9.–13.jūnijs, Tušetija–Pankisi ieleja 🇬🇪

9.jūnijs, Lejasomalo–Dadikurta

Foto metadati teic, ka pulksten deviņos esmu devies apgaitā pa Lejasomalo. Silts, ☀ un pa retam mākonim pie debess. Pats ciems — nekas īpašs, ja nebūtu kalnu apkārt, varētu padomāt, ka kādā patrūcīgā Austrumeiropas vai Dienvideiropas valstī. Priežu audzītē — Tušetijas policijas ēka — vietējās arhitektūras tradīcijas mūsdienīgā interpretācijā: plakanu akmeņu krāvuma (stilizācija — akmeņu fasādes šķautne apstrādāta, sasaistei, protams izmantota java) sienas, līmētas koka kolonnas un sijas, panduss ļaudīm ar ierobežotu mobilitāti, trīs būvapjomi asimetriskiem divslīpu jumtiem. Visapkārt LED laternas ar mazītiņu ☀ bateriju pie katras. Ēka tik svaiga, ka tīmeklī neatradu neviena paša foto.

Puskilometru tālāk pamatīgākā priežu mežā Tušetijas Nacionālā parka administrācijas ēka līdzīgā stilistikā ar terasēm divos līmeņos. Maķenīt tālāk — paliela vienstāva ēka, uz kuras uzraksts Hostel. Ir arī tualetes, piknika vietas, skatu laukums uz Pirikiti Alazani ielejas kraujas. Plāksne vēstī, ka piķi ēkas tapšanā ieguldījušas 🇸🇪 un 🇨🇿 valdības un kāds pusducis fondu. Darbinieki no lielās zemes nav vēl ieradušies, lai gan pirmie tūristi jau klāt: jauns vācu pāris īrētā 4wd auto nakšņojuši pie ēkas un nu pošas prom.

Viesu namā paķeru mugursomu, atvados no Pātas un jaunās vācu dāmas (par viņas bagāžu vēl aizvien nav ziņu) un dodos uz Augšomalo; pa ceļam veikaliņā nopērku plāceni. Manuprāt, esmu pietiekami labi apgādāts piecu dienu pārgājienam: pusotra plāceņa, kilograms siera un puslitrs vīna. Galu galā, neesmu šurp izrīties braucis, bet gan takas un skatus baudīt.

Līdz Augšomalo (2100m) kāds pusotrs kilometrs/200m kāpuma; pats ciems izvietots lēzenā iedobē līdzās paugura virsotnei. Šeit maķenīt vairāk dzīvības nekā Lejasomalo, ēkās jaušams maķenīt vairāk senatnes, tomēr valda tāda pati vasarnieku būšanas sajūta. Paugura virsotnē — kādi četri vai pieci torņi = Keselo cietoksnis, tāds pats jaundarinājums kā piparkoku namiņš Rīgas Rātslaukumā: krievu laikā torņi sagruvuši, bet pirms kādiem septiņiem gadiem par kāda 🇳🇱 fonda naudu uzbūvēti no jauna. Pērn viens esot atkal sabrucis. Cietoksnis esot vīrišķa svētvieta, tomēr arī sievišķiem atļauts to apmeklēt, tomēr esot jākāpj pa citu taku (lasīju to vēlāk; pašā cietoksnī nekādu norāžu par dzimumu segregāciju gan nemanīju).

Uz Augšomalo putniņš atlidojis.
Šoferītis aizslēdzis durvis & aizgājis savās darīšanās.

Tālākais ceļš — uz Gheles pļavām (2300m, ~3km pa takām / 5km pa ceļu; skoti* no Lejasomalo turp braukuši ar taksometu (8km brauciens maksājot €20...25)), kur sākas taka pa Pirikiti grēdas kori. Pa labi (ziemeļu pusē) — Pirikiti ieleja ar Dartlo, Parsmu, Girevi un dažiem puspamestiem ciemiem, pa kreisi (dienvidu pusē) — Gomecari ieleja un Bočornas ciems, kurā visu cauru gadu mīt Iraklijs Khvedaguridze, vienīgais ārsts Tušetijā (dz. 1941.g.; National Geographic raxts par viņu). Taka labi iemīta, ne pārāk stāva, lai gan ir vietas, kur tā iet kalnup zigzagā. Kad vēlāk mājās iezīmēju gājumu kartē, biju pārsteigts, ka todien salasījies 1600m kāpuma. Ap 2900m augstumā taka teju līdzena un elpu aizraujoši skati uz visām pusēm; ziemeļos, aiz Pirikiti ielejas — Lielās Kaukāza grēdas sniegotas virsotnes. Vietām sniega lauki, bet sniegs ne dziļāks kā līdz potītēm, turklāt vēlā pēcpusdienā pagalam čagans un iešanu neapgrūtina. Augstākais punkts — Picilamta virsotne (2996m). Kādā vietā, kur ceļos nometies, fočēju sīku ziediņu, nez no kurienes uzrodas trīs jājēji: divi tūristi ar pavadoni. Viņiem, droši vien, bijis aizraujoši vērot manu ņemšanos. Biju nodomājis iet pa apzīmēto taku un uzkāpt vēl vienā — Makratelas — virsotnē (3092m; gājiens pašam šķiet daudz nozīmīgāks, ja sperts kaut solis augstāk par apaļu kilometra atzīmi) un tad kāpt lejup līdz Verkhovani vai Džvarboseli ciemam, tomēr skatos, ka tālāk iecerētā taka vienos sniegos. Negribas žurkstināties slapjās kurpītēs, tāpēc nogriežos pa citu taku (kura kartē nav zīmēta un kuru, visticamāk, ieminušas govis). Grēdas korē ganības ar sprīdi garu zālīti, bet ~2500m augstumā sākas baltu rododendru lauki. Cik tālu vien skats sniedzas. Ziedošie krūmi ne augstāki par manu celi un gaitu īpaši nelēnina. Safočēju pusmiljonu pašiņu rododendros (draugi zina, ka pašiņi baltos ziedos à la dullā Paulīne ir gustava kaislība, kas uz vecumdienām — neizbēgamiem baltiem ziediem tuvojoties — kļūst arvien spēcīgāka).

Rododendru lauki pie Dadikurtas (pretējās nogāzes vidū)

Pāta teicis, ka Vekhovani, droši vien, neviena nebūšot, bet Džvarboseli vienam viesu namam vajadzētu būt vaļā. Kādā brīdī redzu, ka kaut kur daudz zemāk kalnā kāpj divi zirdziņi — tad jau kādai cilvēcīgai būtnei ciemā vajadzētu būt.

Kartē esmu skatījies, ka taka (no kuras pirms brīža nogriezos) ved caur pamestam ciemam Dadikurta (დადიკურთა, 2280m), kuru reizēm vasaras izmantojot gani, un vienam tur šobrīd šeit vajadzētu būt. Kāpju caur rododendriem lejup, un tad kādas gravas pretējā nogāzē pamanu Dadikurtu. Takas vairs nekādas takas, bet drīzāk sliedes, ko trīs gotiņas, viena aiz otras iedamas, atstājušas, tomēr tieku līdz strautam gravas dibenā un 50m augšup nogāzē līdz ciemam. Maķenīt nātru.

Dadikurta: kādreiz šajā sieru vārījuši.
Vismaz metru caurmērā.

Kādreiz ducis namiņu bijis, tagad kādiem pieciem jumts vēl turas, divi nosacīti aprīkoti vasarošanai: atsperu gultiņas, matrači & segas. Vispirms ievācos vienā, kuram pat rūtis vietā un uz sijām zem akmens plākšņu jumta nostiepta polietilēna plēve. Nakšņošanai derēs, lai gan nav pārāk omulīgi. Tad aizeju izlūkot pašu augstāko: tas čoināks, vienīgais ar skārda jumtu, divstāvu. Apakšstāva istabiņa bez logiem, tajā divas stiepļu pinuma gultiņas, galds, taupības krāsniņa (& pat maķenīt malkas), šādi tādi trauki, pie plaukta piesprastas dažas 🇨🇿 pastkartes (laba doma, vajadzēs nēsāt līdzi pāris 🇱🇻 pastkaršu un atstāt kā pateicību par pajumti) un svētbildīte. Interesanti, vai nekristītus ļaužus tās arī sargā? Augšstāvam sava ieeja; tas sadalīts divās telpās: pirmajā pie sijām katli un bļodas siera vārīšanai, akmens pavards stūrī, uz galda — maiss ar sāli, kurš sagājis akmenī. Otrajā stieplēs pie sijas piekārts stiepļu pinuma gultas rāmis, uz tā — viss namiņa segu un matraču krājums, pārsegts ar polietilēna plēvi. Droši vien, pret žurkām. Divi mazītiņi lodziņi bez rūtim, turklāt svaigs gaiss ieplūst arī pa spraugām starp starp jumtu un sienu augšmalu. Bingo! — Kas var būt labāks par šo (guļvietu)?

Tūrista brokasts 2280m augstumā (7.46am)

Ūdens (=strauts) ~30m attālumā. Ieturu vakariņas: Telavi pirktais siers, plācenis & kristīts vīns. Siera gabalu staipu līdzi jau kādu nedēļu, un virskārtā pamazām fermentējas. Nāk atmiņā pirmsskolas laika bezrūpīgās vasaras Klapkalnciemā. Vecmāmiņa (taisnības labad — Bertiņa, bioloģiskas vecmāmiņas māsa) gatavoja knapsieriņus — konusus no sāļas biezpiena masas ar ķimenēm. Tad tos uz palodzes ☀ kaltēja. Nezin kāpē to garša atskrēja atmiņā.

No Dadikurtas līdz tuvākajam apdzīvotam ciemam nieka kilometrs, tomēr šurp nevelk pat runas sakari, nemaz nerunājot par datu pārraidi. (Patiesībā sakaru nav arī apdzīvotajos ciemos; adresāti foto saņems pēc trim dienām, kad būšu aizgājis līdz Pankisi ielejai. Kad rakstīju šo textu, kaut kur izlasīju, ka šovasar Tušetijā nobrukuši mobilie sakari un tīmeklis bijis pieejams tikai Omalo.) Visu mantību pakaru uz naglām sijās (lai peles netiek klāt). 8.40pm, ☀ nogurdināts gustavs šūpulī & atslēdzas bez ierastās 12s mētāšanās no vieniem sāniem uz otriem bezmiegā. Arlabunakti! Šodien 22km/1600m.

Foto metadati teic, ka no rīta pirmais foto 6.49am. Interesanti, kas tādā rīta agrumā uzrāvis augšā? Pa mazo lodziņu redzams zils debess bez neviena mākoņa. Kādu laiku vēl palieku šūpulī. Šī noteikti bija čoinākā nakts visā ceļojumā.

Pa sienas augšmalu pastaigājas žurciņa, bet, izdzirdusi, ka ēst būs tikai rīt, tā tūliņ pat pazūd. Pie sijas pakārtajai mugursomai grauzēji pa nakti nav tikuši klāt. 

Namiņa priekšā žākļots sprungulis pilda vannasistabas funkcijas: pie tā plaisots spogulis plastmasas ietvarā, aukliņā piesieta ķemme, konservu kārba sadurstītu dibenu un ziepju gabaliņu iekšā, roku mazgāšanas ierīce — apvērsta plastmasas pudele nogrieztu dibenu; ja korķi uzmanīgi paskrūvē vaļā, ūdens tek smalkā strūkliņā. Pēc trim dienām saņēmis manu bārdaino viepli, Edgars (Skrjabina 🐈 izklaidētājs) raxta, ka saplēstā spogulī lūkoties neesot uz labu. Ko nu vairs; lūkojies vai nelūkojies, tāpat visa dzīve pēcpusē.

გუსტავს no 🇱🇻 ar' pierakstījies viesu grāmatā
uz namiņa sienas.

Pie apakšstāva ieejas uz diviem bluķīšiem prāva akmens plāksne — galds; līdzās sols — dēlis sēdēšanai un akmens plāksnes atzveltnes vietā. Brokastīs tas pats, kas bija vakariņās, jo somā nekā cita nav. Izrādās, ka kafija palikusi Pātas viesu namā, tāpēc izpaliek atbildes uz eksistenciālu jautājumu — vārīt vai nevārīt — meklējumi. Ja šonakt būtu palicis kādā viesu mājā, būtu ticis pie siltām vakariņām, tomēr nakts šūpulī pilnīgi noteikti ir vismaz piecu vakariņu vērta.

Apkārt daudz pakavu, bet tos neņemšu: pietiks ar trim, kurus esmu atradis uz takām. Līdzās pirmā stāva durvīm uz sienas akmeņiem pierakstījušies (droši vien) tie, kuri namiņā nakšņojuši. Visi vārdi kartveļu valodā, un daudziem klāt vairāk par vienu gadskaitli. Nomazgāju traukus, atnesu no strauta svaigu ūdeni un uzpildu mazgāšanas ierīci, un pusdeviņos dodos ceļa.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

10.jūnijs, Dadikurta–Alaznistavi tūristu mītne

Līdz Verkhovani (ვერხოვანი) ciemam ~2km, pa ceļam taka trīsreiz šķērso strautu. Tur, kur skotiem* ūdens bijis līdz potītēm, man tas līdz ceļiem, tomēr atrodu akmeņus, pa kuriem tikt pāri, un neizaujos.

Kādreiz ciemā bijis vienīgais viesu nams Tušetijā, kurš ierīkots īstā tornī. Pāta stāstījis, ka saimnieks Anzors pirms vairākiem gadiem kļuvis par vārgu, lai viesu namu aprūpētu, bet bērniem un mazbērniem sava dzīve ārpus Tušetijas.

Ciemā kāds pusducis uzturētu ēku, tomēr līdz 10.jūnijam neviens šeit vēl nav ieradies. Vairāku namu terasēm kokā griezti rotājumi. Līdz torņa (kurā bijis viesu nams) ieejai jāpakāpjas pa kāpnītēm; aila pagalam zema, kādu pusotru metru augsta, durvis no bieziem tēstiem dēļiem — un nav slēgtas!

Torņa, kurā kādreiz bijis viesu nams, durvis.
Slēdzene nav paredzēta.

Pirmajā stāvā skārda izlietne un tupamtualete; ūdens gan atslēgts. Augšup ved šauras un stāvas kāpnes. Otrajā un trešajā stāvā aiz preskartona starpsienas pavisam mazi būcenīši ar divām dēļu lāviņām un mazu lodziņu bez rūts. Tā kā Verkhovani ~1900m augstumā un viesi uzņemti tikai vasarā, nekādas vainas. Ceturtajā (augšējā) stāvā de luxe guļamistaba — ar četriem lodziņiem uz visām debespusēm un elpu aizraujošu skatu. Pamatīga divguļama, kokgriezumiem rotāta gulta (nezin, kā tā pa šaurajām kāpnītēm augšā dabūta?) iekārta stieplēs; tajā matrači un segas. Uz grīdas nokaisīti graudi — droši vien, ar žurku indi. Kāpdams lejā, pamanu, ka skabūzīšiem otrajā un trešajā stāvā nav griestu,— līdzviesu darbības būtu kā uz delnas. ;) Sic transit gloria mundi. Esmu pārliecināts, ka tik eksotikskai nakstmītnei viesu netrūktu.

Tālāk ceļs ved pāri Tušeti Alazani upei, kura no kūstošiem sniegiem mutuļo duļķaina. Kādreiz pāri upei bijusi iekārta laipa, bet tā pirms vairākiem gadiem gājusi nebūtībā. Kā būtu gribējies pa to pāriet! Vairākos aprakstos teikts, ka Verkhovani varot sarunāt, lai kāds vietējais ar apvidnieku pa braslu pārved upei pāri, bet, pirmkārt, neviens vietējais vēl nav ieradies, un, otrkārt, neesmu pārliecināts, vai tik augstā ūdeni pat ar apvidnieku var tikt pāri.

Pāta teicis, ka ~2km tālāk, aiz nākamā ciema (Džvarboseli/ჯვარბოსელი) pirms pāris gadiem uzbūvēta laipa un tai vajadzētu būt vietā. Arī Džvarboseli šķiet kā izmiris, lai gan vakar redzētajajiem zirdziņiem vajadzētu būt bijušiem no šejienes. Laipa vietā: krastos no baļķēniem krusteniski sakrauti tādi kā grodi, uz tiem uzlikti divi stumbri, un virsū — dēļu klājs un margas. Šobrīd klīrenss līdz ūdens virsmai kāds metrs. Vieda konstrukcija — to aizskalos tikai pamatīgos palos.
Otrā krastā — svaigi uzbūvēts kempings: nojumes ar galdiem un soliem, tualetes, kamīni, akmens plātņu celiņi. Netālu tornis bez jumta, jau sācis brukt; viena siena izgāzusi pamatīgu vēderu. Pāris gadu, un būs tikai akmeņu kaudze.

Līdz šejienei no Omalo var atbraukt ar auto (~20km), bet mans ceļš uz otru pusi, uz Koklatas (კოკლათა, 2100m) ciemu. Divi tūristi zirgos. Ceļa malā viesu namiņš, kurā ļauži. Labprāt tiktu pie maconi, bet viņiem neesot. No piedāvātās kafijas atsakos, jo nezinu, cik laika vajadzēs 20km gājumam līdz tūristu namiņam, un negribu kavēties. Koklata ir kādu 20 ēku puduris; uz ceļa riepu nospiedumi: tātad šogad kāds te ir braucis, tomēr pašā ciemā nevienas dzīvas dvēseles. Vairums ēku nav aizslēgtas, un viss vasarošanas posts kā uz delnas: bojājumi ēkās laboti ar skārda loksnēm, mēbeles — tādas, kas pamatdzīvesvietā vairs neder, tomēr ārā mest žēl, vairāki sarūsējuši krievu laika auto. Vienīgais, kas vieš cerību,— paprāva iesākta karkasa ēka; droši vien, top tūristu mītne.

Gandrīz Džordžija O'Kīfa (Georgia O'Keeffe)

Tālāk 15km pa nogāzi augstumā no 2000m līdz 2300m bez lieliem kāpumiem un kritumiem, 2/3 pa mežu, 1/3 pa atklātām vietām. Ceļā vairāki strauti, viens paprāvāks; tajā ūdens varētu būt man tā līdz viduklim, par brišanu nav ko domāt, bet tad atrodu krastā kādu metru virs ūdens plakanu akmeni. Pārmetu pāri strautam mugursomu, tad uz plakanā akmens ieskrienos, lecu, cik jaudas, un piezemējos pie paša otra krasta ūdenī līdz puslielam. Bingo!

~5km pirms tūristu namiņa taka noiet līdz pašai upei, priekšā — govju ganāmpulks: saprotu, ka esmu pie Alaznistavi siernīcas. Kopā ar govīm, protams, suņi: vienam viss vienalga, bet otrs, šķiet, labprāt ierādītu man īsto vietu. Kā par nelaimi, ganībās ne sprunguļu, ne akmeņu. Vispirms mēģinu sasaukt ganus, bet tas bezcerīgi. Tad apmetu kārtīgu loku ap ganāmpulku, neizlaizdams suni no acīm. Govis ieinteresētas vēro sagādāto uzvedumu un slēdz derības, kā tas beigsies. Beidzas neizšķirti: esmu ticis ganāmpulkam garām, savukārt suns jūtas pastrādājis un govslopus nosargājis.

Siernīca — pamatīga mūra ēka ar nojumi upes krastā. Biju lasījis, ka viņi ļoti mielojot ceļiniekus. Tā arī ir: kafija, siers, krējums, medus, uz ugunskura cepta maizīte, ļoti garda. Divu jauni džeki, no kuriem viens jēdzīgi runā angļu valodā, viens ~mana vecuma tēvocis & 50 govju. Vaicā, vai neesmu redzējis trīs buļļus, kurus viņi palaiduši ganīties atsevišķi augstāk nogāzē. Es viņiem: vai tās tiešam lāča pēdas, ko redzēju uz takas (visai svaigas, jo beidzamais lietus bijis ne senāk kā pirms diennakts). Jā, jā, lāči klaiņojot apkārt, bet šogad šiem neražas gads: aitu nebūšot, un govīm šie neiedrošinoties klupt virsū.

Gani ieradušies 2.jūnijā; šodien 10.jūnijs, un gustavs — pirmais tūrists šogad. 🏆 Piedāvā palikt pa nakti, tomēr atsaku, jo tajā brīdi man prātā vēl doma par nepaveicamo nākamajā dienā, un lieki 5km padarītu neiespējamu to, kas tāpat ir neiespējams. Iedod līdzi sērkokus & skaliņus iekuram. Promiedams pamanu, ka pie ēkas plāksne, ka par siernīca 🇪🇺 naudu celta (sākta 2015.g., pabeigta 2019.g.). Ir ☀ baterijas un ūdens sildītājs.

Galīgi nepareizs (=draudzīgs) ganu suns

Uzreiz aiz siernīcas — tiltiņš un ganu apmetne ar pilnīgi nepiedienīgu (ne)ganu suni.

Kartē zīmēts, ka nākamos 5km — līdz tūristu namiņam — taka pa ielejas dibenu, bet patiesība kūstošo sniegu barotā upe līkumo kā piedzērājusies, un tur, kur tā iegrauzusies krastā, turklāt izveidojies kāds noslīdenis, nākas rāpties pat kādus 50m augstu nogāzē. 5km aizņem teju 2h. Šodien 24km/1000m.

Nakti pārlaižu Tušetijas Nacionālā parka tūristu apmetnē (2150m). Pilnīgas nekurienes vidū — 20km pa kalnu takām no tuvākā ciema, kurp var nokļūt ar auto.

Apmetnē divistabu namiņš pakešu logiem & durvīm; katrā istabā trīs divstāvu gultiņas. Līdzās nojume ar soliem un galdiem, kā arī tupamtualete ar skalojamo kasti un izlietne ar krānu, pa kuru gan nekas netek. Apkārt žogs — droši vien, aitu un tūristu segregācijai.

Ierodos līdz ar krēslu & mēģinu sakurt 🔥 no malkas paliekām (škiet, ka kāds izmantojis solu un mieta žogus ne gluži paredzētajam nolūkam), bet nekas neiznāk. Gultiņas — plikas koka lāviņas (Lagedokhi Nacionālajā parkā gan bija matrači!), tāpē izvēle: vai nu pastūķēt pledu zem sevis un salt, vai klāt sev pāri & spaidīt sānus. Vajadzēja tomēr palikt siernīcā. Tur pat silta duša būtu bijusi. Šodien 24km/1000m.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

11.jūnijs, Alaznistavi tūristu mītne–Masaras ganu apmetne

Rīts pienāk ar ☔ arī namiņa iekšienē, jo jumts maķenīt tek. Daudz ne, turklāt es apakšējā lāviņā. Gulēšana uz zaķa: auksti un spiež sānus. Trakoti negribas celties; vēl jo mazāk, vērojot lietu aiz loga. Gājiena vidus: līdz civilizācijai divu dienu gājums, vienalga, uz priekšu vai atpakaļ. Beidzot ☔ tomēr mitējas un dodos ceļā — ap pusdesmitiem. 

Gabaliņu aiz namiņa — ganu apmetne & četri suņi. Īsti nikns tikai viens. Pieredze māca: ja pie rokas nav koka, jāceļ akmeņi & jālidina šo virzienā. Arī šis to labi saprot & atstājas.

Upe, kas 20km lejāk pie Verkhovani mutuļo dubļainus ūdeņus, šeit pat ne līdz celim un vieglītēm pārbrienama, pie krastā atrasta sprunguļa turoties. Drošības dēļ tālruni gan ielieku Antras dāvātā ūdensnecaurlaidīgā apvalkā. Pēc aukstās nakts esmu saģērbies daudz par biezu iešanai: divas jakas, pusgaras skriešanas bixes; ticis līdz vietai, kur taka dodas kalnup, pārģērbjos ierastās iešanas drānās: t-kreklā & īsbixēs.

Pirmais kāpums — apmēram 600m, no 2200m līdz 2800m, pa ganībām. Govis iemīdījušas līdzteku taku kūli, tomēr vajadzīgais virziens noprotams. Ap 2600m augstumā (ziemeļu nogāze) pirmie sniega lauki; kādā vietā taka zem sniega iet kalnup pārāk stāvu, tāpēc meklēju lēzenākas vietas. Grēdas korei uzgūlis mākonis, un, kad esmu ticis augšā, virzieni pavisam sajukuši. Iekšējā balss ne visai pārliecinoši kaut ko saka, tomēr izvelku tālruni (tā kā piecu dienu laikā uzlādes iespēju nav un būs jāiztiek ar diviem ārējiem akumulatoriem (10 000 mAh + 4 000 mAh), tālruni izmantoju tikai fočēšanai) un ieslēdzu WalkMe lietotni. Karte ielādēta lietotnes atmiņā, un zils punkts rāda manu atrašanās vietu arī tad, kad tālrunis lidojuma režīmā. Izrādās, iekšējā balss bijusi galīgi garām: Sakorne pāreja (2835m) teju pretējā virzienā. Pāreja kāda puskilometra attālumā, tajā stabiņš ar virzienu norādēm un redzama taka, pa kuru jādodas lejup (700m: no 2800m līdz 2100m).

Hommage à Novalis

Taka visai stāva; sākumā vairāki noslīdeņi, kuriem izdodas tikt pāri bez lielas rāpšanās. Vairākās vietās kādreiz bijušas ganu apmetnes, un tur augājs pavisam citāds nekā kalnu ganībās: suņuburkšķi un mārrutki teju man līdz jostasvietai. Gājiens lejup grūtāks nekā augšup.

Beidzot tieku līdz vienkārši Alazani upei (citas upes Tušetija kaut kādas Alazani: Tušeti Alazani, Pirikiti Alazani..). Vietā, kur uz klintīm zilbalta bulta un skoti* briduši pāri, tagad nav ko domāt tikt pāri: upe samērā šaura, toties krāc putodama balta; dziļumu sarežģīti novērtēt, domāju, ka būtu man līdz krūtīm. Noņemu mugursomu un dodos lejup pa straumi rekognoscēšanas misijā. Bingo: aiz līkuma, kādus 200m lejāk pāri upei saledojuša sniega arka! Teku atpakaļ, ņemu mugursomu un eju pāri. Sākumā mazliet baisi, bet saledojušais sniegs vismaz metru biezs un būtu izturējis pat vieglo auto. Droši vien, kāda lavīniņa šajā vietā nošļūkusi pa nogāzi. Ja Sniega māte ziemu nebūtu centusēs & Saules meitas pavasari slinkojušas, gustavs kādas divas nedēļas sēdētu strauta malā, sūkātu ķepu & gaidītu, kamēr ūdens nokrītas. ;)

Tikko esmu sācis ceļu augšup (800m: no 2100m līdz 2900m), kad uznāk stiprs, pavisam neilgs lietus. Paspēju vien uzvilkt apmetni un nostāties zem koka, kad lietus jau cauri. Taka tikpat stāva kā tā, pa kuru kāpu lejup; ~2500m augstumā strauta gravā atkal sniegs, arī šis labu labais tilts. Sniega kļūst aizvien vairāk un vairāk.

Kad plānoju ceļojumu, nevarēju izšķirties, vai ņemt līdzi telti; manējā pavisam maziņa un viegliņa, tomēr tai gan masa, gan tilpums. Turklāt tā būtu vajadzīga tikai divām naktīm (patiesībā — vienai, jo sniega dēļ no Tušetijas uz Hevsuretiju nekādi nebija iespējams aiziet). Aplēsu, ka no Alaznistavi tūristu namiņa līdz Tbatanai varētu aiziet vienā dienā, tāpēc nolēmu telti līdzi neņemt. Ha, 29km/2000m vienā dienā — nekas cits kā gaisa pils (wishful thinking); arī divās dienās tā nebija nekāda joka lieta: 7+9h.

Pulkstenis ap 4pm, un atkal uznāk lietus, turklāt kalnā arī vējš. Zinu, ka kaut kur tuvumā ganu vasaras apmetne (kur ganu suņi nebija skotus* trīs stundas no telts ārā laiduši), bet ejot nebiju to aiz paugura pamanījis. Kad sākas ☔, paraugos atpakaļ & kāda kilometra attālumā apmetni (lopu izmīņātu laukumu & kaut ko zilu) ieraugu. Izrādās, ka šitie gani no slinko mājām: sakrāvuši ceļa augstuma sieniņu no plakaniem akmeņiem un dažiem stāvus nostiprinātiem sprunguļiem pārstiepuši pāri zilu stikla šķiedras audumu un polietilēna plēves gabalus. Audumu un plēvi vējš pavasarī (vai rudenī) norāvis; tie mētājas līdzās. Pārstiepju audumu pāri pusei sienas ieskauta laukuma (2,5m×2,5m), dažus plēves gabalus salocītus paklāju apakšā, ar dažiem apsedzos (virs guļammaisa & pleda) & liekos uz auss. Kamēr rosos, ☔, par laimi, mitējas: nopietnu gāzienu mana konstrukcija nebūtu izturējusi. Naktī lielākās neērtības nesagādā ne cietais pamats un ne aukstums, bet gan tas, ka vieta maķenīt ieslīpa, visu laiku slīdu lejup, kājas atdūras akmeņu valnītī & nav iztaisnojamas. 😬 Šodien nieka 13km/1600m (septiņās stundās!).

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

12.jūnijs, Masaras ganu apmetne–Tbatana

Kaut nāves miegā man vaj'dzētu mikt,

Šai pilī kalnā, šai pilī kalnā gribu es tikt.

(Plūdons, pēc atmiņas),

Plīst vai lūst, bet šodien jāpieveic sniegotā nogāze, kuras dēļ nācās griezties atpakaļ 4.jūnijā, jo citādi vizieris no KUT 🇬🇪 uz RIX 🇱🇻 lidos bez manis.

Nakstmītne zem zilā auduma gabala (2600m)

 No rīta pusmiegā dzirdu aitu zvaniņus. Tā tik vēl trūka, jo aitām allaž līdzi ganu suņi, un ar tiem joki mazi. Tomēr ne: tās tikai Karpatu aitas (modinātāja signāls) ieradušās mani modināt. 😃 Jūtu, ka kļuvis vai karsti: pabāžu degunu no zilā auduma apakšas — ☀ jau lielā gabalā, pie debesīm neviena mākoņa.

Ganu apmetņu apkartnē pabaisa cūcība: visu, kas lieks, atstāj kalnā. Burkas, konservu kārbas, plēves gabali, veci gumijnieki, dažāds iepakojums, kas nesadalās.. Un augājs citāds nekā kalnu pļavās — kaut kas līdzīgs tēvijas kūtspakaļām. Šajā vietā 2600m augstumā (augstākā naktsmītne ceļojumā) apkārt apmetnei bija tikai nomīņāta zeme, nekas vēl nebija izaudzis.

Ap deviņiem dodos prom; pusi ceļa taka 2800...3000m augstumā, un tur vēl daudz sniega. Vietās, kur sniega lauki puslīdz līmeniski, var droši soļot: ne slīd, ne iebrūk, bet slīpas vietas īsts pārbaudījums. (Mājās pārbraucis, atskārtu, ka pie apaviem stiprināmi dzelkšņi būtu diezgan līdzējuši.) No ganu apmetnes esmu paņēmis sprunguli atspaidam. Lai apietu sniegotas vietas, reizēm nolaižos no takas pat kādus 200m. Un rāpjos 200m atpakaļ pa nogāzi, kur staigājušas tikai 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑 & 🐄🐂 (?). Nudien, nezinu, cik pa visu dienu sakāpelēju. Wikiloc teic 400m; domju, ka bija vismaz divtik. Neizmantoju maršruta ieraksta funkciju tālrunī, jo tā pamatīgi tērē akumulatora lādiņu, bet gājumu zīmēju datorā vēlāk ar roku — pa taku, kura lielākoties bija kaut kur zem sniega. Kādā sniega laukā vientuļa keda. Sniega cilvēks pazaudējis?

Un tad (ap 1pm) arī liktenīgā nogāze, visstāvākā no visām; sniega šķiet nedaudz, tomēr tas palicis 5...10m platās vagās, kuras ☀ apspīd mazāk. Ja kādā izslīdētu, iznāktu pārsimt metru garš slīdkalniņš. Ar vēju gar ausīm, taču bez apdraudējuma dzīvībai. Lai tiktu sniega joslām pāri, ar sprunguli izcērtu sniegā pakāpienu vienai pēdai, tad otrai utt., līdz esmu pāri. Par laimi, tādu vietu nav daudz — tikai kādas četras vai piecas. Beidzamo daļu pieveicu pa klinšainu korīti, kur sniega nav nemaz. Vietā, līdz kurai tiku 4.jūnijā, iespraužu brīnumsprunguli sniegā un sarīkoju fotosesiju ar mežonīgām dejām. Atlikuši ~10km/1km krituma līdz ganu namiņam, kurā jau esmu nakšņojis.

Man — pa kreisi.

Kādā vietā lejāk nogāzē redzu ganu, daudz aitu & piecus zirgus; gans māj & kāpj augšup. Izrādās, namiņa īpašnieks. Viņš todien uzradās rītā, kad biju viņa īpašumā pārnakšņojis, un vēlīgi teica: Отдыхай, отдыхай! Vaicāju, vai drīkstu vēlreiz pārnakšņot, un viņš laipni atļauj. Tagad tur esot brāļa vai māsas dēls ar lopiem, un man tikšot piens. Un kodina, ka vienam kalnos vazāties neesot labi. Apsvērumus, ka bēres tikpat labi var sarīkot ar piepūšamu vīrieti zārkā, paturu pie sevis.

Beidzamie 3km — pa līdzenu akmeņainu ceļu diezgan bezfilmā. Brāļa vai māsas dēls ar saimi, lopiem & cāļiem, izrādās, citā namiņā turpat līdzās: nepavisam ne tik foršā kā manējais. Šie tikai kartveļu (vai čečenu?) valodā runā; skaidroju (krieviski), ka saimnieks atļāvis pārnakšņot, un šie prom nedzen. Tieku arī pie piena; naudiņu atraida. Pēc visas dienas ☀ atkal viegls drebulis. Pārģērbjos & liekos gultā. Šeit pat brīžiem mobilais tīmeklis pieejams, beidzot aiziet ziņas un foto, kurus trīs dienas esmu sūtījis draugiem, bet neviens, škiet, manu atbūtni nav pamanījis. Šodien 16km/400m.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

13.jūnijs, Tbatana–Dzibakhevi

Šodien jātiek līdz Tbilisi (biju iecerējis, ka tikšu galā dienu agrāk un palikšu nakti Telavi), tāpēc ceļos ar pirmajiem (kaimiņu) gaiļiem un pusseptiņos dodos uz Džokolo (10km), no kurienes mikriņi uz Ahmetu un Telavi. Esmu diezgan šļaugans, bet ceļs lejup (no 1950m līdz 750m; esot bijis arī 36m kāpuma) pārāk daudz pūļu neprasa. Beidzami dzelteni rododendri. Šodien riktīgi karsts, turklāt mitrs — kā turku pirtī. Tieku līdz Pankisi ielejas galvenajam ceļam ~2,5h, pirmais auto piestāj un aizved 5km līdz Džokolo ciemam.

Beidzamie rododendri

Beidzamo pārtiku apēdu vakar; kārojas salda: mazītiņā veikaliņā nopērku burbuļūdeni, banānus un šokolādītes ar pildījumu un tur pat veikaliņa priekšā ņemos tiesāt. Pārģērbjos un pāraujos — svētlaime. Kalnu kurpītes savu nokalpojušas un paliek Džokolo. Īpašniece teic, ka pēc divām stundām būšot mikriņš uz Tbilisi. Un apsēžas līdzās izklaidēt mani ar sarunām.

Šķiet, ka iepriekš rakstīju, ka 19.gadsimtā Pankisi ielejā apmetušies čečeni, un tāpēc šī vieta atšķiras no pārējās Sakartvelo. Nevienu sievieti hidžābā, šķiet, neredzēju, bet galvas apsegtas bija visām. Tīmeklī uzgāju kādu ne pārāk senu video, kur vietējie iedzīvotāji protestē pret hidrospēkstacijas būvi ielejā: policiju ar akmeņiem apmētā arī večiņas un bērneļi.

Kurpītes savu nokalpojušas; palika Džokolo 🇬🇪

Pēkšņi veikaliņa priekšā apstājas melns apvidnieks, izkāpj divi bārdaini jaunieši un vaicā, vai runāju krieviski. Viņu ciemā nedrīkstot valkāt īsbikses. Saku, ka man citu nemaz nav (skaidra lieta — jūnijā uz Sakartvelo kažokā nebrauc). Jaunieši teic, lai kāpjot viņu auto. Droši vien, būtu aizveduši 15km līdz Akhmetai, bet tieši tajā brīdī pretī brauc mikriņš, un jaunieši teic, lai kāpju ārā un gaidu to. Pēc pāris minūtēm brauc cits mikriņš, un visai drīz esmu Akhmetā — pilsētiņā, kas rajona centrs. Ceļā ievēroju, ka Pankisi ielejā pat mazi puisīši garās biksēs. Akhmetas autoostā teic, ka mikriņš uz Tbilisi pēc stundas. Lieliski! Atstāju mugursomu autoostā, ieēdu lobiani un sapērkos zemenes, aprikozes un maconi ceļam uz Tbilisi.

Uz Tbilisi (ი=i)!

Līdz Tbilisi 114km/2,5h. Izlūdzos šoferītim atļauju sēdēt viņam līdzās. Lielākā daļa ceļa pa dižskabāržu mežu klātiem pakalniem augstumā līdz 1000m. Pēc Tušetijas un sniegiem šķiet diezgan pliekani. Šoferītis lieliski runā krieviski (šķiet, vienīgais kartvelis, kuru esmu dzirdējis lietojam pieklājības formu jūs krievu valodā) un nezin kāpēc nevar ciest Saakašvili. Viņam sāp mugura, tāpēc palīdzu iecelt un izcelt citu pasažieru bagāžu.

Tbilisi apmetos tajā pašā viesu namā, kurā nakšņoju pirmo nakti. Pilnīgs plīsiens, horizontāli vien velk. Aizvelkos vienīgi līdz tuvējam Spar-am un nopērku 🍅🍅 salātiem.

 3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

Ārējas saites

Skotu* video un maršruta apraxts

Nākamais texts: 14.&15.jūnijs, Tbilisi–Kutaisi–Rīga (& pārdomas par Tušetiju ) 🇬🇪 🇱🇻

8.jūnijs, Omalo–Diklo 🇬🇪

Kad posos ceļojumam, plāns bija apmēram tāds: ierasties Tušetijā kājām no Pankisi ielejas, palikt tur, cik laiks ļauj, un doties kājām uz Hevsuretiju. Neveiksmīgais mēģinājums nākt no Pankisi aizņēma trīs dienas, un tagad iznāk, ka Tušetijai varu veltīt tikai vienu, un pēc tam lūkot aiziet uz Pankisi,

Šis nebija vienīgais Omalo zirdziņš,
kurš vēlējās ar mani draudzēties.

cerot, ka nedēļas laikā sniegs kritiskajā posmā būs pakusis.

Šodien jāizvēlas, uz kuru no lielākajiem Tušetijas ciemiem — Diklo (დიკლო) vai Dartlo (დართლო) — doties. Pāta iesaka Diklo. Tā arī darīšu, jo Dartlo varēšu aplūkot rīt pa gabalu. Nestaidzīgi padzeru kafiju un patērgāju ar Pātu un jaunu vācu dāmu, kura cēlusies no Veimāras, bet tagad dzīvo Hamburgā. Ar Pātu viņa sarunājas krieviski (no Austrum🇩🇪), ar mani — angliski. Noteikti zina, kas Latvija un par mūsu mīlestību uz krieviem. (Interesanti, kā viņa vāciski — Platt vai Hoch?) KLM pamanījies nozūmēt viņas mugursomu (lidojiet, lidojiet ar reģistrētu bagāžu caur AMS 🇳🇱!), un tagad Pāta zvana uz TBS 🇬🇪 un cenšas noskaidrot, vai soma atradusies. Šķiet, ka ziņas nav iepriecinošas. Vaicāju, vai īsbikses un jēzenes viss, kas viņai no drānām & apaviem. Nē, tik traki neesot. Stulbi: atbraukt uz pasaules otru malu un kaut kādu dunduku dēļ zaudēt laiku, kas bijis paredzēts kalniem. Es jau būtu visas vietējās lāstu licējas apskrējis un pāris vēstuļbumbu aizsūtījis, bet viņa tik elpo dziļi & smaida. Reiz jau bijusi Tušetijā: atnākusi (kopā ar ceļabiedriem) no Hevsuretijas pāri Atsuntas pārejai (3431m).

Maķenīt pirms desmitiem dodos ceļā. Līdzās Lejasomalo ciemam plašas pļavas, kurās pilnīgi noteikti pietiktu vietas lidlauciņam; varētu ierasties in style kā Mestijā. Vairākas elektrolīnijas, kuras sākas un beidzas klajā laukā un kurās strāva nekad nav plūdusi. Nogāzes malā — nepabeigta dzelzbetona divstāvu ēka, modernistiskos ornamentos izkrāšļota. (Vakarā Pāta pastāstīs, ka senos laikos bijis iecerēts trosu ceļš pāri ielejai no Omalo uz Šenako.) Vairāki zirdziņi, kuri vēlas draudzēties. Pātam arī zirdziņš esot, kaut kur ganoties; kad savajadzēšoties, iešot meklēt.

Tālāk pa zemes ceļu 200m lejup līdz (Pirikiti) Alazani upītei, kura tobrīd mutuļo duļķaina no kūstošo sniegu ūdeņiem, un 300m kalnup otrā krastā. Apkārt priežu meži; sajūta kā tēvijā, tikai maķenīt kalnaināks. Tušetijā visas upes sauc Alazani nolūkā jaukt iespējamiem iebrucējiem prātu — to pastāstīja kāds no vedējiem Pankisi ielejā. Otrs vārds (pirms Alazani) — ielejas nosaukums — ir mūslaikos pievienots.

Pirms Šenako ciema pļavā kādi divi desmitu akmens plākšnu stāvus, augstumā apmēram līdz puscelim. Dažās kaut kas tā kā ar naglu iegravēts, citas pilnīgi gludas. Pēc gadskaitļiem noprotu, ka kapiņi — paši foršākie, ko esmu redzējis: bez klinteņu žodziņiem, leduspuķem un grābstīšanas skujiņā; kopšana pilnībā govju un aitu ziņā.

Kapakmens Šenako kapiņos;
septiņu kredītkaršu augstumā

Nākamajā paugurā — Šenako (შენაქო) ciems: kādi trīs desmiti no plakaniem akmeņiem krautu divstāvu ēku; gandrīz visām otrajā stāvā kokgriezumiem daiļota galerija. Dīvaina sajūta visā Tušetijā: kā blāvojošā sveces liesmā mirkli pirms dzišanas skatoties. Daudz pamestu ciemu; vēl vairāk tādu, kuros nedaudz ļaužu ierodas uz pāris vasaras mēnešiem (un 8.jūnijā vēl nebija klāt). Nezinu, kādi zelta kalni būtu jaiegulda, lai pa īstam atgrieztu šurp dzīvību; biezajai Šveicei varbūt būtu pa kabatai. Izstaigāju līkloču ejas starp namiem: pāris namos dzīvība, pārējie gaida saimnieku ierašanos; neesmu pārliecināts, ka visi sagaidīs.

Paugura virsotnē ciema malā — sv. Trijādības (Jura?) baznīca (1843); viens no diviem kristiešu dievnamiem Tušetijā. Plašak par tušu garīgo dzīvi — beidzamajā ierakstā par šo ceļojumu (14.&15.jūnijs).

Pie baznīcas — divi lepni jūdu tautas dēli, viens ar tibeteiku un peisakiem, otrs — maķenīt uz cilvēku pusi. Viens lidina kvadrakopterīti, otrs iegrimis tālrunī. Viņi ieradās vakar (ar 4wd busiņu, kuru redzēju pirms pārplūdušā ceļa posma), pēcpusdienā, droši vien, palodāja pa Augšomalo, pārnakšņoja Pātas viesu namā, šorīt iekrāva savus milzīgos koferus tajā pašā busiņā un caur Šenako devās atpakaļ uz Kahetiju. Vareni — Tušetija in a nutshell: divās pusdienās un vienā naktī .

Pāta brīdinājis, ka starp Šenako & Diklo, iespējams, būšot aitas. Un suņi. Pamatskolas latenes učenes pārāk dziļi ieurbušas manī Birkerta latvju ētikas ideālus (Laba mana māmuliņa, / Labi mani mācījuse..), tāpē ceļā uz atskārsmi, ka pret ganu asinssuņiem spēriens ir trešais labākais līdzeklis aiz akmens un sprunguļa, nākas pārvarēt iekšēju pretestību. Pirmais suns (Svanetijas suņi neskaitās, tie viens par otru mīļāki), vēl neesmu apguvis pretdarbības algoritmus, bet, par laimi, gans turpat un kustoni savāc.

Maķenīt tālāk ceļarādītājs vēstī, ka Diklo var nokļūt gan pa ceļu (3km), gan taku (4,7km). Izvēlos, protams, taku. Sākumā līdztekus takai strauts, tad tas ieplūst betonētā baseinā un turpina ceļu, iedzīts čuguna caurulē. Kau'kas dīvains! Pēc gabaliņa caurule nogriežas lejup pa nogāzi, un vēl pēc gabaliņa — transformators. Dūcošs! Atceros lasījis, ka Šenako — vienīgais ciems, kuram sava hidroelektrostacijiņa; pārējos iztiek ar ☀ baterijām. Taka iet traversā pa stāvu mežotu nogāzi, skati — elpu aizraujoši. Kādā apšu jaunaudzē ēnā tikko plaukušu gaiļpiešu lauks (8.jūnijā!). Citā vietā uz klints sildās pavisam maziņš odžu bērns; sajutis mani, izmisīgi cenšas pazust zālēs.

Vairākās vietās pļavas — vienās gundegās (vismaz līdz nākamajam braucienam šurp pirmais, kas nāks atmiņā, iedomājoties Tušetiju, būs dzeltenas pļavas). Es — pirmais gājējs šogad,

Ranunculus/ბაია (Latvijā augot 17 sugu gundegas)

arī lopi vēl nav bijuši, tāpē taka vēl nav iestaigāta, bet tad pamanu, ka tā tur, kur visdzeltenākais,— iespējams, staigātāji līdz izplatīties gundegu sēklām, tāpē takas malā ziedu vairāk nekā citur.

Taka iziet ganībās pie Diklo ciema kapsētas. Šī nav tik forša kā iepriekšējā: pāris no caurulēm metinātu muļķīgu žodziņu un krustu nolupušu krāsu. Pats ciems — nu tā: līdzenā vietā, neviena torņa, vismaz puse ēku pamestas un pamazām brūk, pārējās papildinātas ar nejēdzīgām konstrucijām no nomaļiem — piebūvēm, lodžijām utt. Īstais (vecais) Diklo ciems atradies 2,5km no pašreizējās vietas, bet 1837.gadā iebrucēji no Dagestānas to nopostījuši (mūdienās Sakartvelo–Dagestānas/Krievzemes robeža kādus 3...4km no vecā Diklo ciema).

No rīta kurpītes bija tumšzaļas.

Paša ciema nomalē vienstāva namiņā dzīvo visu cauru gadu mitinās ~80 gadu veca večiņa vārdā Mašo Bebo (მაშო ბებო, vecmāmuļa Mašo). Patiesībā nav tik traki, cik izklausās: ~200m attālumā no vecmāmuļas namiņa ir robežsargu postenis, kurš darbojas arī ziemā (interesanti, no kā viņi sargā robežu daudz metru dziļā sniegā; droši vien, spēlē kārtis, un paspēlējušajam jāiet skaldīt vecmāmuļai malka). Iegriežos pie Bebo, jo Pāta teicis, ka no viņas varētu iegūt dziju; biju sacerējies, ka tikšu pie nekrāsotas pašvērptas. Bebo sēž terasē un ada (saitē augstāk daži foto ar viņas adījumiem; manuprāt, ir pamatīgas iespējas izaugsmei, ja pasteigsies). Rādu tālrunī vārda dzija tulkojumu (ნართი), bet šķiet, ka večiņa nesaprot, ko vēlos. Tomēr tas nav no svara: viņas dzija nav pašvērpta, bet gan rūpnieciski ražots vilnas & kokvilnas jaukums drūmās krāsās; dažiem pavedieniem pievienota vēl smalka metāla dzīsliņa. Nē, paldies, iztikšu bez tādas.

Tālāk ceļš uz veco Diklo (cietokšņa drupām). Pie staba ceļa malā piesprausta lapiņa vēstī, ka tālāk — pierobežas zona un jāiet pieteikties robežsargiem. Procedūra zināma no Lagodekhi nacionālā parka; saku, ka personības apliecību savākšu atceļā, robežsargi parāda taku nogāzē, pa kuru apiet aitu fermu un iedod kārti apkaltu galu, ar kuru atkauties no suņiem.

🇬🇪 karogs pie robežsargu telts;
sniegotās virsotnes — Dagestāna/Krievzeme

Taka labi iemīta, turklāt ceļu norāda Sakartvelo karogs; fermas suņi mani nepamana. Izrādās, ka karogs nevis cietoksnī, bet pie robežsargu telts kraujas malā, no kurienes viņi, iespējams, binoklī vēro Krievzemes robežu. Turpat līdzās viena no daudzajām tušu svētvietām (kad skatījos kartē, biju nesaparašanā ar daudzajiem shrine, kam, manuprāt, būtu jābūt dievnamiem) — plakanu akmeņu krāvums plīts lielumā ar iedobumu (tādu kā cepeškrāsni ;) ) ziedokļiem: svecītēm, dzīvnieku kauliem, monētām..

Cietoksnis kādu puskilometru tālāk pavisam šauras gēdas galā; vieta izvēlēta patiesi prasmīgi, jo vienīgā piekļuve — pa šaurās un klinšainās grēdas kori, kur iebrucēji apmētājami un apšaudāmi visiem pieejamiem ieročiem. Dažas torņu sienas un arkas saglabājušās. Iespaidīgi!

Dzirdu, ka mani sauc,— nezin kāpēc atbraukuši robežsargi. Cietoksni apskatījis, nokāpju pie viņiem: izrādās, pie viņiem braucot kaut kāda priekšniecība, tāpēc viņi izrakstījuši caurlaidi un atveduši, lai viss būtu pēc priekšrakstiem. Parakstos kantorgrāmatā, bet no piedāvājuma braukt atpakaļ auto atsakos. Atceļš līdz robežsargu postenim pa to pašu taku. Atvados no robežsargiem, vēlreiz izeju caur Dartlo ciemam; ļaudis tikai vienā namā (neskaitot Mašo namiņu). Pie ceļa rādītāja Lejasomalo 11,5km/2h50 paskatos pulkstenī — bez divdesmit pieci. Jāliek kājas pār pleciem, jo Pāta pieteicis, ka vakariņas pusseptiņos. Viss atceļš pa ceļu, bet tik un tā nokavēšu.

Gabaliņu aiz Diklo pamanu auļojošu dažāda vecuma un dzimuma liellopu baru (jā, jā, tieši tā — auļojošu!). Esmu pamanīts, bars pagriežas un nesas tieši uz manu pusi. Nedaudzās sekundēs paspēju lūgt piedošanu visiem, kam Zemes dzīvē esmu nodarījis pāri, un gara acīm pārskatīt iespaidīgākos foto no Pamplonas. Tomēr esmu tikai kalnu slēpošanas trases mietiņa lomā: apmetuši 270 grādu loku ap mani, govslopi aizauļo līdz nākamajam pagrieziena punktam viņiem vien zināmajā vakara skrējiena trasē.

Pēc brītiņa brauc apvidnieks ar uzplečotiem vīriņiem — robežsargu priekšnieki; parādu caurlaidi, viņi atzinīgi māj ar galvu un novēl laimīgu ceļu. Angļu valodā.

Pie Šenako vairs ne aitu, ne suņu. Kādā ceļa līkumā lejup (Pirikiti) Alazani gravā pamanu uz kokiem sarkanas bultas un labi iemītu taku; manā (WalkMe lietotnes) kartē tās nav, bet varētu būt laba šōtkata iespēja. Skatos kartē, ka attālinos no auto tilta pāri upītei, tomēr marķējums uz kokiem turpinās. Izrādās, taka ved līdz kājnieku trošu tiltam, kurš vēl no tiem laikiem, kad visa pārvietošanās Tušetijā bijusi ar zirgiem. (Pāta pastāsta, ka tilta klājums bijis sapuvis un iegāzies upē, bet pirms trim vai četriem gadiem atjaunots). Pretējā nogāzē lapukoku mežā taka grūtāk saskatāma, tomēr ceļu nevar nepamanīt.

Iznāk laika pat nofočēt nepabeigto trosu ceļa staciju, un maķenīt pirms pusseptiņiem esmu pie viesu mājas. Vakariņās zupa, hinkaļi (~kartveļu pelmeņi; neesmu ne par kādiem pelmeņiem sajūsmā) un atkal svaigu gurķu & tomātu salāti.

Pastāstu Pātam par piecu dienu pārgājiena uz Pankisi ieleju plānu un gluži vai redzu, kā viņa acis iemirdzas: es esot izvēlējies pašu, pašu, pašu labāko, kas Tušetijā dabonams.

Karsta duša (šoreiz ☀ sildīta), zem deķa, un šovakar pat izpaliek ierastā 12s mētāšanās bezmiegā.

 3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

Ārējas saites

Taka Omalo–Diklo vietnē https://www.caucasus-trekking.com

Mans gājums (25km, 1600m)

Emīlijas (🇦🇺, kura jau vairākus gadus mīt 🇬🇪) emuāru ieraksts par Tušetiju

Nākamais texts: 9.–13.jūnijs, Tušetija–Pankisi ieleja 🇬🇪

6.&7.jūnijs, uz Tušetiju 🇬🇪

Otrs mēģinājums nokļūt Tušetijā; šoreiz pa vienīgo ceļu, kurš turp ved pāri Abano pārejai (2826m). Vispirms — ar mikriņu uz Kvemo Alvani (ქვემო ალვანი, 25km), no kurienes 4wd busiņi braukā uz Omalo, Tušetijas lielāko ciemu.

Kvemo Alvani centrā trīs vai četri busiņi; apvaicājos par cenu — ₾400 (~€150). Ir jau pusdienlaiks, tūrisma sezona Tušetijā vēl nav sākusies, tāpēc izredžu sagaidīt vēl kādu braucēju maz, bet vienam maksāt tādu piķi — nu, nē. Lūkošu stopot.

Vispirms ar citu mikriņu uz Lečuri, kur ceļarādītājs Omalo 72km. Diezgan drīz kāds vietējs jaunietis aizrauj līdz Pšaveli (beidzamis ciems ceļā uz Omalo, 7km); esmu panākumu iedvesmot, un šķiet, ka būšu Omalo viens un divi. Pa īstam savas avantūras bezcerību aptveru tikai nākamajā dienā, nonācis Omalo.

57+15=72km Pšaveli–Omalo

Kalnos — arī Karpatos — izmanto lopkopības praksi, ko angliski dēvē par transhumance (IATE teic dzīvnieku sezonāla pārvietošana jeb vasaras ganību izmantošana; es tulkotu kā sezonāls pastorālisms): vasarā lopus pārdzen uz ganībām kalnos nolūkā taupīt ganības pamatdzīvesvietas tuvumā ziemai vai siena gatavošanai. Ziemā vairums tušu (nebiju pārliecināts par šo vārdu, bet tezauram labāk zināms) un viņu lopi ganās Kahetijas līdzenumos, Kvemo Alvani un tuvējos ciemos, vasaras sākumā (maija beigās/jūnija sākumā) lopu bari un gani dodas pāri Abano pārejai uz Tušetiju, bet, rudenim tuvojoties, atgriežas Kahetijā.

Biju gadījies uz Tušetijas ceļa lielās pārceļošanas laikā. Gani, protams, zirgos kopā ar lopiem, bet kāds no saimes četru mēnešu dzīvei kalnos nepieciešamo mantību ved ar kravas apvidnieku (piemēram, Toyota Hilux). Auto piekrauti līdz ūkai, daudziem vēl piekabe astē, un atrast vietu liekam rumpim ir pilnīgi neiespējami. Nejaušu auto uz ceļa nav, jo, 1) ceļs Tušetijā beidzas; 2) to var izbraukt tikai 4wd; 3) braucējam ar pieredzi tikai uz līdzena asfalta tur nav ko meklēt.

Sākumā — pirmos 17km no Pšaveli — ceļš pa aizu, kura pakāpeniski kļūst aizvien dziļāka un šaurāka. Daudzviet remontdarbi (par ceļa uzlabojuma iecerēm $34 miljonu vērtība šeit), kraujas pusē uzstāda barjeras, atsevišķi posm(iņ)i pat asfaltēti. Kādā vietā būvē spēkstaciju. Apdzenu pirmos govju barus. Auto maz, un neviens nestāj.

Pēc kādiem 7km ceļa malā uz mugursomām sēd divi jauni vīriņi un arī lūko stopot. No Portugāles. Pavaicāju, vai bijuši Korvu 🇵🇹 (5*5km zemes pleķis pusceļā no Eiropas uz Ameriku). Kā gaidāms, nav vis: viens vispār nav bijis Azoru salās, otrs — tikai Sanmigelā. Portugāļi patiesi jauki ļauži, tomēr nekādi nevaru atturēties no kārdinājuma viņus paķircināt ar jautājumu par Korvu. ;) Pastāstu, ka kādus 15km tālāk ir spa namiņš, kurā lūkošu palikt pa nakti, ja stopošana nesekmēsies. Viņi paliek sēdēt, gustavs dodas tālāk. Turpmākajās dienās Omalo viņus nemanu, tomēr ceru, ka viņiem bija izdevies nokļūt Tušetijā.

Ceļš kļūst aizvien mežonīgāks, vairākās vietās tam pāri plūst strauti un tālāk no betona rampas gāžas aizā (bez betonējuma ceļu izskalotu viens un divi). Klintis slejas pāri ceļam, un šur tur uz tā sakrituši paprāvi akmeņi. Savu akmeni (& lāsteku) nedzirdot. Vairākās vietās memoriāli tiem, kas kopā ar auto uz mūžu palikuši aizā. Vienā tādā pulētā granīta plāksnē iegravētas ne tikai aizgājušo ģīmetnes, bet arī beidzamo stāvvietu radušā KAMAZa attēls. Memento mori.

Kādu pāri kilometru no vietas, kur aiza beidzas un sākas serpentīns augšup uz Abano pāreju (~4pm, netālu no ceļastaba 48/24), piestāj maziņš kravas auto; kabīnē trīs vīriņi, man palīdz ierausties pārjumtā kravas kastē. Kravas kastes jumā ~10*10cm lūciņa — vienīgā saikne ar ārpasauli. Par spīti dangām un līkumiem turos pieplacis pie tās, tomēr drīz iebraucam mākonī un nekas daudz vairs nav redzams. Prātā jau skan Gloria all' Egitto no Aīdas, tomēr prieki pāragri: nobraukuši astoņus kilometrus, apstājamies — izrādās, vīriņi brauc meklēt teliņu, kurš gājienā uz pāreju atpalicis no bara. Neatkarīgi no tā, vai atradīšot vai ne, uz Omalo nebraukšot. Vaicāju, vai spa namiņā (tas palicis pāri kilometru aiz muguras) var palikt pa nakti; vīriņi atsaka, ka varot*. Drīz vien lejup brauc trīs kartveļu jaunieši bobikā (GAZ-69) un laipni aizved līdz ceļam, kurš ved uz spa namiņu. Netālu no turienes serpentīna malā ceļu meistara namiņš ar dzīvības pazīmēm (un ceļbūves tehniku dažādās rūsējuma pakāpēs līdzās). Bezizejas gadījumā meklēšu nakstmājas tur.

Ceļš uz spa namiņu vairs nav braucams: vairāki noslīdeņi ar nogāztiem kokiem un pat kopņveida elektrības staba paliekām. Aiz pirmā noslīdeņa Hilux (kā tas te ticis?), un maķenīt tālāk — saplākšņa namiņš, kurā stiepļu pinuma gultiņa ar matraci, dažām segām, traukiem, spēļu kārtīm (& burtnīciņu, kurā spēles rezultāti reģistrēti) un pat taupības krāsniņu. Nekādi nespēju iztēloties, kas namiņā varētu mitināties, tomēr nakstmājas būs labu labās. Atstāju somu un dodos tālāk uz spa namiņu.

Namiņā (kartēs jāmeklē Torghva Bath) trīs telpas ar flīzētiem baseiniem, vienā iemērkušies pieci kartveļi un aicina mani kompānijā. Viņi no Kvemo Alvani, bet izklīduši pasaulē kur kurais (viens vai divi pastāvīgi dzīvo Rietumeiropā). Gadījušies dzimtajā ciemā vienā laikā un nolēmuši atbraukt pamirkt siltā sērūdenī. Tieku pie vakariņām & kārtīgas vīna devas. Atceros divu vārdus — Goča un Jāsons (viņš patiesībā grieķis, ne kartvelis).

Namiņu vietā, kur nogāzē izplūst karsts avots, uzbūvējis kāds vietējs vīriņš. Sienas no plakaniem akmeņiem (bez javas?) — kā visas būves šajā pusē; vienā sienā — milzīgs pakešlogs; skatu uz kalniem gan slēpj rasojums. Nezinu, kā bijis senāk, bet tagad atbrauc, aizkorķē izplūdi baseina grīdā & plunčājies, cik ādā lien. Bez iespējas maksāt. Ņemot vērā to, ka neviens neuzrauga & nekopj,— pārsteidzoši tīrs. Beidzam krietnā tumsā un pamatīgās burās; klupdami krizdami pāri akmeņu krāvumiem un kritušiem kokiem, dodamies uz Hilux (kartveļi) un saplākšņa namiņu (gustavs).

Bultiņas gals - Omalo pāreja (2826m)

Ar trešo piegājienu (iemaņu trūkums) iekurinu krāsniņu; lai īpašnieks piedod, ka dūmenī izkūpēja karšu spēļu rezultātu burtnīciņa. Lielas jēgas no kuršanas nav, jo logu stikli gan veseli, toties sienās pamatīgas spraugas. Paklāju uz matrača savu pledu, virsū guļammaisu un divas namiņa segas un liekos uz auss. Zem klints arī nakšņoju ~1700m augstumā; ar divām segām un pajumtē kā Dieva ausī.

*Rakstot šo textu un pētot Google Maps foto, sapratu, ko teliņa meklētāji bija domājuši ar nakstmājām pie spa namiņa: kādu puskilometru tālāk pa nozarojumu koka divstāvu nams. Trīs gadu senos foto redzamas vairākas istabas ar stiepļu pinuma gultiņām; nešķiet, ka nams jau tolaik būtu bijis apdzīvots. Bet kā gan vietējie var zināt — viņiem savas mājas ar gultiņām. Šodien ~17km/800m.

Foto metadatos skatos, ka nākamajā rītā septiņos esmu bijis augšā & gatavs ceļam. Smidzina — vienīgā nejaukā diena visā 18 dienu ceļojumā. Nolemju pirms došanās ceļā vēlreiz paplunčāties. Ap deviņiem esmu uz ceļa, neesmu nogājis ne kilometru, kad brauc apvidnieks, kurā tikai šoferītis un milzīga traktora riepa uz aizmugurējā sēdekļa. Un piestāj! Tālākais kā pasakā — silts, mīksts un mušas nekož. Ceļš — sk. kartē un video augstāk. Video tūristi stundām velkas aiz govju bara. Mans vedējs ar pieredzi: ar bamperi vai auto spārnu maigi paspiež govslopus uz nomali, un tiekam uz priekšu diezgan veikli. Interesantāk, kad kādam bullim uznāk miesaskārība ;) — tad neatliek nekas cits kā gaidīt.

Augšupceļš pa dienvidu nogāzi, un tajā sniega ne pārāk daudz. Krievu laikos (80. gados) pāri pārejai sākuši būvēt elektrolīniju: stabi saslieti (tagad tie pagalam sarūsējuši), bet vadi tā arī nav savilkti.

Lejupceļš aiz pārejas — pa ziemeļu nogāzi, un kupenas ceļa malā vietām pusotru metru augstas. Vedējs laipni piestāj, lai varu nofočēt. Vaicāju, vai līdz jaunam sniegam rudenī viss paspēj nokust; paspējot gan. Ceļu dienests izsludinot, kad ceļu sāk un kad beidz uzturēt (tīrīt sniegu, novākt noslīdeņus utt,); katru gadu tas, protams, citādi. Šogad ceļš oficiāli atklāts 31.maijā, t.i., pirms astoņām dienām. Drosmīgie uz pašu atbildību var mēģināt braukt/dzīt lopus arī citā laikā. Pāri ceļam diezgan daudz strautu, kājām ejot, būtu diezgan interesanti.

Lejupceļš lēzenāks nekā augšupceļš: kāds ducis serpentīna vijumu, un tad ceļš ieiet ielejā ar upi. Pabraucam garām nacionālā parka uzraugu postenim (nesen celta plakanu akmeņu divstāvu ēka) un pēc pieciem kilometriem nonākam ielejas sašaurinājumā, kur upe un ceļš nav spējuši ieleju sadalīt) — visā ielejas platumā tikai strauji plūstošs ūdens. Pie ūdens klaida apstājušies divi auto: 4wd komercbusiņš no Kvemo Alvani un Hilux ar piekabi, kurā kāds pusducis teļu un citas radības; abi šoferīši kaut ko spriež. Un stāv ekskavators. Vedējs teic, ka tālāk nebrauksim; izrādās — viņš ekskavatorists, kurš atbraucis upi savaldīt. Ierāpjas kabīnē, iebrauc upē un sāk veidot grants uzbērumu, lai piespiestu upi pie ielejas vienas nogāzes.

Vaicāju šoferīšiem, vai var mani pārvest ūdens klajam. 4wd krata galvu — skaidrs, ka viņš manī redz zudušu peļņu; Hilux teic, ka viņa auto nudien neesot vietas (kas pilnīga taisnība). Saku, ka man derēs arī piekabē pie teļiem, un šoferītis piekrīt. Rāpjos iekšā, un braucam iekšā ūdenī; patiesībā nav nemaz tik dziļš — tikai līdz riteņu rumbām. Galvenais zināt/nojaust, kur ceļš.

Pēc kāda puskilometra ceļš uziet nogāzē ārā ūdens; vedējs teic, ka palikšot gaidīt savus ganus un govis. Pateicos un dodos tālāk kajām. Pusdienlaiks, līdz Omalo nieka 12km — tikšu galā vēl pēcpusdienā, kaut viss atlikušais ceļš būtu kājām jāveic. Turklāt vairs nesmidzina. Pāris kilometru tālāk — pirmais ciems, Khiso (ხისო): dažas mājas lejā pie upes, vairums — augstu nogāzē. Tā drošāk, ja nu pēkšņi naidnieki. Pāri upītei — vanšu laipa; šajā krastā — pirmsplūdu laika ģenerators. Nu jā, elektroapgāde te katra paša ziņā.

Brauc mans beidzamais vedējs, piestāj nelūgts un teic, lai rāpjos pie teļiem. Man divreiz nav jāsaka — esmu iekšā, un sākas brauciens ar vējiņu. Ceļabiedri: pusducis teļu (vienam pilnīgs besis: nogūlies uz piekabes grīdas, pārējie pagriezienos un dangās mīdās pa viņu), dzīvīgs jērs, kuram braukšana acīmredzami sagādā baudu, un kucēns sprostā (citādi viņu samītu).

Būtu iznācis lielisks brauciena video, ja vien būtu bijusi trešā roka, kurā turēt tālruni; divas rīcībā esošās bija ieķērušās piekabes reliņos. Ūdens šļakatas šķīst augstāk par auto, nākas izvairīties no zariem, kuri noliekušies pāri ceļam, kantēt līkumos un vēl skaidrot vienam no teļiem, ka nekāda mugursomas zīšana neiznāks; viņš samierinās un pievēršas biedra ausij.

Foto metadati vēstī, ka ceturksni pāri vieniem esam bijuši galā. booking.com rezervēju naktsmītni, kura šķiet jēdzīga cenas/kvalitātes attiecības ziņā (izvēle nav pārāk plaša, jo tūrisma sezona tikai sākas, veikaliņā (īpašniece, šķiet, tikko ieradusies no lielās zemes) nopērku plāceni, bombongas un burbuļūdeni (trakoti kārojas ko saldu) un dodos uz viesu namu. Vakariņas ēdīšu tur.

Saimnieks Pāta kādu desmitu gadu jaunāks par mani; lieliski runā krieviski: izrādās, viņam ilgāk nekā desmit gadu bijusi darījumdarbība (=business) Krievzemē, tad kādā brīdī šķitis, ka gana, un tagad viņš Omalo mīt visu cauru gadu. Vaicāju, vai elektrība arī ir; viņš pretī — kādam nolūkam. Uzlādēšanai; jā, jā, tik daudz esot. Pie sevis domāju: apmācies, tāpēc nekāda veļas mazgāšana, droši vien, neiznāk. Kaut kādi ārzemju labdari visiem sadāvājuši ☀ ūdens sildītājus, bet tādā laikā kā šodien arī no tiem lielas jēgas neesot, tāpēc Pāta uzsildīšot ūdeni ar malciņu, un pēc pusstundas mazgājos riktīgi karstā dušā.

Līdz vakariņām novalstos šļaugans pa gultu: desmit dienu kustībā, turklāt vēl vakardienas substances liek sevi manīt. Vakariņās (₾30/€11) zupa, dārzeņu sautējums, 🍅 & 🥒 salāti... Vaicāju Pātam, kā viņš tiek pie svaigiem dārzeņiem; Omalo — nekā, pazīstami pāri kalnam braucot un atvedot, trakums, ka iepriekš nevarot zināt, kad un cik viesu uzradīšoties. Tie noteikti bija vērtīgākie salāti manā mūžā.

Nākamais texts: 8.jūnijs, Omalo–Diklo 🇬🇪