Karpati, septītā diena (21. janvāris)

Šodien iešu uz brīvdabas muzeju. Tas atrodas uz liela pakalna pilsētas vidū – tā paša, kur Augstā pils (skatu laukums), un esmu reiz pilnīgi nejauši tur bijis: pirms pāris gadiem biju izgājis paskriet pa Ļvivu, skrēju, protams, pa pakalnu (vienīgais mežs tuvumā), trāpīju uz kādas taciņas gar žogu, žogs kādā vietā bija izgāzies (kā veca sēta ;D), un es turpināju žoga otrā pusē, jo tur – skaists celiņš. Kad redzēju pirmās mājas & muzeja apmeklētājus, sapratu, kur atrodos, bet atpakaļ negriezos. Pie izejas neviens mani nepūlējās apturēt, un tā biju muzeju pa zaķi ar vienu aci redzējis.

Pa ceļam iegriežos dažās grāmatnīcās vecpilsētā un pārbaudu, vai tur tiešām var dabūt galushki.com pastkartes, kā teikts izdevniecības tīmekļa vietnē. Visai trūcīgi. Viņu pastkartes pamanīju – tās nemaz nevar nepamanīju! – kaut kad Kijevā. Man traki tīk – tādas, ar прикол-u; piemēram, KEEP CALM & TRAVEL TO UKRAINE. Tie, kas saņēmuši no Ukrainas, pas’tieties, visticamāk būs galushki.com.

Uz muzeju eju kājām, kādi trīs kilometri. Priecājos par aizpagājušā gadsimta ēkām, starp kurām tomēr vietumis arī pa mūsdienu ārprātam iecelts. Kādā vietā pie atkritumu konteineru nojumes milzīgs kalns ar atkritumu maisiņiem – kā Neapolē laikos, kad tur atkritumu savācēji streikoja. Jāpiebilst, ka Ļviva ir tīra & kārtīga pilsēta; ne salīdzināt ar mīļo Sarkandaugavu. Laikam namu pārvalde ar pašvaldību nav kaut ko sadalījušas.

Klāt arī muzejs. Nopērku biļeti par vienu eiru un piedevās dabūju arī muzeja shēmu. Liels! Un sadalīts vairākās daļās – katram Karpatu novadam sava. Temperatūra ap nulli, retām sīkām pārslām snieg, bet zem kājām nekūst. Kolekcija varena, tomēr iespaidi no Užgorodas mazā brāļa spožā Saulē daudz spilgtāki.

Neaizmirstiet kompostrēt!

Izstaigāju visu; daudz māju vaļā, un uzraugi (bez papildu maksas) gatavi ierādīt kādu senu amatu – pīšanu no salmiem, aušanu, linsēklu eļļas spiešanu. Adītmācību gan neviens nepiedāvā – žēl. Droši vien pirksti stingst tādā laikā. Vairākām ēkām uz baļķiem atstāti pārvešanai paredzētie numuri (kādreiz ar roku rakstīti, nesenāk atvestām - mazas alumīnija plāksnītes). Inčīgi! Pavadu muzejā kādas trīs stundas. Pāris kilometru no turienes Ličakovas kapsēta – apmēram kā Rīgas Meža kapu VIP daļa (Mākslinieku kalniņš). No rīta tā kā grasījos doties arī turp, bet esmu maķenīt nosalis un nolemju kapus atstāt citai reizei. Pirmoreiz tur biju, pateicoties profesoram Saliņam: viņš ne tikai meža kaķus un pludināšanu mums Karpatos rādīja!

Atrodu tramvaja pieturu & dodos mājās. Ievēroju, ka tramvajā katrs kompostieris un statnis, uz kura tas stiprināts, ukraiņu tautas rakstiem izrotāts. Jauki! Droši vien skolasbērni.

Vakarā teātris – Ļesjas Ukraïnkas teatrī kāda mūsdienu autora luga VAROŅIEM SLAVA (СЛАВА ГЕРОЯМ) – par slimnīcas palātā satikušamies večukiem, kas Otrā kara laikā karojuši katrs savā pusē: viens pie krieviem, otrs – Ukrainas neatkarības armijā (бендеровци). Turēšanās pie dzīves uz skatuves nepavisam nav my cup of tea, tomēr interesanti. Biļete 1,30 eiru (kino esot dārgāks!). Kad vaicāju pēc garderobes, man atsaka, ka lai ejot vien zālē jaciņā, jo karsti nebūšot. Tā arī ir: pirmo pusi nosēžu džemperī, bet tad paliek vēsi. Ir valstis, kur kultūrai klājas vēl plānāk nekā Latvijā.

Pie mums būtu skaidrs, kurš – labais, un kurš – ļaunais. Ukrainā nav tik vienkārši, jo Otrā kara laikā valsts neatkarību nav zaudējusi (bija Padomju savienības sastāvā jau pirms tam), un arī ukraiņiem līdz nesenam laikam dzīve ar krieviem patikusi labāk nekā ar poļiem (līdz Otrajam karam Rietumukraina, tostarp Ļviva, bija Polijas sastāvā). Kā noprotu, poļu pani ne pārāk labi izturējušies pret ukraiņu bauriem, tāpēc pēc kara no Padomju savienībai pievienotajām teritorijām teju visi poļi padzīti.

Izrāde ukraiņu valodā (vienīgi medicīnas māsa ar visiem runā krieviski – arhetips?), bet saprotu kādas divas trešdaļas, pārējo nojaušu. Ļesjas Ukraïnkas teātris tāds kā dumpinieks starp citiem Ļvivas teatriem. Pērn skatījos tur rokoperu HERODS – vareni! Kopš tā laika gan galvenais režisors esot padzīts. Šā vai tā, bet man patika. Bija kāda intermēdija ar deju, kurā divas lugas varones bija pārtapušas par Ukrainas un Eiropas (Vācijas?) alegorijām. To gan nesapratu un pēcāk neatradu neviena, kurš būtu izrādi redzējis un varētu paskaidrot.

No teātra līdz hostelim stundas ceturksnis kājām.