Iespaidu & laimes nogurdināts, novalstos pa gultu līdz deviņiem. Sapakoju mugursomu, ieturu laiskas brokastis ar beidzamajām patkartēm, izeju atvadu pastaigā pa pilsētu, nopērku vēl dažas pastkartes (nākamajai reizei) & markas (aizaizaiznākamajai). Temperatūra ap nulli, miglains, slapjš un slidens – lai ne tik ļoti žēl braukt prom.
Laiks doties uz lidostu. Iekāpju 9. trolejbusā, pabraucam pāris pieturu, un tad trolejbuss vairs nekust. Paraugos – priekšā vēl vairāki. Mudīgi lecu ārā & ķeru taxi, jo kā allaž esmu paredzējis ierasties lidostā 3 min pirms iekāpšanas sākuma. Taxists pastāsta, ka pilsētā reižu pa reizei apraujas elektrība, un tad visi tramvaji & trolejbusi stāv. Lidosta nav tālu, un brauciens maksā tik, cik Rīgā iesēšanās taxī.
Atmīnēšana 30 sec laikā (nevaru ciest lidostas, kurās drošības arkas noregulētas tā, lai reaģētu uz kurpšņoru caurumu metāla gredzentiņiem), un ar dažiem soļiem esmu pie iekšzemes lidojumu izejām. Drīz paziņojums, ka Austrian lidojums uz Vīni atcelts. Dīvaini, bet pie izejas nav arī МАУ ļitaka ar dzeltenzilu asti 🇺🇦. Paskatos flightradar24 lietotnē – šis griež jau kuro riņķi pusotra kilometra augstumā virs Ļvivas. Nu, jā, migla!
Pēc minūtēm četrdesmit redzu, ka gaisa kuģis devies atpakaļ uz Kijevu, bet pie izejas neviens neko nesaka. Beidzot paziņojums, ka lidojums atcelts un tie, kas vēlas, var saņemt naudu par biļetēm atpakaļ vai mainīt tās uz tuvāko piejamo lidojumu. He, he, no manis tik viegli vaļā netiks: lidojums LWO-KBP-VNO beidzas Eiropas Savienībā, tātad uz to attiecas Regula 261/2004 par gaisa pasažieru tiesībām. Saprotu, ka tagad run, rabbit, run, un metos uz biļešu kasi izlidošanas zālē. Fu, esmu rindā ceturtais; nabaga darbiniecēm divatā nāksies tikt galā ar simt neapmierinātu pakšu (pax – saīsinājums no passenger), un katrs nākamais būs ilgās gaidīšanas vairāk saērcināts par iepriekšējo. (Reiz Neapolē trīs stundas nostāvēju līdzīgā rindā starp nepārtraukti tērgājošiem itāļiem, un kopš tā laika man vislabāk tīk beigti itāļi). Un visiem vietu nākamā rīta lidojumā uz KBP noteikti nepietiks. Vismaz bezmaksas matu krāsa viņām no lidsabiedrības par tādu varoņdarbu pienāktos. Iešaujas prātā, ka varētu pavilkt deķi mazliet uz savu pusi: nevainīgi pavaicāju, vai Viļņas vietā mani nevarētu aizlidināt līdz Rīgai. Neticami, bet vēlme mirklī piepildās, it kā būtu to paudis zelta zivtiņai, ne МАУ kasierei. Pavaicāju arī par viesnīcu, bet bet nekādu prātīgu atbildi nesaņemu. Lai – zinu, ka jāvāc čeki par attaisnotiem izdevumiem (nakstmītnēm, ēdināšanu, taxi utt.) un vēlāk jāiesniedz apmaksai. Un bēniņu hostelis ar trim istabām, kopēju virtuvi un vannastistabu, kurā var balli rīkot, man tīk labāk par daudzām zvaigznēm, kur pa sulainim priekšā & pakaļā.
Rezervācijas izdruku rokā pārlaimīgs kāpju trolejbusā atpakaļ uz centru. Re, kā Ļviva negrib mani atlaist! :) Zinu, ka mana istaba šonakt nav aizņemta, apteksne Ksenija arī neticamā kārtā turpat, turklāt palīdz pasūtīt man rītrītam taxi uz lidostu. Būs otrais mēģinājums: dzirdēju, ka kāda angļu dāma lidostā klāsta savien ceļabiedriem, ka migla izklīdīšot tikai rīt pret vakaru. Lai – tagad par manu uzturēšanos Ļvivā maksā МАУ.
Jā, zīdainis neatbraukdams gan ne mazums piedzīvojumu zaudējis!
P.S. Vislabākais manā dzīve pilnīgi noteikti nāk no Lilijas – viņa laipni apņemas aprūpēt manas mīļās istabas puķes, kamēr saimnieks pasaulē, piesakās pie ne pārāk izdevušamies cepurēm un – galvenais – lēkājot, plaukšķinot & saucot: Gribu vēl! Gribu vēl!, liek man rakstīt šī stāsta turpinājumu.
 |
| Franko (ne ģenerāļa!) parka žogs |
Atmīnēšana 30 sec laikā (nevaru ciest lidostas, kurās drošības arkas noregulētas tā, lai reaģētu uz kurpšņoru caurumu metāla gredzentiņiem), un ar dažiem soļiem esmu pie iekšzemes lidojumu izejām. Drīz paziņojums, ka Austrian lidojums uz Vīni atcelts. Dīvaini, bet pie izejas nav arī МАУ ļitaka ar dzeltenzilu asti 🇺🇦. Paskatos flightradar24 lietotnē – šis griež jau kuro riņķi pusotra kilometra augstumā virs Ļvivas. Nu, jā, migla!
Pēc minūtēm četrdesmit redzu, ka gaisa kuģis devies atpakaļ uz Kijevu, bet pie izejas neviens neko nesaka. Beidzot paziņojums, ka lidojums atcelts un tie, kas vēlas, var saņemt naudu par biļetēm atpakaļ vai mainīt tās uz tuvāko piejamo lidojumu. He, he, no manis tik viegli vaļā netiks: lidojums LWO-KBP-VNO beidzas Eiropas Savienībā, tātad uz to attiecas Regula 261/2004 par gaisa pasažieru tiesībām. Saprotu, ka tagad run, rabbit, run, un metos uz biļešu kasi izlidošanas zālē. Fu, esmu rindā ceturtais; nabaga darbiniecēm divatā nāksies tikt galā ar simt neapmierinātu pakšu (pax – saīsinājums no passenger), un katrs nākamais būs ilgās gaidīšanas vairāk saērcināts par iepriekšējo. (Reiz Neapolē trīs stundas nostāvēju līdzīgā rindā starp nepārtraukti tērgājošiem itāļiem, un kopš tā laika man vislabāk tīk beigti itāļi). Un visiem vietu nākamā rīta lidojumā uz KBP noteikti nepietiks. Vismaz bezmaksas matu krāsa viņām no lidsabiedrības par tādu varoņdarbu pienāktos. Iešaujas prātā, ka varētu pavilkt deķi mazliet uz savu pusi: nevainīgi pavaicāju, vai Viļņas vietā mani nevarētu aizlidināt līdz Rīgai. Neticami, bet vēlme mirklī piepildās, it kā būtu to paudis zelta zivtiņai, ne МАУ kasierei. Pavaicāju arī par viesnīcu, bet bet nekādu prātīgu atbildi nesaņemu. Lai – zinu, ka jāvāc čeki par attaisnotiem izdevumiem (nakstmītnēm, ēdināšanu, taxi utt.) un vēlāk jāiesniedz apmaksai. Un bēniņu hostelis ar trim istabām, kopēju virtuvi un vannastistabu, kurā var balli rīkot, man tīk labāk par daudzām zvaigznēm, kur pa sulainim priekšā & pakaļā.
Rezervācijas izdruku rokā pārlaimīgs kāpju trolejbusā atpakaļ uz centru. Re, kā Ļviva negrib mani atlaist! :) Zinu, ka mana istaba šonakt nav aizņemta, apteksne Ksenija arī neticamā kārtā turpat, turklāt palīdz pasūtīt man rītrītam taxi uz lidostu. Būs otrais mēģinājums: dzirdēju, ka kāda angļu dāma lidostā klāsta savien ceļabiedriem, ka migla izklīdīšot tikai rīt pret vakaru. Lai – tagad par manu uzturēšanos Ļvivā maksā МАУ.
Jā, zīdainis neatbraukdams gan ne mazums piedzīvojumu zaudējis!
P.S. Vislabākais manā dzīve pilnīgi noteikti nāk no Lilijas – viņa laipni apņemas aprūpēt manas mīļās istabas puķes, kamēr saimnieks pasaulē, piesakās pie ne pārāk izdevušamies cepurēm un – galvenais – lēkājot, plaukšķinot & saucot: Gribu vēl! Gribu vēl!, liek man rakstīt šī stāsta turpinājumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru