R. Štrauss & Hence Leipcigas 🇩🇪 GewandHaus zālē

HENZE & RICHARD STRAUSS (GewandHausOrchester)

Antona Bruknera (1824-96) krūštēls

Štrausa simfoniskās poēmas spēlē itin bieži, un tas, ka Symphonia Domestica ne reizi nebiju dzirdējis, visdrīzāk varētu liecināt, ka citas ir interesantākas. Tā arī bija: pārāk bieži orķestris spēlēja tutti @ forte vai fortissimo. Bija, protams, ne mazums interesantu vietu, tomēr ne tā, ka elpa aizrautos. Ģildes orķestris šito varētu ņemt & zāģēt: i ne gailis pakaļ nedziedātu, ka greizi vai ne kopā iepūsts vai uzsists. Likt tādu spēlēt Gewandhaus orķestrim, manuprāt, ir tīša resursu šķērdēšana.
Toties otrs (pirmais) skaņdarbs programmā - Hansa Vernera Hences (Hans Werner Henze, 1926-2012) Tristāna prelūdija orķestrim, klavierēm & magnetofona lentei bija patiesi smalks. Un sarežģīts: tur vajagzēja kopāsākt & kopā beigt, un GewandHaus orķestris patiesi varēja parādīt, ka tas spēj nospēlēt (teju) visu. Skaņu ainavas ar tādiem akordiem, ka prastais klausītājs nekādi nespēj noteikt, kādi instrumenti kopā varētu tā skanēt. Tristāns? — Brīžiem it kā pavīdēja no orķestra skaņu auduma, taču nebūt ne tādā secībā kā operā. Klasīties bija aizraujoši, man ļoti atgādināja Santu Ratnieci. Vienīgi skaņdarba veidojums maķenīt dīvains: spēlē vai nu orķestris, vai klavieres, abi kopā — tikpat kā ne. Klaviermūzika man ne visai, un tās (īpaši mūsdienu) sarežģītības vērtējumam man varen dīvaina mēraukla - skan kā Fērniho (Brian Ferneyhough, 1943) vai vienkāršāk. Manuprāt, vakar (klavieru partija) tomēr līdz Fērniho bija patālu.

Par ēku: vecā GewandHaus ēku 1943—44. gada uzlidojumos bija sagrauta, tāpēc VDR laikā (1981) uzcēla jaunu; tā esot bijusi vienīgā Austrumvācijā jaunceltā koncertzāle, kas domāta īpaši simfoniskās mūzikas izpildīšanai (visas citas bijušas kultūras nami/pilis (Kulturpalast)). Ēka ir lielisks padomju (vai to var attiecināt uz VDR?) modernisma paraugs; no tuvākiem līdziniekiem nāk prātā Viļņas opera (1974) un Dailes teātris (1977) Rīgā: papilnam gaisa & gaismas, daudz kāpņu, stāvu & starpstāvu. Man ļoti, ļoti patika. Zāles plānojums - kā vīna dārzs: sēdvietu sektori kā terases kārtoti apkārt skatuvei/orķestra platformai; Berlīnes filarmonijas lielā zāle ir zināmākā tāda veida zāle.

Pirmajā (Hences) daļā sēdēju kora vietās (aiz orķestra), Rihardu Štrausu klausījos no pašas zāles augšas; šķita, ka akustikai ne vainas. Katrā līmenī pa vairākām bāra letēm, un starpbrīdī piecu minūšu laikā visi tikuši pie savām vīna glāzēm.