Kaut kad ļooooti sen biju nopircis lētu biļeti uz Ļvivu: pieredzējuši lasītāji atcerēsies, ka uz Ļvivu, Budapeštu & Pēterpili esmu gatavs traukt jebkad, tik pasvilpiet. Kad pirku, par darba plāniem nebija nekādas nojausmas; tad uzradās četru dienu audits ar noslēguma sapulci braukšanas dienā. Skaidrs, ka aiz svārku stērbeles neviens ciet nebūtu ķēris, tomēr kaut kā neērti krēslā trīties & visu laiku pulkstenī raudzīties. Tad izrādījās, ka vadošais auditors nopircis biļeti mājupceļa lidojumam piecas stundas pirms manējā, aši to auditu noslēdzām, un es pat līdz mājām paspēju aizskriet.
Kad pirku biļeti, domāju: well, novembris, +8c, lietus — palikšu četras dienas Ļvivā, apstaigāšu muzejus, pāris vakaru uz operu (viņi tikko uzveduši divus Stravinska viencēliena baletus), varbūt vēl kādu teātri, bet nedēļu pirms braukšanas prognoze vēstī — Aizkarpatos pilni +20c! Skaidrs kā dienā: jābrauc uz kalniem!
1. novembris. RIX—KBP (ar ukraiņiem): palietots 737, izlidojam ar sebošanos, Kijivā ierodamies noliktajā laikā, no gaisa kuģa uz terminālu ar autobusu, ierastā rinda pie pašu kontroles, ierastās pasažieru medības Такси не надо? termināļa atklātajā pusē, pabaisa drošības pārbaude iekšzemes lidojumiem, un drīz vien sākas iekāpšana lidojumam KBP—LWO.
Kad pirku biļeti, domāju: well, novembris, +8c, lietus — palikšu četras dienas Ļvivā, apstaigāšu muzejus, pāris vakaru uz operu (viņi tikko uzveduši divus Stravinska viencēliena baletus), varbūt vēl kādu teātri, bet nedēļu pirms braukšanas prognoze vēstī — Aizkarpatos pilni +20c! Skaidrs kā dienā: jābrauc uz kalniem!
1. novembris. RIX—KBP (ar ukraiņiem): palietots 737, izlidojam ar sebošanos, Kijivā ierodamies noliktajā laikā, no gaisa kuģa uz terminālu ar autobusu, ierastā rinda pie pašu kontroles, ierastās pasažieru medības Такси не надо? termināļa atklātajā pusē, pabaisa drošības pārbaude iekšzemes lidojumiem, un drīz vien sākas iekāpšana lidojumam KBP—LWO.
Eiropas Savienībā kaušanai paredzētiem lopiņiem augstāki labturības standarti nekā ukraiņu aviolīniju iekšzemes lidojumu pasažieriem: visus sadzen autobusā, kurā sēdvietu vismaz divreiz mazāk nekā ļautiņu, un tad minūšu divdesmit tur pie termināla durvīm. Autobusa dzinējs visu laiku darbojas, dūmgāzes — kur nu vējš nes. Beidzot ved uz gaisa kuģi — tādu pašu noskretušu 737-nieku. Sasēžamies, labu brīdi vēl kaut ko gaidām, tad drošības instruktāža. Aizlidojam teju ar stundas sebošanos.
Iepriekšējā reizē nopirku divu SIM karšu komplektu, kurā viena paredzēta tālrunim, otra — datu pieslēgumam. Tālrunim paredzētās balanss noteikti dziļos mīnusos, jo kopš jūlija sākuma (kad beidzamo reizi biju Ukrainā) kontu, protams, neesmu papildinājis. Iestūķēju tālrunī datiem paredzēto, jo neko vairāk par mobilajiem datiem man nevajag, taču aktivizēt nekādi neizdodas.
Ļvivā trolejbusos — vismaz tajos, kas braukā uz lidostu,— bezmaksas WiFi; varu slaidi sērfot arī ar tālruni bez (aktivizētas) SIM kartes. Mazliet bažījos par hosteli, jo viņi rakstījuši, ka darbinieki atkāpjas ap pusvienpadsmitiem. Izpētījis, kur hostelis atrodas, kāpju ārā no trolejbusa. Uzreiz pazīstu namu, kurš viņu booking.com profilā. Ne mazākās norādes, kur nakstmītne meklējama. Piezvanīt nevaru, jo ukraiņu karte nedarbojas, bet ar latviešu tas maksātu ap četrām eirām par sarunas minūti. Nostaigāju pa ielu pāris reižu šurpu turpu, tomēr nekā. Tad pamanu kāda cita hosteļa izkārtni, eju iekšā, un viņi laipni piezvana manējam. Izrādās — tajā pašā namā (kas nebūt nav tas, kas foto), tikai citās durvīs. Jauna dāma mani sagaida un uz vietas nostrostē, kur esmu tik ilgi vazājies. Pie ukraiņu naudiņām neesmu paspējis tikt, kartes viņi neņem, tomēr paņem desmit eiru un izdod atlikumu hrivnās.
Lai gan man atslēga un esmu paredzējis izmest loku pa centru, piedzīvojumu nogurdināts, notiesāju divus atlikušos ābolus, un grasos likties uz auss. Joka pēc ielieku tālrunī veco SIM karti. Tavu brīnumu — no Київстар atnāk ziņa, ka varu dabūt bezmaksas pieslēgumu uz mēnesi. Jā, re, ko dara konkurence! Aizsūtu prasīto kodu uz prasīto numuru, pienāk atbildes īsziņa, bet es tajā laikā jau esmu ceļā uz citu (sapņu) pasauli.
2. novembris, sestdiena. Rīta junda ap pusseptiņiem, aša kafija, līdz stacijai (ar visu naudas maiņu) minūšu divdesmit, un — plāni sāk ļodzīties: pie kases uzraksts, ka piepilsētas vilciena Ļviva—Mukačeve plkst. 7.42 šodien nebūs. Bļāviens, kad pirms nedēļas meklēju vilcienus Укрзалізниця-s tīmekļa vietnē, par to nebija ne vārda. Nākamais piepilsētas vilciens vēlā pēcpusdienā. Pa ceļam līdz centrālai stacijai (ap 10min gājiens) izpētu, ka plkst. 8.33 vilciens Lisičanska—Užhoroda. Izstāvu rindu pie kases, biļetes par laimi dabonamas, un drīz vien esmu ceļā uz kalniem. Pirmā pusotra stunda pa krūmainu līdzenumu, tad sākas kalni, dzelzceļš uzvijas līdz teju kilometra augstumam, un pēc triju stundu brauciena esmu Volovecā. Nākamais likteņa trieciens — iecerētais vilciens atceļam uz Ļvivu pēc divām dienām diktan glauns (& dārgs — lētākā biļete vairāk nekā 20 eiru; salīdzinājumam, piepilsētas vilciena biļete būtu 80 centu). Neļauļju tādiem sīkumiem maitāt dzīvi — ne katrā otrajā novembrī Saule staigā pa zemes virsu & laukā +18c! Nāks laiks, nāks padoms jeb будем решать проблемы по мере их поступления.
Iecerētais autobuss uz Mižhirju sen gabalā, uz nākamo biļešu nav palicis, vēl viens pēc pusotras stundas. Līdz Mižirjai ap 35km; skaidrs, ka šitādā laikā ar stopiem!
Aizeju līdz pilsētiņas galam, kādā veikalā palūdzu kartona kastes gabalu, ar pildspalvu uzskribelēju (flomastera līdzi nav, jo stopošanas plānos nebija) МІЖГІР'Я & ķeros pārbaudīt veiksmi. Ir ķēries arī labāk, bet nav ne stunda apkārt, kad ar diviem auto esmu ticis līdz mērķim. Abi vedēji atgaiņājas no naudas — taisni vai kauns paliek.
Pirmais gājiens uz autoostu: svētdienās viens vienīgs autobuss uz Ļvivu — pusdienlaikā; ja ne dārgais vilciens, varētu dzīvoties pa šejieni līdz trim pēcpusdienā. Nopērku biļeti un neraizējos, kā būtu, ja būtu. Carpe diem! Tad uz grāmatu veikalu pie Vikas: iepriekšējā reizē (šogad maijā; Mižhirjā esmu bijis tik daudz reižu, ka pēc taisnības viņiem pieklātos mani iecelt goda iedzīvotāju kārtā ;D) gari & plaši izrunājāmies par kāpšanu kalnos: arī viņa ar ģimeni mēdz to darīt. Vika mani pazīst no pirmā mirkļa, pieslēdz veikaliņa durvis, un ejam pāri ielai iedzert kafiju. Kamēr to darām, viņa mani pa tālruni pieraksta pie friziera (neizklausījās, ka tas būtu pārāk vienkārši), atvadāmies līdz nākamajai reizei, un metos atbrīvoties no peisakiem, citādi vēl visus lāčus kalnos pārbiedēšu. Pēc tam pusdienas mīļajā Terasē (pagalam dīvaini, neviena pazīstama oficianta), uzvelku īsbikses (otrais novembris!) un sāku kāpienu pa labi pazīstamo taku uz Kamjanku (viesnīca Siņevira pārejā ~900m v.j.l.; 15 eiru par skatu, istaba nāk piedevās bez papildu maksas). Kad pirms nedēļas izlēmu šurp braukt, brīvu istabu Kamjankā vairs nebija. Nekas, arī Siņevira ciema viesnīcai ne vainas, vienīgi bez skata.
Kad esmu ticis līdz pārejai, gandrīz satumsis un maķenīt atvēsis. Uzvelku jaciņu. Nieka 6km lejup pa šoseju atlikuši. Tālruni visu laiku turu rokā un paspīdinu, kad tuvojas kāds auto. Viens otrs mērglis nevīžo kājāmgājēja dēļ pārslēgt gaismas, un vienā tādā reizē apžilbināts nepamanu ceļa kranti un nokūleņoju pa uzbērumu lejā. Labi, ka pusdienās iedzēru maķenīt vīna — dzērāji krītot bez smagām sekām.
Veikals, kas līdzās viesnīcai, ciet; dodos uz citu ciema otrā galā. Pie viena apciemošu Ivanu (kādā senā ierakstā — šķiet, 2014. gada x-svētkos — par to, kā iepazinos ar viņu). Sapērkos dažādus gardumus, tostarp, sausu ukraiņu baltvīnu & mājās gatavotu lečo, un dodos pie Ivana. Ivans ceļ guļbūves pa visu Rietumukrainu, un — kā jau gaidāms — viņa nav mājās. Viņa saime pieradusi, ka parādos visnegaidītākajos brīžos. Pasērstu ar kundzi, atstāju latviešu bombītes un sieru, novērtēju, kā jaunākā atvase Zlata braši tipina savām kājām (iepriekšējā reizē pirms pusgada tikai rāpoja), un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Nevarētu teikt, ka mocītu bezmiegs.
3. novembris. Pie debesīm neviena mākoņa, un tālrunis vēstī, ka šodien līdz +20c. Kafejnīcā, kas viesnīcas ēkas pirmajā stāvā, brokastā apēdu divus pārīšus pildītu pankūku, un ap deviņiem esmu ceļa malā. Plāns — ar stopiem līdz Siņevira ezeram, un tad pa kalniem un gar Kamjanku atpakaļ. Pirmais auto manējais! Apstājušies, protams, aiz tīrās ziņkāres — ne katru dienu ceļa malā Velēnu vecīši īsbiksēs ar stopošanas plāksnīti rokā. ;D Ģimenīte no Kijivas ar divīem meitukiem tā ap gadiem desmit; tēvs — Krimas tatārs. Pēc 15km brauciena atvadāmies kā vistuvākie draugi.
Izrādās, la tiktu pie ezera, jāpērk biļete par pārdesmit hrivnām (mazāk par eiru); iepriekšējās reizes tātad esmu skatījis par zaķi. No ciema (Синевирская Поляна) līdz ezeram kāds pusotrs kilometrs; apeju ezeram apkārt, atrodu taku un kāpju kalnup. Šī trešā reize, kad mēroju šo gabalu; somā karte, bet pēc tās lielas vajadzības nav. Plecā aukliņsoma ar puslitru ūdens un pāris āboliem; kabatā – tālrunis ar vietējo pieslēgumu: nav jāgaida vakars, varu tracināt draugus Latvijas novembra pelēkumā ar šejienes spozmi metodiski ik pa stundas ceturksnim (vai biežāk, ja īpaša vajadzība ;p). Oranžā jaciņa (atcerieties — koši tērptam līķim daudz vairāk cerību, ka to kādreiz uzies!) somā; to uzvilkšu tikai pie Kamjankas, kad būšu ticis uz šosejas.
Siņevira ezers — dīvains veidojums kalna nogāzē, līmenis 989m v.j.l. Gudri vīri spriež, ka izveidojies zemestrīces rezultātā. Neticu visādiem lētiem māņiem, bet tāda dīvaina sajūta tur allaž pārņem.
Pļavā, kas maķenīt virs ezera, divas viensētas: viena — apdzīvota, otra — nesen pamesta un tagad tūristu apdzīvota. Pārsteidzoši, bet pie tās kriucifikss ar pagalam svaigu izšūtu dvieli.
Pastaigas bez mugursomas tīrā izprieca, drīz esmu Ezerkalnā (г. Озерна, 1495m), no turienes pāris kilometru pa līdzenu kalna kori, šauru kā kārna kaķa mugura. Tad cauri vējgāzei un pa izcirtumu lejup uz sedlieni, kur satek meža izvešanas ceļi. Karpatos cērt baisi; angļu vides sargi 2018. gada sākumā publicēja ziņojumu par nelikumīgas mežizstrādes apmēriem Ukrainā. Nešķiet, ka tas būtu mazinājies. Milzīgi izcirtumi (kalnos, kur īpašs erozijas risks), kaut kur lejā rūc motorzāģi un līdz asīm pa dubļiem ņemas kokvedēji Урал-i.
Atkal pārsimt metru uz augšu līdz 1500m augstumam: tā robeža, kur beidzas mežs un sākas Alpu pļavas. Uz kalna kores vēja locītas egles, un zemē — sarkans no brūklenēm. Saldas, jo saldas, vienīgi birst no ceriem no mazākā pieskāriena. Tās manas pusdienas. Vēja, var teikt, nav, un vienā t-kreklā & īsbiksēs pats labums. Ap šodienas augstāko vietu — Kamjankas virsotni (1578m) — kalnu priedītes. Kaut kur iet galvenā taka, bet pēc mizas nobrāzumiem un uz zemi noliektajiem stumbriem redzams, ka katrs te cīnījies uz priekšu, kā pratis. Brīžiem nākas mesties četrrāpus; ar mugursomu būtu visai interesanti. Kamjankas virsotnē betona obelisks (interesanti, kā viņi to cementa daudzumu šurp dabūjuši!), bet skata nekāda, jo mazo sūnu pleķīti ieskauj kalnu priedes augumā krietni virs manis.
Lejupkāpienā sākumā dzelteniem ķērpjiem noaugušu akmeņu lauki, tad sākas mežs – sākumā zemāks un skrajāks, tad gluži kā Latvijā. Pusceļa līdz Kamjankas viesnīcai parādās pa kādam dižskabārdim, tad arī kalnu slēpošanas trase un tās pakājē — viesnīca. Vēl 6km lejup pa šoseju (šoreiz puskrēslā) un esmu savā istabā. Esmu kustējies kādas septiņas stundas. Kafija godam nopelnīta.
4. novembris. Sākas divas dienas ilgs mājupceļš. Kad izeju no viesnīcas, ciems vēl ēnā, bet apkārtējās kalnu virsotnes pilnīgā zeltā. Ceļš gandrīz tāds pats, kā pirms divām dienām atnācu, vienīgi līdz pārejai iešu nevis pa šoseju, bet senu austriešu ceļu, kuram dažviet pat nekaltu akmeņu bruģējums manāms. Kad esmu ticis teju līdz grēdas korei/austriešu ceļam, arī mani sasniedz Saules stari. Kādā mežābelē ceļa malā sašķinu pilnu kabatu ābolēnu, pēc salnām tīri saldi; iznāk ne tikai pašam, bet arī zirdziņam takas malā. Tagad būsi draugi uz mūžu. Gabaliņu tālāk pretrī man kāpj kāda kundze; piestājam parunāties, viņa veras manī lielām acīm, kad greizā krievu valodā ar ukraiņu vārdu piemistrojumu stāstu viņai, ka esmu no Rīgas.
Vienu no aizvakar pirktajiem vīniem esmu ielējis tukšā kefīra pudelē un divarpus stundu ilgajā ceļā līdz Mižirjai izsūcis. Saule silda kā maijā, un ir tik labi, ka varētu nekur nebraukt. :)
Brokasts Terasē, loks līdz pastam iemest sarakstītās pastkartes, un tad jau jādodas uz autoostu. 12.20pm БАЗ busiņš dodas ceļā. Katru reizi, kad iekāpju tādā, domās atgriežos bērnībā: Pionieru pilij bija vairāki līdzīgi (iespējams, ПАЗ-iņi), tie plīsa bez mitas, bet līdz galam allaž tikām. Pēc saraksta līdz Ļvivai sešu stundu brauciens. Sākumā, kur ciems aiz ciema, piestājam pie katra staba. Aiz Viškivas pārejas (930m v.j.l., uz Aizkarparu un Ivanofrankivskas apgabala robežas) gandrīz neviena ciema, arī ceļš šķiet nesen labots (kad 2015. gadā braucu pa to pirmo reizi, tas drīzāk bija slaloms ap bedrēm ar ātrumu dažviet ap 15km/h), un jūtams, ka šoferītis grib tikt mājās pēc iespējas drīzāk. Bet laiks aiz pārejas tāds, it kā neredzamai sienai būtu cauri izbraukuši: migla & ne vairāk par +10c. Tas tāpēc, lai nebūtu tik žēl braukt prom. Pilsētiņās — Doļinā, Boļehivā, Strijā — piestājam tikai pasažieru izlaišanai un uzņemšanai; pieturām šosejas malā laižam garām. Nebūtu arī jau arī vietas, kur vēl kādam iespraukties. Lēšu, ka tiksim galā krietnu sprīdi pirms noliktā laika (6.20pm), tāpēc pusceļā starp Striju un Ļvivu tīmeklī nopērku biļeti uz Seviljas bārddzini (sākums 6pm) Ļvivas operā; otrajā balkonā pie ejas — tur ielaidīs arī tad, ja maķenīt nosebošos. Kjūt — būs šajā braucienā izpriecas arī ķermeņa augšdaļai. :)
Piebraucam pie stacijas bez ceturkšņa sešos, tūliņ nāk tramvajs; pavaicājis, vai iet uz centru, kāpju iekšā. Pēc pāris pieturām aptveru savu misēkli: uz centru jau iet, bet ar pamatīgu līkumu, bet neko darīt. Esmu tērpies Mižhirjas Saulei, ne Ļvivas/Latvijas novembrim: kalnu zābakos, īsbiksēs & iesvīdušā t-kreklā, kam jaciņa virsū uzmesta. Kamēr braucam, pāraujos & sagatavoju pāretērpjamās drānas. Izkāpju Rātslaukumā, teciņus metos uz operu, tās priekšā pārtērpjos un ar stundas ceturkšņa nosebošanos metos iekšā.
Kad iekrītu sēdvietā, tikko beigusies uvertīra, bet ne jau tas galvenais. Ļvivā bezgaljauks opernams – tikpat liels kā Rīgā, celts ap 1900. gadu, bet nav cietis rekonstrukcijā. Orķestris jēdzīgs, dziedātāji — kā kurš, bet iestudējumi (kopš šī gada ar jauna direktora atnākšanu gan pamatīgas pārmaiņas) — kā iz 40 gadu senas pagātnes: fonā allaž smuka Toskānas ainava (nē, šoreiz tā tomēr Sevilja — kā scenogrāfs, tur nebijis, pilsētu iedomājis), pseidotautiski tērpi, papjēmašē butaforijas & plastmasas puķu vijas. Un visi pamatīgi pārspēlē. Komiskā operā vēl nekas, bet kādā nopietnākā gabalā tas patiesi tracina. Bet es kaifoju par negaidīto papildinājumu braucienam.
Kad opera galā, dodos vakariņās uz Пузата Хата-u, mūsu lidiņa līdzinieku, tad uz hosteli. Duša & gulta, nekas vairāk man nav vajadzīgs.
5. novembris. Sākumā biju domājis, ka lidošu mājup caur Londonu; biju pat nopircis biļeti LWO—STN, bet nogulēju īsto brīdi, kad STN—RIX biļete pērkama, tāpēc nācās meklēt kaut ko citu. Par laimi, izdevās atrast ātrvilcienu Ivanofrankivska—Ļviva—Kijiva un tad KBP—RIX ar ukraiņiem par saprātīgu cenu.
Pieceļos agri, lai paklīstu pa pilsētu. Saule atgriezusies, un atkal žēl braukt prom. Īsts zelta ļistopads (лiстопад — novembris ukraiņu val.). 11.26am dodos ceļā. Nākamā pietura — Kijiva, plkst. 5.21pm, tomēr nosebojam minūšu divdesmit. Metos uz galveno pastu, jo kārojas jauno ukraiņu marku ar kukaiņiem (Ļvivā nebija!). Kamēr tieku pastā, jau pāri sešiem, filatēlijas nodaļa ciet, bet darbiniece vēl uz vietas. Viņa nespēj pretoties rudzpuķzilu acu skatienam, un tieku pie desmit blokiem kāroto marku.
Tālāk ar metro uz staciju Харківська, no turienes — ar SkyBus uz KBP. Iznāk panervozēt, jo vairāki autobusi, no galvenās stacijas pārpildīti braukdami, nemaz neapstājas. Tad uzrodas taksists, kas savāc četrus pasažierus, un par autobusa biļetes cenu aizved mūs līdz lidostai. (Kopš 2018. gada decembra no Kijivas galvenās stacijas uz KBP braukā autobusam līdzīgs vilcieniņš.)
Drošības pārbaude ar nelapniem darbiniekiem, robežsargi un drīz vien esmu pie izejas uz lidmašīnu. Kāda pusotra stunda gaisā, un esmu RIX. Vēl stunda, un — Sarkandaugavā. Hmm, dīvaini, gājēju pāreja pāri dzelzceļam pie Gaujienas ielas pieturas nav apgaismota. Un arī ceļi starp namiem tumši, un retā logā plaiksnī vāra gaismiņa. Pusnakts tā kā par agru tādai elles tumsībai. Atskārstu, elektrība beigusies. Nākamajā rītā audits Kalvenē. Vienīgais, ko zinu, — uzņēmuma nosaukums, bet datora baterija pēc ceļojuma galīgi sausa. Un tīmeklis arī bez elektrības neiet. Uzrakstu Ģirtam, lai uzlādē savējo un ielādē tajā audita ziņojumu, ieslēdzu visas spuldzes un radio, un liekos uz auss, ko citu? Pudivos mani pamodina LR3 Klasika un spožas gaismas. Uzlieku lādēties visu, kas lādējams, un liekos atpakaļ migā. Krāšņs brauciens bijis. :)
Lai gan man atslēga un esmu paredzējis izmest loku pa centru, piedzīvojumu nogurdināts, notiesāju divus atlikušos ābolus, un grasos likties uz auss. Joka pēc ielieku tālrunī veco SIM karti. Tavu brīnumu — no Київстар atnāk ziņa, ka varu dabūt bezmaksas pieslēgumu uz mēnesi. Jā, re, ko dara konkurence! Aizsūtu prasīto kodu uz prasīto numuru, pienāk atbildes īsziņa, bet es tajā laikā jau esmu ceļā uz citu (sapņu) pasauli.
2. novembris, sestdiena. Rīta junda ap pusseptiņiem, aša kafija, līdz stacijai (ar visu naudas maiņu) minūšu divdesmit, un — plāni sāk ļodzīties: pie kases uzraksts, ka piepilsētas vilciena Ļviva—Mukačeve plkst. 7.42 šodien nebūs. Bļāviens, kad pirms nedēļas meklēju vilcienus Укрзалізниця-s tīmekļa vietnē, par to nebija ne vārda. Nākamais piepilsētas vilciens vēlā pēcpusdienā. Pa ceļam līdz centrālai stacijai (ap 10min gājiens) izpētu, ka plkst. 8.33 vilciens Lisičanska—Užhoroda. Izstāvu rindu pie kases, biļetes par laimi dabonamas, un drīz vien esmu ceļā uz kalniem. Pirmā pusotra stunda pa krūmainu līdzenumu, tad sākas kalni, dzelzceļš uzvijas līdz teju kilometra augstumam, un pēc triju stundu brauciena esmu Volovecā. Nākamais likteņa trieciens — iecerētais vilciens atceļam uz Ļvivu pēc divām dienām diktan glauns (& dārgs — lētākā biļete vairāk nekā 20 eiru; salīdzinājumam, piepilsētas vilciena biļete būtu 80 centu). Neļauļju tādiem sīkumiem maitāt dzīvi — ne katrā otrajā novembrī Saule staigā pa zemes virsu & laukā +18c! Nāks laiks, nāks padoms jeb будем решать проблемы по мере их поступления.
Iecerētais autobuss uz Mižhirju sen gabalā, uz nākamo biļešu nav palicis, vēl viens pēc pusotras stundas. Līdz Mižirjai ap 35km; skaidrs, ka šitādā laikā ar stopiem!
 |
| На право пойдёшь.. |
Pirmais gājiens uz autoostu: svētdienās viens vienīgs autobuss uz Ļvivu — pusdienlaikā; ja ne dārgais vilciens, varētu dzīvoties pa šejieni līdz trim pēcpusdienā. Nopērku biļeti un neraizējos, kā būtu, ja būtu. Carpe diem! Tad uz grāmatu veikalu pie Vikas: iepriekšējā reizē (šogad maijā; Mižhirjā esmu bijis tik daudz reižu, ka pēc taisnības viņiem pieklātos mani iecelt goda iedzīvotāju kārtā ;D) gari & plaši izrunājāmies par kāpšanu kalnos: arī viņa ar ģimeni mēdz to darīt. Vika mani pazīst no pirmā mirkļa, pieslēdz veikaliņa durvis, un ejam pāri ielai iedzert kafiju. Kamēr to darām, viņa mani pa tālruni pieraksta pie friziera (neizklausījās, ka tas būtu pārāk vienkārši), atvadāmies līdz nākamajai reizei, un metos atbrīvoties no peisakiem, citādi vēl visus lāčus kalnos pārbiedēšu. Pēc tam pusdienas mīļajā Terasē (pagalam dīvaini, neviena pazīstama oficianta), uzvelku īsbikses (otrais novembris!) un sāku kāpienu pa labi pazīstamo taku uz Kamjanku (viesnīca Siņevira pārejā ~900m v.j.l.; 15 eiru par skatu, istaba nāk piedevās bez papildu maksas). Kad pirms nedēļas izlēmu šurp braukt, brīvu istabu Kamjankā vairs nebija. Nekas, arī Siņevira ciema viesnīcai ne vainas, vienīgi bez skata.
Kad esmu ticis līdz pārejai, gandrīz satumsis un maķenīt atvēsis. Uzvelku jaciņu. Nieka 6km lejup pa šoseju atlikuši. Tālruni visu laiku turu rokā un paspīdinu, kad tuvojas kāds auto. Viens otrs mērglis nevīžo kājāmgājēja dēļ pārslēgt gaismas, un vienā tādā reizē apžilbināts nepamanu ceļa kranti un nokūleņoju pa uzbērumu lejā. Labi, ka pusdienās iedzēru maķenīt vīna — dzērāji krītot bez smagām sekām.
Veikals, kas līdzās viesnīcai, ciet; dodos uz citu ciema otrā galā. Pie viena apciemošu Ivanu (kādā senā ierakstā — šķiet, 2014. gada x-svētkos — par to, kā iepazinos ar viņu). Sapērkos dažādus gardumus, tostarp, sausu ukraiņu baltvīnu & mājās gatavotu lečo, un dodos pie Ivana. Ivans ceļ guļbūves pa visu Rietumukrainu, un — kā jau gaidāms — viņa nav mājās. Viņa saime pieradusi, ka parādos visnegaidītākajos brīžos. Pasērstu ar kundzi, atstāju latviešu bombītes un sieru, novērtēju, kā jaunākā atvase Zlata braši tipina savām kājām (iepriekšējā reizē pirms pusgada tikai rāpoja), un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Nevarētu teikt, ka mocītu bezmiegs.
3. novembris. Pie debesīm neviena mākoņa, un tālrunis vēstī, ka šodien līdz +20c. Kafejnīcā, kas viesnīcas ēkas pirmajā stāvā, brokastā apēdu divus pārīšus pildītu pankūku, un ap deviņiem esmu ceļa malā. Plāns — ar stopiem līdz Siņevira ezeram, un tad pa kalniem un gar Kamjanku atpakaļ. Pirmais auto manējais! Apstājušies, protams, aiz tīrās ziņkāres — ne katru dienu ceļa malā Velēnu vecīši īsbiksēs ar stopošanas plāksnīti rokā. ;D Ģimenīte no Kijivas ar divīem meitukiem tā ap gadiem desmit; tēvs — Krimas tatārs. Pēc 15km brauciena atvadāmies kā vistuvākie draugi.
Siņevira ezers — dīvains veidojums kalna nogāzē, līmenis 989m v.j.l. Gudri vīri spriež, ka izveidojies zemestrīces rezultātā. Neticu visādiem lētiem māņiem, bet tāda dīvaina sajūta tur allaž pārņem.
Pastaigas bez mugursomas tīrā izprieca, drīz esmu Ezerkalnā (г. Озерна, 1495m), no turienes pāris kilometru pa līdzenu kalna kori, šauru kā kārna kaķa mugura. Tad cauri vējgāzei un pa izcirtumu lejup uz sedlieni, kur satek meža izvešanas ceļi. Karpatos cērt baisi; angļu vides sargi 2018. gada sākumā publicēja ziņojumu par nelikumīgas mežizstrādes apmēriem Ukrainā. Nešķiet, ka tas būtu mazinājies. Milzīgi izcirtumi (kalnos, kur īpašs erozijas risks), kaut kur lejā rūc motorzāģi un līdz asīm pa dubļiem ņemas kokvedēji Урал-i.
Atkal pārsimt metru uz augšu līdz 1500m augstumam: tā robeža, kur beidzas mežs un sākas Alpu pļavas. Uz kalna kores vēja locītas egles, un zemē — sarkans no brūklenēm. Saldas, jo saldas, vienīgi birst no ceriem no mazākā pieskāriena. Tās manas pusdienas. Vēja, var teikt, nav, un vienā t-kreklā & īsbiksēs pats labums. Ap šodienas augstāko vietu — Kamjankas virsotni (1578m) — kalnu priedītes. Kaut kur iet galvenā taka, bet pēc mizas nobrāzumiem un uz zemi noliektajiem stumbriem redzams, ka katrs te cīnījies uz priekšu, kā pratis. Brīžiem nākas mesties četrrāpus; ar mugursomu būtu visai interesanti. Kamjankas virsotnē betona obelisks (interesanti, kā viņi to cementa daudzumu šurp dabūjuši!), bet skata nekāda, jo mazo sūnu pleķīti ieskauj kalnu priedes augumā krietni virs manis.
Lejupkāpienā sākumā dzelteniem ķērpjiem noaugušu akmeņu lauki, tad sākas mežs – sākumā zemāks un skrajāks, tad gluži kā Latvijā. Pusceļa līdz Kamjankas viesnīcai parādās pa kādam dižskabārdim, tad arī kalnu slēpošanas trase un tās pakājē — viesnīca. Vēl 6km lejup pa šoseju (šoreiz puskrēslā) un esmu savā istabā. Esmu kustējies kādas septiņas stundas. Kafija godam nopelnīta.
 |
| Heil dir, Sonne! Heil dir, Licht! |
Vienu no aizvakar pirktajiem vīniem esmu ielējis tukšā kefīra pudelē un divarpus stundu ilgajā ceļā līdz Mižirjai izsūcis. Saule silda kā maijā, un ir tik labi, ka varētu nekur nebraukt. :)
Brokasts Terasē, loks līdz pastam iemest sarakstītās pastkartes, un tad jau jādodas uz autoostu. 12.20pm БАЗ busiņš dodas ceļā. Katru reizi, kad iekāpju tādā, domās atgriežos bērnībā: Pionieru pilij bija vairāki līdzīgi (iespējams, ПАЗ-iņi), tie plīsa bez mitas, bet līdz galam allaž tikām. Pēc saraksta līdz Ļvivai sešu stundu brauciens. Sākumā, kur ciems aiz ciema, piestājam pie katra staba. Aiz Viškivas pārejas (930m v.j.l., uz Aizkarparu un Ivanofrankivskas apgabala robežas) gandrīz neviena ciema, arī ceļš šķiet nesen labots (kad 2015. gadā braucu pa to pirmo reizi, tas drīzāk bija slaloms ap bedrēm ar ātrumu dažviet ap 15km/h), un jūtams, ka šoferītis grib tikt mājās pēc iespējas drīzāk. Bet laiks aiz pārejas tāds, it kā neredzamai sienai būtu cauri izbraukuši: migla & ne vairāk par +10c. Tas tāpēc, lai nebūtu tik žēl braukt prom. Pilsētiņās — Doļinā, Boļehivā, Strijā — piestājam tikai pasažieru izlaišanai un uzņemšanai; pieturām šosejas malā laižam garām. Nebūtu arī jau arī vietas, kur vēl kādam iespraukties. Lēšu, ka tiksim galā krietnu sprīdi pirms noliktā laika (6.20pm), tāpēc pusceļā starp Striju un Ļvivu tīmeklī nopērku biļeti uz Seviljas bārddzini (sākums 6pm) Ļvivas operā; otrajā balkonā pie ejas — tur ielaidīs arī tad, ja maķenīt nosebošos. Kjūt — būs šajā braucienā izpriecas arī ķermeņa augšdaļai. :)
Piebraucam pie stacijas bez ceturkšņa sešos, tūliņ nāk tramvajs; pavaicājis, vai iet uz centru, kāpju iekšā. Pēc pāris pieturām aptveru savu misēkli: uz centru jau iet, bet ar pamatīgu līkumu, bet neko darīt. Esmu tērpies Mižhirjas Saulei, ne Ļvivas/Latvijas novembrim: kalnu zābakos, īsbiksēs & iesvīdušā t-kreklā, kam jaciņa virsū uzmesta. Kamēr braucam, pāraujos & sagatavoju pāretērpjamās drānas. Izkāpju Rātslaukumā, teciņus metos uz operu, tās priekšā pārtērpjos un ar stundas ceturkšņa nosebošanos metos iekšā.
Kad iekrītu sēdvietā, tikko beigusies uvertīra, bet ne jau tas galvenais. Ļvivā bezgaljauks opernams – tikpat liels kā Rīgā, celts ap 1900. gadu, bet nav cietis rekonstrukcijā. Orķestris jēdzīgs, dziedātāji — kā kurš, bet iestudējumi (kopš šī gada ar jauna direktora atnākšanu gan pamatīgas pārmaiņas) — kā iz 40 gadu senas pagātnes: fonā allaž smuka Toskānas ainava (nē, šoreiz tā tomēr Sevilja — kā scenogrāfs, tur nebijis, pilsētu iedomājis), pseidotautiski tērpi, papjēmašē butaforijas & plastmasas puķu vijas. Un visi pamatīgi pārspēlē. Komiskā operā vēl nekas, bet kādā nopietnākā gabalā tas patiesi tracina. Bet es kaifoju par negaidīto papildinājumu braucienam.
Kad opera galā, dodos vakariņās uz Пузата Хата-u, mūsu lidiņa līdzinieku, tad uz hosteli. Duša & gulta, nekas vairāk man nav vajadzīgs.
5. novembris. Sākumā biju domājis, ka lidošu mājup caur Londonu; biju pat nopircis biļeti LWO—STN, bet nogulēju īsto brīdi, kad STN—RIX biļete pērkama, tāpēc nācās meklēt kaut ko citu. Par laimi, izdevās atrast ātrvilcienu Ivanofrankivska—Ļviva—Kijiva un tad KBP—RIX ar ukraiņiem par saprātīgu cenu.Pieceļos agri, lai paklīstu pa pilsētu. Saule atgriezusies, un atkal žēl braukt prom. Īsts zelta ļistopads (лiстопад — novembris ukraiņu val.). 11.26am dodos ceļā. Nākamā pietura — Kijiva, plkst. 5.21pm, tomēr nosebojam minūšu divdesmit. Metos uz galveno pastu, jo kārojas jauno ukraiņu marku ar kukaiņiem (Ļvivā nebija!). Kamēr tieku pastā, jau pāri sešiem, filatēlijas nodaļa ciet, bet darbiniece vēl uz vietas. Viņa nespēj pretoties rudzpuķzilu acu skatienam, un tieku pie desmit blokiem kāroto marku.
Tālāk ar metro uz staciju Харківська, no turienes — ar SkyBus uz KBP. Iznāk panervozēt, jo vairāki autobusi, no galvenās stacijas pārpildīti braukdami, nemaz neapstājas. Tad uzrodas taksists, kas savāc četrus pasažierus, un par autobusa biļetes cenu aizved mūs līdz lidostai. (Kopš 2018. gada decembra no Kijivas galvenās stacijas uz KBP braukā autobusam līdzīgs vilcieniņš.)
Drošības pārbaude ar nelapniem darbiniekiem, robežsargi un drīz vien esmu pie izejas uz lidmašīnu. Kāda pusotra stunda gaisā, un esmu RIX. Vēl stunda, un — Sarkandaugavā. Hmm, dīvaini, gājēju pāreja pāri dzelzceļam pie Gaujienas ielas pieturas nav apgaismota. Un arī ceļi starp namiem tumši, un retā logā plaiksnī vāra gaismiņa. Pusnakts tā kā par agru tādai elles tumsībai. Atskārstu, elektrība beigusies. Nākamajā rītā audits Kalvenē. Vienīgais, ko zinu, — uzņēmuma nosaukums, bet datora baterija pēc ceļojuma galīgi sausa. Un tīmeklis arī bez elektrības neiet. Uzrakstu Ģirtam, lai uzlādē savējo un ielādē tajā audita ziņojumu, ieslēdzu visas spuldzes un radio, un liekos uz auss, ko citu? Pudivos mani pamodina LR3 Klasika un spožas gaismas. Uzlieku lādēties visu, kas lādējams, un liekos atpakaļ migā. Krāšņs brauciens bijis. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru