2018. gada 10. jūnijs

Bika kalni II


Šodien uz Egeru; uz aci atkal kādi divi sprīži kartē jeb ~30 km. Padzetu kafiju & 9.20 dodos ceļā. Esmu nolēmis uzkāpt Bika (Bükk) masīva augstākajā virsotnē (Szilvási kő, 961m v.j.l.) un vēl dažās, kas tikai pāris metru zemākas. Gluži vārnas lidojuma līnijā uz Egeru nav, bet kāda tur starpība, 30 vai 35 km.
Kādi +20c, un soļošana veicas itin raiti. Par navigāciju gan to nevar teikt: kartē (1:50 000 jeb 2cm atbilst 1km) ceļu jūklis, un daļa no tiem vēl iezīmēti kā tūristu maršruti. Raibs metas gar acīm. Trāpu uz takas, kura kartē nav apzīmēta, un tā aizved līdz skatu tornim kalna virsotnē. Uzrapjos - skats patiesi lielisks (pa visu dienu salasījās kāds pusducis vietu, kur pavērās skats uz blakus grēdām). No takas tālāk ne miņas, ņēmu shortcut-u caur mežu, uzeju uz ceļa, kuram malās marķējums (uz stumbriem uzkrāsotas zīmes), un drīz vien piesienos (orientieristu žargonā - atrodu savu atrašanās vietu kartē). Maršruts ved pa labāk vai sliktāk iebrauktiem meža ceļiem (ir arī asfalta, bet tie atstāti auto & riteņbraucējiem). Ne tur pamatīgas kāpšanas, nekā, un klāt Szilvási kő - akmeņu kaudzīte ceļgala augstumā jaunaudzes malā & mietiņš ar A4 izmēra lapu ar nosaukumu un augstumu. Šķiet, visai nesen atklāts, ka šī vieta augstākā par turpat līdzās esošo Istállós kő (959 m). Līdz šim dabā atrodamais visai atbildis kartē zīmētajam, tāpēc nolemju nogriezt stūrī pa ceļiem, pa kuriem neiet tūristu maršruti. Mī & žē, manā jaunībā tādos gadījumos teica: это не картография, это порнография. Skaidri jūtams, ka zīmēts pie rakstāmgalda. Atkal shortcut-s & piesiešanās.
Debesīs kādu brīdi jau ducinājis, un tad kādas 20 min kārtīgi nogāž. Patvēries zem rešņa dižskabārža, patērzēju WhatsApp-ā ar draugiem & iemalkoju vīniņu.
Turpmākais ceļš bez īpašiem piedzīvojumiem: izvēlos tikai pa tādus ceļus, pa kuriem iet tūristu maršruti, tik pēc virzības kartē kļūst aizvien skaidrākas, ka nekādu 30 km šīsdienas gājiens nav. Beidzamajā kalnā pirmā miņa par Egeru - 9 km. Un tad, tērzēdams ar draugiem, kādā brīdī esmu aizšāvis pa nepareizu ceļu. Neklapē virziens un reljefs, un nav arī marķējuma, bet arī pirms tam bija bijuši posmi, kur marķējums uz kokiem tik tikko manāms. Te - bāc! - priekšā šoseja.
Beidzot attopu: kārtīgs grants ceļš kartē iezīmēts ar divām tik tikko saskatāmām līdzteku līnijām. Misēklis pagarinājis ceļu par kādiem diviem kilometriem (nieks vien būtu), bet tagad beidzamie septiņi kilometri gar šosejas malu. Ārkārtīgi aizraujoši. Apakšā pamatīga sutoņa; tālrunis teic, ka +28c. Varētu jau lūkot stopot, tomēr vairāk gribas pieveikt visu gabalu no Miškolcas līdz Egerai saviem spēkiem.
Google navigācijas vadīts, griežu stūrus pa Egeras nomales takām, un te pēkšņi kādas malā - saldais ķirsis. Dzert gribas krietni vairāk nekā ēst: beidzamo trīs stundu gājumā nav bijis nevienā avota. Sākumā aizgūtnēm lasu ogas tikai mutē, bet tad attopu, ka varētu arī maisiņā, jo deviņos svētdienas vakarā mazpilsētā neviens man augļus pakaļ nesviedīs.
Pusdeviņos ieveļos viesnīcā. Vienpadsmit stundu ceļā. Nomazgājos, pavāļājos & metos ielās. Kājas ne pārāk labi klausa, bet pāris kilometrus var arī tā. Pusvienpadsmit vakarā,un pilsētiņā, šķiet, komendanta stunda. Nekas ēdams apkārt nemētājas, tāpēc dodos atpakaļ uz viesnīcu (stilīga istaba -pažobelē, ar jumta logu), pasūkāju ķepu & liekos uz auss. Vakarnakts siermaize kompensēta ar uzviju!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru