9.–13.jūnijs, Tušetija–Pankisi ieleja 🇬🇪

9.jūnijs, Lejasomalo–Dadikurta

Foto metadati teic, ka pulksten deviņos esmu devies apgaitā pa Lejasomalo. Silts, ☀ un pa retam mākonim pie debess. Pats ciems — nekas īpašs, ja nebūtu kalnu apkārt, varētu padomāt, ka kādā patrūcīgā Austrumeiropas vai Dienvideiropas valstī. Priežu audzītē — Tušetijas policijas ēka — vietējās arhitektūras tradīcijas mūsdienīgā interpretācijā: plakanu akmeņu krāvuma (stilizācija — akmeņu fasādes šķautne apstrādāta, sasaistei, protams izmantota java) sienas, līmētas koka kolonnas un sijas, panduss ļaudīm ar ierobežotu mobilitāti, trīs būvapjomi asimetriskiem divslīpu jumtiem. Visapkārt LED laternas ar mazītiņu ☀ bateriju pie katras. Ēka tik svaiga, ka tīmeklī neatradu neviena paša foto.

Puskilometru tālāk pamatīgākā priežu mežā Tušetijas Nacionālā parka administrācijas ēka līdzīgā stilistikā ar terasēm divos līmeņos. Maķenīt tālāk — paliela vienstāva ēka, uz kuras uzraksts Hostel. Ir arī tualetes, piknika vietas, skatu laukums uz Pirikiti Alazani ielejas kraujas. Plāksne vēstī, ka piķi ēkas tapšanā ieguldījušas 🇸🇪 un 🇨🇿 valdības un kāds pusducis fondu. Darbinieki no lielās zemes nav vēl ieradušies, lai gan pirmie tūristi jau klāt: jauns vācu pāris īrētā 4wd auto nakšņojuši pie ēkas un nu pošas prom.

Viesu namā paķeru mugursomu, atvados no Pātas un jaunās vācu dāmas (par viņas bagāžu vēl aizvien nav ziņu) un dodos uz Augšomalo; pa ceļam veikaliņā nopērku plāceni. Manuprāt, esmu pietiekami labi apgādāts piecu dienu pārgājienam: pusotra plāceņa, kilograms siera un puslitrs vīna. Galu galā, neesmu šurp izrīties braucis, bet gan takas un skatus baudīt.

Līdz Augšomalo (2100m) kāds pusotrs kilometrs/200m kāpuma; pats ciems izvietots lēzenā iedobē līdzās paugura virsotnei. Šeit maķenīt vairāk dzīvības nekā Lejasomalo, ēkās jaušams maķenīt vairāk senatnes, tomēr valda tāda pati vasarnieku būšanas sajūta. Paugura virsotnē — kādi četri vai pieci torņi = Keselo cietoksnis, tāds pats jaundarinājums kā piparkoku namiņš Rīgas Rātslaukumā: krievu laikā torņi sagruvuši, bet pirms kādiem septiņiem gadiem par kāda 🇳🇱 fonda naudu uzbūvēti no jauna. Pērn viens esot atkal sabrucis. Cietoksnis esot vīrišķa svētvieta, tomēr arī sievišķiem atļauts to apmeklēt, tomēr esot jākāpj pa citu taku (lasīju to vēlāk; pašā cietoksnī nekādu norāžu par dzimumu segregāciju gan nemanīju).

Uz Augšomalo putniņš atlidojis.
Šoferītis aizslēdzis durvis & aizgājis savās darīšanās.

Tālākais ceļš — uz Gheles pļavām (2300m, ~3km pa takām / 5km pa ceļu; skoti* no Lejasomalo turp braukuši ar taksometu (8km brauciens maksājot €20...25)), kur sākas taka pa Pirikiti grēdas kori. Pa labi (ziemeļu pusē) — Pirikiti ieleja ar Dartlo, Parsmu, Girevi un dažiem puspamestiem ciemiem, pa kreisi (dienvidu pusē) — Gomecari ieleja un Bočornas ciems, kurā visu cauru gadu mīt Iraklijs Khvedaguridze, vienīgais ārsts Tušetijā (dz. 1941.g.; National Geographic raxts par viņu). Taka labi iemīta, ne pārāk stāva, lai gan ir vietas, kur tā iet kalnup zigzagā. Kad vēlāk mājās iezīmēju gājumu kartē, biju pārsteigts, ka todien salasījies 1600m kāpuma. Ap 2900m augstumā taka teju līdzena un elpu aizraujoši skati uz visām pusēm; ziemeļos, aiz Pirikiti ielejas — Lielās Kaukāza grēdas sniegotas virsotnes. Vietām sniega lauki, bet sniegs ne dziļāks kā līdz potītēm, turklāt vēlā pēcpusdienā pagalam čagans un iešanu neapgrūtina. Augstākais punkts — Picilamta virsotne (2996m). Kādā vietā, kur ceļos nometies, fočēju sīku ziediņu, nez no kurienes uzrodas trīs jājēji: divi tūristi ar pavadoni. Viņiem, droši vien, bijis aizraujoši vērot manu ņemšanos. Biju nodomājis iet pa apzīmēto taku un uzkāpt vēl vienā — Makratelas — virsotnē (3092m; gājiens pašam šķiet daudz nozīmīgāks, ja sperts kaut solis augstāk par apaļu kilometra atzīmi) un tad kāpt lejup līdz Verkhovani vai Džvarboseli ciemam, tomēr skatos, ka tālāk iecerētā taka vienos sniegos. Negribas žurkstināties slapjās kurpītēs, tāpēc nogriežos pa citu taku (kura kartē nav zīmēta un kuru, visticamāk, ieminušas govis). Grēdas korē ganības ar sprīdi garu zālīti, bet ~2500m augstumā sākas baltu rododendru lauki. Cik tālu vien skats sniedzas. Ziedošie krūmi ne augstāki par manu celi un gaitu īpaši nelēnina. Safočēju pusmiljonu pašiņu rododendros (draugi zina, ka pašiņi baltos ziedos à la dullā Paulīne ir gustava kaislība, kas uz vecumdienām — neizbēgamiem baltiem ziediem tuvojoties — kļūst arvien spēcīgāka).

Rododendru lauki pie Dadikurtas (pretējās nogāzes vidū)

Pāta teicis, ka Vekhovani, droši vien, neviena nebūšot, bet Džvarboseli vienam viesu namam vajadzētu būt vaļā. Kādā brīdī redzu, ka kaut kur daudz zemāk kalnā kāpj divi zirdziņi — tad jau kādai cilvēcīgai būtnei ciemā vajadzētu būt.

Kartē esmu skatījies, ka taka (no kuras pirms brīža nogriezos) ved caur pamestam ciemam Dadikurta (დადიკურთა, 2280m), kuru reizēm vasaras izmantojot gani, un vienam tur šobrīd šeit vajadzētu būt. Kāpju caur rododendriem lejup, un tad kādas gravas pretējā nogāzē pamanu Dadikurtu. Takas vairs nekādas takas, bet drīzāk sliedes, ko trīs gotiņas, viena aiz otras iedamas, atstājušas, tomēr tieku līdz strautam gravas dibenā un 50m augšup nogāzē līdz ciemam. Maķenīt nātru.

Dadikurta: kādreiz šajā sieru vārījuši.
Vismaz metru caurmērā.

Kādreiz ducis namiņu bijis, tagad kādiem pieciem jumts vēl turas, divi nosacīti aprīkoti vasarošanai: atsperu gultiņas, matrači & segas. Vispirms ievācos vienā, kuram pat rūtis vietā un uz sijām zem akmens plākšņu jumta nostiepta polietilēna plēve. Nakšņošanai derēs, lai gan nav pārāk omulīgi. Tad aizeju izlūkot pašu augstāko: tas čoināks, vienīgais ar skārda jumtu, divstāvu. Apakšstāva istabiņa bez logiem, tajā divas stiepļu pinuma gultiņas, galds, taupības krāsniņa (& pat maķenīt malkas), šādi tādi trauki, pie plaukta piesprastas dažas 🇨🇿 pastkartes (laba doma, vajadzēs nēsāt līdzi pāris 🇱🇻 pastkaršu un atstāt kā pateicību par pajumti) un svētbildīte. Interesanti, vai nekristītus ļaužus tās arī sargā? Augšstāvam sava ieeja; tas sadalīts divās telpās: pirmajā pie sijām katli un bļodas siera vārīšanai, akmens pavards stūrī, uz galda — maiss ar sāli, kurš sagājis akmenī. Otrajā stieplēs pie sijas piekārts stiepļu pinuma gultas rāmis, uz tā — viss namiņa segu un matraču krājums, pārsegts ar polietilēna plēvi. Droši vien, pret žurkām. Divi mazītiņi lodziņi bez rūtim, turklāt svaigs gaiss ieplūst arī pa spraugām starp starp jumtu un sienu augšmalu. Bingo! — Kas var būt labāks par šo (guļvietu)?

Tūrista brokasts 2280m augstumā (7.46am)

Ūdens (=strauts) ~30m attālumā. Ieturu vakariņas: Telavi pirktais siers, plācenis & kristīts vīns. Siera gabalu staipu līdzi jau kādu nedēļu, un virskārtā pamazām fermentējas. Nāk atmiņā pirmsskolas laika bezrūpīgās vasaras Klapkalnciemā. Vecmāmiņa (taisnības labad — Bertiņa, bioloģiskas vecmāmiņas māsa) gatavoja knapsieriņus — konusus no sāļas biezpiena masas ar ķimenēm. Tad tos uz palodzes ☀ kaltēja. Nezin kāpē to garša atskrēja atmiņā.

No Dadikurtas līdz tuvākajam apdzīvotam ciemam nieka kilometrs, tomēr šurp nevelk pat runas sakari, nemaz nerunājot par datu pārraidi. (Patiesībā sakaru nav arī apdzīvotajos ciemos; adresāti foto saņems pēc trim dienām, kad būšu aizgājis līdz Pankisi ielejai. Kad rakstīju šo textu, kaut kur izlasīju, ka šovasar Tušetijā nobrukuši mobilie sakari un tīmeklis bijis pieejams tikai Omalo.) Visu mantību pakaru uz naglām sijās (lai peles netiek klāt). 8.40pm, ☀ nogurdināts gustavs šūpulī & atslēdzas bez ierastās 12s mētāšanās no vieniem sāniem uz otriem bezmiegā. Arlabunakti! Šodien 22km/1600m.

Foto metadati teic, ka no rīta pirmais foto 6.49am. Interesanti, kas tādā rīta agrumā uzrāvis augšā? Pa mazo lodziņu redzams zils debess bez neviena mākoņa. Kādu laiku vēl palieku šūpulī. Šī noteikti bija čoinākā nakts visā ceļojumā.

Pa sienas augšmalu pastaigājas žurciņa, bet, izdzirdusi, ka ēst būs tikai rīt, tā tūliņ pat pazūd. Pie sijas pakārtajai mugursomai grauzēji pa nakti nav tikuši klāt. 

Namiņa priekšā žākļots sprungulis pilda vannasistabas funkcijas: pie tā plaisots spogulis plastmasas ietvarā, aukliņā piesieta ķemme, konservu kārba sadurstītu dibenu un ziepju gabaliņu iekšā, roku mazgāšanas ierīce — apvērsta plastmasas pudele nogrieztu dibenu; ja korķi uzmanīgi paskrūvē vaļā, ūdens tek smalkā strūkliņā. Pēc trim dienām saņēmis manu bārdaino viepli, Edgars (Skrjabina 🐈 izklaidētājs) raxta, ka saplēstā spogulī lūkoties neesot uz labu. Ko nu vairs; lūkojies vai nelūkojies, tāpat visa dzīve pēcpusē.

გუსტავს no 🇱🇻 ar' pierakstījies viesu grāmatā
uz namiņa sienas.

Pie apakšstāva ieejas uz diviem bluķīšiem prāva akmens plāksne — galds; līdzās sols — dēlis sēdēšanai un akmens plāksnes atzveltnes vietā. Brokastīs tas pats, kas bija vakariņās, jo somā nekā cita nav. Izrādās, ka kafija palikusi Pātas viesu namā, tāpēc izpaliek atbildes uz eksistenciālu jautājumu — vārīt vai nevārīt — meklējumi. Ja šonakt būtu palicis kādā viesu mājā, būtu ticis pie siltām vakariņām, tomēr nakts šūpulī pilnīgi noteikti ir vismaz piecu vakariņu vērta.

Apkārt daudz pakavu, bet tos neņemšu: pietiks ar trim, kurus esmu atradis uz takām. Līdzās pirmā stāva durvīm uz sienas akmeņiem pierakstījušies (droši vien) tie, kuri namiņā nakšņojuši. Visi vārdi kartveļu valodā, un daudziem klāt vairāk par vienu gadskaitli. Nomazgāju traukus, atnesu no strauta svaigu ūdeni un uzpildu mazgāšanas ierīci, un pusdeviņos dodos ceļa.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

10.jūnijs, Dadikurta–Alaznistavi tūristu mītne

Līdz Verkhovani (ვერხოვანი) ciemam ~2km, pa ceļam taka trīsreiz šķērso strautu. Tur, kur skotiem* ūdens bijis līdz potītēm, man tas līdz ceļiem, tomēr atrodu akmeņus, pa kuriem tikt pāri, un neizaujos.

Kādreiz ciemā bijis vienīgais viesu nams Tušetijā, kurš ierīkots īstā tornī. Pāta stāstījis, ka saimnieks Anzors pirms vairākiem gadiem kļuvis par vārgu, lai viesu namu aprūpētu, bet bērniem un mazbērniem sava dzīve ārpus Tušetijas.

Ciemā kāds pusducis uzturētu ēku, tomēr līdz 10.jūnijam neviens šeit vēl nav ieradies. Vairāku namu terasēm kokā griezti rotājumi. Līdz torņa (kurā bijis viesu nams) ieejai jāpakāpjas pa kāpnītēm; aila pagalam zema, kādu pusotru metru augsta, durvis no bieziem tēstiem dēļiem — un nav slēgtas!

Torņa, kurā kādreiz bijis viesu nams, durvis.
Slēdzene nav paredzēta.

Pirmajā stāvā skārda izlietne un tupamtualete; ūdens gan atslēgts. Augšup ved šauras un stāvas kāpnes. Otrajā un trešajā stāvā aiz preskartona starpsienas pavisam mazi būcenīši ar divām dēļu lāviņām un mazu lodziņu bez rūts. Tā kā Verkhovani ~1900m augstumā un viesi uzņemti tikai vasarā, nekādas vainas. Ceturtajā (augšējā) stāvā de luxe guļamistaba — ar četriem lodziņiem uz visām debespusēm un elpu aizraujošu skatu. Pamatīga divguļama, kokgriezumiem rotāta gulta (nezin, kā tā pa šaurajām kāpnītēm augšā dabūta?) iekārta stieplēs; tajā matrači un segas. Uz grīdas nokaisīti graudi — droši vien, ar žurku indi. Kāpdams lejā, pamanu, ka skabūzīšiem otrajā un trešajā stāvā nav griestu,— līdzviesu darbības būtu kā uz delnas. ;) Sic transit gloria mundi. Esmu pārliecināts, ka tik eksotikskai nakstmītnei viesu netrūktu.

Tālāk ceļs ved pāri Tušeti Alazani upei, kura no kūstošiem sniegiem mutuļo duļķaina. Kādreiz pāri upei bijusi iekārta laipa, bet tā pirms vairākiem gadiem gājusi nebūtībā. Kā būtu gribējies pa to pāriet! Vairākos aprakstos teikts, ka Verkhovani varot sarunāt, lai kāds vietējais ar apvidnieku pa braslu pārved upei pāri, bet, pirmkārt, neviens vietējais vēl nav ieradies, un, otrkārt, neesmu pārliecināts, vai tik augstā ūdeni pat ar apvidnieku var tikt pāri.

Pāta teicis, ka ~2km tālāk, aiz nākamā ciema (Džvarboseli/ჯვარბოსელი) pirms pāris gadiem uzbūvēta laipa un tai vajadzētu būt vietā. Arī Džvarboseli šķiet kā izmiris, lai gan vakar redzētajajiem zirdziņiem vajadzētu būt bijušiem no šejienes. Laipa vietā: krastos no baļķēniem krusteniski sakrauti tādi kā grodi, uz tiem uzlikti divi stumbri, un virsū — dēļu klājs un margas. Šobrīd klīrenss līdz ūdens virsmai kāds metrs. Vieda konstrukcija — to aizskalos tikai pamatīgos palos.
Otrā krastā — svaigi uzbūvēts kempings: nojumes ar galdiem un soliem, tualetes, kamīni, akmens plātņu celiņi. Netālu tornis bez jumta, jau sācis brukt; viena siena izgāzusi pamatīgu vēderu. Pāris gadu, un būs tikai akmeņu kaudze.

Līdz šejienei no Omalo var atbraukt ar auto (~20km), bet mans ceļš uz otru pusi, uz Koklatas (კოკლათა, 2100m) ciemu. Divi tūristi zirgos. Ceļa malā viesu namiņš, kurā ļauži. Labprāt tiktu pie maconi, bet viņiem neesot. No piedāvātās kafijas atsakos, jo nezinu, cik laika vajadzēs 20km gājumam līdz tūristu namiņam, un negribu kavēties. Koklata ir kādu 20 ēku puduris; uz ceļa riepu nospiedumi: tātad šogad kāds te ir braucis, tomēr pašā ciemā nevienas dzīvas dvēseles. Vairums ēku nav aizslēgtas, un viss vasarošanas posts kā uz delnas: bojājumi ēkās laboti ar skārda loksnēm, mēbeles — tādas, kas pamatdzīvesvietā vairs neder, tomēr ārā mest žēl, vairāki sarūsējuši krievu laika auto. Vienīgais, kas vieš cerību,— paprāva iesākta karkasa ēka; droši vien, top tūristu mītne.

Gandrīz Džordžija O'Kīfa (Georgia O'Keeffe)

Tālāk 15km pa nogāzi augstumā no 2000m līdz 2300m bez lieliem kāpumiem un kritumiem, 2/3 pa mežu, 1/3 pa atklātām vietām. Ceļā vairāki strauti, viens paprāvāks; tajā ūdens varētu būt man tā līdz viduklim, par brišanu nav ko domāt, bet tad atrodu krastā kādu metru virs ūdens plakanu akmeni. Pārmetu pāri strautam mugursomu, tad uz plakanā akmens ieskrienos, lecu, cik jaudas, un piezemējos pie paša otra krasta ūdenī līdz puslielam. Bingo!

~5km pirms tūristu namiņa taka noiet līdz pašai upei, priekšā — govju ganāmpulks: saprotu, ka esmu pie Alaznistavi siernīcas. Kopā ar govīm, protams, suņi: vienam viss vienalga, bet otrs, šķiet, labprāt ierādītu man īsto vietu. Kā par nelaimi, ganībās ne sprunguļu, ne akmeņu. Vispirms mēģinu sasaukt ganus, bet tas bezcerīgi. Tad apmetu kārtīgu loku ap ganāmpulku, neizlaizdams suni no acīm. Govis ieinteresētas vēro sagādāto uzvedumu un slēdz derības, kā tas beigsies. Beidzas neizšķirti: esmu ticis ganāmpulkam garām, savukārt suns jūtas pastrādājis un govslopus nosargājis.

Siernīca — pamatīga mūra ēka ar nojumi upes krastā. Biju lasījis, ka viņi ļoti mielojot ceļiniekus. Tā arī ir: kafija, siers, krējums, medus, uz ugunskura cepta maizīte, ļoti garda. Divu jauni džeki, no kuriem viens jēdzīgi runā angļu valodā, viens ~mana vecuma tēvocis & 50 govju. Vaicā, vai neesmu redzējis trīs buļļus, kurus viņi palaiduši ganīties atsevišķi augstāk nogāzē. Es viņiem: vai tās tiešam lāča pēdas, ko redzēju uz takas (visai svaigas, jo beidzamais lietus bijis ne senāk kā pirms diennakts). Jā, jā, lāči klaiņojot apkārt, bet šogad šiem neražas gads: aitu nebūšot, un govīm šie neiedrošinoties klupt virsū.

Gani ieradušies 2.jūnijā; šodien 10.jūnijs, un gustavs — pirmais tūrists šogad. 🏆 Piedāvā palikt pa nakti, tomēr atsaku, jo tajā brīdi man prātā vēl doma par nepaveicamo nākamajā dienā, un lieki 5km padarītu neiespējamu to, kas tāpat ir neiespējams. Iedod līdzi sērkokus & skaliņus iekuram. Promiedams pamanu, ka pie ēkas plāksne, ka par siernīca 🇪🇺 naudu celta (sākta 2015.g., pabeigta 2019.g.). Ir ☀ baterijas un ūdens sildītājs.

Galīgi nepareizs (=draudzīgs) ganu suns

Uzreiz aiz siernīcas — tiltiņš un ganu apmetne ar pilnīgi nepiedienīgu (ne)ganu suni.

Kartē zīmēts, ka nākamos 5km — līdz tūristu namiņam — taka pa ielejas dibenu, bet patiesība kūstošo sniegu barotā upe līkumo kā piedzērājusies, un tur, kur tā iegrauzusies krastā, turklāt izveidojies kāds noslīdenis, nākas rāpties pat kādus 50m augstu nogāzē. 5km aizņem teju 2h. Šodien 24km/1000m.

Nakti pārlaižu Tušetijas Nacionālā parka tūristu apmetnē (2150m). Pilnīgas nekurienes vidū — 20km pa kalnu takām no tuvākā ciema, kurp var nokļūt ar auto.

Apmetnē divistabu namiņš pakešu logiem & durvīm; katrā istabā trīs divstāvu gultiņas. Līdzās nojume ar soliem un galdiem, kā arī tupamtualete ar skalojamo kasti un izlietne ar krānu, pa kuru gan nekas netek. Apkārt žogs — droši vien, aitu un tūristu segregācijai.

Ierodos līdz ar krēslu & mēģinu sakurt 🔥 no malkas paliekām (škiet, ka kāds izmantojis solu un mieta žogus ne gluži paredzētajam nolūkam), bet nekas neiznāk. Gultiņas — plikas koka lāviņas (Lagedokhi Nacionālajā parkā gan bija matrači!), tāpē izvēle: vai nu pastūķēt pledu zem sevis un salt, vai klāt sev pāri & spaidīt sānus. Vajadzēja tomēr palikt siernīcā. Tur pat silta duša būtu bijusi. Šodien 24km/1000m.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

11.jūnijs, Alaznistavi tūristu mītne–Masaras ganu apmetne

Rīts pienāk ar ☔ arī namiņa iekšienē, jo jumts maķenīt tek. Daudz ne, turklāt es apakšējā lāviņā. Gulēšana uz zaķa: auksti un spiež sānus. Trakoti negribas celties; vēl jo mazāk, vērojot lietu aiz loga. Gājiena vidus: līdz civilizācijai divu dienu gājums, vienalga, uz priekšu vai atpakaļ. Beidzot ☔ tomēr mitējas un dodos ceļā — ap pusdesmitiem. 

Gabaliņu aiz namiņa — ganu apmetne & četri suņi. Īsti nikns tikai viens. Pieredze māca: ja pie rokas nav koka, jāceļ akmeņi & jālidina šo virzienā. Arī šis to labi saprot & atstājas.

Upe, kas 20km lejāk pie Verkhovani mutuļo dubļainus ūdeņus, šeit pat ne līdz celim un vieglītēm pārbrienama, pie krastā atrasta sprunguļa turoties. Drošības dēļ tālruni gan ielieku Antras dāvātā ūdensnecaurlaidīgā apvalkā. Pēc aukstās nakts esmu saģērbies daudz par biezu iešanai: divas jakas, pusgaras skriešanas bixes; ticis līdz vietai, kur taka dodas kalnup, pārģērbjos ierastās iešanas drānās: t-kreklā & īsbixēs.

Pirmais kāpums — apmēram 600m, no 2200m līdz 2800m, pa ganībām. Govis iemīdījušas līdzteku taku kūli, tomēr vajadzīgais virziens noprotams. Ap 2600m augstumā (ziemeļu nogāze) pirmie sniega lauki; kādā vietā taka zem sniega iet kalnup pārāk stāvu, tāpēc meklēju lēzenākas vietas. Grēdas korei uzgūlis mākonis, un, kad esmu ticis augšā, virzieni pavisam sajukuši. Iekšējā balss ne visai pārliecinoši kaut ko saka, tomēr izvelku tālruni (tā kā piecu dienu laikā uzlādes iespēju nav un būs jāiztiek ar diviem ārējiem akumulatoriem (10 000 mAh + 4 000 mAh), tālruni izmantoju tikai fočēšanai) un ieslēdzu WalkMe lietotni. Karte ielādēta lietotnes atmiņā, un zils punkts rāda manu atrašanās vietu arī tad, kad tālrunis lidojuma režīmā. Izrādās, iekšējā balss bijusi galīgi garām: Sakorne pāreja (2835m) teju pretējā virzienā. Pāreja kāda puskilometra attālumā, tajā stabiņš ar virzienu norādēm un redzama taka, pa kuru jādodas lejup (700m: no 2800m līdz 2100m).

Hommage à Novalis

Taka visai stāva; sākumā vairāki noslīdeņi, kuriem izdodas tikt pāri bez lielas rāpšanās. Vairākās vietās kādreiz bijušas ganu apmetnes, un tur augājs pavisam citāds nekā kalnu ganībās: suņuburkšķi un mārrutki teju man līdz jostasvietai. Gājiens lejup grūtāks nekā augšup.

Beidzot tieku līdz vienkārši Alazani upei (citas upes Tušetija kaut kādas Alazani: Tušeti Alazani, Pirikiti Alazani..). Vietā, kur uz klintīm zilbalta bulta un skoti* briduši pāri, tagad nav ko domāt tikt pāri: upe samērā šaura, toties krāc putodama balta; dziļumu sarežģīti novērtēt, domāju, ka būtu man līdz krūtīm. Noņemu mugursomu un dodos lejup pa straumi rekognoscēšanas misijā. Bingo: aiz līkuma, kādus 200m lejāk pāri upei saledojuša sniega arka! Teku atpakaļ, ņemu mugursomu un eju pāri. Sākumā mazliet baisi, bet saledojušais sniegs vismaz metru biezs un būtu izturējis pat vieglo auto. Droši vien, kāda lavīniņa šajā vietā nošļūkusi pa nogāzi. Ja Sniega māte ziemu nebūtu centusēs & Saules meitas pavasari slinkojušas, gustavs kādas divas nedēļas sēdētu strauta malā, sūkātu ķepu & gaidītu, kamēr ūdens nokrītas. ;)

Tikko esmu sācis ceļu augšup (800m: no 2100m līdz 2900m), kad uznāk stiprs, pavisam neilgs lietus. Paspēju vien uzvilkt apmetni un nostāties zem koka, kad lietus jau cauri. Taka tikpat stāva kā tā, pa kuru kāpu lejup; ~2500m augstumā strauta gravā atkal sniegs, arī šis labu labais tilts. Sniega kļūst aizvien vairāk un vairāk.

Kad plānoju ceļojumu, nevarēju izšķirties, vai ņemt līdzi telti; manējā pavisam maziņa un viegliņa, tomēr tai gan masa, gan tilpums. Turklāt tā būtu vajadzīga tikai divām naktīm (patiesībā — vienai, jo sniega dēļ no Tušetijas uz Hevsuretiju nekādi nebija iespējams aiziet). Aplēsu, ka no Alaznistavi tūristu namiņa līdz Tbatanai varētu aiziet vienā dienā, tāpēc nolēmu telti līdzi neņemt. Ha, 29km/2000m vienā dienā — nekas cits kā gaisa pils (wishful thinking); arī divās dienās tā nebija nekāda joka lieta: 7+9h.

Pulkstenis ap 4pm, un atkal uznāk lietus, turklāt kalnā arī vējš. Zinu, ka kaut kur tuvumā ganu vasaras apmetne (kur ganu suņi nebija skotus* trīs stundas no telts ārā laiduši), bet ejot nebiju to aiz paugura pamanījis. Kad sākas ☔, paraugos atpakaļ & kāda kilometra attālumā apmetni (lopu izmīņātu laukumu & kaut ko zilu) ieraugu. Izrādās, ka šitie gani no slinko mājām: sakrāvuši ceļa augstuma sieniņu no plakaniem akmeņiem un dažiem stāvus nostiprinātiem sprunguļiem pārstiepuši pāri zilu stikla šķiedras audumu un polietilēna plēves gabalus. Audumu un plēvi vējš pavasarī (vai rudenī) norāvis; tie mētājas līdzās. Pārstiepju audumu pāri pusei sienas ieskauta laukuma (2,5m×2,5m), dažus plēves gabalus salocītus paklāju apakšā, ar dažiem apsedzos (virs guļammaisa & pleda) & liekos uz auss. Kamēr rosos, ☔, par laimi, mitējas: nopietnu gāzienu mana konstrukcija nebūtu izturējusi. Naktī lielākās neērtības nesagādā ne cietais pamats un ne aukstums, bet gan tas, ka vieta maķenīt ieslīpa, visu laiku slīdu lejup, kājas atdūras akmeņu valnītī & nav iztaisnojamas. 😬 Šodien nieka 13km/1600m (septiņās stundās!).

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

12.jūnijs, Masaras ganu apmetne–Tbatana

Kaut nāves miegā man vaj'dzētu mikt,

Šai pilī kalnā, šai pilī kalnā gribu es tikt.

(Plūdons, pēc atmiņas),

Plīst vai lūst, bet šodien jāpieveic sniegotā nogāze, kuras dēļ nācās griezties atpakaļ 4.jūnijā, jo citādi vizieris no KUT 🇬🇪 uz RIX 🇱🇻 lidos bez manis.

Nakstmītne zem zilā auduma gabala (2600m)

 No rīta pusmiegā dzirdu aitu zvaniņus. Tā tik vēl trūka, jo aitām allaž līdzi ganu suņi, un ar tiem joki mazi. Tomēr ne: tās tikai Karpatu aitas (modinātāja signāls) ieradušās mani modināt. 😃 Jūtu, ka kļuvis vai karsti: pabāžu degunu no zilā auduma apakšas — ☀ jau lielā gabalā, pie debesīm neviena mākoņa.

Ganu apmetņu apkartnē pabaisa cūcība: visu, kas lieks, atstāj kalnā. Burkas, konservu kārbas, plēves gabali, veci gumijnieki, dažāds iepakojums, kas nesadalās.. Un augājs citāds nekā kalnu pļavās — kaut kas līdzīgs tēvijas kūtspakaļām. Šajā vietā 2600m augstumā (augstākā naktsmītne ceļojumā) apkārt apmetnei bija tikai nomīņāta zeme, nekas vēl nebija izaudzis.

Ap deviņiem dodos prom; pusi ceļa taka 2800...3000m augstumā, un tur vēl daudz sniega. Vietās, kur sniega lauki puslīdz līmeniski, var droši soļot: ne slīd, ne iebrūk, bet slīpas vietas īsts pārbaudījums. (Mājās pārbraucis, atskārtu, ka pie apaviem stiprināmi dzelkšņi būtu diezgan līdzējuši.) No ganu apmetnes esmu paņēmis sprunguli atspaidam. Lai apietu sniegotas vietas, reizēm nolaižos no takas pat kādus 200m. Un rāpjos 200m atpakaļ pa nogāzi, kur staigājušas tikai 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑 & 🐄🐂 (?). Nudien, nezinu, cik pa visu dienu sakāpelēju. Wikiloc teic 400m; domju, ka bija vismaz divtik. Neizmantoju maršruta ieraksta funkciju tālrunī, jo tā pamatīgi tērē akumulatora lādiņu, bet gājumu zīmēju datorā vēlāk ar roku — pa taku, kura lielākoties bija kaut kur zem sniega. Kādā sniega laukā vientuļa keda. Sniega cilvēks pazaudējis?

Un tad (ap 1pm) arī liktenīgā nogāze, visstāvākā no visām; sniega šķiet nedaudz, tomēr tas palicis 5...10m platās vagās, kuras ☀ apspīd mazāk. Ja kādā izslīdētu, iznāktu pārsimt metru garš slīdkalniņš. Ar vēju gar ausīm, taču bez apdraudējuma dzīvībai. Lai tiktu sniega joslām pāri, ar sprunguli izcērtu sniegā pakāpienu vienai pēdai, tad otrai utt., līdz esmu pāri. Par laimi, tādu vietu nav daudz — tikai kādas četras vai piecas. Beidzamo daļu pieveicu pa klinšainu korīti, kur sniega nav nemaz. Vietā, līdz kurai tiku 4.jūnijā, iespraužu brīnumsprunguli sniegā un sarīkoju fotosesiju ar mežonīgām dejām. Atlikuši ~10km/1km krituma līdz ganu namiņam, kurā jau esmu nakšņojis.

Man — pa kreisi.

Kādā vietā lejāk nogāzē redzu ganu, daudz aitu & piecus zirgus; gans māj & kāpj augšup. Izrādās, namiņa īpašnieks. Viņš todien uzradās rītā, kad biju viņa īpašumā pārnakšņojis, un vēlīgi teica: Отдыхай, отдыхай! Vaicāju, vai drīkstu vēlreiz pārnakšņot, un viņš laipni atļauj. Tagad tur esot brāļa vai māsas dēls ar lopiem, un man tikšot piens. Un kodina, ka vienam kalnos vazāties neesot labi. Apsvērumus, ka bēres tikpat labi var sarīkot ar piepūšamu vīrieti zārkā, paturu pie sevis.

Beidzamie 3km — pa līdzenu akmeņainu ceļu diezgan bezfilmā. Brāļa vai māsas dēls ar saimi, lopiem & cāļiem, izrādās, citā namiņā turpat līdzās: nepavisam ne tik foršā kā manējais. Šie tikai kartveļu (vai čečenu?) valodā runā; skaidroju (krieviski), ka saimnieks atļāvis pārnakšņot, un šie prom nedzen. Tieku arī pie piena; naudiņu atraida. Pēc visas dienas ☀ atkal viegls drebulis. Pārģērbjos & liekos gultā. Šeit pat brīžiem mobilais tīmeklis pieejams, beidzot aiziet ziņas un foto, kurus trīs dienas esmu sūtījis draugiem, bet neviens, škiet, manu atbūtni nav pamanījis. Šodien 16km/400m.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

13.jūnijs, Tbatana–Dzibakhevi

Šodien jātiek līdz Tbilisi (biju iecerējis, ka tikšu galā dienu agrāk un palikšu nakti Telavi), tāpēc ceļos ar pirmajiem (kaimiņu) gaiļiem un pusseptiņos dodos uz Džokolo (10km), no kurienes mikriņi uz Ahmetu un Telavi. Esmu diezgan šļaugans, bet ceļs lejup (no 1950m līdz 750m; esot bijis arī 36m kāpuma) pārāk daudz pūļu neprasa. Beidzami dzelteni rododendri. Šodien riktīgi karsts, turklāt mitrs — kā turku pirtī. Tieku līdz Pankisi ielejas galvenajam ceļam ~2,5h, pirmais auto piestāj un aizved 5km līdz Džokolo ciemam.

Beidzamie rododendri

Beidzamo pārtiku apēdu vakar; kārojas salda: mazītiņā veikaliņā nopērku burbuļūdeni, banānus un šokolādītes ar pildījumu un tur pat veikaliņa priekšā ņemos tiesāt. Pārģērbjos un pāraujos — svētlaime. Kalnu kurpītes savu nokalpojušas un paliek Džokolo. Īpašniece teic, ka pēc divām stundām būšot mikriņš uz Tbilisi. Un apsēžas līdzās izklaidēt mani ar sarunām.

Šķiet, ka iepriekš rakstīju, ka 19.gadsimtā Pankisi ielejā apmetušies čečeni, un tāpēc šī vieta atšķiras no pārējās Sakartvelo. Nevienu sievieti hidžābā, šķiet, neredzēju, bet galvas apsegtas bija visām. Tīmeklī uzgāju kādu ne pārāk senu video, kur vietējie iedzīvotāji protestē pret hidrospēkstacijas būvi ielejā: policiju ar akmeņiem apmētā arī večiņas un bērneļi.

Kurpītes savu nokalpojušas; palika Džokolo 🇬🇪

Pēkšņi veikaliņa priekšā apstājas melns apvidnieks, izkāpj divi bārdaini jaunieši un vaicā, vai runāju krieviski. Viņu ciemā nedrīkstot valkāt īsbikses. Saku, ka man citu nemaz nav (skaidra lieta — jūnijā uz Sakartvelo kažokā nebrauc). Jaunieši teic, lai kāpjot viņu auto. Droši vien, būtu aizveduši 15km līdz Akhmetai, bet tieši tajā brīdī pretī brauc mikriņš, un jaunieši teic, lai kāpju ārā un gaidu to. Pēc pāris minūtēm brauc cits mikriņš, un visai drīz esmu Akhmetā — pilsētiņā, kas rajona centrs. Ceļā ievēroju, ka Pankisi ielejā pat mazi puisīši garās biksēs. Akhmetas autoostā teic, ka mikriņš uz Tbilisi pēc stundas. Lieliski! Atstāju mugursomu autoostā, ieēdu lobiani un sapērkos zemenes, aprikozes un maconi ceļam uz Tbilisi.

Uz Tbilisi (ი=i)!

Līdz Tbilisi 114km/2,5h. Izlūdzos šoferītim atļauju sēdēt viņam līdzās. Lielākā daļa ceļa pa dižskabāržu mežu klātiem pakalniem augstumā līdz 1000m. Pēc Tušetijas un sniegiem šķiet diezgan pliekani. Šoferītis lieliski runā krieviski (šķiet, vienīgais kartvelis, kuru esmu dzirdējis lietojam pieklājības formu jūs krievu valodā) un nezin kāpēc nevar ciest Saakašvili. Viņam sāp mugura, tāpēc palīdzu iecelt un izcelt citu pasažieru bagāžu.

Tbilisi apmetos tajā pašā viesu namā, kurā nakšņoju pirmo nakti. Pilnīgs plīsiens, horizontāli vien velk. Aizvelkos vienīgi līdz tuvējam Spar-am un nopērku 🍅🍅 salātiem.

 3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

Ārējas saites

Skotu* video un maršruta apraxts

Nākamais texts: 14.&15.jūnijs, Tbilisi–Kutaisi–Rīga (& pārdomas par Tušetiju ) 🇬🇪 🇱🇻

3.–5.jūnijs, Telavi & Pankisi ieleja 🇬🇪

Telavi nonācu iepriekšējā pēcpusdienā no Lagodehi; varētu teikt — nejauši: tāpēc ka pilsētai veltīta viena no sešām markām blokā 🇬🇪 vēsturiskās pilsētas. Pirmais iespaids — ne pārāk, jo lija un viesu nams ~Dārzciema ielas rajonā. Patiesībā — ļoti jauka pilsētiņa (par Telavi Emīlijas emuāros): daudz gaumīgi atjaunotu ēku, karaļa Erekles cietoksnis, kurā puspazemē mūsdienīga muzeja ēka (atstāju nākamajai reizei), 900 gadu veca platāna, kalna galā — Nadikvari parks ar skatu uz pilsētu un Kahetijas līdzenumiem un Ļesjas Ukrainkas pieminekli (ukraiņi draugi bija sajūsmā). Pilsētas centrā nesen celta viesnīcas ēka ar tautas architektūras citātiem. Žēl, ka tik maz laika iznāca: vakars un rīts.

Esmu iecerējis noiet skotu publiskotu maršrutu no Pankisi ielejas uz Tušetiju: 88km/7000m kāpuma; viņi (ar nemitīgu šmorēšanu) gājuši pretējā virzienā piecas dienas, man šķiet, ka varētu tikt galā četrās. Sapērku pārtiku: pusotru kilogramu svaiga siera (lielisks — pavisam sauss, šķiedrainu textūru un paskābenu garšu; pieminēju siera sieviņu ar labu vārdu katrā maltītē), pusotru litru maconi un divus plāceņus (manā iesīkstējušajā eiropocentriskajā prātā maizītei nākas būt klaipos). Viesu nama saimniece teic, ka mikriņu uz Džokolo neesot, tāpēc braukšu uz Akhmetu, mazu pilsētiņu, un tālāk ~15km stopošu.

Līdz mikriņam kāds brīdis jāpagaida, toties stopošana kā pa sviestu: kartona gabaliņš ar uzrakstu ჯოყოლო nepieciešams tikai pirmajam auto, tālāk mani nodod kā stafetes kociņu. Ielejā visi cits citu zina, un vedējs, ticis līdz savai mājai, pamet ar roku kaimiņam, kurš brauc tālāk, un pārsēdina mani tā auto. Beidzamais transportlīdzeklis — mazītiņš kravas auto; brīva vieta tikai kravas kastē. Sākumā ar vējiņu pa ciema vienīgo ielu, tad izmetam loku pa ganībām pārdzīt govis uz citu vietu, un beigās mani izlaiž pie Batsaras dabas lieguma, kur sākas ceļš kalnup uz Tbatanu. Kāds no vedējiem teicis, ka gani jau augšā: lūkošu pie kādiem pārnakšņot.

Gājiens ne pārāk interesants: 11km/1200m pa meža ceļu lēzeni kalnup. Iepriekšējā dienā, lēkājot pa akmeņiem, esmu pastiepis kādu saiti vietā, kur kājas stiprinātas rumpim, un tā neļauj soļot gluži brīvi. Bļāviens, ja ar smeldzošu kāju būs jācīnās 88km, kur kalnu takas, ne ceļš! Vietām ceļš no dižskabāržu meža iziet klajumā; tur mežrožu krūmi pilnos ziedos. Pusceļā pretī nāk trīs bārdaini jaunieši ar zirgiem. Pankisi ielejā 19.gadsimtā iemitinājušies čečeni; pa ceļam pamanīju pāris mošeju ceļa malā. Pirms divdesmit gadiem gruzīni esot vairījušies spert ielejā kāju; tagad esot daudz mierīgāk. Atceļā gadījās maķenīt nekaitīgu piedzīvojumu, bet par to vēlāk.

Iecerēto triju stundu vietā ceļš uz Tbatanu paņem trijas ar pusi. Ielejā ap +30c, un vienīgais avots ceļā — tādu kilometru pirms mērķa. Tāds nieks vien šodien noiets, tomēr jūtos visai piekusis. Kaut kur lasīju, ka Tbatana (~1950m) esot pamests ciems. Šķiet, ka nebūs tiesa: visi namiņi no koka, nepavisam nepiemērota pajumte ziemai. Drīzāk vasaras apmetne ganiem. Pirmajās mājās lūkoju, kur pārlaist nakti; neviena ļauža, bet neviens namiņš nav aizslēgts. Pirmais gluži pieņemams: klona grīda, jumts vesels, logi vietā un lāviņas ar kartona gabaliem. Atstāju mugursomu un eju aplūkot pārējos. Otrais izrādās piecu zvaigžņu: betona grīda, vienā istabā taupības krāsniņa un trīs gultiņas segām un spilveniem. (No rīta pamanu pat satelītšķīvi ārpusē.) Apkārt — stiepļu pinuma žogs, mājas priekšā — plaša segta terase. Te arī palikšu! Izdzeru atlikušo ūdeni, ieēdu maķenīt maconi un liekos uz auss.

Naktī riktīgs negaiss: vispirms zibeņo & pērkons iesper kaut kur pavisam netālu (šķiet, kalna galā līdzās — tur zibeņnovedējs), tad brītiņu gāž kā pa Jāņiem un plosās vējš un atrauj pat logu vaļā. Zem guļammaisa & būdiņas segas tik tīkami, ka pēc mirkļa esmu atkal miegā. Vai nu tas sapnī, vai daļiņa apziņas naktī palikusi nomodā: kādā brīdī jaušu, ka laukā vairs ne vēja, ne lietus.

No rīta  pa Zemes virsu staigā. Ap astoņiem — kad brokastoju — parādās namiņa saimnieks, nebūt neizskatās pārsteigts & teic: Atpūties, atpūties! Bet laiks doties ceļā.

Pirmie 2,5km pa izdangātu ceļu līdz Sakisto ezeram (2050m) — palielai peļķei lopu izmīdītiem krastiem, kuru visi gājēji nezin kāpēc atzīmē kā aplūkošanas vērtu. Pēc tam taka zigzagā uzkāpj kādus 350m, un tas patiesībā ir vienīgais nopietnais kāpums šodien. Augstākais punkts vēl ~450m augstāk, bet līdz tam kāpums tik lēzens, ka to īsti nemana. Laiks lielisks, visapkārt kalni un lejas, un aitu ganāmpulki tajos. ~2700m augstumā pirmie sniega lauki, bet iešanu tie pārāk neapgrūtina, jo lēzenās vietās. Piecās stundās (pulksten divos) esmu ticis līdz augstākajai vietai — 2897m augstai virsotnei bez nosaukuma. Skats nepavisam neiepriecinošs: tālāk taka traversā pa sniegotu nogāzi un nav ejama nu nekādi. Turklāt tālāk — kur skats nesniedz — taka uzkāpj teju līdz 3000m, un tur noteikti sniega vēl vairāk. Jāgriežas atpakaļ. Varētu pa to pašu taku, pa kuru atnācu, kādās četrās stundās (lejup no kalna) tikt zināmajā namiņā, bet tas nebūtu pārāk interesanti. Tāpēc izvēlos citu taku (kuras WalkMe kartē nav) līdz apdzīvotai ganu apmetnei kaut kur tālu lejā.

Sākumā taka pa ganībām, kur aitu (& suņu) gan nav, tad pāri gravai ar strautu: 300m lejup un 100m otrā krastā kalnup; ūdens strautā līdz puslielam. Grēdiņa otrā krastā vienos baltos rododendros (ja kāds(-a) vēl nezina — pašiņi baltos ziedos aizvērtām acīm ir gustava vājība ;) ). Grēdiņa pavisam šaura — kā kārnas kazas mugura —, un brīžiem nākas visām četrām rāpties pāri klintsbluķiem. Līdz Msubuka kalnam (2200m, grēdas augstākais punkts) nezin kāpēc uzbūvēts izveidots ceļš: kalnos tas ar spridzināšanu un milzu buldozeriem. Uz ceļa tik lieli klints gabali, ka neesmu pārliecināts, vai pat ar apvidnieku tur var tikt. Kalna galā, kur ceļš sākas,— strādnieku vagoniņš. Varētu palikt, bet lūka jumtā atstāta vaļā, tāpēc iekšā mitrs kā turku pirtī un ož pēc pelējuma. Matrači vagoniņa tālākajā stūrī un tāpēc palikuši sausi, tomēr nolemju, ka iešu pie ganiem. Nekāds dižais varoņdarbs todien nav iznācis: 17km/1100m.

Pie ganu apmetnes pirmais mani pamana suns, turpat arī paši gani, tāpēc atšaudīšanās ar akmeņiem izpaliek. (Patiesībā suņu ir divi, un viņiem nākas pieņemt gustavu kā nenovēršamu ļaunumu. Uz viņu pusi eju ar līkumu — bijību pauzdams —, lai gan viņi, šķiet, samierinājušies un pat neņurd.) Protams, varot palikt pa nakti.

Ganu miteklis — divas nojumes baļķu un kāršu karkasu, pārviktas zilu stikla šķiedras audumu. Lielākajā milzīgs piena kubuls un kāršu galdi siera maisiem. Sendienās sieru gatavinājuši aitu ādās, mūsdienās — polietilēna maisos, kurus stiprībai ievieto otrā, stikla šķiedras auduma. Tobrīd teltī bija kādi trīs vai četri pilni maisi, jo gani tikai pirms nedēļas ieradušies. Mazākajā — ugunskurs un ēdamvieta: zems galds ar bluķīšiem apkārt. Un pie viena no stabiem — nopietna šautene ar optisku tēmekli. Vilkiem.

Kad ierodos, 320 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏sadzītas slaukšanai, un trīs gani — vīriņi vecumā ap 30 —, ierādījuši man vietu, ķēras pie slaukšanas. No rīta redzēju, kā tas notiek: vīri apsēžas uz soliņiem cits citam līdzās šaurā aploka galā un slaukdami virzās uz priekšu, izslauktās aitas aizgrūzdami sev aiz muguras. Laiku pa laikam kāds aiziet pilnus spaiņus iztukšot kubulā. Divas slaukšanas reizes dienā, katra trīs stundas. Kad aitas izslauktas, tās izlaiž savā vaļā; pirms nākamās slaukšanas reizes iet tās meklēt un dzen atpakaļ uz apmetni. Krievu valodā runā viens no viņiem, un vairākas reizes, kā vainīgs juzdamies, teic, ka netīrs viņu darbs esot. Gulēšanai dabūju īstu ganu apmetni no kādu centimetru bieza filca/voiloka. Smags, toties silts un nelaiž pat visstiprāko lietu cauri. No rīta nofočējos tajā; žēl, ka nebija papahas. ;D

Ir jau kārtīga tumsa, kad vīri tikuši galā ar slaukšanu un sauc vakariņās (zupa, plācenis, tāds kā fermentēts biezpiens — droši vien, siers gatavošanās gaitā).

No rīta miegā dzirdu, ka vispirms pieceļas viens un dodas meklēt aitas, un tad abi pārējie — uz slaukšanu. Izlaidenis gustavs valstījās pa apmetni līdz astoņiem. Piedāvāja arī brokastu, bet no rīta negribas. Iedzeru kafiju, atstāju ganiem pustukšītu Lofberg paku (viņiem bija beigusies) un dodos lejup atpakaļ uz Džokolo.

Gājiens gaužām neinteresants: 10km lejup no kalna (Wikiloc aplēsis, ka ceļā esot bijis 23m kāpuma ;D) pa meža ceļu. Ganu apmetne pie pašas meža robežas (2000m augstumā), tāpēc viss lejupceļš visu pa mežu; divās vai trijās vietās jāpārbrien upītei. Karsts, tāpē pirms brišanas neizaujos. Kādā vietā līdzās ceļam — valriekstu audze: nezinu, vai zem kokiem pļauts vai noganīts, vai noēnojuma dēļ zāle tur īsti neaug, bet izskatās kā parkā.

🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑

Pulkstenī nelūkojos, bet diezgan drīz esmu Khadori — māju pudurī, kur beidzas Pankisi ielejas centrālais ceļš un pirms 15 gadiem uzbūvēta hidroelektrostacija. Tie mūsu — latvju — stereotipi, ka spēkstacijai jābūt ar milzu uzpludinājumu, ir galīgi garām: kalnos pietiek ielaist strautu caurulē un 200m lejāk caurules otrā galā ierīkot ģeneratoru.

Pusdienlaiks, un  pamatīgi cepina. Noeju pa ceļu kādu kilometru, kad — negaidīta veiksme — brauc pirmais auto (no piecu māju pudura!). Un apstājas. Džeks ar suni, spēkstacijas uzraugs; divas nedēļas uzraugot, divas nedēļas atpūšoties. Nupat beigusies viņa maiņa, un viņš dodoties mājup uz Tbilisi. Ļoti jēdzīgi runā angliski, aizved mani līdz pat Akhmetai un vietā, kur viņam jānogriežas, piedāvā aizvest ~kilometru līdz pilsētiņas centram. Laikam ļoti novārdzis izskatos. ;) Tūliņ pat mikriņš uz Telavi.

Viesu namā (citā) Telavi esmu pagatavojis tomātu salātus un grasos ķerties tiem klāt, kad savā kompānijā paaicina četri kartveļi. Nespēju novērtēt viņu tostu mākslu, nespēju; manējie, piemēram, Par Salomi! viņiem šķiet daudz par īsu. Turklāt uzreiz pēc tosta visa glāz(īt)e vīna vienā rāvienā jāielej sevī. Kāda jēga dzert vīnu, ja to neizošņā un neizgaršo!? Cita starpā jādzer arī par radiniekiem; kartveļi noskaidro, ka tuvākie manējie ir brālēni un māsīcas — tad par viņiem. Brālēni un māsīca ir ļoti jauki ļauži, un vēlu viņiem vislabāko, bet tie — draugi, ar kuriem mani vieno kopīgas intereses. Maķenīt žēl laika, kuru būtu varējis veltīt Telavi.

3D vizualizācija (1.diena) 🔼 vai Relive vietnē

3D vizualizācija (2.diena) 🔼 vai Relive vietnē

3D vizualizācija (3.diena) 🔼 vai Relive vietnē

Nākamais texts: 6.&7.jūnijs, uz Tušetiju 🇬🇪

31.maijs–2.jūnijs, Lagodekhi nacionālais parks 🇬🇪

9am izeju no viesu nama; samniece teic, ka mikriņš uz Tsnori, pilsētiņu kalna pakājē, tikai vienpadsmitos, tāpēc iešu ~8km kājām. Varētu arī pa asfalta serpentīnu, bet kartē zīmētā taka daudz taisnāka. Izrādās, ka to vairs tikpat kā neizmanto: sākumā vēl nekas, bet lejāk laušanās caur dzelkšņainiem krūmiem ar mugursomu plecos ir diezgan interesants vingrinājums. Tieku uz ceļu vietā, no kuras līdz pilsētiņas robežai kādi 2km, laiku pa laikam brauc pa kādam auto, bet neviens nestājas. Kad, ticis pašā pilsētiņā, vairs nestopoju, pats apstājas mana vecuma tēvocis apvidniekā, laipni aizved atlikušos 2km līdz centram un izlaiž tur, kur piestāj mikriņi uz Lagodekhi. Par mikriņu sarakstu neviens neko nezina, tāpēc grasos ~40km stopot. Nopērku flomasteru, palūdzu gabalu kartona, uz tā uzrakstu ლაგოდეხი un dodos ārā no Tsnori (aizraujoša kā Olaine). Kad pie pilsētiņas robežas grasos sākt stopot, brauc satiksmes mikriņš; pēc pusstundas esmu Lagodekhi.

Lagodekhi pilsētiņa pie pašas Azerbaidžānas robežas, un tur senākais nacionālais parks 🇬🇪 — dibināts 1912.gadā, tad pat, kad Moricsalas rezervāts. Divi latvju biologi 2013.gadā (sakarā ar aizsargājamo teritoriju simtgadi) sacerējuši 25 lappuses garu textu ar abu vietu salīdzinājumu.

Par takošanas resursiem

Krievu laikā pie kartveļiem kaut kā nebija iznācis būt; pirmoreiz turp aizbraucu tikai 2018.gadā — uz piecām dienām Tbilisi. Nākamajā reizē(-s) gribēju uz kalniem, sāku meklēt ko par takām un uzgāju Jozefa (slovāks vai izliekas par tādu: viņa tālruņa numurs sākas ar +421) vietni. Lieliski sistematizēta informācija (un kartes) ne tikai par takām, bet arī par transporta iespējām, naktsmītnēm utt. Visa informācija rūpīgi pārbaudīta; līdz šim neesmu pamanījis tur vērā ņemamas kļūdas.

Pērn, kad gatavojos šim braucienam, YouTube piespēlēja kaut ko no Kimas un Dela, skotu takotāju, kanāla, un pie video bija arī saite uz viņu tīmekļa vietni. Pamatīgi taku apraksti, bet viņiem — kā jau rietumniekiem — savas dīvainības (no mana viedokļa): trīs ēdienreizes ar siltu ēdienu dienā (kalnos!), ūdens dezinfekcijas tabletes arī tad, kad ūdens ne gluži no pilsētas notekgrāvja, un puse mugursomas gluži nevajadzīgām lietām. Bet tas no gustava viedokļa! ;)

www.wikiloc.com — vietne (un lietotne), kurā ikkatrs var iezīmēt un publiskot to, kur gājis/skrējis/minies/rāpies utt. Un meklēt un izmantot citu publiskoto; gustavs tur sazīmējis 67 pastaigas.

Pirmais rododendrs

Lagodekhi pilsētiņa mīlīgāka nekā Tsnori; aši sapērkos zemenes, saldos ķiršu, maconi un plāceni un dodos uz nacionālā parka mītni pilsētiņas nomalē (2,5km). Svarīgākā izklaide parkā — ~40km gara taka uz Melnās klints ezeru (~2800m augstumā) uz pašas 🇬🇪–Krievzemes/Dagestānas robežas. Pie takas divi namiņi, un vairums apmeklētāju izstiepj pārgājienu trim dienām: pirmajā dienā 1300m kāpuma līdz Meteo namiņam ~1900m augstumā, otrā dienā līdz ezeram un Demidova namiņam ~2600m augstumā kādus pāris kilometrus aiz ezera un trešajā dienā 2km lejupkāpiens līdz nacionālā parka mītnei. gustava plāns: pirmajā dienā — 2km augšup līdz Demidova namiņam, pārnakšņot tajā un nākamajā dienā ezers un 2km lejup garām Meteo namiņam līdz finišam; katru dienu ~20km.

Parka mītnē uz palodzes burvīgs pelēks kaķis — skaidrs, ka viņš te saimnieks, kurš nosaka kārtību. Pēc brīža kašķi meklēt ierodas otrs — galīgi plakanu purniņu un melniem lokiem ap acīm kā iz vācu expresionisma filmām. Nacionālā parka reindžeris Zaza patriec otro uz citu palodzi, un atkal miers mājās.

Nacionālā parka kaķis (& gustavs)

Izrādās, ka gustavsm diezgan veicas: robežsargi uz vasaras posteni ~3,5km no ezera devušies tikai pirms divām dienām; ja viņu tur nav, nekāda iešana neiznāk. Pierakstos apmeklētāju sarakstā (esmu pirmais, kurš šogad dosies uz ezeru), noklausos Zazas norādījumus, pierakstu viņa tālruņa numuru un dodos ceļā. Zaza maķenīt neapmierināts, ka iešu neierastā virzienā (būšu pie robežsargiem, izejot no robežjoslas, ne ieejot tajā), bet aiz krekla stērbeles netur. Pulkstenis pusdivi; 2km augšup pa taku — kādas 6...7h; tātad vēl ar gaismiņu būšu Demidova namiņā. Soļošana raita, jo lielā mugursoma palikusi parka mītnē, bet plecos pavisam mazītiņa, kurā tikvien vietas kā guļammmaisam, pledam, kamzolim, plācenim un glāzei maconi. Ko tur staipīs daudz līdzi, ja žviks — kalnā un žviks — lejā.

Sākums pa ļoti labi iemītu taku, pa kuru tūkstoši dodas uz netālu ūdenskritumu. Nekādi neizdodas atrast vietu, kur nozarojas man vajadzīgā taka kalnā: tā kā eju nepareizā virzienā, marķējums koku neredzamajā pusē. Nostaigāju šurpu turpu trīs reizes, tad tomēr nākas ielādēt tālrunī Kimas un Dela karti un vislielākajā iespējamajā palielinājumā pēc zilā GPS punkta atrast precīzu taku sazarojuma vietu. Vajadzīgajai takai pārliekušies kazenāji: pirmajam gājējam sezonā ne tikai liels gods, bet arī ērkšķi ceļā. ;) Kādi 200m pa kazenājiem (īsbiksēs diezgan ass piedzīvojums), un tad taka kļūst labāk manāma.

Takošanai izmantoju lietotni WalkMe — tajā, manuprāt, vislabākās kartes un navigācija darbojas arī lidojuma režīmā, kas ļauj pastiept tālruņa akumulatora lādiņu ilgākam laikam. Šoreiz tas īpaši svarīgi, jo Demidova mājiņā gaisma no Saules baterijām, bet kontaktligzdu nav.

Trijās stundās esmu uzkāpis ~1km (no 600 līdz 1600m); tātad, viss kā pa sviestu. Bet tad sākas nepatikšanas: pa kādai lietus lāsei, kas pārvēršas pamatīgā lietū un, kas sliktākais, negaisā. Vēl esmu mežā, grāvieni nav gluži virs galvas, tomēr tādā laikā doties klajā (meža robeža Kaukāzā ~2000m augstumā) nav gluži prātīgi, griezties atpakaļ arī negribas. Un tad takas malā glābiņš — klints pārkare, zem kuras sausu lapu lēvenis un pat veca ugunskura vieta. Un sauss! Citu tādu vietu ceļā neredzēju.

Izrādās, ir pieejami mobilie sakari un brīžiem pat 4G tīmeklis. Piezvanu Zazam, lai neuztraucas, ka pirmais tūrists pazudis, pačatoju ar dažām draudzenēm, un tad jau negaiss arī pāri. Varētu celties, iet un krēslā tikt līdz Demidova namiņam, bet guļammaisā tik sasodīti forši! Pārlaidīšu nakti te, ~1750m augstumā. Nav pārāk augstu, turklāt mākoņainā laikā naktis siltākas nekā skaidrā. Un taka noteikti pēc lietus slidena, un zāle gar to slapja. Nē, palikšu tepat.

Pasūtinu Karpatu aitas saullēktā plkst. 5.24 ( par stundu agrāk). Antra apšauba, ka spēju tādā agrumā pamosties, un no ap pusastoņiem rītā secinu, ka viņai bijusi pilnīga taisnība — nespēju. Vēl viņa kaut ko par plēsīgiem meža zvēriem, bet tas taču skaidrs, ka gustavs šajā mežā visplēsīgākais!

Nevarētu teikt, ka būtu bijusi pati ērtākā gulēšana mūžā, tomēr tīri ciešami. Lielākais traucēklis bija nevis aukstums, bet lapu slānis, kurš neturējās zem manis, un saraust lapas, kad abas rokas guļammaisā, nav vienkāršs uzdevums.

No rīta jaušams, ka debess zila (☀️ nebija redzama, jo gulēju rietumu nogāzē). Mantas kārtodams, uzeju lapās puspilnu plastmasas pudeli. Grasos saturu izliet un atsārņot mežu, taču izrādās, ka pudelē ne ūdens, bet čača, tāpēc ierušinu to atpakaļ lapās. Kādam piekusušam ceļiniekam noderēs.

Ap astoņiem dodos ceļa. Kādus 100m augstāk, vēl mežā — pirmais rododendrs. Dzeltens & smaržīgs (to atklāju vēlāk). Visā ceļojumā redzēju trīs veidu: baltus kā video par Svanetiju un ap Dadikurtu (gaidiet, kaut kad būs!), dzeltenus kā Babītes dārzā un pavisam zemus baltus, kuri atgādina zileņu vai vaivariņu cerus. Drīz koki beidzas, un taka sāk līkumot pa puķainām nogāzēm: gaiļpieši, muskares, gaišzilsniedzites un daudz citu, kuru nosaukumus nezinu. Uz takas pirmais pakavs: kurš pirmais no rīta, tam pieder saimnieka čības, kurš pirmais pavasarī, tam visi pakavi uz takas. Kutaisi lidostas atmīnētājiem būs par ko priecāties. Lidostās pakavus ļoti cītīgi aplūko, bet ne reizi vēl nav atņēmuši. (Visā ceļojumā atradu trīs veselus un trīs pusītes. Iemesls pirkt zirgu.) Ar atrasto pakavu maķenīt parušinos pēc sīpoliem; parka noteikumos teikts, ka tā neesot labi, bet puķu veselas nogāzes un es tikai maķenīt. :)

Iepriekšējā vakarā esmu izdzēris visu ūdeni, bet ceļā ne strautu, ne avotu (to zināju). ~2500m augstumā pirmais sniega plankums; piegrābstu pilnu pudeli, bet sniegs tajā kūst gauži lēni.

Taka arvien biežāk iet pāri sniega laukiem, taču iešanu tie pārāk neapgrūtina — no rīta sērsna vēl stipra. Pēc 3h gājuma gluži negaidīti klāt Demidova namiņš (~2650m): dzeltena ēciņa četrām istabām (un ~20 gultiņām; ir pat matrači un apgaismojums no ☀️ baterijām) un nojumi līdzās. Gluži klajā vietā, jo kokiem te daudz par augstu. Vēl pat zāle nav izdīgusi, tikai sīki dzelteni ziediņi, tādi kā zeltstarītes. Slinkāki tūristi var iznomāt zirgu — jāšanai vai somu nešanai (₾50/€18 dienā par zirgu un tikpat pavadonim). Bet tas tikai tad, kad pie Demidova namiņa zālīte.

Akmeņu uzkalniņš :D;
taka zem sniega

No tuvēja sniega lauka gar pašām namdurvīm tek strautiņš; beidzot varu atdzerties. Kopējā istabā augstu pie sienas — lai grauzēji netiek klāt — plaukts ar ēdmaņām, kas palikušas no rudens, tostarp burka asu dārzeņu salātu. Tieši tas kas vajadzīgs, jo skaidrs, ka divās dienās galā netikšu, bet somā no ēdmaņas tikai plācenis. Vēl iemānu pudelē pusi burciņas ķiršu ievārījuma un dodos tālāk.

Nu jau ceļā ieplakas, kurās taku zem sniega var nojaust tikai pēc kērniem (akmeņu uzkalniņiem — termini.gov.lv ;D). Vietās, kur apakšā kušanas ūdeņi, sniegs vietām neiztur manu svaru. Un tad jau Melnās klints ezers klāt. Neliels, kādus pārsimt metrus garumā, vēl ledū; 🇬🇪–Krievzemes robeža to sadala divās vienādās daļās. Kaut kur lasīju medniekstāstiņus, ka krievu pusē mēdzot klīst par ganu pārģērbies čekists, kurš piedāvājos kartveļu puses tūristiem sadzert ar viņu čaču, tā cenzdamies pārvilināt tos pāri robežai, un tad arestējot. Sniegā nevienu ganu/čekistu nemana, un būtu varējis pastaigāties arī pa krievu pusi. Uzkāpju paugurā līdzās ezeram: gan skata dēļ, gan tādēļ, lai būtu ticis vismaz 3km augstumā (dažādās kartēs paugura virsotne 3010...3042m augsta; robeža tieši tai pāri). Beidzot nākas uzvilkt kamzoli; līdz tam visu laiku biju vienā t-kreklā (+10c (?), bet kustoties ciešami).

Tālākā iešana gandrīz tikai pa sniegu; maķenīt uz augšu, maķenīt uz leju, pāri dažiem strautiem. Aiz kāda paugura nostāk no takas liela melna telts un 🇬🇪 karogs tai līdzās — robežsargu postenis. Zaza pieteicis, ka jāiet pie viņiem atzīmēties, kaut gan eju jau ārā no robežzonas. Pie ieejas padodu skaļu გამარჯობა, no telts iznāk vīriņš un blenž manī kā jokā. Iedodu nacionālā parka izrakstīto papīru un ID karti, un ieejam teltī. Tur pieci vai seši robežsargi, izstiepušies gultiņās & iegrimuši tālruņos, modri sargā 🇬🇪 valsts robežu. Priekšnieks ieraksta mani kantorgrāmatā, izraksta caurlaidi, pavaicā, vai var kā palīdzēt, novēl laimīgu ceļu un parāda taisnāko pāri sniega laukiem.

Tālākais — sparīga kāju kustināšana ~800m lejup. Plato un sniegs drīz beidzas, taka labi iemīta un absolūti droša pat visstāvākajās vietās. Aizraujoši skatu uz Lielās Kaukāza grēdas atzariem un Kahetijas līdzenumu starp Lagodekhi un Tsnori. Krietnu gabalu tālāk — avots, kurš, šķiet neizsus arī vasarā. Kādā vietā uz takas saritināts paklājiņš: pasitu to padusē un saprotu, ka neesmu parkā vairs viens. Sākas mežs un dzelteni rododendri, un tad jau arī Meteo namiņš klāt. Pie tā kādi seši sēž ap ugunskura vietu un pļāpā vāciski. (Nākamajā dienā parka mītnē apmeklētāju sarakstā paskatīju, ka daļa no Vāczemes un daļa no Šveices. Hmmm, kā viņi spēja bez tulka sazināties?) Ieraudzījuši mani, angļu mēlē vaicā, kā bijis gulēt zem klints. Bezdrāts telegrāfs strādā lieliski! Paklājiņš, protams, pieder vienam no viņiem. Meteo namiņš nostāk no galvenās takas; viņi noteikti pagājuši tam garām, attapušies, griezušies atpakaļ un ceļā paklājiņu pazaudējuši.

Tālumā — Kahetijas līdzenumi

Šis namiņš jaunāks nekā otrs, gultiņas & matrači tādi paši, turklāt ir ne tikai elektrisks apgaismojums (no ☀️ baterijām), bet arī kontaktligzdas. Izmēģinu vairākas, bet manu tālruni nelādē. (Pa nakti izdomāju, ka ligzdās — tāpat kā spuldzītēs — 12V līdzstrāva; ar 220V maiņstrāvai paredzētu adapteri namiņā var, piemēram, riekstus šķelt.) Esmu stāvējis kājās 10,5h/21km, tāpēc — kā teiktu Kundrija — Ich bin [ein bisschen] müde. Turklāt maķenīt drebulis — no tā, ka visu dienu ☀️. Man vienam pašam lielākā istaba, pat ar svētbildēm. :D Neaizeju pat līdz avotam, bet iztieku ar pudelē palikušo zaptsūdeņa trešo šķaidījumu, lienu guļammaisā un pēc ierastās 12s cīņas ar bezmiegu atslēdzos.

Pa miegam dzirdu, ka naktī līst, bet nākamais rīts tikpat saulains kā vakarējais. Nomazgāju avotā muti, piepildu ūdens pudeli un ceturksni pāri astoņiem dodos 13km/1300m lejupceļā. No vāciem palikuši tikai divi, kuri nakšņojuši teltī. Novēlu Mahlzeit (kaut gan pusdienu laiks vēl tālu) un viel Spaß: lai redz, ka es nav mucā audzis. Lēšu, ka trijās stundās vajadzētu tikt galā. Tālrunī palicis 25% lādiņa, jo naktī zem klints biju aizmirsis ieslēgt lidojuma režīmu, un tālrunis bija rijis ārējā akumulatora lādiņu kā kalkūns. Šodien tā taupīgi ar lietošanu, lai pietiek foto.

Lejupceļa krāšņākā daļa — pa bērzu sīkmežu, kurā pa pilnam dzeltenu rododendru. Antras uzdevumā apostu: smaržo gan. Bez pamudinājuma mēdzu ostīt tikai vīnu lietošanas laikā. Zem dižskabāržiem rododendru vairs nav, un aizraujošu skatu arī ne. Pēc norādēm lēšu, ka turos iecerētajā grafikā. Kādā vietā pretī kāpj jauns pāris milzu mugursomām. Interesanti būtu uzzināt saturu!

Tikusi no kalna lejā, taka kādu kilometru līkumo pa palieni ar leknu augāju (nātrēm utt.) un aizved pie upes. Zilas bultas uz akmeņiem norāda uz vietu, kur kādreiz bijusi laipa. Saprotu, ka kādos palos aizskalota. Pa krasta brikšņiem dodos meklēt jauno. Nepavisam nebija prātīgi: nocīnos kādu puskilometru pa nātrēm, kazenājiem un kritušiem kokiem šajā krastā, pārbrienu upi kādā platākā un seklākā vietā (ūdens līdz ceļiem, bet straume pamatīga) un tad tikpat otrā krastā, līdz tieku uz takas, pa kuru pirms divām dienām sāku gājienu. Kājas kā Pestītājam, kurš tikko noņemts no krusta. Viņā krastā vajadzēja griezties atpakaļ uz galvenās takas, un tā būtu aizvedusi līdz jaunajai laipai.

Nacionālā parka mītnē ierodos tieši pusdienlaikā (3h45 iecerēto 3h vietā), blakus strautā bez steigas (mikriņš uz Telavi pustrijos) nomazgājos, pārģērbjos, papļāpāju ar parka darbiniekiem. No manis nepaņem ₾20/€7 par nakšņošanu namiņā; teic — dāvana pirmajam apmeklētājam sezonā. Laikam ļoti trūcīgs izskatos :D Beigās vēl aizved 2,5km līdz Lagodekhi centram.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē.

Ārējas saites

Takas apraksts & karte Jozefa vietnē

Takas apraksts skotu vietnē

Skotu video (ar nebeidzamu ēšanu) 

Nākamais texts: 3.–5.jūnijs, Telavi & Pankisi ieleja 🇬🇪