokgriezumu vietā akmens kalumi. Daudz telpu atvērtas apmeklētājiem, tostarp arī kolonnu zāle, kurā tobrīd darbojas uzņemšanas komisija. Esmu kā apburts; brīnumainā kārtā nemana nekādu mūslaiku papildinājumu no plastmasas, riģipša utt. Dārzs zemes gabala dziļumā dienesta lietošanai. 2011. gadā iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Nākamajā reizē noteikti pasūtināšu ekskursiju.
Čerņivcu gaismas pils

Metos uz hosteli turpat aiz stūra, paķeru mugursomu un dodos uz mikriņa galapunktu līdzās universitātei. Autobuss no kādas dīvainas Bobrobuta autoostas (Čerņivcos to trīs vai četras)  krietnu gabalu no centra pāri Prutai. Dīvaini: nogaidu kādas 15 minūtes, bet nav ne mikriņa, ne kāda cita gaidītāja. Šis autobuss - vienīgā iespēja šodien nokļūt Šibenē, tāpēc dodos medīt taksi. Turpat jau arī ir. Pa ceļam šoferītis pastāsta, ka Dobrobuts ir tirgus; šodien (pirmdienās) slēgts, tāpēc autoostai, iespējams, nevarēšot piebraukt gluži klāt.
Ne vairāk kā desmit minūšu brauciens, un esam Dobrobutā - milzīgā rūpniecības tirgū, kas izvietojies abpus četrjoslu ielai; rajons velk uz Bolderājas pusi. Piebraukt patiesi nevar, un pa gabalu redzams - tirgus slēgts. Šoferītis piedāvā iedot tālruņa numuru: ja nu jābrauc atpakaļ, es - lepni atsaku: vai nu es mēli norijis, ka tirgus būdu vidū autoostas netradīšu.
Dodos uz to pusi, kur vajadzētu būt autoostai: tirgus kā izmiris, pat neviena sarga, kam ko pavaicāt. Beidzot kāds rūcošs smagais: šoferītis teic, ja jau tirgus ciet, tad autoosta noteikti ar'. Jūtu, ka mani plāni sāk grīļoties.
Iedams atpakaļ uz lielo ielu, paskatos kartē, ka līdz stacijai pa taisnāko ceļu varētu būt kāds pustundas gājiens. Rajons tāds, ka sabiedrisko transportu vai taksi velti meklēt.
Eju pāri Prutai: beidzamo nedēļu Centrāleiropā pamatīgi lijis, upe pilna strauja duļķaina ūdens, kurā ik pa brīdim aizpeld pa izrautam kokam ar visām saknēm. Viedtālruņa trūkums maķenīt apgrūtina dzīvi; ar Ukrainas pieslēgumu varētu kātot un vienlaikus sērfot citas transporta iespējas. (Manējais atteicās lādēt bateriju ap 15. jūniju Budapeštā, un pēc tam nevienā vietā neesmu uzturējies gana ilgi, lai nabadziņu dabūtu atpakaļ pie dzīvības: nedēļai Rīgā pa vidu bija Jāņi, kad visa dzīve tik ap alu & šašliku vērpjas, Kijivai pēc tam esmu vairākas reizes cauri izšāvies, Tbilisi pat atradu oficiālu HTC servisa centru, kur man piedāvāja divu dienu laikā noskaidrot, kas par vainu; labot būtu varejuši, kad es jau prom no turienes). Gabals pa dambi gar Prutu: pilnīgi lauki ar dažiem bezpajumtniekiem, tad cauri à la Ganību dambja sānielām, un drīz vien esmu pie stacijas (iespaidīga jūgendstila ēka itin labā stāvoklī). Pa ceļam esmu izprātojis: Šibenē šodien pilnīgi noteikt nenokļūt; jācenšas tikt līdz Ivanofrankivskas-Rahivas šosejas (Deļatina? Jaremče?), un tad tālāk ar autobusu (hmm, pavēls!) vai stopiem uz Rahivu. Stacijā noskaidroju, ka vilciens uz rietumiem (Kolomiju) pēc stundas un desmit minūtēm.
Hostelis piecpadsmit minūšu gājienā no stacijas: tur vismaz tīmeklis. Ticis hostelī iedzeru kafiju & vēsu galvu novērtēju iespējas: 2.40pm vilciens uz Kolomiju, pēc neilga brītiņa cits tālāk uz Deļatinu; galā būšu 6.40pm. Tad jau redzēs, ko tālāk. Ieskatos arī autobusu sarakstā: skaidri & gaiši rakstīts, ka iecerētais autobuss uz Kosivu pirmdienās neiet. Nu, jā, manā laikā trešajā klasē nebija integrētu uzdevumu, kuros jāizpēta autobusu saraksts un jāpasaka, 1) cikos pirmdienā visagrāk iespējams nokļūt no Krūzīšciema Bļodiņciemā, 2) kurā nedēlas dienā visvairāk braucienu starp abiem ciemiem, 3) kas liecina, ka Krūzīšu ciema vecim Bļodiņās mīļākā. Grūtā bērnība vajājusi mani visu turpmāko dzīvi.
Kātoju atpakaļ uz staciju un nonāku tur, kad līdz vilcienam atlikušas astoņas minūtes. Divi kases, un pie abām rindiņas, kas nekust uz priekšu ne drusku. Pēc pusotras minūtes aptveru, ka šeit nekas neiznāks. Metos pie izziņu lodziņa un vaicāju, vai biļeti var nopirkt vilcienā. Nevarot (dīvaini, savām acīm esmu redzējis, ka konduktori piepilsētas vilcienos pārdod biļetes tāpat kā pie mums), līdz kurienei man vajagot. Līdz Deļatinai. Esot jāpērk piepilsētas kasē, kam seko mājiens ar roku. Metos norādītajā virzienā, nekādas rindas un par 25 hrivnām (~85 centiem) tieku pie biļetes. Asti vilciena durvīs gluži neiecērt, bet daudz arī netrūkst.
Divu stundu brauciens, un esmu Kolomijā. Tas pats vilciens tālāk uz Deļatinu pēc 40 minūtēm. Dodos meklēt kaut ko ēdamu, bet tad ieraugu stacijas laukuma malā frizētavas būdiņu. Pagaidu, kamēr frizierīte izkūpina cigareti, un par divām mūsu naudiņām tieku vaļā no peisakiem. Par laimi, šeit iepriekš pavaicā, pirms ķeras pe uzacīm (atsaku, protams, citādi līdz vecumdienām nekādi neiznāks panākt Leonīdu Iļjas dēlu & dažu sugu pingvīnus). Tā aizpļāpājos ar frizierīti, ka teju nokavēju vilcienu.
6.40pm esmu Deļatinā. Autobusa pieturā vairāki kara vīri kaut ko gaida. Drīz esot kādam jābūt. Tiešam, Žitomira-Jaremče (nekāds dižais gabals līdz turienei, toties tur autoosta). Jaremčes autoosta ciet, un kāds vīriņš teic, ka šovakar vairs autobusu uz Rahivu nebūšot. Saraksta nekur neredz. Kājām dodos cauri pilsētiņai: tā esot pati krutākā visos Karpatos (ja neskaita glancēto Bukovelu, kas tomēr kurorts bez pamatiedzīvotājiem, ne pilsētiņa) - plašākās izklaides un iepirkšanās iespējas, augstākās naktsmītņu cenas.
Ticis līdz pilsētiņas robežai, izvelku no somas hostelī izprasīto kartona kastes dibenu, trekniem burtiem uzrakstu uz tā PAXIB un stājos šosejas malā. Aina ne pārāk iepriecinoša: gandrīz vienīgi smagie un pabiezi apvidnieki. Un tad kā debesu brīnums - busiņs Ivanofrankivska-Solotvino. Kā kulaks uz acs. Apstājas! Pirmos piecus kilometrus nobraucu, stāvēdams uz zemākā pakāpiena uz vienas kājas, tad šoferītis mani (un mugursomu!) iekārto uz motora pārsega sev līdzās. Pusceļā (Jasiņā) pārvācos uz brīvu sēdvietu.
Ap desmitiem ieripojam Rahivā. Gājiens uz Marmorosu Pipu Ivanu glābts! gustavs kā Karlsons: izmests pa parādes durvīm, viņš pa sētas pusi aši ielavās atpakaļ. Šis tas zaudēts (gājiens pa interesantu grēdu pa pašu Ukrainas un Rumānijas robežu & romantiska nakts zem klajas debess; ar speķīti, šnabīti & sērskaliņiem vasaras viducī varēt būt kjūt indīd!), šis tas iegūts - nebūs jāstiepj līdzi mugursoma un daudz mazāka iespēja sastapt robežsargus (dažādos avotos aprakstītā uzturēsanās procedūra pierobežas zonā atšķiras). Dodos uz iegulēto hosteli. Par nepilnām piecām mūsu naudiņām esmu vienīgais viesis četrvietīgā istabā. Aizteku vēl līdz diennakts veikalam pēc kaut kā ēdama, bet tas jau vairs maz no svara.

3. jūlijs, Marmorosu Pips Ivans (1938 m)

Draugi stāstījuši, ka Marmorosu masīva Pips Ivans - skaistākā virsotne Ukrainā. Biju domājis uzkāpt tajā pagājušajā gājienā Karpatos pirms pusotra mēneša, bet pēc 180 km piecās dienās biju maķenīt saguris, kāju mazie pirkstiņi - vienās tulznās, turklāt bija uznācis nelaiks.
Šoreiz esmu izpētījis, ka četrās pilsētās apkārt Pipa Ivanam, kuras weather.com šķitušas uzmanības vērtas - Čerņivcos, Ivanofrankivskā, Užhorodā un Satu Marē (ROM) - nokrišņu iespējamība šodien 0% un saulspīdums mīsies ar mākoņiem.
Noguļu līdz deviņiem, sapērku dārzeņus & biezpienu vakariņām (& dažas pastkartes) un 11.12am aukliņsomu plecā un lielisku 1: 50 000 taku karti uz ūdensizturīga papīra rokā dodos kalnup. Somā ūdens pudelīte (ceļa būs daudz avotu), trešdaļklaipiņa rupucīša, četri tomāti, oranžā lietus jaciņa (atcerieties, koši tērptam līķim daudz lielākas izredzes...) & aprakstītā stopošanas plāksnīte, jo atceļā no virsotnes grasos doties uz tuvāko ciemu pie šosejas, ne Rahivu. Kādā vecākā kartē atminos redzējis, ka no Rahivas līdz virsotnei 17 km (kas neizrādīsies gluži taisnība).
Laiciņš - tieši tāds, kā pareģots; ne par karstu, ne vēsu. Ticis pilsētiņas beidzamās ielas galā, nometu t-kreklu. Pirmo pusotru stundu gājiens pa smago iebrauktu ceļu pa pļavām. Viss zied kā traks: tuvojas taču viņu Jāņi - Ivana Kupalas nakts 6/7. jūlijā (arī austrumu pareizticīgo baznīca inkorporējusi pagānu rituālus savā paradigmā; pēc Gregora kalendāra, protams). Kādā sedlienē ceļam gals, un tālākais pa labi iestaigātu meža taku. Tikpat kā nemana ne pamestu plastmasa pudeļu, ne citu atkritumu: acīmredzot, tie ir melleņu lasītāji, kas poloņinās (alpu pļavās) aiz sevis drazu kaudzes atstāj. Vietām pāri takai vējš nogāzis kādu egli, dažviet taka izved kādā pļavas pleķītī. Kādā no tādiem sagūlis pulciņs sestklastnieku, kājas uz prāvām mugursomām pret debesīm saslējuši. Sarunu nedzird: laikam nabaga bērni galīgi nodzīti. Gabalu pa gabalam pa avotam; daudzos koka renīte vada ūdeni garās vienkoča silēs; acīmredzot, zirgu dzirdināšanai.
Kādā brīdī sadzirdu priekša zvaniņa skaņas, pamazām tās kļūst skaļākas un skaļākas, līdz ieraugu pašu skaņas avotu - bēru pusaugu kumelēnu asti teju līdz zemei - un viņam priekša - māti, kurai mugurā gadu divpadsmit vecs vīriņš mugursomu plecos un ogu liekšķeri pie sāniem. Četras kājas - labi, divas - vēl labāk, vismaz līkumojot starp nogāztiem stumbriem. Kad esmu ticis viņiem garām, abi ar mazo vīriņu novēlam viens otram: Счастливенько!, un mūsu ceļi šķiras. Pēc četru stundu gājiena nonāku uz meža ceļa; pie tā rādītājs Rahiva 18,5 km, Pips Ivans 6 km. Te tev nu bija 17 kilometru!
Vienu kāju kapā, otru - Ukrainā,
trešo (hmm?) - Rumānijā

Kad līdz virsotnei 2,5 km jeb kādi 400 m pa vertikāli, mežs beidzas un sākas alpu pļava & vējš. Uzvelku atpakaļ t-kreklu. Nopīkst īsziņa: Вітаємо в Румунії. Mazliet nožēloju, ka esmu hostelī atstājis maku, kurā Bites SIM karte: kā tagad būtu varējis pa lēto pabojāt draugiem grūtas darbdienas  izskaņu! ;p Paķēru līdzi tik simt hrivnu sīkās banknotēs stopošanai. Kādas skupsnas malā pajumte tūristiem - tēstu guļbaļķu namiņš rūpīgi aizdrīvētām spraugām (celtniecības putas!), diviem pakešlogiem, kuriem nezin kāpēc restes priekša, bet durvīs vienkāršs krampītis, pat ne cilpu piekaramai slēdzenei. Namiņa priekša no nomaļiem naglots galds un soli; iekšā - kādus 8 m3 plaša istaba ar trim lāviņām, mūrētu krāsniņu stūrī un nokvēpušu tējkannu uz tās. Ne Putzfrau, ne pašgājēja grīdsūča darbošanās pēdu nemana, tomēr viss pietiekami (vismaz vecpuisim!) tīrs. Pie sienas plaukts, kurā nākamajiem viesiem iepriekšējie atstājuši šo to ēdamu - rīsus, auzu pārslas, cukuru, garšvielas. Viss sabērts peļdroša iesaiņojumā - plastmasas pudelēs. Ja es būtu to zināj's (par namiņu), es būt' pledu līdz' paķēris un vēl maķenīt kafijas & ēdmaņu un kāpis lejup tikai rīt. Nekas, mana mūža skaistākā rīta kafija vēl mani gaida.
Kāds atstājis durvis neaizkrampētas, iekša ielaidies putniņš, sitas pret rūtīm un nemāk vairs atrast ceļu ārup. Atveru logu, un prom viņš ir.
Pusceļā līdz virsotnei pa robežsargu izbrauktu ceļu redzu kūņojamies bariņu ļaužu prāvām mugursomām un košām vējjakām mugurā. Kā viņiem nav karsti!? Gan jau virsotnē tiksimies. Kāpju pa taisnāko taku, un drīz viņi jau zemāk par mani. Un tad kaut kas pilnīgi negaidīts - pie pašas virsotnes laukumi ar savvaļas acālijām vienos ziedos. Ziedi gan pilnīgi nerafinēti: ne pildīti, ne citas krāsas maliņām. ;) Attopu, par ko pirms divām dienām stāstījusi Roksana. Tikai bildes gan viņa kāda cita auga bija atradusi; ir rūme izaugsmei.
Tuvākajā virsotnē krusts; kādā, kas maķenīt tālāk, betona stabiņš kārtīga vīra augumā. Tālākā par pusotru metru augstāka, bet uzraksts kartē tā, ka nav saprotams, kurš (īstais) Pips Ivans, bet vai nu tas svarīgi. Ir arī Ukrainas valsts robežstabs, tik ne žoga, ne robežsargu. Izmantoju tādu nolaidību, un nelegāli iekāpju Rumānijā abām kājām: tā sešpadsmitā ārvalsts, kurā šogad esmu bijis.
Cik tālu vien skats sniedzas, grēda aiz grēdas. Kādā gravā nomelnējušas pērnā sniega paliekas; ziemā tas tur noteikti saputināts desmitiem metru biezumā.
Pulksten's nāk pusseši, jāpošas lejup. Pēc rādītāja pie namiņa iznāk, ka no virsotnes līdz Kostiļivkas ciemam (šosejai) 19 km. Pirmie pieci kilometri pa to pašu ceļu, pa kuru kalnup. Pie ganu mājiņām pa gabalu samājos ar turienes ļaudīm un nogriežos pa taku mežā. Augšupceļā redzēju, ka pa to aizbrauc divi motociklisti; droši vien aizveda uz ciemu sastrādāto biezpienu & krējumu. Šī taka bez marķējuma uz kokiem, un kādā vietā, sekodams motociklu pēdām, aizeju pa ceļu, kas kartē nav zīmēts. Diezgan drīz to atskārstu, bet visi ceļi šeit ved lejup/uz Kostiļivkas ciemu, tāpēc negriežos atpakaļ īsto taku meklēt. Vairāki kilometri pa stāvu, diezgan izdangātu meža ceļu, līdz nonāku uz labi uzturēta meža izvešanas ceļa, kas vijas līdzteku upītei. Neseno lietu barota, upe gultne pilna līdz malām, ūdens putodams lēkā pa klintsbluķiem. Vietām klintis no abām pusēm sanāk gluži kopā, un upītei un ceļam nākas saspiesties cieši kopā, lai izlīstu pa spraugu. Smaržo pēc mitruma un treknas augsnes, vietām ceļa malās milzu māllēpes man līdz viduklim.
Abpus ceļam vairākas cirsmas un dažāda svaiguma treilēšanas traktori TT-4. Kad mācījos par mežizstrādes inženieri, Latvijā tādi vēl bija sastopami. Kad vēlāk aizsūtu bildes bijušajam kolēģim Girtam, saņemu atbildi: Izskatās, ka Tu tur nevis kalnos kāp, bet mežsaimniecības auditā pasū**gā mežsaimniecībā. Maķenīt pirms deviņiem esmu Kostiļivkā. Iegriežos ciema veikaliņā pēc  saldējuma un pavaicāt pēc tuvākā tilta. Tieku pie visa kārotā; iekārts kājnieku tilts pārsimt metru tālāk, tūliņ aiz tā dzelzceļš (pa kuru daudz desmit gadu nekas vairs nebrauc) un šoseja. Izvelku stopošanas plāksnīti, atslienu pret kāju & lieku iekšā saldējumu. Pēc pāris minūtēm pirmais auto - apvidnieks, un apstājas. Atkal sākam krieviski un drīz vien pārejam uz ukraiņu valodu. Rahivā Dana & Volodimirs atsakās no samaksas (Ukrainā parasts, ka stopotāji kādu nieku samaksā) & gatavi izmest līkumu pat līdz hostelim (laikam bažījas, ka дядюшка-m četrdesmit piektais kilometrs varētu izrādīties liktenīgs), tomēr izkāpju pie pazīstamā diennakts veikala un no simt hrivnām, kas kabatā, sakombinēju eļļai, āboļu etiķim (tas aizdars salātiem) & pudelei sausa Aizkarpatu vīna. Jūtos pelnījis! Makā jau naudas kā spaļu, bet tas puskilometra attālumā hostelī.
Manā istabā iemitināts angļaustrālis (ar divām pasēm) Stīvens. Džeks visai iepriecināts, ka atradies kāds, kurš spēj kādu vārdu angliski izspiest. Uz rītdienas vilcienu uz Ļvivu (ar kuru braukšu es), neesot bijis biļešu, tāpēc viņs nopircis uz šovakaru. Hosteļa ķēķī dzeram vīnu & skatāmies, kā angļi pēcspēles pendelēs sasit Kolumbiju. Dīvaini, bet nejūtos briesmīgi izsalcis; tikai tad, kad Stīvens prom, sataisu & noloku kārtīgu bļodu dārzeņu salātu.

4. jūlijs, ap Rahivu

Pēc vakardienas vingrinājumiem Zeme šodien pievelk krietni spēcīgāk nekā parasti. Noguļu līdz deviņiem, tad nesteidzīgas brokastis. Vilciens 0.32am; īsti nesaprotu, ko lai šodien iesāk. Mantiņas kravādams, nolemju kāpt kalnā viņpus upei; tur vēl neesmu bijis. Pēc kartes spriežot, austriešu būvēts serpentīns pāri grēdiņai (~1200 m) uz ciemu blakus ielejā.
Ap vienpadsmitiem, atstājis mugursomu hostelī un nopircis kilogramu upeņu, dodos ceļā. Ceļš lēzeni vijas kalnup, tipinu pavisam nesteidzīgi un baudu skatus uz Rahivu, kas aizvien tālāk & tālāk ielejā. Tieku līdz vietai, kur ceļš sāk laisties lejup uz Kosivsku Poļjanu, un griežos atpakaļ. Atceļā taisnoju serpentīna lokus pa iemītām takām un ap sešiem esmu atpakaļ Rahivā. Septiņas stundas, ap 20 km. Nopērku pirmo (pus)arbūzu šogad. Hostelī to notiesāju: koši sārts, bet ne pārāk salds. Noknakstos līdz pusnaktij pa hosteļa ķēķi & dodos uz vilcienu.

5. un 6. jūlijs, Ļviva & mājupceļš

Visu ceļu esmu gulējis kā nosists, ja neskaita dažus arbūza inducētus gājienus uz vagona galu pašā brauciena sākumā, un, iebraucot Ļvivā, man par pārsteigumu kupejā, kurā biju viens, tagad esam četri.
Hostelis pamatīgā savrupmājā, kas celta 1920. gadā. Atstāju somu & dodos uz centru. Neko prātīgu nesadaru: iegriežos vairākās baznīcās, iedzeru kafiju, uzrakstu beidzamās pastkartes, tirgū nopērku ikdienas tomātu devu. Operā nekā, teātros tāpat.
Manis tik trūkst kādā no caurumiem
Vakarā pienāk ziņa no ukraiņu gaisa līnijām, ka rītdienas lidojums KBP-RIX pārcelts par septiņām stundām: no 20.45pm uz 3.45am. Ķēmi tādi, diennakti pirms lidojuma! Viņu likumi tādi, ka lidojumus no Ukrainas viņi tā drīkst cūkāties.
Rītu sāku ar cīņu ar gaisa līnijām: esmu noskatījis, ka sešu stundu laikā varu ar Austrian (kas ukraiņu sadarbības partneri) no Ļvivas caur Vīni nokļūt Rīgā. Vairākas reizes zvanu viņu atbalsta dienestam; galu galā mani atšuj.
5.05pm LWO-KBP. Kijivā viesnīcu iedod bez gaidītās cīņas, vakariņu kuponu piedevās. Lidostu manāmi kontrolē ukraiņu gaisa līnijas; konkurentus - ne citas lidsabiedrības, ne neatkarīgas viesnīcas, ne sabiedrisko transportu no Kijivas - tur nelaiž. Uz viesnīcas trīs zvaigznes, kaut patiesībā pat līdz divām nevelk: nodiluši paklāji, krāns, no kura pil, sasistas flīzītes un sarūsējušas margas uz lodžijas. Noskatos futeni: beļģi sasit brazīļus - vismaz kāds prieciņš, un liekos uz auss.
5.18am esmu RIX un maķenīt pirms septiņiem - mājās.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru