Jāpošas prom no mīļās Kamjankas. Paskatos pa logu – atkal zilas debesis, Saule vēl aiz kalna. Sakravāju pendelītes un eju brokastīs uz pašu sākumu – pusdeviņiem. Paēdu, paķeru mugursomu, atvados & dodos uz Mižhirji. Uz lievenēm pazīstams liels draudzīgs suns: pieliecos, lai pakasītu draugam galvu, un tajā brīdī uz noledojušajiem pakāpieniem kājas pametas gaisā, esmu uz sēžamvietas un bumsī-bumsī nobraucu pa kāpnēm līdz pašai pakājei kā aiz kājas vilkts Vinnijs Pūks. Pašam nekas: no brain – no pain. Bet no malas noteikti lielisks skats, kā tāds slēpe pret zemi liekas.
Parasti uz Mižhirju dodos kājām: divas stundas pa lēzenu taku lejup, un pilsētiņa klāt. Bet sniegs atkal liek mainīt ieradumus: nāksies braukt ar stopiem. Brīnumplāksnītes vienīgajā brīvajā vietā esmu uzrakstījis МIЖГIР’Я, bet plāksnīte, šķiet, zaudējusi burvju spēku: garām pabrauc kāds desmits auto, un neviens nepiestāj. Tad viesnīcas ceļā iegriež auto ar viesnīcas direktori, viņa man pamāj, pēc pāris minūtēm auto brauc atpakaļ & paņem mani. Minūšu divdesmit, un esmu Mižhirjā. Ar pūlēm iespiežu šoferītim 20 hrivnu (66 centus). Pulksten’s nāk pusdesmit. Sākotnējais plāns – vienpadsmitos braukt ar autobusiņu uz Volovecu (30 km, stunda), no turienes - vienos ar elektrisko vilcienu uz Ļvivu (150 km, četras stundas). Galā būtu ap pieciem – stundu pirms operas, turklāt vilcienā mierīgi adītu, vienīgā bēda, ka vilcienu sarakts tāds apšaubāms šķita. Autoostā aps’tos, ka autobusi uz Ļvivu 10.10 un 12.40; ceļš turp vienās bedrēs, turklāt vēl 930 m augstā Viškivas pāreja. Vasarā tur redzēju zīmes "Ziemā bez ķēdēm braukt aizliekts". Diezin vai būtu prātīgi braukt. No otras puses – ja jau autobusi iet, gan jau aizbrauc arī līdz galam; neba jau paliek Viškivā pavasari gaidīt. Nopēku biļeti uz 10.10, un metos uz mīļo kafejnīcu Terase.
Viņi atceras mani, un mans tālrunisatceras viņus (viņu bezvadu tīkla paroli). Laika maz, tāpēc pasūtu ātras lietas – skābētus gurķus & tomātus (квашенина, mmmm!), sēņu zupu un картопля по селянскi. Un, protams, espresso & glāzi Aizkarpatu vīna no mucas. Un rēķinu tūliņ pat, jo gatavojos atkāpties straujāk nekā Napoleons no Maskavas. WhatsApp-ā sarakstos ar nakstmītnes saimnieci Ļvivā. Viņa atsūta ārdurvju kodu, un sarunājam, ka atslēgas atstās uz pastkastes pie hosteļa durvīm (reiz tā šajā hostelī jau bijis).
No zupas atkal var mēli norīt, vienas bekas (zupa gatavota no kaltētām), pa kādam kartupelim un ceptam sīpola gabaliņam. Izrādās, ziemā sēņu zupu vāra saldā krējumā, lai būtu kreftīgāka. Varbūt būsit dzirdējuši, ka Ukrainā люди не доедают. Absolūta taisnība – es arī nepaspēju apēst savus kraukšķīgās ripiņās ceptos kartupelīšus ar sīpoliem & speķīti! Vēl aizvien acu priekša stāv. Atvados ar до зустрiчи в травне & metos uz autobusu.
Ārā brīnišķīgs laiks – atkal spoža Saule, vēja nav, un jūtu, katrā elpas vilcienā deguna sieniņas it kā salīp kopā. Būs savi -18c. Autobuss maķenīt kavējas (ar žēlumu atceros kartupelīšus!), bet tikai maķenīt. Drīz tas klāt, braucēju pamaz, iekārtojos pirmajā sēdeklī, un dodamies uz Ļvivu.
Ceļš kārtīgi notīrīts, un sniegs to padarījis daudz labāk braucamu nekā vasarā. Līdz Viškivas pārejai smiltis no auto riteņiem nobirst, un pat ceļa vidū piebrauktais sniegs teju koši balts, egļu zari līkst no sniega svara, tikai Sauli paslēpuši mākoņi.
Kad esam tikuši līdz grēdas pakājei viņā pusē, busiņa logi atkusuši (tātad kļuvis siltāk) un arī sniega jūtami mazāk. Izraucam caur vairākām pilsētiņām – Dolinai (tur skolā gājis slavenais cīnītājs par Ukrainas 🇺🇦 neatkarību Stepans Bandera; vairāk par viņu nākamajā texta gabaliņā), Moršinai, Strijai. Apkārtne aizvien līdzenāka & pelēkāka, Ļvivas pievārtē sāk smidzināt. Nonākam galā labas 20 minūtes pirms laika: vēl desmit, & esmu hostelī.
Vācos iekša savā istabā, kad gluži karsts caur asinīm izskrien – bladāc, ruļli. Pēc divām stundām jāiet uz operu, bet man ruļļi vēl netīti! Pametu visu un metos meklēt kādu frizētavu. Drīz vien atrodu vienu, ruļļus man gan neietin, toties atsvabina no galvas rotas, kas kaut kas vidējs starp ortodoksāla žīda peisakiem un un Robinsona Krūziņa ērkuli atrašanās brīdī. Kopā ar dzeramnaudu 1,80 eiru.
Vieglu sirdi dodos atpakaļ, hostelī nesteidzīgi izsūcu pāris kafiju, un tad jau laiks mesties mākslas skavās. Ļvivā dikti mīlīga opera (1900), pēc skata un lieluma līdzīga mūsējai, tikai nav cietusi no kapitālremonta & piebāzta pilna ar feikiem. Starprīdī izstaigāju visus stāvus un acīm (dažus arī rokām!) noglāstu vai katru durvju rokturi un logu aizvērtni.
Šovakar IL PAGLIACCI (1892) – īss Leoncavallo gabaliņš divos cēlieniņos ar prolodziņu sākumā (MIJKRĒŠĻA viens cēliens krietni garāks par visu šīvakara operu ar visu starpbrīdi!). Operpraksē teju standarts ir Pag&Cav – šī opera kopā ar Mascagni CAVALLERIA RUSTICANA (Zemnieku gods) vienā vakarā. Tādā gadījumā viens starpbrīdis – starp abām operām.
Uz krītpapīra drukāta bilžaina programma par 60 centiem. Programmā minēti visi lomu izpildītāji, bet nav atķeksēts, kuri dzied šovakar. Zālē pavēss – ap +15c; aukstasinīgākiem skatītājiem noteikti būs jādrebinās. Publikas pamaz – aizpildīta apmēram ceturtā daļa sēdvietu (kad janvāra sākumā tīmeklī pirku biļeti, pirms manis bija bijis tikai viens pircējs). Publika (gan jauni, gan veci) reizēm pārspriež uz skatuves notiekošo (vai ko citu). Vāczemē & Austrijā samācījies, mēģinu kušināta ar Psst!, panākumu diez ko nav, jo runātāji pustukšajā zālē pa lielu gabalu.
Orķestris jēdzīgs, diriģents arī (būtu varējis vairāk paspēlēties ar tempiem; mazliet atgādina Viļumani Rīgas operā, kad viņam pēc izrādes uz Maskavas vilcienu jāpaspēj). Korim arī ne vainas – kad viņi dzied, bet biežāk tomēr kliedz. Kormeistaru ziepēs! Turklāt pamatīgi parspīlē skatuves izdarībās (kā iz Žagara).
Neda lieliska, kuplu balsi visā reģistrā (šajā lomā maz augstu nošu, tāpēc reizēm to dzied arī pa kādai drosmīgai mecosoprānistei). Turklāt neparspīlē tēlojumā – redzams, ka dziedājusi arī tālāk uz rietumu pusi. Teicams bass prologā (viņam labi – nav jātēlo; iznāk priekškara priekšā, nodzied savu dziedamo, un adieu!). Tonio, Kanio un Silvio vietējie. Tonio & Silvio dzied cienījami, bet arī Kanio nav jābūjina pēc izrādes. Reizēm nāk smiekli par viņu cenšanos smīdināt, lai gan no režisora iecerēm drīzāk raudiens nāk. Pie mums tā iestudēja varbūt pirms gadiem četrdesmit. Atbilstoša scenogrāfija – gleznota Itālijas pilsētiņa uz dibenplāna audekla un kulisēm, skatuve pietaisīta ar žodziņiem, soliņiem, puķudobēm un ko tik vēl ne. Fake, fake, fake! Pseidotautiski tautas tērpi piedevās. Var jau saprast – tautai dzīve sūra, opera smalkākiem ļaužiem meksikāņu ziepeņu vietā, un Salomes nekrofīlās rotaļas nafig vajadzīgas. Repertuārā vienīgi franču & itāļu vieglā gala un ukraiņu operas, pat nekā no Čaikovska, kur nu vēl vāciešiem.
Pēc pusotras stundas (ieskaitot starpbrīdi) opera galā. Visumā esmu apmierināts. Eju mājās: Ļvivā ap nulli, gaisā slapja migla, bet ietves daudz tīrākas nekā Užgorodā (lielpilsēta!). Pa ceļam uz hosteli tik iegriežos mīļajā ЛЮФТ-ā uz boršča monitoringu, kārtējo glāzi no mucas un espresso.
Parasti uz Mižhirju dodos kājām: divas stundas pa lēzenu taku lejup, un pilsētiņa klāt. Bet sniegs atkal liek mainīt ieradumus: nāksies braukt ar stopiem. Brīnumplāksnītes vienīgajā brīvajā vietā esmu uzrakstījis МIЖГIР’Я, bet plāksnīte, šķiet, zaudējusi burvju spēku: garām pabrauc kāds desmits auto, un neviens nepiestāj. Tad viesnīcas ceļā iegriež auto ar viesnīcas direktori, viņa man pamāj, pēc pāris minūtēm auto brauc atpakaļ & paņem mani. Minūšu divdesmit, un esmu Mižhirjā. Ar pūlēm iespiežu šoferītim 20 hrivnu (66 centus). Pulksten’s nāk pusdesmit. Sākotnējais plāns – vienpadsmitos braukt ar autobusiņu uz Volovecu (30 km, stunda), no turienes - vienos ar elektrisko vilcienu uz Ļvivu (150 km, četras stundas). Galā būtu ap pieciem – stundu pirms operas, turklāt vilcienā mierīgi adītu, vienīgā bēda, ka vilcienu sarakts tāds apšaubāms šķita. Autoostā aps’tos, ka autobusi uz Ļvivu 10.10 un 12.40; ceļš turp vienās bedrēs, turklāt vēl 930 m augstā Viškivas pāreja. Vasarā tur redzēju zīmes "Ziemā bez ķēdēm braukt aizliekts". Diezin vai būtu prātīgi braukt. No otras puses – ja jau autobusi iet, gan jau aizbrauc arī līdz galam; neba jau paliek Viškivā pavasari gaidīt. Nopēku biļeti uz 10.10, un metos uz mīļo kafejnīcu Terase.
Viņi atceras mani, un mans tālrunisatceras viņus (viņu bezvadu tīkla paroli). Laika maz, tāpēc pasūtu ātras lietas – skābētus gurķus & tomātus (квашенина, mmmm!), sēņu zupu un картопля по селянскi. Un, protams, espresso & glāzi Aizkarpatu vīna no mucas. Un rēķinu tūliņ pat, jo gatavojos atkāpties straujāk nekā Napoleons no Maskavas. WhatsApp-ā sarakstos ar nakstmītnes saimnieci Ļvivā. Viņa atsūta ārdurvju kodu, un sarunājam, ka atslēgas atstās uz pastkastes pie hosteļa durvīm (reiz tā šajā hostelī jau bijis).
No zupas atkal var mēli norīt, vienas bekas (zupa gatavota no kaltētām), pa kādam kartupelim un ceptam sīpola gabaliņam. Izrādās, ziemā sēņu zupu vāra saldā krējumā, lai būtu kreftīgāka. Varbūt būsit dzirdējuši, ka Ukrainā люди не доедают. Absolūta taisnība – es arī nepaspēju apēst savus kraukšķīgās ripiņās ceptos kartupelīšus ar sīpoliem & speķīti! Vēl aizvien acu priekša stāv. Atvados ar до зустрiчи в травне & metos uz autobusu.
Ārā brīnišķīgs laiks – atkal spoža Saule, vēja nav, un jūtu, katrā elpas vilcienā deguna sieniņas it kā salīp kopā. Būs savi -18c. Autobuss maķenīt kavējas (ar žēlumu atceros kartupelīšus!), bet tikai maķenīt. Drīz tas klāt, braucēju pamaz, iekārtojos pirmajā sēdeklī, un dodamies uz Ļvivu.
Ceļš kārtīgi notīrīts, un sniegs to padarījis daudz labāk braucamu nekā vasarā. Līdz Viškivas pārejai smiltis no auto riteņiem nobirst, un pat ceļa vidū piebrauktais sniegs teju koši balts, egļu zari līkst no sniega svara, tikai Sauli paslēpuši mākoņi.
 |
| Aizkaru māksla :) |
Vācos iekša savā istabā, kad gluži karsts caur asinīm izskrien – bladāc, ruļli. Pēc divām stundām jāiet uz operu, bet man ruļļi vēl netīti! Pametu visu un metos meklēt kādu frizētavu. Drīz vien atrodu vienu, ruļļus man gan neietin, toties atsvabina no galvas rotas, kas kaut kas vidējs starp ortodoksāla žīda peisakiem un un Robinsona Krūziņa ērkuli atrašanās brīdī. Kopā ar dzeramnaudu 1,80 eiru.
Vieglu sirdi dodos atpakaļ, hostelī nesteidzīgi izsūcu pāris kafiju, un tad jau laiks mesties mākslas skavās. Ļvivā dikti mīlīga opera (1900), pēc skata un lieluma līdzīga mūsējai, tikai nav cietusi no kapitālremonta & piebāzta pilna ar feikiem. Starprīdī izstaigāju visus stāvus un acīm (dažus arī rokām!) noglāstu vai katru durvju rokturi un logu aizvērtni.
Šovakar IL PAGLIACCI (1892) – īss Leoncavallo gabaliņš divos cēlieniņos ar prolodziņu sākumā (MIJKRĒŠĻA viens cēliens krietni garāks par visu šīvakara operu ar visu starpbrīdi!). Operpraksē teju standarts ir Pag&Cav – šī opera kopā ar Mascagni CAVALLERIA RUSTICANA (Zemnieku gods) vienā vakarā. Tādā gadījumā viens starpbrīdis – starp abām operām.
Uz krītpapīra drukāta bilžaina programma par 60 centiem. Programmā minēti visi lomu izpildītāji, bet nav atķeksēts, kuri dzied šovakar. Zālē pavēss – ap +15c; aukstasinīgākiem skatītājiem noteikti būs jādrebinās. Publikas pamaz – aizpildīta apmēram ceturtā daļa sēdvietu (kad janvāra sākumā tīmeklī pirku biļeti, pirms manis bija bijis tikai viens pircējs). Publika (gan jauni, gan veci) reizēm pārspriež uz skatuves notiekošo (vai ko citu). Vāczemē & Austrijā samācījies, mēģinu kušināta ar Psst!, panākumu diez ko nav, jo runātāji pustukšajā zālē pa lielu gabalu.
Orķestris jēdzīgs, diriģents arī (būtu varējis vairāk paspēlēties ar tempiem; mazliet atgādina Viļumani Rīgas operā, kad viņam pēc izrādes uz Maskavas vilcienu jāpaspēj). Korim arī ne vainas – kad viņi dzied, bet biežāk tomēr kliedz. Kormeistaru ziepēs! Turklāt pamatīgi parspīlē skatuves izdarībās (kā iz Žagara).
Neda lieliska, kuplu balsi visā reģistrā (šajā lomā maz augstu nošu, tāpēc reizēm to dzied arī pa kādai drosmīgai mecosoprānistei). Turklāt neparspīlē tēlojumā – redzams, ka dziedājusi arī tālāk uz rietumu pusi. Teicams bass prologā (viņam labi – nav jātēlo; iznāk priekškara priekšā, nodzied savu dziedamo, un adieu!). Tonio, Kanio un Silvio vietējie. Tonio & Silvio dzied cienījami, bet arī Kanio nav jābūjina pēc izrādes. Reizēm nāk smiekli par viņu cenšanos smīdināt, lai gan no režisora iecerēm drīzāk raudiens nāk. Pie mums tā iestudēja varbūt pirms gadiem četrdesmit. Atbilstoša scenogrāfija – gleznota Itālijas pilsētiņa uz dibenplāna audekla un kulisēm, skatuve pietaisīta ar žodziņiem, soliņiem, puķudobēm un ko tik vēl ne. Fake, fake, fake! Pseidotautiski tautas tērpi piedevās. Var jau saprast – tautai dzīve sūra, opera smalkākiem ļaužiem meksikāņu ziepeņu vietā, un Salomes nekrofīlās rotaļas nafig vajadzīgas. Repertuārā vienīgi franču & itāļu vieglā gala un ukraiņu operas, pat nekā no Čaikovska, kur nu vēl vāciešiem.
Pēc pusotras stundas (ieskaitot starpbrīdi) opera galā. Visumā esmu apmierināts. Eju mājās: Ļvivā ap nulli, gaisā slapja migla, bet ietves daudz tīrākas nekā Užgorodā (lielpilsēta!). Pa ceļam uz hosteli tik iegriežos mīļajā ЛЮФТ-ā uz boršča monitoringu, kārtējo glāzi no mucas un espresso.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru