Karpati, devītā diena (23. janvāris)

Iespaidu & laimes nogurdināts, novalstos pa gultu līdz deviņiem. Sapakoju mugursomu, ieturu laiskas brokastis ar beidzamajām patkartēm, izeju atvadu pastaigā pa pilsētu, nopērku vēl dažas pastkartes (nākamajai reizei) & markas (aizaizaiznākamajai). Temperatūra ap nulli, miglains, slapjš un slidens – lai ne tik ļoti žēl braukt prom.

Franko (ne ģenerāļa!) parka žogs

Laiks doties uz lidostu. Iekāpju 9. trolejbusā, pabraucam pāris pieturu, un tad trolejbuss vairs nekust. Paraugos – priekšā vēl vairāki. Mudīgi lecu ārā & ķeru taxi, jo kā allaž esmu paredzējis ierasties lidostā 3 min pirms iekāpšanas sākuma. Taxists pastāsta, ka pilsētā reižu pa reizei apraujas elektrība, un tad visi tramvaji & trolejbusi stāv. Lidosta nav tālu, un brauciens maksā tik, cik Rīgā iesēšanās taxī.
Atmīnēšana 30 sec laikā (nevaru ciest lidostas, kurās drošības arkas noregulētas tā, lai reaģētu uz kurpšņoru caurumu metāla gredzentiņiem), un ar dažiem soļiem esmu pie iekšzemes lidojumu izejām. Drīz paziņojums, ka Austrian lidojums uz Vīni atcelts. Dīvaini, bet pie izejas nav arī МАУ ļitaka ar dzeltenzilu asti 🇺🇦. Paskatos flightradar24 lietotnē – šis griež jau kuro riņķi pusotra kilometra augstumā virs Ļvivas. Nu, jā, migla!
Pēc minūtēm četrdesmit redzu, ka gaisa kuģis devies atpakaļ uz Kijevu, bet pie izejas neviens neko nesaka. Beidzot paziņojums, ka lidojums atcelts un tie, kas vēlas, var saņemt naudu par biļetēm atpakaļ vai mainīt tās uz tuvāko piejamo lidojumu. He, he, no manis tik viegli vaļā netiks: lidojums LWO-KBP-VNO beidzas Eiropas Savienībā, tātad uz to attiecas Regula 261/2004 par gaisa pasažieru tiesībām. Saprotu, ka tagad run, rabbit, run, un metos uz biļešu kasi izlidošanas zālē. Fu, esmu rindā ceturtais; nabaga darbiniecēm divatā nāksies tikt galā ar simt neapmierinātu pakšu (pax – saīsinājums no passenger), un katrs nākamais būs ilgās gaidīšanas vairāk saērcināts par iepriekšējo. (Reiz Neapolē trīs stundas nostāvēju līdzīgā rindā starp nepārtraukti tērgājošiem itāļiem, un kopš tā laika man vislabāk tīk beigti itāļi). Un visiem vietu nākamā rīta lidojumā uz KBP noteikti nepietiks. Vismaz bezmaksas matu krāsa viņām no lidsabiedrības par tādu varoņdarbu pienāktos. Iešaujas prātā, ka varētu pavilkt deķi mazliet uz savu pusi: nevainīgi pavaicāju, vai Viļņas vietā mani nevarētu aizlidināt līdz Rīgai. Neticami, bet vēlme mirklī piepildās, it kā būtu to paudis zelta zivtiņai, ne МАУ kasierei. Pavaicāju arī par viesnīcu, bet bet nekādu prātīgu atbildi nesaņemu. Lai – zinu, ka jāvāc čeki par attaisnotiem izdevumiem (nakstmītnēm, ēdināšanu, taxi utt.) un vēlāk jāiesniedz apmaksai. Un bēniņu hostelis ar trim istabām, kopēju virtuvi un vannastistabu, kurā var balli rīkot, man tīk labāk par daudzām zvaigznēm, kur pa sulainim priekšā & pakaļā.
Rezervācijas izdruku rokā pārlaimīgs kāpju trolejbusā atpakaļ uz centru. Re, kā Ļviva negrib mani atlaist! :) Zinu, ka mana istaba šonakt nav aizņemta, apteksne Ksenija arī neticamā kārtā turpat, turklāt palīdz pasūtīt man rītrītam taxi uz lidostu. Būs otrais mēģinājums: dzirdēju, ka kāda angļu dāma lidostā klāsta savien ceļabiedriem, ka migla izklīdīšot tikai rīt pret vakaru. Lai – tagad par manu uzturēšanos Ļvivā maksā МАУ.
Jā, zīdainis neatbraukdams gan ne mazums piedzīvojumu zaudējis!
P.S. Vislabākais manā dzīve pilnīgi noteikti nāk no Lilijas – viņa laipni apņemas aprūpēt manas mīļās istabas puķes, kamēr saimnieks pasaulē, piesakās pie ne pārāk izdevušamies cepurēm un – galvenais – lēkājot, plaukšķinot & saucot: Gribu vēl! Gribu vēl!, liek man rakstīt šī stāsta turpinājumu.

Karpati, astotā diena (22. janvāris)

Nekā daudz – vakarā pēc teātra izmazgāju vešiņas; tagad jāgaida, līdz vienīgās bikses izžūs. Ap pusdienlaiku izvelkos laukā & dodos uz Pinzdeļa (Johann Georg Pinzel, 1715/25-1761; vācu-poļu tēlnieks) muzeju, kas iekārtots bijušā baznīcā līdzās Ļvivas vecpilsētai. Pindzelis bijis tikpat neiederīgs savā laikā kā, piemēram, Karavādžo, Lorenss Stērns vai Džezualdo savējā, - no viņa koka skulptūru plandošajām drānām strāvo tāda ekspresija kā no itāļu futūristu gleznām. Man par apbēdinājumu, lielākā daļa skulptūru aizceļojušas uz izstādi Apakšējā Belvederē, Vīnē. Nekas, martā būs atpakaļ, un būs iemesls aizbraukt uz Ļvivu vēlreiz.

Pēc sešiem vakarā - ne, ne!

Uzkāpju Augstajā pilī – nosaukums maldinošs: pils pakalna galā patiesi kādreiz slējusies, bet nopostīta. Tagad tās vietā prāvs konusveida paaugstinājums, no kura virsotnes pārredzama vai visa pilsēta. Šodien apmācies & dūmakains, tāpēc skats nav pārāk krāšņs. Kāpju lejā & pie viena no daudzajiem suvenīru tirgotājiem nopērku magnētiņu ar uzrakstu ПIСЛЯ 18:00 ХАРЧI НЕ ВИДАВАТИМЫТЬЯ un nosvītrotu skaitli 18:00 sarkanā riņķī. Nu gan būšu slaids kā Ida Rubinšteine Serova gleznā. ;D

Vakarā vēl viena izrāde – tā paša teātra mazajā zālē Kafkas PĀRVĒRŠANĀS, iestudēta kā pantomīma. Izrāde svaiga, un zālīte pilna; vēl vairāk – aizmugurē nolikti divi parasti koka soli, lai būtu iespējams satilpināt vairāk skatītāju. Biļete 1,70 eiru, un atkal visi mēteļos.

Man ļoti, ļoti patika: asprātīgi iestudēts, un pieci jauni aktieri spēlē patiesi dedzīgi. Spēles telpa – gulta, galds, pāris krēslu un plāna vidū durvis, kas apzīmē ieeju Gregora istabā. Un no nospeķotas sienas visos noraugās šķībi piekārta Kafkas ģīmetne.  Pazuduši vairāki mazsvarīgi tēli, toties parādījusies Gregora ēna (alter ego? – viņa loma man nepavisam nebija skaidra) melnā triko. Īpaši iespaidīgs skats, kur ģimenes locekļi ar krēsliem un slotām dzen Gregoru viņa istabā, bet viņš izvairās – īpaši palēnināts slow motion ar atbilstošu elektronisku mūziku.

Karpati, septītā diena (21. janvāris)

Šodien iešu uz brīvdabas muzeju. Tas atrodas uz liela pakalna pilsētas vidū – tā paša, kur Augstā pils (skatu laukums), un esmu reiz pilnīgi nejauši tur bijis: pirms pāris gadiem biju izgājis paskriet pa Ļvivu, skrēju, protams, pa pakalnu (vienīgais mežs tuvumā), trāpīju uz kādas taciņas gar žogu, žogs kādā vietā bija izgāzies (kā veca sēta ;D), un es turpināju žoga otrā pusē, jo tur – skaists celiņš. Kad redzēju pirmās mājas & muzeja apmeklētājus, sapratu, kur atrodos, bet atpakaļ negriezos. Pie izejas neviens mani nepūlējās apturēt, un tā biju muzeju pa zaķi ar vienu aci redzējis.

Pa ceļam iegriežos dažās grāmatnīcās vecpilsētā un pārbaudu, vai tur tiešām var dabūt galushki.com pastkartes, kā teikts izdevniecības tīmekļa vietnē. Visai trūcīgi. Viņu pastkartes pamanīju – tās nemaz nevar nepamanīju! – kaut kad Kijevā. Man traki tīk – tādas, ar прикол-u; piemēram, KEEP CALM & TRAVEL TO UKRAINE. Tie, kas saņēmuši no Ukrainas, pas’tieties, visticamāk būs galushki.com.

Uz muzeju eju kājām, kādi trīs kilometri. Priecājos par aizpagājušā gadsimta ēkām, starp kurām tomēr vietumis arī pa mūsdienu ārprātam iecelts. Kādā vietā pie atkritumu konteineru nojumes milzīgs kalns ar atkritumu maisiņiem – kā Neapolē laikos, kad tur atkritumu savācēji streikoja. Jāpiebilst, ka Ļviva ir tīra & kārtīga pilsēta; ne salīdzināt ar mīļo Sarkandaugavu. Laikam namu pārvalde ar pašvaldību nav kaut ko sadalījušas.

Klāt arī muzejs. Nopērku biļeti par vienu eiru un piedevās dabūju arī muzeja shēmu. Liels! Un sadalīts vairākās daļās – katram Karpatu novadam sava. Temperatūra ap nulli, retām sīkām pārslām snieg, bet zem kājām nekūst. Kolekcija varena, tomēr iespaidi no Užgorodas mazā brāļa spožā Saulē daudz spilgtāki.

Neaizmirstiet kompostrēt!

Izstaigāju visu; daudz māju vaļā, un uzraugi (bez papildu maksas) gatavi ierādīt kādu senu amatu – pīšanu no salmiem, aušanu, linsēklu eļļas spiešanu. Adītmācību gan neviens nepiedāvā – žēl. Droši vien pirksti stingst tādā laikā. Vairākām ēkām uz baļķiem atstāti pārvešanai paredzētie numuri (kādreiz ar roku rakstīti, nesenāk atvestām - mazas alumīnija plāksnītes). Inčīgi! Pavadu muzejā kādas trīs stundas. Pāris kilometru no turienes Ličakovas kapsēta – apmēram kā Rīgas Meža kapu VIP daļa (Mākslinieku kalniņš). No rīta tā kā grasījos doties arī turp, bet esmu maķenīt nosalis un nolemju kapus atstāt citai reizei. Pirmoreiz tur biju, pateicoties profesoram Saliņam: viņš ne tikai meža kaķus un pludināšanu mums Karpatos rādīja!

Atrodu tramvaja pieturu & dodos mājās. Ievēroju, ka tramvajā katrs kompostieris un statnis, uz kura tas stiprināts, ukraiņu tautas rakstiem izrotāts. Jauki! Droši vien skolasbērni.

Vakarā teātris – Ļesjas Ukraïnkas teatrī kāda mūsdienu autora luga VAROŅIEM SLAVA (СЛАВА ГЕРОЯМ) – par slimnīcas palātā satikušamies večukiem, kas Otrā kara laikā karojuši katrs savā pusē: viens pie krieviem, otrs – Ukrainas neatkarības armijā (бендеровци). Turēšanās pie dzīves uz skatuves nepavisam nav my cup of tea, tomēr interesanti. Biļete 1,30 eiru (kino esot dārgāks!). Kad vaicāju pēc garderobes, man atsaka, ka lai ejot vien zālē jaciņā, jo karsti nebūšot. Tā arī ir: pirmo pusi nosēžu džemperī, bet tad paliek vēsi. Ir valstis, kur kultūrai klājas vēl plānāk nekā Latvijā.

Pie mums būtu skaidrs, kurš – labais, un kurš – ļaunais. Ukrainā nav tik vienkārši, jo Otrā kara laikā valsts neatkarību nav zaudējusi (bija Padomju savienības sastāvā jau pirms tam), un arī ukraiņiem līdz nesenam laikam dzīve ar krieviem patikusi labāk nekā ar poļiem (līdz Otrajam karam Rietumukraina, tostarp Ļviva, bija Polijas sastāvā). Kā noprotu, poļu pani ne pārāk labi izturējušies pret ukraiņu bauriem, tāpēc pēc kara no Padomju savienībai pievienotajām teritorijām teju visi poļi padzīti.

Izrāde ukraiņu valodā (vienīgi medicīnas māsa ar visiem runā krieviski – arhetips?), bet saprotu kādas divas trešdaļas, pārējo nojaušu. Ļesjas Ukraïnkas teātris tāds kā dumpinieks starp citiem Ļvivas teatriem. Pērn skatījos tur rokoperu HERODS – vareni! Kopš tā laika gan galvenais režisors esot padzīts. Šā vai tā, bet man patika. Bija kāda intermēdija ar deju, kurā divas lugas varones bija pārtapušas par Ukrainas un Eiropas (Vācijas?) alegorijām. To gan nesapratu un pēcāk neatradu neviena, kurš būtu izrādi redzējis un varētu paskaidrot.

No teātra līdz hostelim stundas ceturksnis kājām.

Karpati, sestā diena (20. janvāris)

Jāpošas prom no mīļās Kamjankas. Paskatos pa logu – atkal zilas debesis, Saule vēl aiz kalna. Sakravāju pendelītes un eju brokastīs uz pašu sākumu – pusdeviņiem. Paēdu, paķeru mugursomu, atvados & dodos uz Mižhirji. Uz lievenēm pazīstams liels draudzīgs suns: pieliecos, lai pakasītu draugam galvu, un tajā brīdī uz noledojušajiem pakāpieniem kājas pametas gaisā, esmu uz sēžamvietas un bumsī-bumsī nobraucu pa kāpnēm līdz pašai pakājei kā aiz kājas vilkts Vinnijs Pūks. Pašam nekas: no brain – no pain. Bet no malas noteikti lielisks skats, kā tāds slēpe pret zemi liekas.
Parasti uz Mižhirju dodos kājām: divas stundas pa lēzenu taku lejup, un pilsētiņa klāt. Bet sniegs atkal liek mainīt ieradumus: nāksies braukt ar stopiem. Brīnumplāksnītes vienīgajā brīvajā vietā esmu uzrakstījis МIЖГIР’Я, bet plāksnīte, šķiet, zaudējusi burvju spēku: garām pabrauc kāds desmits auto, un neviens nepiestāj. Tad viesnīcas ceļā iegriež auto ar viesnīcas direktori, viņa man pamāj, pēc pāris minūtēm auto brauc atpakaļ & paņem mani. Minūšu divdesmit, un esmu Mižhirjā. Ar pūlēm iespiežu šoferītim 20 hrivnu (66 centus). Pulksten’s nāk pusdesmit. Sākotnējais plāns – vienpadsmitos braukt ar autobusiņu uz Volovecu (30 km, stunda), no turienes - vienos ar elektrisko vilcienu uz Ļvivu (150 km, četras stundas). Galā būtu ap pieciem – stundu pirms operas, turklāt vilcienā mierīgi adītu, vienīgā bēda, ka vilcienu sarakts tāds apšaubāms šķita. Autoostā aps’tos, ka autobusi uz Ļvivu 10.10 un 12.40; ceļš turp vienās bedrēs, turklāt vēl 930 m augstā Viškivas pāreja. Vasarā tur redzēju zīmes "Ziemā bez ķēdēm braukt aizliekts". Diezin vai būtu prātīgi braukt. No otras puses – ja jau autobusi iet, gan jau aizbrauc arī līdz galam; neba jau paliek Viškivā pavasari gaidīt. Nopēku biļeti uz 10.10, un metos uz mīļo kafejnīcu Terase.
Viņi atceras mani, un mans tālrunisatceras viņus (viņu bezvadu tīkla paroli). Laika maz, tāpēc pasūtu ātras lietas – skābētus gurķus & tomātus (квашенина, mmmm!), sēņu zupu un картопля по селянскi. Un, protams, espresso & glāzi Aizkarpatu vīna no mucas. Un rēķinu tūliņ pat, jo gatavojos atkāpties straujāk nekā Napoleons no Maskavas. WhatsApp-ā sarakstos ar nakstmītnes saimnieci Ļvivā. Viņa atsūta ārdurvju kodu, un sarunājam, ka atslēgas atstās uz pastkastes pie hosteļa durvīm (reiz tā šajā hostelī jau bijis).
No zupas atkal var mēli norīt, vienas bekas (zupa gatavota no kaltētām), pa kādam kartupelim un ceptam sīpola gabaliņam. Izrādās, ziemā sēņu zupu vāra saldā krējumā, lai būtu kreftīgāka. Varbūt būsit dzirdējuši, ka Ukrainā люди не доедают. Absolūta taisnība – es arī nepaspēju apēst savus kraukšķīgās ripiņās ceptos kartupelīšus ar sīpoliem & speķīti! Vēl aizvien acu priekša stāv. Atvados ar до зустрiчи в травне & metos uz autobusu.
Ārā brīnišķīgs laiks – atkal spoža Saule, vēja nav, un jūtu, katrā elpas vilcienā deguna sieniņas it kā salīp kopā. Būs savi -18c. Autobuss maķenīt kavējas (ar žēlumu atceros kartupelīšus!), bet tikai maķenīt. Drīz tas klāt, braucēju pamaz, iekārtojos pirmajā sēdeklī, un dodamies uz Ļvivu.
Ceļš kārtīgi notīrīts, un sniegs to padarījis daudz labāk braucamu nekā vasarā. Līdz Viškivas pārejai smiltis no auto riteņiem nobirst, un pat ceļa vidū piebrauktais sniegs teju koši balts, egļu zari līkst no sniega svara, tikai Sauli paslēpuši mākoņi.

Aizkaru māksla :)

Kad esam tikuši līdz grēdas pakājei viņā pusē, busiņa logi atkusuši (tātad kļuvis siltāk) un arī sniega jūtami mazāk. Izraucam caur vairākām pilsētiņām – Dolinai (tur skolā gājis slavenais cīnītājs par Ukrainas 🇺🇦 neatkarību Stepans Bandera; vairāk par viņu nākamajā texta gabaliņā), Moršinai, Strijai. Apkārtne aizvien līdzenāka & pelēkāka, Ļvivas pievārtē sāk smidzināt. Nonākam galā labas 20 minūtes pirms laika: vēl desmit, & esmu hostelī.
Vācos iekša savā istabā, kad gluži karsts caur asinīm izskrien – bladāc, ruļli. Pēc divām stundām jāiet uz operu, bet man ruļļi vēl netīti! Pametu visu un metos meklēt kādu frizētavu. Drīz vien atrodu vienu, ruļļus man gan neietin, toties atsvabina no galvas rotas, kas kaut kas vidējs starp ortodoksāla žīda peisakiem un un Robinsona Krūziņa ērkuli atrašanās brīdī. Kopā ar dzeramnaudu 1,80 eiru.
Vieglu sirdi dodos atpakaļ, hostelī nesteidzīgi izsūcu pāris kafiju, un tad jau laiks mesties mākslas skavās. Ļvivā dikti mīlīga opera (1900), pēc skata un lieluma līdzīga mūsējai, tikai nav cietusi no kapitālremonta & piebāzta pilna ar feikiem. Starprīdī izstaigāju visus stāvus un acīm (dažus arī rokām!) noglāstu vai katru durvju rokturi un logu aizvērtni.
Šovakar IL PAGLIACCI (1892) – īss Leoncavallo gabaliņš divos cēlieniņos ar prolodziņu sākumā (MIJKRĒŠĻA viens cēliens krietni garāks par visu šīvakara operu ar visu starpbrīdi!). Operpraksē teju standarts ir Pag&Cav – šī opera kopā ar Mascagni CAVALLERIA RUSTICANA (Zemnieku gods) vienā vakarā. Tādā gadījumā viens starpbrīdis – starp abām operām.
Uz krītpapīra drukāta bilžaina programma par 60 centiem. Programmā minēti visi lomu izpildītāji, bet nav atķeksēts, kuri dzied šovakar. Zālē pavēss – ap +15c; aukstasinīgākiem skatītājiem noteikti būs jādrebinās. Publikas pamaz – aizpildīta apmēram ceturtā daļa sēdvietu (kad janvāra sākumā tīmeklī pirku biļeti, pirms manis bija bijis tikai viens pircējs). Publika (gan jauni, gan veci) reizēm pārspriež uz skatuves notiekošo (vai ko citu). Vāczemē & Austrijā samācījies, mēģinu kušināta ar Psst!, panākumu diez ko nav, jo runātāji pustukšajā zālē pa lielu gabalu.
Orķestris jēdzīgs, diriģents arī (būtu varējis vairāk paspēlēties ar tempiem; mazliet atgādina Viļumani Rīgas operā, kad viņam pēc izrādes uz Maskavas vilcienu jāpaspēj). Korim arī ne vainas – kad viņi dzied, bet biežāk tomēr kliedz. Kormeistaru ziepēs! Turklāt pamatīgi parspīlē skatuves izdarībās (kā iz Žagara).
Neda lieliska, kuplu balsi visā reģistrā (šajā lomā maz augstu nošu, tāpēc reizēm to dzied arī pa kādai drosmīgai mecosoprānistei). Turklāt neparspīlē tēlojumā – redzams, ka dziedājusi arī tālāk uz rietumu pusi. Teicams bass prologā (viņam labi – nav jātēlo; iznāk priekškara priekšā, nodzied savu dziedamo, un adieu!). Tonio, Kanio un Silvio vietējie. Tonio & Silvio dzied cienījami, bet arī Kanio nav jābūjina pēc izrādes. Reizēm nāk smiekli par viņu cenšanos smīdināt, lai gan no režisora iecerēm drīzāk raudiens nāk.  Pie mums tā iestudēja varbūt pirms gadiem četrdesmit. Atbilstoša scenogrāfija – gleznota Itālijas pilsētiņa uz dibenplāna audekla un kulisēm, skatuve pietaisīta ar žodziņiem, soliņiem, puķudobēm un ko tik vēl ne. Fake, fake, fake! Pseidotautiski tautas tērpi piedevās. Var jau saprast – tautai dzīve sūra, opera smalkākiem ļaužiem meksikāņu ziepeņu vietā, un Salomes nekrofīlās rotaļas nafig vajadzīgas. Repertuārā vienīgi franču & itāļu vieglā gala un ukraiņu operas, pat nekā no Čaikovska, kur nu vēl vāciešiem.
Pēc pusotras stundas (ieskaitot starpbrīdi) opera galā. Visumā esmu apmierināts. Eju mājās: Ļvivā ap nulli, gaisā slapja migla, bet ietves daudz tīrākas nekā Užgorodā (lielpilsēta!). Pa ceļam uz hosteli tik iegriežos mīļajā ЛЮФТ-ā uz boršča monitoringu, kārtējo glāzi no mucas un espresso.

Karpati, piektā diena (19. janvāris)

Šī mana piektā reize Kamjankā – viesnīcā Siņevira pārejā 870 m v.j.l. Pirmoreiz tur nonācu gluži nejauši – 2015. gada Jāņos vajadzēja kaut kur pārlaist nakti starp diviem auditiem, paskatījos booking.com & izvēlējos viesnīcu apmēram vidū starp abām audita vietām. Kopš tās reizes atgriežos tur vēl & vēl. Īsi sakot – 15 eiru par skatu ;o diennaktī, un ļoti jēdzīga istaba piedevās bez maksas.
Beidzot varu izgulēties: sagaidu, kad pār kalna plecu parādās Saule, un tikai tad (ap 9am) eju brokastīs. Restorāna plašajiem logiem aizkari atvilkti, tāpēc iespējams baudīt ainavu gluži kā vasarā no terases. Vienīgā lieta, kas Kamjankā nerullē, ir kafija – tik паганy neesmu to baudījis  nekur citur Karpatos.
Citām reizēm esmu kāpis Kamjankas virsotnē (1578 m v.j.l.), bet šoreiz par to pat nevar domāt. Debesīs nevienas pašas mākoņa skrandas, tāpēc nolemju doties uz Siņevira ciemu – Saule būs tieši sejā, un varēs maķenīt iedeguma iegūt. Pie viena apciemošu Ivanu, kurš ceļ guļbūves.
Ar Ivanu iepazinos manā otrajā reizē Kamjankā 2015. gada decembra beigās. Biju lūkojis kāpt kalnā, bet sniega dēļ ticis tikai līdz pusei, tad pa veco austriešu ceļu (tas vēl šodienas stāstā parādīsies!) aizgājis līdz Siņevira ciemam, un tad (ap trijiem pēcpusdienā gada pašā tumšākajā laikā!)  izdomājis, ka varētu apskatīt Siņevira ezeru kādus 15 km no ciema. Teiksmaina vieta – kalna nogāzē teju kilometra augstumā neizprotami izveidojies ap 5 ha liels ezers. Viens no skaidrojumiem – meteorīts, cits - zemestrīce, un domāju, ka ne viens vien uzveļ vainu arī Velnam. Biju tur bijis pirms ~40 gadiem ar vecākiem; neko daudz, protams, neatcerējos, tik to, ka baigi skaisti bija.
Gāju pa ceļu, brīmumplāksnītes spējas vēl nebiju atklājis, auto nestājās, un jau apsvēru, ka jāgriežas atpakaļ. Un tad kā glābējeņģelis piestāja Ivans savā fordiņā. Kā jau teikts, Ivans (viņam varētu būt maķenīt pāri 30) ceļ guļbūves, un toreiz brauca uz Siņevirskaja Poļana ciemu skatīt kokmateriālus. Naudu par  braucienu neņēma, vien par 5 km gabaliņu no ciema līdz ezeram, ko viņš manis dēļ. Līdz ezeram tiku līdz ar krēslu; kādam noteikti pelēkmēļi tās reizes foto WhatsApp-ā saglabājušies. Manējie gājuši zudībā līdz ar iepriekšējo tālruni nelaiķīti.
Atpakaļ gāju pa tumsiņu, nebija neviena auto, kam stāties vai nestāties, biju ticis līdz Siņevirskaja Poļana ciema pirmajām mājām, kad viens tomēr brauca – un piestāja. Pavēru durvis, grasījos teikt savu vajadzību, bet man pretī skan: А я Вас знаю - Вы Густавс из Латвии и лесным делом занимаетесь. No pārsteiguma vai bikses pielaidu: wtf, Karpatu vidū kāds mani zina! Protams, kurš gan cits tas varēja būt, ja ne Ivans. Mērglis tāds! Bija ar kokiem ticis galā un braucis mājās, bet es pirms brītiņa tumsiņā pagājis viņa auto garām. Aizveda mani ne tikai atpakaļ līdz Siņevira ciemam, bet uzveda arī 8 km kalnā līdz Kamjankai. Un pa ceļam parādīja savu māju. Pēc tam divreiz (2016. gada februārī & augustā) biju pie viņa iegriezies, bet viņš allaž kaut kur būvēja.
Biju ticis līdz ciema vidum, kas pretī sāka plūst ne gluži ikdienas drānās tērpti ļautiņi. Sākumā padomāju – bēres. Un teju visas sievietes aiz stīpiņas nes vienādus emaljētus kastrolīšus. Kas to lai zina, varbūt viņiem bērēs pieņemts tādu tā ceļakukuli līdzi dot? Bet nu pulka gan bija to nācēju ar katliņiem – tur jau vesela armijas pārvietojamā virtuve vajadzīga, lai visus piepildītu! Kad nācu tuvāk baznīcai, aptvēru, ka tas svētīts ūdens, kas katliņos. Nu, ja, vedējs taču vakar bija stāstījis, ka šodien Jēzus kristību diena!
Pie Ivana mājas skatos – pagalmā auto (gan opelis, ne fordiņš, bet tas labi zināms, visi auto ar laiku pārvēršas par opeļiem ;D), tad jau būs mājās. Pieklauvēju un eju iekšā; jā, Ivans priekšā. Saku viņam: А я Вас знаю - Вы Iван, который строит срубы. Nosmējāmies līki, tad mani nosēdināja galda, un nosēdējām & nopļāpājām stundas trīs. Paldies Dievam, ļāva dzert vīnu, tik pirmo pašbrūvētā graķīti pieklājības pēc izmetu. Ivanam trīs atvases, jaunākajai meitiņai Zlatai divi mēneši.
Bija ap četriem, kad posos prom. Nolēmu, ka bridīšu pa veco austriešu ceļu, ne iešu pa šoseju. Pirmā trešdaļa pagāja vienkārši lieliski – kāds bija braucis ar zirga kamanām, un kāpiens pret kalnu tāds nieks vien bija. Bet tad kamanu sliedes iegriezās kādā viensētā – nudien, nebiju gaidījis, ka kāds varētu ziemu dzīvot tādā nošķirtībā.

Milzu Lempis plosījies! ;D

Ceļam abās pusēs žogs, tāpēc saputināts krietni sniega, un iešana grūtāka nekā iepriekšējā dienā. Turklāt šis ceļš lēzeni laidās pa nogāzi lejup, bet man vajadzīgais gāja pa kalna korīti kādu puskilometru (līmeniski, ne stateniski) tālāk. Sūdīgākais bija tikt pa svaigu sniegu, kas aizvējā bija sapūsts līdz orgāniem, pa nogāzi augšā. Izvilku no žoga paresnu alkšņa kārti savā augumā un centos izlīdzēties ar to. Drīz vien atklāju, ka vislabāk tādiem kā krupīša lēcieniem - iedomājieties krupi, kas lec, turot zīmuli ar priekškājām: abām rokām atbalstījies pret kārti guļus sniegā, ar palēcienu pievilku kājas sev tuvāk, tad atkal rokas ar kārti pasviedu maķenīt uz priekšu, utt., utt. Ja kāds tās pēdas redzēs, tam nudien būs skaidrs, ka tas bijis neviens cits kā Milzu Lempis, kas sniegā plosījies. Sliktākais, ka cimdi no tāda vingrinājuma bija gluži slapji.
Kā biju paredzējis, kalna korē sniega bija mazāk, un vietām pat tāda kā vāra sērsna, pa kuru reizumis veselus divdesmit soļus varēju neielūzis noiet. Bija jau satumsis, debesis kā astronomijas stundai pagādātas: skaisti bez gala. Tumsa nebija nekāds kavēklis – man tik pa kori, turklāt brīžiem tālumā vīdēja arī Kamjankas gaismas.
Trīsarpus stundu laikā deviņus kilometrus biju pieveicis & viesnīcā ievēlos vienos ledus bambāļos līdz ceļiem. Starptautiskās sniegavīru dienas afterparty! Tālrunis teica, ka lejā Mižhirjā -12c; tad jau kalna galā bija visi -15. Pašam pat īsti auksti nebija, vienīgi daži roku & kāju pirksti bija maķenīt apsaluši. Kad rakstu, nedēļa jau riņķī, bet šie vēl nav nopuvuši – tad jau laikam vēl kādu laiku turēsies klāt. Ja nu kas, man daži ķirurgi pazīstami, kas pa lēto var amputēt. ;)