Otrais sastāvs. Sēdēju parterī: pirmo cēlienu dziļi zem pārkares, otro & trešo - plāna vidū.
Ja domājat doties uz šo izrādi, pas'tieties, kas būs Tanheizers: ja Andris Ludvigs, nav vērts! Režisoram un tērpu māksliniekam no lomas bija iznākusi karikatūra uz Lōges pusi, un dziedonis lieliski pievienoja trūkstošo. Kā teicis rūgtais Oktobra apvērsuma dziesminieks: kas dzimis rāpot, mūžam nelidos. Niecība, niecība, niecība! Būtu labāk iedevuši kādam jaunam gurķim, kurš no izgāšanās kaut ko iemācītos.
Muzikālais vadītājs un diriģents - Mārtiņš Ozoliņš, operas galvenais diriģents (drīzāk - vietas aizpildītājs). Iesāka uvertīru pilnā skaļumā (cik esmu dzirdējis, parasti sākas tik tikko dzirdami, un tad pieņemas spēkā un skaļumā), galopa tempā pārdragāja pāri lielākajai daļai un nobremzēja tikko pie svētceļniekiem. Pirmajā cēlienā, tikko ieskanējās metāla pūšamie, nekas cits no orķestra nebija dzirdams. Nesapratu, kā tā, vai tad diriģents nedzird? - Izrādās, zem pārkares cita (akustiska) pasaule. Zalē viss bija kārtībā. Varētu teikt, ka orķestris man tīri labi patika, īpaši čelli; vienīgi koka pūšamajos (flautās?) reizēm kaut kādi spiedzieni gadījās. Mūzika gan brīžiem ieķepa tā kā staignos mālos, pamīcījās, pamīcijās un atkal raiti aizgāja tālāk. Salaiduma vietas, līdz kurām/no kurām mēģinājuši?
Režisors - Vilpu Kijunens (Vilppu Kiljunen); stāstam nebija ne ko licis klāt, ne ņēmis nost. Šķiet, bija galvenokārt nodarbojies ar mizanscēnu stādīšanu un dažam labam tēlam lūkojis piešķirt cilvēciskas (viņaprāt) iezīmes: Tanheizers bija galīgs mīkstais - ne zin, ko ar Venēru viņas ligzdiņā iesākt, ne viņam ko no Elizabetes vajag. Gluži otrādi - tas tik bija skats, kad šī viņam ar abām rokām ieķērās krūtežā & pievika sev gluži klāt, lai džekam labāk pielektu. Bet varbūt tā vēsts par vīrišķu dominances norietu? Pati viņa dragāja apkārt - kā manā bērnībā mēdza teikt - kā driģenes saēdusies un stāva un gaišo matu dēļ visai atgādināja Jutu Strīķi. Pirmajā cēlienā daļa svētceļnieku melnos paltrakos, daļa - topless. Kamēr šie dzied, viens no aizmugures visiem mazapģērbtajiem uz muguras ar kārtīgu pindzeli uzšvīkā krustus. Palīdzība tiem, kas sižeta atstāstu nav paspējuši izlasīt?
Venēra (programmas lapiņā Venus) - Juliana Bavarska, nez no kurienes Rīgā pirms kādiem desmit gadiem uzradusies - ļoti pārliecinoša. Sensen dzirdēju viņu kā Abigailu Nabuko un biju sajūsmā. Tā esot visgrūtākā loma Verdi operās; kādai soprānistei viņš ar to tā balsi sačakarējis, ka nācies vien precēt, jo nekur citur nabadzīte nav bijusi liekama. Kā iz Birznieka-Upīša. Un pēc tam dzirdēju viņu (Ms. Bavarsku) kā Turandotu. Pilnīgi nekāda!
Elizabete - Vida Miknevičiūtė. Lieliski izskatās (gan baltā, gan melnā kleitā) un dzied, vienīgi daudzviet - nepamatoti skaļi. Diezgan jocīgi, kad orķestris spēlē pavisam mezzo piano, bet Elzabete taurē kā preču vilciens pirms Sarkandaugavas pārbrauktuves. Izcilas augšas. Šī loma noteikti nav viņas - viņai jādzied maitas: Salome, Turandota, Katerina Izmailova, Brinhilde Valkīras otrajā cēlienā (nabaga Votāns, kam nāktos viņu guldīt ilggadu dusā uz liesmojošas klints trešajā!), ne dūjas. Izrādās, mūsu ceļi krustojušies jau iepriekš - viņa bijusi viena no mazajām valkīrām pie Barenboima pērn Berlīnes Valsts operā.
Tīringas landgrāfs - Krišjānis Norvelis. It kā prot dziedāt, bet citiem tomēr skan daudz citādāk. Nevaru pateikt, kas par vainu, bet man ne īpaši patika.
Volframs fon Ešenbahs - Rihards Mačanovskis. Spoži! Nedomāju, ka Valdis Jansons pirmajā sastāvā varētu būt pārāks.
Skatuves ietērps & kostīmi - Kimmo Viskari. Sākums daudzsološs - uvertīras laikā uz tilla priekškara izplūduši sarkani riņķi un rindas no libreta - sākumā fraktūrā (vecajā drukā), vēlāk antīkvā (jaunajā drukā). Dziļāk vēl viens priekškars, uz kura projekcijas redzamas tikko manāmi. Nevaru pateikt, vai citātiem bija sakars ar tā brīža muzikālo materiālu, bet vienalga bija interesanti.
Uvertīras beigās priekškari krīt, un atklājas milzīgs sarkans zieds (magone?) pa visu skatuves arku; tas sastāv no vairākām ziedlapām, uz katras lielie burtiem rakstīts Liebe. Trūkst tikai apakšējās - pa atveri redzama slīpa plakne, kuras augšā piecas būtnes ziediem rotātām galvām ciešā aplī atliecas atpakaļ un tad atkal uz priekšu, galvām kopā - nu gluži kā zieds, kas atveras un aizveras. Slīpumā dus Venēra, un turpat notiek visa izskaidrošanās.
Kad pirmā aina galā, milzīgās ziedlapas pa vienai uzbrauc šņorbēniņos, un atklājas tumša, visai pietaisīta skatuve - vēl divas slīpas lafetes, divi lokveida tiltiņi, aizmugurē daudzstūru vairogi - tādi kā kristāli. Kulišu nav, redzamas visas instalācijas uz skatuves sānu sienām. Virs skatuves - tādi kā divi milzīgi vaboles spārni, uz kuriem projicēta pļavas zāle tuvplānā (?) - stiebri, vālītes. Skatuve tāda paliek līdz izrādes beigām; tikai visas padarīšanas uz skrituļiem un laiku pa laikam tiek pārripinātas uz kādu citu vietu. Lafetes veidotas no tumšbrūna laminēta Latvijas Finiera saplākšņa, kas domāts auto kravaskastēm, skrūves saskatāmas pat no 15 rindas, un izskatās, manuprāt, palēti.
Beidzamajā cēlienā pie griestiem virs skatuves milzīgs atvēries zieds (ko otrajā cēlienā to sakļāvušos noturēju par vaboli); uz ziedlapām kaut ko neskaidru projicē, un centrā kādā brīdī izgaismojas tāda kā Dievmāte. Uz skatuves visa tā pati mantība un vēl liels vairogs ar nesaprotamu koši dzeltenu gleznojumu. Laikam nav jāsaprot, jo trešajā cēlienā Elizabete melnā, un vairogs vajadzīgs tāpēc, lai žēlabu dziedājuma laikā viņa nepzustu uz tumšā dibenplāna. Arī Volframs un Tanheizers melnā, un turpmākajā cēliena gaitā aina uz skatuves blāva kā krietni palietotā melnbaltā televizorā. Dzīvību ienes vienīgi dzeltenos apmetņos tērpti svētceļnieki.
Tērpi. Šķiet, tērpu mākslinieks visu iedvesmu ielicis otrā cēliena dziesmu karu korī: visi tērpi sarkanās nokrāsās - no brūni oranžas līdz purpura krāsai (man šķita, ka nokrāsu diapazons maķenīt par plašu), katram koristam citāds: tādi kā stilizēti mundieri ar ādas detaļām. Dāmām - kaut kas līdzīgs krinolīniem (arī katrai citāds!) ar dažādām izbūvēm uz sēžamvietas. Pēc tā, ka dažām tur bija īsti segli, sapratu - viņas ir zirgi! Nu, jā, sākumā viņi uznāca pa pāriem - veči sajājuši uz mērīšanos ar gailīšiem. Un ko gan 13. gadsimtā veču burziņā būtu varējušas darīt dāmas? Man šķita asprātīgi; feministēm, iespējams, ir cits viedoklis. (Dažos pāros abi bija veči, viens - mundierī, otrs - ar izbūvētu sēžamvietu. Norāde, ka jāšana mēdz notikt arī ar vīriešu kārtas zirgiem?).
Pārējiem tērpiem izdomas manāmi bija pietrūcis - Landgrāfs un Elizabete (otrajā cēlienā) - baltā, pārējie melnā. Ja arī tur bija kādas fiškas, nevarēja diez ko saskatīt. Beigās Tanheizers melnā triko - Mr. Ludvigs pārāk daiļi neizskatījās. Turklāt viss beidzamais cēliens uz melna fona.
Jā, somiem laikam ziemeļbriežu ganīšana padodas labāk par operu uzvešanu.
Beidzamajā cēlienā pie griestiem virs skatuves milzīgs atvēries zieds (ko otrajā cēlienā to sakļāvušos noturēju par vaboli); uz ziedlapām kaut ko neskaidru projicē, un centrā kādā brīdī izgaismojas tāda kā Dievmāte. Uz skatuves visa tā pati mantība un vēl liels vairogs ar nesaprotamu koši dzeltenu gleznojumu. Laikam nav jāsaprot, jo trešajā cēlienā Elizabete melnā, un vairogs vajadzīgs tāpēc, lai žēlabu dziedājuma laikā viņa nepzustu uz tumšā dibenplāna. Arī Volframs un Tanheizers melnā, un turpmākajā cēliena gaitā aina uz skatuves blāva kā krietni palietotā melnbaltā televizorā. Dzīvību ienes vienīgi dzeltenos apmetņos tērpti svētceļnieki.
Tērpi. Šķiet, tērpu mākslinieks visu iedvesmu ielicis otrā cēliena dziesmu karu korī: visi tērpi sarkanās nokrāsās - no brūni oranžas līdz purpura krāsai (man šķita, ka nokrāsu diapazons maķenīt par plašu), katram koristam citāds: tādi kā stilizēti mundieri ar ādas detaļām. Dāmām - kaut kas līdzīgs krinolīniem (arī katrai citāds!) ar dažādām izbūvēm uz sēžamvietas. Pēc tā, ka dažām tur bija īsti segli, sapratu - viņas ir zirgi! Nu, jā, sākumā viņi uznāca pa pāriem - veči sajājuši uz mērīšanos ar gailīšiem. Un ko gan 13. gadsimtā veču burziņā būtu varējušas darīt dāmas? Man šķita asprātīgi; feministēm, iespējams, ir cits viedoklis. (Dažos pāros abi bija veči, viens - mundierī, otrs - ar izbūvētu sēžamvietu. Norāde, ka jāšana mēdz notikt arī ar vīriešu kārtas zirgiem?).
Pārējiem tērpiem izdomas manāmi bija pietrūcis - Landgrāfs un Elizabete (otrajā cēlienā) - baltā, pārējie melnā. Ja arī tur bija kādas fiškas, nevarēja diez ko saskatīt. Beigās Tanheizers melnā triko - Mr. Ludvigs pārāk daiļi neizskatījās. Turklāt viss beidzamais cēliens uz melna fona.
Jā, somiem laikam ziemeļbriežu ganīšana padodas labāk par operu uzvešanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru