Kaut
kad nedēļas sākumā nomira tālrunis – nelādējas ne sitams. Déja vu. Bļin! Ar mani
viss labākajā kārtībā, ar Wāgneru arī. Dīkdieņa gājieniem var sekot emuāros,
sakari – caur e-pastu, baložu pastu un pastkartēm.
Kā odziņa uz tortes beidzamajā vakarā Budapeštā. Kamilla (Camilla Nylund) – Somijas zviedriete – ir viena no pašām izcilākajām Wāgnera vieglajā galā – Elizabete, Elza, Zīglinde, bet viņai nezin kāpēc gribas dziedāt Salomi, ko viņai nevajadzētu darīt. No viņas ķērcieniem Ich will den Kopf des Iochanaan (vismaz man) šermuļi pār kauliem neskrien.
Pie klavierēm - Helmuts Deičs (Helmut Deutsch), kurš 2011. gada rudenī kopā ar Egīlu Siliņu manīts Siguldā; viens no labākajiem dziedātāju pavadītājiem. Kamilla šogad bez lomām festivālā, īpaši atsaukta no Vīnes, bet kā viņa būtu derējusi vakar TANHEIZERĀ! Programā - pa pusducim Sibeliusa, Mālera (Zēna brīnumradziņš), Wāgnera (Matildes Vēzendonkas dziesmas) un Riharda Štrausa dziesmu. Publika – gandrīz vieni vienīgi svinīgi tērpti vācieši.
Par izpildījumu: pilnīga balss kontrole, plūstošas skaļuma maiņas – tas, kā pirmajā TRISTANa izrādē pietrūka Elisonai Ouksai, bagāts virsskaņu kopums visā diapazonā (kā, savukārt, pietrūka Tindei Saboki vakardienas TANHEIZERĀ). Mazs misēklis beidzamajā Vēzendonkas dziesmā – dziedātājai kaut kas sajūk, viņa pasper pāris soļu, pianistam pār plecu iemet acis notīs, atvainojas klausītājiem, un abi sāk dziesmu no jauna. Pirmoreiz mūžā kaut ko tādu piedzīvoja. Pēc koncerta applausi nerimstas un nerimstas, un publika dabū trīs piedevas (divas Sibeliusa un vienu Štrausa dziesmu).
No koncerta pamatprogrammas man vislabāk patika Štrauss: varbūt tāpēc, ka Mālers un Vāgners sacerējuši ne pārāk daudz dziesmu, un hronoloģiski apdāvināti koncertgājēji tās var vai līdzi dungot. Štrausam dziesmu daudz vairāk, tāpēc arī tās, kas izsenis dzirdētas, nāk kā jaunatklāsme. Turklāt koncertam bija izvēlētas dažādas pēc noskaņas – domīgas, līksmas, šķelmīgas.
Vakar programmas bukletā pamanīju, ka Budapeštas kuģīšu uzņēmums festivāla viesus pēc izrādēm un koncertiem ved uz pilsētas centru par velti. Gribēju jau vakar, bet kuģītis aizgāja deguna priekša, un tā kā cita nemanīja, braucu vien ar tramvaju. Šoreiz kuģītis (maršruts D12) piebrauc drīz vien pēc koncerta beigām, minūšu desmit pagaida lēnīgākos klausītājus & dodas atpakaļ uz centru, zigzagodams no viena Donavas krasta uz otru. Visi tilti un Budapeštas svarīgākie skati – Gelerta kalns, tirgus, Budas pils, Zvejnieku bastions, Parlamenta ēka – neierastā gaismā un no neierasta skatpunkta. Aizbraucu līdz gala piestātnei, un laimīgs kātoju atpakaļ uz hosteli. Desmit dienu Ungārijā pagājis vienā elpas vilcienā.
Kā odziņa uz tortes beidzamajā vakarā Budapeštā. Kamilla (Camilla Nylund) – Somijas zviedriete – ir viena no pašām izcilākajām Wāgnera vieglajā galā – Elizabete, Elza, Zīglinde, bet viņai nezin kāpēc gribas dziedāt Salomi, ko viņai nevajadzētu darīt. No viņas ķērcieniem Ich will den Kopf des Iochanaan (vismaz man) šermuļi pār kauliem neskrien.
Pie klavierēm - Helmuts Deičs (Helmut Deutsch), kurš 2011. gada rudenī kopā ar Egīlu Siliņu manīts Siguldā; viens no labākajiem dziedātāju pavadītājiem. Kamilla šogad bez lomām festivālā, īpaši atsaukta no Vīnes, bet kā viņa būtu derējusi vakar TANHEIZERĀ! Programā - pa pusducim Sibeliusa, Mālera (Zēna brīnumradziņš), Wāgnera (Matildes Vēzendonkas dziesmas) un Riharda Štrausa dziesmu. Publika – gandrīz vieni vienīgi svinīgi tērpti vācieši.
Par izpildījumu: pilnīga balss kontrole, plūstošas skaļuma maiņas – tas, kā pirmajā TRISTANa izrādē pietrūka Elisonai Ouksai, bagāts virsskaņu kopums visā diapazonā (kā, savukārt, pietrūka Tindei Saboki vakardienas TANHEIZERĀ). Mazs misēklis beidzamajā Vēzendonkas dziesmā – dziedātājai kaut kas sajūk, viņa pasper pāris soļu, pianistam pār plecu iemet acis notīs, atvainojas klausītājiem, un abi sāk dziesmu no jauna. Pirmoreiz mūžā kaut ko tādu piedzīvoja. Pēc koncerta applausi nerimstas un nerimstas, un publika dabū trīs piedevas (divas Sibeliusa un vienu Štrausa dziesmu).
No koncerta pamatprogrammas man vislabāk patika Štrauss: varbūt tāpēc, ka Mālers un Vāgners sacerējuši ne pārāk daudz dziesmu, un hronoloģiski apdāvināti koncertgājēji tās var vai līdzi dungot. Štrausam dziesmu daudz vairāk, tāpēc arī tās, kas izsenis dzirdētas, nāk kā jaunatklāsme. Turklāt koncertam bija izvēlētas dažādas pēc noskaņas – domīgas, līksmas, šķelmīgas.
Vakar programmas bukletā pamanīju, ka Budapeštas kuģīšu uzņēmums festivāla viesus pēc izrādēm un koncertiem ved uz pilsētas centru par velti. Gribēju jau vakar, bet kuģītis aizgāja deguna priekša, un tā kā cita nemanīja, braucu vien ar tramvaju. Šoreiz kuģītis (maršruts D12) piebrauc drīz vien pēc koncerta beigām, minūšu desmit pagaida lēnīgākos klausītājus & dodas atpakaļ uz centru, zigzagodams no viena Donavas krasta uz otru. Visi tilti un Budapeštas svarīgākie skati – Gelerta kalns, tirgus, Budas pils, Zvejnieku bastions, Parlamenta ēka – neierastā gaismā un no neierasta skatpunkta. Aizbraucu līdz gala piestātnei, un laimīgs kātoju atpakaļ uz hosteli. Desmit dienu Ungārijā pagājis vienā elpas vilcienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru