3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

Vakar staigāju ~šo, tikai pretējā virzienā (Adiši–Ušguli): 8h, 10am–6pm, beigas (~9km) nevis pa taku nogāzē, bet ceļu. Trešdien no gaisa kuģīša (L410) redzēju Čhunderi pāreju (2722m, iecerētā gājiena augstāko (& sniegotāko) vietu): nešķita, ka ❄ tur pārāk daudz. Tomēr biju gatavs, ka nāksies atgriezties Adiši & nakšņot vēlreiz tur.

Vakar no rīta Tarzāns, viesu nama saimnieks Adiši, pastāsta, ka kāds pa iecerēto taku pēc pirmā sniega esot gājis. Bingo! Tātad iespēja, ka atgriezīšos,— niecīga. Nino, saimniece, uz atvadām iebāž man kabatā pāri svanu ābolu (ვაშლი [vašli]), 1800m augstumā augušu.

Pirmie 6km pa līdzenu taku gar ადიშისჭალა (Adišičala) upīti, kura tek no ledāja. Daudz knapāka, nekā oktobrī: ūdens daudzums atkarīgs no gaisa temperatūras & ☀ starojuma. Uz takas zem plānās sniega kārtiņas dažviet ledus; veicu kādus trīs vai četrus pusotra apgrieziena salhofus & vienu ritbergeru; manuprāt, tīri jēdzīgi, jo allaž piezemējos uz kājām. Vietā, kur oktobrī brizdams samērcēju pat īsbikšu galus, tagad varētu pat nenoautiem apaviem tikt upītei pāri; zābaciņus tomēr noauju, jo akmeņi straumē apledojuši & negribas iežauties visā garumā. Ūdens maķenīt pāri potītēm. Tālāk ~3km/450m kalnup. Kāds (ļaužs) patiesi pa taku gājis pirms beidzamā ❄ (~3cm), bet pēc tam — kaut kas suņveidīgs. Ja nu kas, man sarkana cepurīte ⛑ somā. Aši tieku līdz 2650m augstumam, kur beidzas mežiņš. Lai arī debess pilnībā apmākusies & sijā smalks sniedziņš, sniegs uz takas žilbinošā baltmē & nevar saprast, kur iepriekšējais gājējs licis pēdu. Ja netrāpu, sniegā līdz 2/3 ceļgala augstuma. Tomēr pārejas tuvums dzen uz priekšu, un drīz vien arī stabiņš ar augstuma atzīmi 2722m klāt.

Lejupceļs pa dienvidu nogāzi, kurā ❄ vien pāris centimetru. Slīdamībai ar to gana, un jaunie Aldi zābaciņi maķenīt spolē, tomēr ~500m lejup pieveicu bez salhofiem & ritbergeriem. Grēdas šajā pusē vējš stiprāks, tāpēc uzvelku vēl vienu jaciņu — ar kapuci. Ceļa atlikusī daļa — gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas: 19km pa palīdzenu taku līdz Haldei (ciemam, kurā ļaudis tikai vasarā), tad pa lauku ceļu caur Iprali (ciems, kurā dažas mājas ar mītniekiem arī ziemā) līdz Davberi un tad pa pusbūvētu šoseju (būvē patiesi pamatīgi — no betona, kā kalnos pienākas). Ticis uz ceļa, @ booking.com pasūtinu naktsmājas. Pusceļā piestāj pretimbraucošs mikriņš, un šoferītis, uzzinājis, no kurienes esmu atnācis, vaicā, vai saviem spēkiem tikšu līdz galam. Pateicos & atsaku, ka 5km līdz tumsiņai var arī atpakaļgaitā paspēt.

Ap sešiem, kad krēslo, nonāku viesu namā. Drīzāk esmu nosalis, nevis noguris. Istaba tīri jēdzīga, tikai vēsa gan; elektriskais sildītājs ne pārāk jaudīgs, turklāt istabā labu laiku neviens nav mitis. Sasildos dušā (karsta, bet ne pārāk spēcīga), izdzeru kādu litru ūdeni, atceros, kas troļļa mājā raxtīts uz sijas (ēst būs tikai rīt) un, uzvilcis džīnas un svīteri, palienu zem segas. Var iztikt. Sildītāja ventilators maķenīt trokšņo, bet manu miegu traucēt tas nespēj. Nepaužu pat pienācīgu sajūsmu par Antras atsūtītajiem lidojošo lapsu foto — jo tad būtu roķeles no tīkamā zemsegas siltuma jābāž ārā.

7.oktobris, Čvabiani–Adiši 🇬🇪

Šodien paredzēts ~otrais posms gājienā Mestija–Ušguli (11km/900m) + 3574m augsta virsotne, par kuru vakarrīt vaicāju Veras dēlam.

Brokasts viesu namā vēl neizteiksmīgāks nekā vakardienas vakariņas: pasūtinātās biezputras vietā burka auzu pārslu & krūzīte uzkarsēta piena.

Trofejkrūzīte: mans mīļākais lielums,
mana mīļākā krāsa

Šodien debess bez neviena paša mākoņa. Ap desmitiem dodos ceļā: garām vakar aplūkotajai baznīciņai, sākumā pa ganībām, tad pa brikšņainu lapukoku mežu uz Tetnuldi slēpošanas pacēlāja apakšējo staciju (2,8km/650m). Pirms pašas stacijas vietā, kur kartē iezīmēts avots, to aizbēris noslīdenis, palikusi tikai plāksnīte & pusapbērta krūzīte. Tā godam nokalpoja visu ceļu, bet, kad biju atpakaļ Veras viesu namā, izslīdēja no rokām & uz flīžu grīdas pagalam bija. :(

Taka iziet klajā pie divstāvu koka namiņa ar uzrakstu Hotel (booking.com neviena naktssmītne šajā vietā bnav rādīta); tam līdzās plaša vienstāvu ēka, kurā kafejnīca. Virtuves durvis un logi plaši vaļā, iekšā deg gaisma un skan radio, bet nevienas dzīvas dvēseles nemana. Paejos pārsimt metru līdz citai kafejnīcai, kura vaļā, iedzeru tur kafiju un pavaicāju par viesnīcas īpašniekiem. Droši vien esot nobraukuši lejā uz ciemu. Tālākais ceļš augšup slēpošanas kalnā ved garām viesnīciņai — nolemju tomēr 

Fotorāmis 2692m augstumā (ar Ušbu)

pieklauvēt. Pēc brīža no pagrabstāva durvīm namiņa sānos parādās samiegojies vīriņš: jā, jā, atceļā var pārnakšņot, ₾80 (202.gadā tas bija ap €30, 2025.gadā — €25) par nakti kopā ar vakariņam. Saku, ka pēc četrām dienām būšu klāt, un dodos kalnup.
Sastopu jaunu franču pāri, ar kuriem kopā ceļoju mikriņā no Zugdidi uz Mestiju: runā angļu val. & pat neviebjas. Viņi pa taisnāko taku uz Adiši, es pastāstu, ka arī turp, tikai pa ceļam uzkāpšu ~3500m augstā virsotnē. Novēlam cits citam laimīgu ceļu un dodamies katrs savā virzienā.

Menhīrs ar 🇺🇦 karogu

Tetnuldi kalnā kāds pusducis pacēlāju; galvenajā nogāzē — trīs cits citam galā no 2200m līdz 3150m augstumam. Pirmā posma augšgalā (~2700m) liels līdzens placis, kurā vairākas kafejnīcas, labierīcības, gadžetu lēdētava (ar Saules enerģiju)... Un liels zaļš fotorāmis, kurš bez gustava noteikti izs'tās daudz labāk nekā ar viņu.

Augšupceļā vēl viena pārsēšanās vieta (3030m) un menhīrs ;), uz kura uzkrāsots 🇺🇦 karogs. Слава Україні! Nonācis pacēlāja augšējā stacijā (3150m), uzvelku oranžo jaciņu; līdz tam bija labi īsbiksēs un īspiedurkņu krekliņā. Tuvējās klintīs vairāki sniega laukumi — tādā augstumā dienas siltuma par maz, lai vēsākā brīdī sasnigušais izkustu. Tālākais ceļš pa taku, kura kartē gan zīmēta, taču dabā tikai nojaušama. Augājs — pavisam īsa zālīte, kurā pa kādam krokusa ziedam. Oktobrī! Taka vairs ne pa akmeņainu augsni, bet pa nobiru laukiem: tālumā to var saskatīt, jo nedaudzie gājēji no akmeņiem notrinuši ķērpīšus, bet, nākot tuvāk, nekādas skaidrības, kurp tālāk. Turklāt sākas klintis, starp kurām var tikt augšup vienīgi pa taku. Nāk jau četri, un saprotu, ka no iecerētās virsotnes šodien nekas neiznāks.

Krokusi oktobrī

Griežos lejup — kad nobiru lauki beidzas, var paiet tīri labi, tikai ceļgaliem gan ko turēt. Kādā vietā ganu vasaras apmetne ar būdām un akmeņu krāvuma aplokiem. No turienes sākas kartē zīmēta taka: sākumā traversā, tad stāvus lejup pa nogāzi, visbeidzot ieslīpus lejup, līdz sešos beidzot skatam paveras Adiši ciems. Teju katrā ēkā — viesu nams, jo takotāju izmitināšana te — 2100m augstumā — vienīgais darījumdarbības darbības. 

Starp ēkām līkumodams, pamanu veikaliņu (pareizāk sakot, no nomaļiem sanaglotu piebūvīti, kurā noris tirdzniecība); bez burbuļūdeņiem, konserviem un koņčām ir arī mājas vīnogas un beidzamie lauka tomāti. Nopērku pa kilogramam un dodos uz viesu namu Caucasioni — visjaunāko un vislielāko ēku ciemā, kura īpaši celta kā viesu nams: istabas nelielas,

Līdz Adiši daži soļi

tomēr ērtas, lieliem logiem, koka grīdām & apšuvumu, daudz kontaktligzdu, gaiteņa abos galos — plašas WC/dušas telpas ar riktīgi karstu ūdeni. Lai gan tīmeklī cildinošas atsauksmes par viesu nama maltītēm, nomazgāju sevi, nomazgāju vīnogas un liekos gultā — šī diena izrādījusies pagrūta. Arlabunakti!

 Vizualizācija (no mapdirector.com)

Šodien 20km/1700m kāpuma, taču 1300m krituma nogurdinājuši krietni vairāk.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē.

Nākamais texts: 8.oktobris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

6.oktobris, Mestija–Čvabiani 🇬🇪

Brokasts Mestijā

Šodien došos visplašāk zināmajā kalnu pārgājienā Sakartvelo: Mestija–Ušguli. Daži draugi to gājuši, un atsauksmes sajūsmas pilnas. Takas aprakstā Jozefa vietnē pirmās dienas maršruts visai garlaicīgs un paīss — nieka 16km/700m, turklāt esmu tur bijis. Daudz aizraujošāk (& krietni kalnaināk) ir doties pa Zuruldi grēdas kori; no turienes skatiem apakšžoklis atkaras līdz ceļiem & nav dabonams atpakaļ, bet arī tur esmu staigājis, tāpē izvēlos Zuruldi grēdas traversu caur Ieli un Cvirmi. Nav ne jausmas, cik tur kilometru, bet vai nu netikšu pa dienu galā.

Gultā traki tīkami; pieslienos vien ap deviņiem. Pasūtinu mītni nākamai naktij Čvabiani ciemā (misēklis — ciems pilnīgi nekāds; Cvirmi nav diez ko interesantāks; ar šī brīža pieredzi teiktu, ka jāpaliek vai nu pie Teo & Meraba Tetnuldi slēpošanas kalnā, vai Ieli) Naktī lijis, un mākoņi virs Mestijas vēl zemāki nekā vakar vakarā. Tie, kuri grasās šodien lidot, pilnīgi noteikti paliks gribot. Brokastā uz manas istabas lieveņa sviedru kafija no Rīgas un siers & tomāti no Kutaisi.

Sarunāju ar Veru (bļāviens, no kurienes kartveļiem tādi krievu vārdi!?), viesu nama saimnieci, ka atstāšu pie viņas šādas tādas pārgājienā nevajadzīgas mantas: džīnas, guļammaisu, adīkli... Pie viņas atbraucis dēls, kurš dzīvo kaut kur Vakareiropā, ar ģimeni. No viņa uzzinu labākās takas uz ~3500m augstu virsotni, kurā varētu uzkāpt nākamajā dienā.

Dodos ceļā ap vienpadsmitiem. Gājiena sākums pa taku, kuru esmu gājis vairāk nekā jebkuru citu Mestijā. Pēc 3,4km/300m tieku uz asfaltēta ceļa, kurš ved uz Zuruldi slēpošanas pacēlāja apakšējo staciju. Pa ceļu staigāju vairākas reizes februārī, kad takas bija dziļā sniegā. Pēc nepilna kilometra norāde uz Ieli. Pa ceļu kā jau pa ceļu — kāpumi un kritumi pagalam lēzeni, atliek tikai kustināt kājas. Pirmais (it kā) ciems — Heškili (6km), tajā vairākas tādas kā vasaras mājas un kempings. Kad vēlāk pētīju kartē, nogāzē, kura no ceļa nav pārskatāma, atzīmēti vairāki svanu torņi. Ceļš traversā pa nogāzi, nav pārāk dubļains un ik pēc 100m ceļa stabiņš. Garām pabrauc daži kalnu apvidum nenopietni auto (bez pilnpiedziņas un zemu grīdu). Vairākās vietās metāla krusti ar ziedojumiem uz pamatnes (svecītes, monētas, mazītiņas čačas (?) pudelītes. Ceļā uz Omalo (Tušetijā) tādi vietās, kur kāds auto ar visiem braucējiem devies beidzamajā reisā aizā. Mākoņos parādās pa kādam gaišzilam caurumam.

Starp Heškili & Ieli

Drīz vien klāt Ieli (12km), kurā ceļš beidzas. Manuprāt, jaukākais ciems no Svanetijā redzētajiem: pastāvā dienvidu nogāzē, mājas pa gabaliņu cita no citas, daudz koku un dārzu, ir daži svanu torņi, atstatu no ciema divas mazītiņas baznīciņas, ielu vietā takas  rīkšu žogiem abās pusēs (nāk prātā Kronenbergs (pēc atmiņas): Bet pa šauro ganu ceļu | Nāk vēl divi duči peļu), diezgan dubļaini, bet tas šim ciemam piedien, publisks avots pašā viducī ar koplietošanas emeljētu krūzīti ļaudīm &  sili lopiem. Nometu somu žogmalē un dodos baudīt ciema vaibu (2020.gada nevārds). Žēl, ka še nonāk tikai paši neatlaidīgākie tūristi.

Posms no Ieli līdz Cirmi (12km>18km) — pats čoinākais šodien: pa takām, kas no sendienām kalpo satiksmei starp ciemiem, pa skuju koku mežiem augšup lejup, ik pa laikam pāri kādam strautelim vai skatu uz Enguri upes ieleju. Visos taku krustojumos/sazarojumos ceļa radītāji ar attiecīgās vietas augstumu, kā arī attālumu & iešanas ilgumu līdz nākamajam objektam. Pusdienas gaitā: mežrozīšu paaugļi, irbenes un pīlādži.

Cvirmi ciems (18km) — pilnīgi nekāds: izpleties uz plato bez kokiem un ar ielām, kurās dubļi no traktoriem, ne lopiņiem. Pāris mazāk dubļainu ielu, kurās savrupmājas kā Jaunmārupē. Labi, ka neesmu pasūtinājis naktsmītni šajā neizteiksmībā. 

Cvirmi sivēnmāte ar duci atvašu
(otrā pusē tāds pats pulciņš)

Atlikušais ceļš (18km>26km) ne pārāk aizraujošs pa grants un asfalta ceļiem pa līdzenumu un lejup, ja neskaita dažus šōtkatus šosejas serpentīnā. Netālu no Ungviri pārejas gandrīz pašā kalna korē jauks ezeriņš, kura krastā dīvains nams — jaunlaikos celts, bet neapdzīvots, tomēr stikli (aiz restēm) veseli. Maķenīt pirms sešiem esmu Irinas viesu namā Čvabiani ciemā. Dīvaina ēka — sākotnējam divstāvu mūra būvapjomam vienā pusē piebūvēts koka paplašinājums, un iznāk, ka istabām, kuras sākotnējā ēkā, logi uz gaiteni, ne ārpasauli. Irina grasās mani tādā iemitināt, bet bilstu, ka vēlētos istabu ar īstu logu. Tā kā tovakar esmu vienīgais viesis, tad manu vēlmi apmierina, vienīgi nākas iztikt ar vienguļamu gultiņu. Pasūtinu vakariņas (būs gatavas pēc stundas), nomazgājos riktīgi karstā dušā un izmetu loku caur ciemu: vienīgās dzīvās dvēseles ir kāda laipna govs (tādas Svanetijā itin visas), kura nesteidzīgi tipina no ganiem mājup, un trīs jaunieši uz mopēdiem. Gandrīz tikai tradicionālas svanu ēkas ar koka galeriju otrajā stāvā un torņiem līdzās, taču diezgan nolaistas un dadžos ieaugušas. Pakalnā baznīciņa, kura, šķiet, nav pārāk bieži apmeklēta. Ciema galveno ielu ieņēmis strauts un tā izskalojis, ka cauri var tikt vienīgi ar 4WD.

Laipna Čvabiani govs

Kā Jozefs savā vietnē raksta, vairums naktsmītņu Sakartvelo pagalam lētas: saimnieki cer tādējādi pievilināt vairāk tūristu un pēc tam zaudēto atgūt ar nesamērīgi dārgiem ēdieniem. Šī tieši tāda: €10 nakstmītne + €10 vakariņas (precīzi neatceros; mums, protams, "dārdzība" tāda nosacīta). Vakariņas patiesi neizteiksmīgas: zupa, hinkaļi (~kartveļu pelmeņi), kūciņa saldēdienā. Bet nostaigājušamies ļaužam jau galvenais kaut reizi dienā ko siltu vēderā.

Savelku istabā vēl pāris elektrisku sildītāju no citām, sakarinu apkārt mitrās drēbītes & zābaciņus, un liekos uz auss. Arlabunakti!

Gājiena vizualizācija (ar mapdirector.com; relive kļuvis pārāk alkatīgs un vēl vairāk apgraizījis bezmaksas versijas iespējas, tāpē nolēmu ar viņiem vairs nespēlēties):

Šodien 26km/1500m kāpuma.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē.

Nākamais texts: 7.oktobris, Čvabiani–Adiši 🇬🇪

5.oktobris, Kutaisi–Mestija 🇬🇪

Mākoņi, kuri bija traucējuši
gaisa kuģītim (L410)

Nedēļu iepriekš (28.septembrī; sarakstus Vanilla Sky publisko iepriekšējā mēneša beidzamajās dienās) esmu nopircis lidbiļeti Kutaisi (KUT 🇬🇪)–Mestija (UMGS 🇬🇪) par ₾50 (€16...18 atkarībā no maiņas kursa). Lidojums plkst. 12.30. Ap vienpadsmitiem esmu autoostā, atradis mikriņu, samaksājis šoferim ₾3 un tīksmē gaidu, kad dosimies ceļā. Un tad plkst. 11.12 atnāk ziņa, ka laika apstākļu dēļ lidojums atcelts. Kalni. Atgūstu samaksāto un dodos meklēt mikriņu uz Zugdidi. Tas papilns, un visai drīz dodamies ceļā. Aizsūtu viesu mājas saimniecei ziņu, ka lidojums atcelts un ieradīšos kaut kad vakarā. Brauciens līdz Zugdidi ~2h/₾10; apvidus — pilnīga Zemgale, ja neievēro kalnu grēdas tālumā.Pie Zugdidi stacijas mikriņš uz Mestiju priekšā. Sarunāju ar šoferīti, ka sēdēšu viņam līdzās (& baudīšu ainavas). Sagaidām vilcienu no Tbilisi pēc kādas pusstundas, mikriņš piebirst pilns ārzemnieku, un dodamies ceļā.
Starp šoferīti un mani apsēžas Kolete no 🇨🇭 vācu daļas. Nesteidzamies: vispirms šoferītis iebrauc Zugdidi nomalē norārtot kādas savas darīšanas (un pasažieri tiek pie hurmām no čoma dārza), tad pusceļā apstājamies uz kafijas & WC pauzi kādā ceļmalas kafejnīcā. Pēc pusstundas brauciena pa līdzenumu ceļš ieiet ielejā, kuras dibenā kilometru desmitiem spēkstacijas uzpludinājums. Ceļš visai jēdzīgs, un vairākās vietās to vēl uzlabo. Ceļš 135km/4h (ar pitstopiem)/

Kad esmu pie viesu nama,
Mestijā jau teju nakts. Oktobris

₾35. Laiks apmācies, bet brauciena laikā nelīst. Skaidrs, ka tik zemos mākoņos gaisa kuģītim nekāda lidošana neiznāk.

Kolete pirmo reizi Sakartvelo, tāpē pastāstu, kas Svanetijā skatāms (man šī trešā reize Svanetijā & sestā Sakartvelo), un iesaku atceļā lidot no Mestijas. Šoferītim arī gribas parunāties ar Koleti, bet viņiem nevienas kopīgas valodas, tāpē man nākas tulkot. Daži jautājumi visai tieši - kā jau pie smalkas etiķetes nesamaitātiem ļaudīm: vai Kolete precēta (nav), kad grasās precēties (ir saderināta), par ko strādā (vecmāte) utt. Katra teikuma galā piebilstu, ka jautājumi ne no manis, bet šoferīša.
Kad nonākam galā, jau krēslo. Neesmu dzēris ne lāsi alkohola, taču galva dulla: 20min lidojuma vietā kādas septiņas stundas mikriņos. Un ietaupīti ₾5. Maiznīcā nopērku plāceni, dārzeņu veikaliņā — dažus tomātus brokastam, un dodos uz Irinas viesu namu. Esmu tam gājis garām citās reizēs: visai nesen būvēts, plata & ērta gulta un karsta duša — kas cits nogurušam ceļiniekam vajadzīgs.

Nākamais texts: 6.oktobris, Mestija–Čvabiani 🇬🇪