(uz karstām pēdām - papildinājumi sekos)
Lieldienu trakums jeb skrējiens pēc Parsifāliem sācies: ar tiem ir tāpat kā ar sparģeļiem - ja divnedēļu sezonu palaiž garām, līdz nākamajai jāpārtiek no konservētiem. Vakar (8.aprīlī) - Berlīnes Valsts operā, otrdien (11.aprīlī) - mīļajā Budapeštas operā, ceturtdien (13.aprīlī) - Hermaņa izstrādājums par Oto & Rihardu Vīnes valsts operā. Pirmizrādē publika esot būjinājusi. Nu, redzēs, redzēs.
Ir dažas lietas, ko vācu Ordnung-am labāk neatgādināt: Elbes filharmoniju, Brandenburgas lidostu un Unter-den-Linden (Berlīnes valsts) operas namu - долгострой-i, kuru izmaksas daudzkārt pārsniegušas sākotnēji plānotās un gatavības termiņi pārcelti aizvien tālākā nākotnē.
Īstā ēka ciet kopš 2010. gada, un Berlīnes labākā opera (ir vēl divas pilna laika - Vācu un Komiskā) tikmēr spēlē Šillera teātrī Bismarkštrāše: dramatiska teātra ēkā, kurā apmēram tikpat vietu, cik Rīgas operā, briesmīga akustika un ierobežotas tehniskas iespējas.
No rīta aizgāju notipināt 10 km Mežaparkā, iemetu somā dažus pārus zeķu & t-kreklus, stunda ar ceturksni ar raini (Ryanair), un biju Berlīnē. Hostelī iznāca laika pat kafiju iedzert, un devos uz operu. Gaidas - visaugstākās: viņiem katru gadu Lieldienās festivāls (Festtage), kad rāda Parsifālu un ir vēl vienas operas (šogad - Riharda Štrausa Sieviete bez ēnas; šodien) pirmizrāde, un vēl simfoniskās mūzikas koncerti ar pirmā lieluma zvaigznēm (šogad citstarp Anna Sofija Mutere un Barenboima bērnības dienu draudzene no Argentīnas Marta Argeriča).
Īsi sakot - maķenīt aplauzos. Orķestris izcils, un Daniels Barenboims zina, ko grib ar mūziku pateikt (aizvakar biju Rīgā uz Mālera Pirmo ar Gintaru Rinkēviču - pirmajā daļā viss no lapas, turklāt arī to nepārliecinoši kā lasīšanā iekavējušies pirmziemnieki). Dīvaini spēlēta uvertīra - ar vairākām ģenerālpauzēm - kā fünf (oder sechs) kleine Orchesterstücke. Izcils koris (vienu brīdi bija iedzīts pārāk tālu aizskatuvē un bija daudz par klusu).
Režija - Dmitrijs Čerņakovs. Šķiet, esmu redzējis vienīgi viņa Tristānu & Izoldi Marijas teātrī - ļoti pārdomāti un pārliecinoši. Vakar - nevarētu teikt, ka būtu izveidojis citu stāstu ar operas tēliem, tomēr lielākā daļa pikantēriju man šķita liekas. Kāpēc izģērbt dziedātāju (veci) spēka gados, kas drānās izskatās lieliski, un ekponēt to, ko labāk būtu nedarīt. Es saprotu - Asmika Grigorjana peldkostīmā, bet te... Operas darbībā (tā) atkailināšanās neko nepateica. Vai uzvilkt Parsifālam krekliņu ar varavīksni uz krūtīm - lai pamatotu to, kāpēc viņš kā dzelts atlec no Kundrijas?
Lai arī operas nosaukums Parsifāls, galvenais tajā - Gurnemancs (Renē Pape). Viens no labākajiem vācu basiem. Ne ko pielikt, ne atņemt.
Parsifāls - austriešu tenors Andreass Šāgers. Pirms divām nedēļām dzirdēju viņu kā Zigfrīdu (Zigfrīdā) Leipcigā. Ilgās notīs ļoti labs, straujākās - skalda. Otrajā cēlienā aizrāvās un lielākoties dziedāja daudz par skaļu, nekā būtu vajadzējis. Diez ko daiļi neizklausījās. Iespējams, starpbrīdī bija bijis uz paklāja, tāpēc trešā dziedāja pasakaini.
Amfortass - igauņu baritons no Hamburgas Lauri Vāzars - lielisks, un lieliski izskatās arī vienās apakšbiksēs ar milzīgu lāsojošu brūci sānos. Visticamāk, tā režisora vaina, bet es nenoticēju viņa miršanai pirmā cēliena beigās: te viņu pilnīgā bezspēkā balsta koris, te viņš pieceļas, izraujas un spriņģo pa skatuvi dzīvāks par dzīvu.
Kundrija - pilnīgs miskāsts (miscast - k'ļūmīga tēlotāju izvēle), zviedru mecosoprāniste Anna Lāšsone. Bija izcila Erda pērn Ringā šājā pašā operā (Reinas zeltā un Zigfrīdā) kuplu balsi un izlīdzinātu dziedājumu. Bet izrādās, jo vairāk uz augšu, jo balss paliek plikāka un spiedzīgāka. Uzkrītoša cīņa ar pašām augstākajām notīm. Nesaprotu, kāpēc viņa bija piekritusi.
Klingzors - islandiešu bass Tomass Tomasons, ļoti labs dziedātājs, tikai pagalam dīvains tēla veidojums gan muzikāli, gan režijas ziņā - Mīmes (ļauns rūķis no Reinas zelta un Zīgrfrīda, kam dzīve un brālis Alberihs daudz pēri darījuši) līdzinieks. Ar Klingzoru tomēr paustas zināmas idejas. Šādu karikatūru redzēju pirmoreiz.
Nevarētu teikt, ka gāju mājās vīlies, bet gaidas tomēr bija daudz augstākas par dzirdēto un redzēto. Priekšnojautas teic, ka visspilgtākais iespaids būs Budapeštā, kur iestudējums bez visādām fiškām, vietējie dziedātāji un biļete par 1,3eirām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru