uz Vīni pie TOSKAs

Par laimi, pāris gadu ilgušais (pēc MeinFernBus aiziešanas pa skuju taku) FlixBus monopols beidzies. Citas reizes braucu no Budapeštas uz Vīni ar vilcienu (ja pērk tīmeklī & izdrukā dīvainā aparātā stacijā, trīspadsmit naudiņu), šoreiz uz slikti izpirktiem autobusiem bija pat 4,99 naudiņas, ko vēl izdevās uzlabot ar ISIC kuponu trīnīša vērtībā. Galu galā iznāca EUR 1,99 – par kapeiku/centu lētāk nekā pie šoferīša pirkta biļete no Dauderu muzeja līdz centrāltirgum.

No hosteļa līdz autoostai ~4km: nolemju iet kājām, jo pa ceļam Lidl-s & Aldi, kuros jāiepērk pārtika šim vakaram un rītdienai, jo kopš pilnīgas sociālisma uzvaras Austrijā svētdienās no ēdmaņas tur nopērkamas vienīgi Mozartbumbiņas (24/7 pieejamību garantē Austrijas konstitūcijas 8. pants ;D).

Tā kā Google navigācija dus beiktajā tārunī kā apburta princese, hostelī esmu ielāgojis ceļu no galvas, turklāt meklējama ne gluži adata siena kaudzē. Kad pēc noietā attāluma Nepliget autoostai kaut kur turpat vien vajadzētu būt, esmu nonācis vietā, ka nekādi nesaistās ar mentālo karti. Vaicāju vienam garāmgājējam, vaicāju otram – visi tikai kasa pakausi. Beidzot kāda dāma tramvaja pieturā saka, lai braucot ar tramvaju līdz Keleti (galvenajai) dzelzceļa stacijai un no turienes ar metro (ar pārsēšanos!) – uz autoostu.  Iekāpju tramvajā; pulkstenis (manējais atdusas – skat. teikto par Google navigāciju!) rāda, ka līdz autobusa atiešanai 18 minūšu. Esmu jau teju samierinājies, ka 1,99 naudiņu biļete lido gružkastē & pērku jaunu, kad attopu, ka somā papīra karte. Izvelku – kā tad, esmu bijis itin netālu no autoostas (īsti saprast nevar, jo kartē tajā vietā reklāma). Nobraucis divas pieturas, lecu ārā, un laimīgā kārtā nāk viens pretējā virzienā. Kad esmu tur, kur sāku tramvajbraucienus, countdown-s saka – desmit minūšu. Ar divām mugursomām plecā teciņiem laižu (it kā) vajadzīgajā virzienā

(Iebraucam Austrijā)

Beidzot ļautiņi, kas zina, kur autoosta, lai gan no manis teiktā var vien ko nojaust: no satraukuma mute izsusējusi & mēle pagalam neklausa. Beidzamais paātrinājums pa tuneli, un redzu, ka tālumā stāv viens Flix-is. Autoostas pulkstenis rāda bez divām. Tā jau sirmus matus var dabūt!

Kad esam nobraukuši pa Austriju pāris kilometru, zibinādams mūs apdzen poliču auto un rāda, lai braucam malā. Dzirdu šoferīši skaidrojam, ka Kolegin esot mājusi, lai neapstājamies, bet tik un tā poliču auto pavadībā braucam atpakaļ uz robežu. Vakareiropas (savienības) noriets? Pārbauda visu pases, un, šķiet, neko aizdomīgu neatron. Iebraucam Austrijā pa otram lāgam. Dubults neplīst.

Pulkstenis divi. Līdz TOSKAi (ar Herr Antoņenko) piecas stundas.
5.35pm (piecas minūtes pirms stāvbiļešu pārdošanas sākuma) esmu pie operas. Uz izpildītāju saraksta maza lapiņa, ka Herr Antoņenko ir gekranken un viņa vietā (laimīgā kārtā - glücklicherweise!) dziedās kāds cits Herr-s. Turpmākās 2h45 mani nodarbina viens jautājums - wtf, es šeit daru?
Iestudējums kā no piecdesmitajiem - manas bērnības. 1800. gada tērpi (labi, ka es pie pašiem opernama griestiem; kad redzu krinolīnus, manī mostas grūti apslāpējama vēlme uzlauzties uz skatuves & izģērbt solistes. Mēs ar Zemenei vienas kārtas! Gan jūs par mani kādu dienu vēl dzirdēsit!) & interjeri visos sīkumos. Mūzika pliekana, izņemot Toskas & Skarpijas izskaidrošanos Kavaradosi spīdzināšanas laikā. Eirovīzijā tādai īstā vieta. Orķestra trešais sastāvs, jo rīt DER FREISCHUETZ, kam nupat bijusi pirmizrāde, un parīt Wāgners (LOHENGRINs), kam trešos uzlējumus cienījami opernami nebrūvē. Katrīnai (Catherine Naglestad), šķiet, cīnās ar apakšām, Herr aizvietotājs ne šāds ne tāds, vienīgi Skarpijas (Andrzej Dobber) dēl vērts turpināt stāvēt. Pēc 2h45 operizstrādājums galā. Velkos uz hosteli.

Kamillas Nīlundes koncerts

Kaut kad nedēļas sākumā nomira tālrunis – nelādējas ne sitams. Déja vu. Bļin! Ar mani viss labākajā kārtībā, ar Wāgneru arī. Dīkdieņa gājieniem var sekot emuāros, sakari – caur e-pastu, baložu pastu un pastkartēm.
Kā odziņa uz tortes beidzamajā vakarā Budapeštā. Kamilla (Camilla Nylund) – Somijas zviedriete – ir viena no pašām izcilākajām Wāgnera vieglajā galā – Elizabete, Elza, Zīglinde, bet viņai nezin kāpēc gribas dziedāt Salomi, ko viņai nevajadzētu darīt. No viņas ķērcieniem Ich will den Kopf des Iochanaan (vismaz man) šermuļi pār kauliem neskrien.
Pie klavierēm - Helmuts Deičs (Helmut Deutsch),  kurš 2011. gada rudenī kopā ar Egīlu Siliņu manīts Siguldā; viens no labākajiem dziedātāju pavadītājiem. Kamilla šogad bez lomām festivālā, īpaši atsaukta no Vīnes, bet kā viņa būtu derējusi vakar TANHEIZERĀ! Programā - pa pusducim Sibeliusa, Mālera (Zēna brīnumradziņš), Wāgnera (Matildes Vēzendonkas dziesmas) un Riharda Štrausa dziesmu. Publika – gandrīz vieni vienīgi svinīgi tērpti vācieši.
Par izpildījumu: pilnīga balss kontrole, plūstošas skaļuma maiņas – tas, kā pirmajā TRISTANa izrādē pietrūka Elisonai Ouksai, bagāts virsskaņu kopums visā diapazonā (kā, savukārt, pietrūka Tindei Saboki vakardienas TANHEIZERĀ). Mazs misēklis beidzamajā Vēzendonkas dziesmā – dziedātājai kaut kas sajūk, viņa pasper pāris soļu, pianistam pār plecu iemet acis notīs, atvainojas klausītājiem, un abi sāk dziesmu no jauna. Pirmoreiz mūžā kaut ko tādu piedzīvoja. Pēc koncerta applausi nerimstas un nerimstas, un publika dabū trīs piedevas (divas Sibeliusa un vienu Štrausa dziesmu).
No koncerta pamatprogrammas man vislabāk patika Štrauss: varbūt tāpēc, ka Mālers un Vāgners sacerējuši ne pārāk daudz dziesmu, un hronoloģiski apdāvināti koncertgājēji tās var vai līdzi dungot. Štrausam dziesmu daudz vairāk, tāpēc arī tās, kas izsenis dzirdētas, nāk kā jaunatklāsme. Turklāt koncertam bija izvēlētas dažādas pēc noskaņas – domīgas, līksmas, šķelmīgas.
Vakar programmas bukletā pamanīju, ka Budapeštas kuģīšu uzņēmums festivāla viesus pēc izrādēm un koncertiem ved uz pilsētas centru par velti. Gribēju jau vakar, bet kuģītis aizgāja deguna priekša, un tā kā cita nemanīja, braucu vien ar tramvaju. Šoreiz kuģītis (maršruts D12) piebrauc drīz vien pēc koncerta beigām, minūšu desmit pagaida lēnīgākos klausītājus & dodas atpakaļ uz centru, zigzagodams no viena Donavas krasta uz otru. Visi tilti un Budapeštas svarīgākie skati – Gelerta kalns, tirgus, Budas pils,  Zvejnieku bastions, Parlamenta ēka – neierastā gaismā un no neierasta skatpunkta. Aizbraucu līdz gala piestātnei, un laimīgs kātoju atpakaļ uz hosteli. Desmit dienu Ungārijā pagājis vienā elpas vilcienā.

Bika kalni II

Šodien uz Egeru; uz aci atkal kādi divi sprīži kartē jeb ~30 km. Padzetu kafiju & 9.20 dodos ceļā. Esmu nolēmis uzkāpt Bika (Bükk) masīva augstākajā virsotnē (Szilvási kő, 961m v.j.l.) un vēl dažās, kas tikai pāris metru zemākas. Gluži vārnas lidojuma līnijā uz Egeru nav, bet kāda tur starpība, 30 vai 35 km.

Kādi +20c, un soļošana veicas itin raiti. Par navigāciju gan to nevar teikt: kartē (1:50 000 jeb 2cm atbilst 1km) ceļu jūklis, un daļa no tiem vēl iezīmēti kā tūristu maršruti. Raibs metas gar acīm. Trāpu uz takas, kura kartē nav apzīmēta, un tā aizved līdz skatu tornim kalna virsotnē. Uzrapjos - skats patiesi lielisks (pa visu dienu salasījās kāds pusducis vietu, kur pavērās skats uz blakus grēdām). No takas tālāk ne miņas, ņēmu shortcut-u caur mežu, uzeju uz ceļa, kuram malās marķējums (uz stumbriem uzkrāsotas zīmes), un drīz vien piesienos (orientieristu žargonā - atrodu savu atrašanās vietu kartē). Maršruts ved pa labāk vai sliktāk iebrauktiem meža ceļiem (ir arī asfalta, bet tie atstāti auto & riteņbraucējiem). Ne tur pamatīgas kāpšanas, nekā, un klāt Szilvási kő - akmeņu kaudzīte ceļgala augstumā jaunaudzes malā & mietiņš ar A4 izmēra lapu ar nosaukumu un augstumu. Šķiet, visai nesen atklāts, ka šī vieta augstākā par turpat līdzās esošo Istállós kő (959 m). Līdz šim dabā atrodamais visai atbildis kartē zīmētajam, tāpēc nolemju nogriezt stūrī pa ceļiem, pa kuriem neiet tūristu maršruti. Mī & žē, manā jaunībā tādos gadījumos teica: это не картография, это порнография. Skaidri jūtams, ka zīmēts pie rakstāmgalda. Atkal shortcut-s & piesiešanās.

Debesīs kādu brīdi jau ducinājis, un tad kādas 20 min kārtīgi nogāž. Patvēries zem rešņa dižskabārža, patērzēju WhatsApp-ā ar draugiem & iemalkoju vīniņu.

Turpmākais ceļš bez īpašiem piedzīvojumiem: izvēlos tikai pa tādus ceļus, pa kuriem iet tūristu maršruti, tik pēc virzības kartē kļūst aizvien skaidrākas, ka nekādu 30 km šīsdienas gājiens nav. Beidzamajā kalnā pirmā miņa par Egeru - 9 km. Un tad, tērzēdams ar draugiem, kādā brīdī esmu aizšāvis pa nepareizu ceļu. Neklapē virziens un reljefs, un nav arī marķējuma, bet arī pirms tam bija bijuši posmi, kur marķējums uz kokiem tik tikko manāms. Te - bāc! - priekšā šoseja.

Beidzot attopu: kārtīgs grants ceļš kartē iezīmēts ar divām tik tikko saskatāmām līdzteku līnijām. Misēklis pagarinājis ceļu par kādiem diviem kilometriem (nieks vien būtu), bet tagad beidzamie septiņi kilometri gar šosejas malu. Ārkārtīgi aizraujoši. Apakšā pamatīga sutoņa; tālrunis teic, ka +28c. Varētu jau lūkot stopot, tomēr vairāk gribas pieveikt visu gabalu no Miškolcas līdz Egerai saviem spēkiem.

Google navigācijas vadīts, griežu stūrus pa Egeras nomales takām, un te pēkšņi kādas malā - saldais ķirsis. Dzert gribas krietni vairāk nekā ēst: beidzamo trīs stundu gājumā nav bijis nevienā avota. Sākumā aizgūtnēm lasu ogas tikai mutē, bet tad attopu, ka varētu arī maisiņā, jo deviņos svētdienas vakarā mazpilsētā neviens man augļus pakaļ nesviedīs.

Pusdeviņos ieveļos viesnīcā. Vienpadsmit stundu ceļā. Nomazgājos, pavāļājos & metos ielās. Kājas ne pārāk labi klausa, bet pāris kilometrus var arī tā. Pusvienpadsmit vakarā,un pilsētiņā, šķiet, komendanta stunda. Nekas ēdams apkārt nemētājas, tāpēc dodos atpakaļ uz viesnīcu (stilīga istaba - pažobelē, ar jumta logu), pasūkāju ķepu & liekos uz auss. Vakarnakts siermaize kompensēta ar uzviju!

Bika kalni I

No Ungārijas neko vairāk par galvaspilsētu redzējis neesmu, ja neskaita brīvdabas muzeju tādos kā Budapeštas Berģos un ainavas pa vilciena logu ceļā uz Vīni, tāpēc esmu nolēmis izmantot bezWāgnera dienas (patiesībā svētdien vēlreiz briesmīgais Holandietis, uz kuru otrreiz jau nu nekādi) & aizšaut divas dienas pastaigāt pa Bika (Bükk) kalniem starp Miškolcu & Egeru Ungārijas ziemeļaustrumos.

Šobrīd jau pusotru stundu vilcienā pa pilnīgi līdzenumu Viduseiropas stepi (puštu). Līdz Miškolcai pusstunda braucama.Gaidāms galīgs rasslabons: mazajā mugursomiņā patiesi pats, pats izdzīvošanas minimums, augstākās virsotnes ap 900 m v.j.l. (Karpatos bija 1881m) un dienā ap 25 km.

Kad Budapeštā dodos uz staciju (vilciens 7.25am), smidzina: patīkama veldzēties pēc vakardienas +30c. Šeit no gaisa nekas nekrīt, bet debess vienmērīgā pelēkumā.

Kamēr izkasos pa Miškolcu, pusdienlaiks klāt. Esmu ticis pie izcilas taku kartes (1:50 000), un senie (=orientācijas) draugi, padzirduši, ka nodarbošos ar rogainingu, vaicā: Kas ar tevi? - Neviena/nevienas, es kā allaž pats ar sevi.

Gājiens - kādi 30km uz aci - tāds Spaziergang pa Vērmanīti, salīdzinot ar Karpatiem. Kalni veci, laikā zobs visu noapaļojis kā labi pasūkātu ledeni. Viss ceļš pa mežu (dižskabārži, retumis egles), takas labi marķētas (ir medicīniskās palīdzības taka - apzīmēta ar sarkaniem krustiņiem -, un ir veterinārās palīdzības taka - ar zaļiem). Pa retam pretīmnācējam un pretīmdivriteņbraucējam. Pašās beigās aizšauju maķenīt aiz oderes (=pa citu, ne iecerēto taku), nonāku uz asfalta, un pēc pārsimt metriem norāde Bánkúti Skiklub 500m. Dieva pierksts? Nebūtu jau nu nakšņojis zem egles, ja būtu gājis pa nodomāto taku. Maķenīt pāri sešiem. Feirāms. Izlunčājos dušā & pie reizes izmazgāju staigājamās vešiņas, uzrakstu pāris ziņu draugiem un..
..pamostos divos naktī. Apēdu siermaizīti (viss, kas man patiesi tīk, ir vai nu nu nelegāls, vai amorāls, vai veicina aptaukošanos - Aleksandrs Wūlkots (Alexander Woolcott)) & griežos uz otriem sāniem.