Berlīne 🇩🇪 —Luksemburga 🇱🇺 —Lisabona 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

Svētdiena. Labi nāk miegs, un nolemju, ka uz baznīcu neiešu. Toties aizeju pastaigāt pa Šarlotenburgas pils parku, un no turienes līdz TXL 🇩🇪 (Berlīnes Tēgeles lidosta) labs spļāvējs aizspļaut var.

Labi, ka esmu lidostā stundu pirms lidojuma (Rīgā parasti ierodos 40min pirms plānotā izlidošanas laika) — angārā à la padomju laika minerālmēslu novietne zemcenu lidsabiedrību pārvadāto lopiņu labturības noteikumi netiek ievēroti nemaz: saspiesti, smacīgi, turklāt drošības pārbaudes rinda virzās draudīgi lēni. Kamēr tieku līdz izejai uz savu gaisa kuģi (FR42 TXL 🇩🇪 — LUX 🇱🇺), iekāpšana jau sākusies. Vāczemē bagāžai neviens uzmanību nepievērš, tāpēc datoru no mugursomas laukā nevelku & aukliņsomā zem jakas neslēpju. Vieta atkal gadījusies pie avārijas izejas. Esmu nopircis nesavienotus lidojumus, starp kuriem 3h15, bet šoreiz viss notiek kā pēc pulksteņa: 1h10, & galā.

Smalkajā LUX 🇱🇺 lidostā pat no raiņa gaisa kuģiem sēdina ārā pa cauruli, nav vis jāčāpo pa peronu vējā & salā (neatiecas uz šodienu). Nopriecājos, atradis tranzīta gaiteni: ietaupīsies viena atmīnēšanas reize.

Apsēstos, izvelku sviestmaizes & datoru un grasos aprakstīt savus piedzīvojumus, bet tad nolemju piezvanīt Gitai. Pirms divām nedēļām, kad beidzamo reizi runājām pa tālruni, Gita teicās, ka šajā laikā būšot Horvātijā. Nu, vismaz pasveicināšu no Luxas.

Ar Gitu & Uldi esmu pazīstami kopš 1992. gada: tad kopā ar Gitu mācījāmies norvēģu valodu. Pirms gadiem desmit viņi pārvācās uz Luxu, un kopš tā laika mans svēts pienākums ir vismaz reizi gadā viņus apciemot, citādi Gita teic, ka vairs nemīlot... Viņa pati gan uz Sarkandaugavu reizi desmit gados (nav jau tik traki, kad Gita Rīgā, saskrienamies gandrīz katru reizi). ;)

Zvanu, un izrādās, ka viņi jau atpakaļ no Horvātijas. Desmit minūšu vēlāk sēžos Gitas auto, un drīz vien bez sālsmaizes ieveļos viņu jaunajā miteklī (kājām 45min no lidostas, bet tāda reize vēl pienāks). Tieku pie necerētām pusdienām (ar vīnu, protams) un tad, kad no TAP atnāk īsziņa, ka lidojums kavēsies pusstundu, pie vēl viena. Dzīves apreibinātu, Gita ved mani atpakaļ uz lidostu. 

TP693 LUX 🇱🇺 — LIS 🇵🇹. TAP lidojumos nav iespējams veicināt sēdvietu gadīšanos līdzās avārijas izejai (vismaz man/celakaja.lv tādas bezmaksas tehnoloģijas nav zināmas), tāpēc kāpju gaisa kuģī beidzamais, un apsēstos, kur paredzēts, un izatstiepju kātus. Un palielos stjuartei, ka parasti man ļoti veikli izdodas atdarīt avārijas izejas durvis (vīns!).

LIS 🇵🇹

2h40, un esam galā. Izkāpju tomēr pa regulāro izeju. Šī piektā reize Lisabonā; pārvietojos tikpat kā aizvērtām acīm. Stunda ceļā, un esmu hostelī pie Pombāla laukuma. Hostelis gadsimtu sena īres nama (kura visos stāvos pa hostelim vai viesu namam) augšstāvā; no verandas aizraujošs skats uz apkārtējo kvartālu jumtiem.

Apēdu Gitas pusdienu dēļ ietaupītāssviestmaizes, patērgāju ar kādu jaunu krieviņu vārdā Vasīlijs, kuru nezin kādi vēji atpūtuši no Sibīrijas (Omskas? Tomskas?) & liekos uz auss.

Sākotnēji šo nakti bija paredzējis pārlaist lidostā, jo nākamā rīta agrumā biju nopircis raiņa biļeti uz Terseiru (FR 6066 LIS 🇵🇹 — TER 🇵🇹), taču SATA nevarēja/negribēja izkārtot man tālāk tādu bezmaksas lidojumu (sīkāk par tiem 26. septembra textā), kādu vēlējos, tāpēc norakstīju zaudējumos 16,42 eiru  un par smiekla naudu nopirku lidojumu LIS 🇵🇹 — TER 🇵🇹 — PDL 🇵🇹 — CVU 🇵🇹 trešdienas rītā. Rīt visu dienu pa Lisabonu.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (16. septembri), spied šeit >>>>

Rīga 🇱🇻 —Berlīne 🇩🇪

Telegram lietotāji var aplūkot ceļojuma bildes šeit.

Lidojumi kartē aplūkojami šeit (tur redzami arī citi 2019. gada lidojumi un – baltām līnijām – arī daži nākamā gada).

Par ceļojumu uz Azoru salām biju sapņojis kādus divdesmit gadus: sākumā - visai abstrakti, vēlāk – kad, pateicoties Ģirtam, biju pierakstījies celakaja.lv & izlasījis butcher99 aprakstus par ceļojumiem turp 2013. un 2015. gadā, – daudz lielākā saistībā ar dzīvi. Tomēr apziņas dzīlēs perinājās doma, ka tas baigi dārgi.
Bet tad 2018. gada aprīlī bez lielas gatavošanās nonācu Madeirā, un izrādījās, ka nokļūt Portugāles salā(s) nepavisam nav dārgi. Un doma par Azoru salām sāka kņudināt aizvien spēcīgāk & spēcīgāk. Ceļojums – kā lielākā daļa manu ceļojumu – no ieceres kļuva par esību visai nejauši: kad gadījās uziet lētas biļetes. Pati pirmā (skatos apstiprinājuma ziņas – 20. martā) trāpījās PDL 🇵🇹 – FNC 🇵🇹 (no Azoru salām uz Madeiru) par 20 eirām (kā lai no tādas iespējas atsakās, kaut tā pagarina ceļojumu, kas jau tāpat nebija gaidāms nekāds īsais, par nedēļu!),  un pāris dienu vēlāk nopirku arī LUX 🇱🇺 – LIS 🇵🇹 (turpceļam) un OPO 🇵🇹 – LUX 🇱🇺 (atceļam). Mietiņš bija iedzīts jeb kauliņi - mesti. Pārvietošanās izmaksas var uzzināt ierakstā par ceļojuma beidzamo dienu (12. oktobri).
Ceļojums sākas ar FR2600 RIX 🇱🇻 – SXF 🇩🇪 ; lidojums tikai 1.10pm, tāpēc mantiņas kravāju no rīta. Ceļošu vieglāk par vieglu (bagažas ziņā): trīs kokvilnas t-krekli, divi - sintētikas (ātrāk žūst & samirkuši neberž), pāris džīnu, divi - pusgaru bikšu, pa pusducim - apeņu & zeķu. Divas lietus jaciņas, kalnu zābaciņi, pāris auduma kurpju, dators & vēl šādi tādi sīkumi. Viss saiet 45l mugursomā.
Pirms nedēļas esmu nopircis jaunu tālruni (Samsung Galaxy A50) – galvenokārt tāpēc, ka vecajam atmiņa piestūķēta ar kaudzi un akumulators netur ne pusi dienas.
Skrjabins aizceļojis uz Ķengaragu jau vakar. Kārtīgi padzirdu puķes (mamma pie viņām laiku pa laikam atbrauks), iztīru māju, atvados no tās uz teju mēnesi & dodos uz lidostu.
Lidojums  uz SXF 🇩🇪 (Šēnefeldes lidostu Berlīnē) ierasts kā brauciens 2. autobusā (piecpadsmito reizi mūžā), vieta gadījusies pie avārijas izejas, 1h17, un esmu galā.
Nometu somu hostelī, nopērku vietējā Lidl-ā izejvielas rītdienas sviestmaizēm & aizspurdzu pastaigāt pa Unter-den-Linden apkaimi. Vakarā Berlīnes Filharmoniķu (Filharmonijas orķestra) koncerts – Berlioza kora simfonija Romeo & Džuljeta ar angļu diriģentu Danielu Hārdingu (Daniel Harding, 1975) pie ruļļiem. Lielisks diriģents, esmu viņu divreiz dzirdējis Wāgnera & Mālera mūzikā ar Sviedrijas Radio orķestri Bervalda zālē Stokholmā.

Berlīnes Filharmonija

Koncerts vienkārši garlaicīgs: izcils orķestris, lielisks diriģents; nesaprotu, kāpēc viņi bija tādu gabalu izvēlējušies. No Berlioza biju dzirdējis Fantastisko simfoniju, apgraizītus Trojiešus (Hamburgā) un Fausta pazudināšanu; visi trīs ārkārtīgi interesanti darbi, bet šis manāmi pa pirmdienām rakstīts. Koris un trīs solisti, tostarp smuka, sārta, no Amerikas izrakstīta kleita. Koris maķenīt padzied sākumā un tad atkal pašās beigās, solisti  arī netiek pārlieku piepūlēti. Orķestris lielākoties spēlē tādu kā kamermūziku: visi kopā tikpat kā nemaz. Un tas, ko spēlē, mani neaizrāva. Tāpat kā teju visu pārējo publiku, kas manāmi gaidīja beigas un aplaudēja pieklājības pēc. Wāgners (arī, visticamāk, pieklājības pēc) esot teicis, ka Romeo & Džuljetas iepaids esot izpaudies Tristānā. Mmmja, gāja lācītis pa ceļu & pamanīja kaut ko brūnu zemē...

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (15. septembri), spied šeit  >>>>

LOHENGRIN @ Ļvivas opera

Marta vidū attapu, ka neesmu sagādājis sev izklaides starptautiskajā teātra dienā. Ķēros meklēt un atradu Berlīnes pilsētas kapellas (tie, kas Barenboima vadībā spēlē Berlīnes Valsts operā – tajā, kas Unter-den-Linden) koncertu Berlīnes filharmonijā. Programmā – Mālera Mirušo bērnu dziesmas (ar Valtraudi Meijeri - manas dzīves izcilāko Izoldi) un Pāvo Jervi pie ruļļiem. Nopirku koncerta biļeti un nepiedienīgi lēti (bija palikušas divas nedēļas līdz lidojumam) – arī raiņa (Ryanair) biļetes uz Berlīni un atpakaļ.

Un tad pilnīgi nejauši uzdūros ziņai, ka Ļvivā iestudēts LOENGRĪNs – pirmā Wāgnera opera neatkarīgās Ukrainas laikā. (Viņiem vispār grūti ar vācu operām – vienīgā, ko esmu manījis visā valstī, ir BURVJU FLAUTA). Izrādes – 28. un 29. martā. Vizieris (WizzAir) pa taisno no Berlīnes uz Ļvivu bija vajadzīgajā dienā, bet padārgs; tad atradu galīgi lētu savienojumu caur Krakovu ar raini. Un tikpat lētu (gandrīz) mājupceļa lidojumu Ļviva-Viļņa ar vizieri.
Nopirku biļetes uz abām izrādēm: uz vienu parterī – lai labāk varētu izpētīt aktivitātes uz skatuves, uz otru – augstākā balkona centrā, kur (teju visos opernamos) vislabākā skaņa.
P.S. Trešā reize/izrāde bija 18. maijā pēc nedēļu ilgas pastaigas Karpatos.
Par Ļvivas opernamu esmu rakstījis ne reizi vien – diktan jauks. Bet saturs līdz nesenam laikam kā ar naftalīnu piesūcināts – apmēram tā atceros savas opergaitu sākumus: skatuves dibenplānā Toskānas ainava, visa skatuve pietaisīta ar zedeņu žogiem, papjēmašē klintīm, ķīniešu gaismekļiem, sarkanburu kuģiem vai plastmasas saulgriezēm (nevajadzīgo – atkarībā no darbības vides – izsvītrot), visas solistes smuki skruļļotām frizūrām un krinolīnos (neatkarīgi no darbības vietas & laika!), koris pamatīgi pārspēlē (komiskās operās nepavisam nešķiet smieklīgi, bet nopietnākās raudiens nāk virsū). Pietiek ielūkoties operas repertuāra lapas foto, lai tūliņ būtu skaidrs, ka uz skatuves laiks apstājies pirms gadiem četrdesmit.
Līdz nesenam laikam, jo kopš aizpērnā marta teātra direktors Vasiļs Vovkuns (Василь Вовкун), kurā var saskatīt daudz līdzību ar Andreju Žagaru: bijis aktieris, kļuvis par režisoru, pavilcis operu krietnu gabalu no bedres (un naftalīna) ārā. Trīs gadus (2007–10) bijis kultūras ministrs Jūlijas Timošenko (bizes ap galvu!) valdībā. Šķiet, ka vairāk kā vienu jauniestudējumu gadā viņu rocība neatļauj, un pērnajā sezonā pats direktors uzvedis kruts DONU ŽUANU; pēc foto & video spriežot – à la Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski), 16+.
Šajā sezonā  uzaicinājis vācu režisoru Mihaelu Šturmu (Michael Sturm) un austriešu scenogrāfu & tērpu mākslinieku Matiasu Engelmani (Mathias Engelmann) LOENGRĪNam (pas'tieties foto & video!). operabase.com vēstī, ka Šturms šoruden iestudēs AIDU Luksorā (!). Nez, cik dzīvu kamieļu piedalīsies?
Par iestudējuma daļu esmu pilnīgā sajūsmā. Tik asprātīgs LOENGRĪNs (ja pareizi saskaitīju, esmu redzējis sešus iestudējumus, dažus – vairākas reizes) bijis tikai Hansa Noienfelsa režijā 2011. gadā Baireitā (tas, ko diriģēja Nelsons – ar žurciņām).
Skatuves grīda un sienas vienlaidi zaļas, sadalītas ap 3*3m polsterētos kvadrātos. Vienā sienā milzīgs apaļš caurums, kurā visu izrādes laiku lēni griežas tāds kā četrlāpstiņu ventilators, mezdams ēnu uz pretējās sienas. Tas bija vienīgais, kā pamatojumu nespēju saskatīt. Krusts > Monsalvata > Grāls?
Visa skatuve piepildīta drāšu gultiņām, kurās sēž vai guļ sieviešu koris. Izņemot otrā cēliena pirmās ainas, kurās uz skatuves tikai divas, toties milzīgas; Ortrūde, Elza & Telramunds tajās izskatās pēc Guliveriem milžu zemē.
Pirmais, kas nāca prātā, pārliekot iespaidus par iestudējumu – Alise Brīnumzemē (un Džona Teniela ilustrācijas tai): uz skatuves pulciņš ekscentrisku tēlu, katrs kā no citas (kats savas) operas parauts. Vēl kaut kas (frizūras, tērpi?) vedināja uz 16. gadsimta flāmu gleznotāju Kventinu Māseisu (Quinten Matsijs, 1466–1530, no Brabantes nācis!) un britu animācijas seriālu Nīgrais bērnelis (Angry Kid).
Hercoga vēstnesis kā konferansjē melnā spīzdīgā smokingā & cilindrā (Trakais cepurnieks!), brīžiem ar ruporu rokā. Pa laikam vēršas pie publikas zālē (ja kādam kas sakāms par līgavu, lai teic to tagad vai...). Šitādus jokus var atļauties ar stīvu vācu vai austriešu (vai latvju) publiku; pie slāviem tas nozīmē sapurgātu nākamā mūzikas gabala sākumu.
Brabantes hercogs – kā no kāršu kavas paķerts karalis (viens no sarkanajiem – ercena  vai kārava).  Tāds kā mīļs vectētiņš, kuram nedziedamos brīžos uznāk narkolepsijas lēkme, un viņš noliekas nosnausties kaut kur skatuves sānos vai dibenā.
Visas dāmas zaļās kleitās, kam jostas – virs krūtīm (bet pleci kaili), un piedurknes – vismaz 30cm par garām. Pusei (tostarp Elzai) uz galvas tādi kā tumšzilizaļi matu ērkuļi regbija bumbas apveidā, otra puse (arī Ortrūde) – rudmates ar uzkasītām zirgastēm virs ausīm. Skats par rubli!
Loengrīns – balts kā Arlekīns (tiostarp balti smiņķētu seju) no delartiskās komēdijas. Sākumā maķenīt jocīgi šķita, toties labi gāja kopā ar gulbi un vēl labāk – ar Elzas kāzu kleitu. Tad, muļķā Elza piedabūjis Loengrīnu izpaust savu vārdu (мене кликати Лоенгрін, і батько мій - Парсіфаль), šis izvelk nēzdogu & slauka balto grimmu nost: maskas krīt. Tās tā, par bisi pie sienas pirmajā cēlienā.
Telramunds – kaut kas starp bruņinieku un degunradžvaboli (asociācijas ar vaboli man no Kafkas METAMORFOŽU virtuālās realitātes instalācijas Gētes institūtā; biju to skatījis neilgi pirms marta izrādēm).
Vīru koris – tādos kā šineļos un pusmaskās ķiveru vietā. Stilīgi, tomēr pilnīgi dāmu aizēnoti.
Un Gulbis! Uz divām kājām, nelielas žirafes (vai vismaz okapi) augumā, pirmajā cēlienā pirms parādīšanās uz skatuves cienīgi izlīgo caur skatītāju zāli (skat. piezīmi par iekarsīgu publiku).
Izrādes sākas nevis ar priekšspēli, bet īsu ainu, kurā koristes satupušas gultiņās ar skatu milzīgo ventilatoru un kā mantru atkārto Hіколи не питай (nekad nevaicā), jo patiesībā jau šī opera ir skumjš stāsts, ka ziņkārīgs sievišķis neapdomības dēļ sev visu dzīvi (=precības, turklāt ar sapņu princi) samaitā. Parasti man netīk aktivitātes priekšspēles laikā vai pirms tās, bet šajā reizē bija vietā. Darbības LOENGRĪNā nav pārāk daudz: tik vien kā gulbja parādīšanās divkārt, un tad vēl Ortrūde izplūcas ar Elzu, tāpēc vienā otrā iestudējumā iespaids - stāv tik & dzied. Ļvivā ar mizanscēnu maiņām un maķenīt ampelēšanās palika ļoti dzīvs iespaids.
Un tagad par muzikālo pusi. Lai arī Ļvivas operai varenas Wāgnera tradīcijas (bijis pat pilns RINGs & dziedājusi pati Solomija Krušeļņicka (viņas vārdā opernams nosaukts)), tomēr teju astoņdesmit gadu pauze (padomju okupācijas laikā gan viņi tomēr pamanījušies kaut ko no Wāgnera iestudēt).
Orķestris ne sliktāks kā Rīgā, un arī vainas tās pašas – metāla pūšamie brīžam izklausās tā, it kā katram savas operas notis būtu iedotas. Būtu vismaz kopā garām pūtuši. Un  no pārliecības, ka no solo gabala nekas neiznāks, nekas arī neiznāk. Un tad vēl taures kāzu gabalā bija uzdzītas otrajā balkonā, kur ne paslēpties, ne biedru plecu blakus.
Diriģents Mirons Jusipovičs (Мирон Юсипович) it kā gana pieredzējis un ne tikai Ukrainā diriģējis, tomēr brīžiem viņa lasījums... Nu, apmēram kā Ozoliņam. Otrā cēliena trešā aina sākas ar vīru kori In Früh'n versammelt uns der Ruf (Rīta agrumā pulcē mūs tauru skaņas), un visas trīs reizes šķita, ka šitādu gabalu gan nekad agrāk neesmu dzirdējis. ;) Tomēr jāteic, ka trešā izrāde bija pārliecinošāka nekā pirmās divas. Viņiem baigi derētu kādu (diriģentu) Wāgnera pazinēju uzaicināt kādu nedēļu ar orķestri pastrādāt.
Sieviešu koris gluži labs, vīri maķenīt  nevelk līdzi. Loengrīns (Роман Коренцвіт) savulaik dziedājis Marijas teātrī Radamesu (tur no ielas – pat Ņevas prospekta – nemēdz ņemt, kur nu vēl tādai lomai). Man ļoti patika: labāk par Marijas teātra štata Loengrīnu Skorohodovu. Pārējo lomu izpildītāji mainījās, visi trīs basbaritoni (karalis, Telramunds, vēstnesis) bija jēdzīgi, viena teicama Ortrūde (šķiet, Людмила Савчук – bijusi Baireitas jauno dziedātāju programmas stipendiāte), grūtāk ar Elzām - citai tā kā Cerlīnu velk dziedāt, citai ar vāceni problēmas, tomēr beidzamajā izrādē, ko klausījos, viņi bija tikuši skaidrībā par to, ko var laist uz skatuves un ko – ne, un kopiespaids bija gauži pieklājīgs.
Pirmajās divās izrādēs (iestudējuma ceturtā & piektā izrāde apmēram Rīgas lieluma pilsētā un opernamā) bija aizpildītas ap 2/3 vietu, trešajā brīvu vietu tikpat kā nebija (visapkārt bija dzirdams daudz poļu valodas). Nebiju gaidījis, ka uz šitik hmm! – netradicionālu iestudējumu tomēr tik daudzi sanāks.
Pārmaiņas skārušas ne tikai Ļvivas opernama māksliniecisko pusi: pirms pāris gadiem izslāpušajiem starpbrīžos nācās iet uz kafejnīcu opernama pagrabā (tā nemaz nepieder operai & ar ieeju no ielas), kur viss norisa visai lēni un zvans arī nebija dzirdams. Tagad katrā stāvā, izņemot galeriju, vismaz divas bāra letes, un pie glāzes vīna var tikt divu minūšu laikā.
Šajā sezonā vēl divas LOENGRĪNa izrādes – 6. & 7. jūlijā, sēdvietas no divām eirām. :)
P.S. No koncerta Berlīnes filharmonijā palika mazuma piegarša: Valtraude Meijere bija sasirgusi, Jervi tāpat. Māleru dziedāja prāva un neizteiksmīga mecosoprāniste no Bavārijas Valsts operas, Jervi vietā diriģēja jauns džeks (Thomas Guggeis), kurš pērn bija spoži iestudējis SALOMI. Tikai Šostakoviča vietā bija Sibeliuss. Bernards Šovs ir teicis: There are some experiences which should not be demanded twice from any man, and one of them is listening to Brahms's Requiem. Šī nebija pirmā reize mūžā, kad nācās klausīties Sibeliusu, un to nu nav godīgi prasīt teātra dienas priekšvakarā.
P.P.S. No atceļa biļetes SXF–RIX uztaisīju kuģīti & bez mazākās nožēlas palaidu pa rensteli Ļvivā. (Tiem, kas nezina, – mūsdienās & mūsu kultūrtelpā lidbiļetes tikai virtuālas).

@BCN 🇪🇸

@BCN 🇪🇸 biju savīkšījis 1h ilgu starplaiku starp lidojumiem. Lai dzīvi padarītu incantāku. Kādā mazā, jaukā VIE 🇦🇹, kur valda absolūts ordnungs tas būtu tīri normāli, bet ne jau nu pie dienvidu tautām, milzīgā lidostā & savienojumam neŠengena–Šengena (kas nozīmē, ka pa vidu atmīnēšana & pases pārbaude). Pēcpusdienā tādas lietas labāk ne, pat ļaužiem ar dzelzs nerviem ne. Gaisa kuģa pirmais lidojums tomēr kavējas daudz retāk nekā turpmākie.

No KIV 🇦🇩 izlidojam gandrīz noliktajā laikā (ar 5min kavēšanos), šoferīši paziņo, ka viņi saraušot & lidojums būšot par 25min īsāks, nekā sarakstā paredzēts (3h10 vs. 3h35). Tātad būsim galā 1h20 pirms lidojuma uz GOT 🇸🇪. Kjūt! Patiesībā šoferīši sarāva vēl vairāk, un iznāca 1h28. Pilnīgi nekāda iemesla satraukumam.

Ejot pa lidostu, redzu — zīmi Tranzīts. Vēl labāk! Parasti savienojums neŠengena–Šengena nozīmē: pasu kontrole (mēdz būt rindas), ārā no ierobežotas piekļuves zonas ( airside), kopēja rinda uz atmīnēšanu, turklāt var gadīties vēl pamatīgs gabals līdz izejai uz lidmašīnu. Šeit rindas izpaliks.

Esam seši pārbaudāmie no Kišiņevas atlidojuši — pieci spāņi, kuriem tālāk iekšzemes lidojumi, & es. No citiem lidojumiem neviena. Ir arī tante & tēvocis (nu, ~20 gadu par mani jaunāks) — atmīnētāji, bet nav robežsarga. Tante zvanās bez mitas, bet robežsargs kā nenāk, tā nenāk. Tante pieraksta mūsu lidojumu numurus blociņā & zvanās atkal. Nekā. Pagājušas jau 20min. Pusstunda. 40min. Sen jau būtu ticis ar visām procedūram galā kopējā plūsmā. Līdz iekāpšanas beigām palicis 10min, bet flightradar24.com rāda, ka gaisa kuģis no Gēteborgas vēl tikai grasās sēsties, un, kā zināms, kamēr tas gaisā, iekāpšanai vajadzīgas īpašas iemaņas, kādu gluži visiem raiņa pakšiem nav.

Uzlieku visplatāko smaidu (ceru, ka caur masku varēja sajust!), bakstu ar pirkstu iekāpšanas beigu laiku tālrunī & ļooooti rāmā balsī saku, lai taču kaut ko dara. Spāņiem, kuri gaida kopā ar mani, nav informācijas par patieso situāciju, un viņi, par manu likteni norūpējušies, kopīgiem spēkiem metas virsū nabaga tantei & tēvocim.

Mani atmīnē, jo neko citu jau viņi nevar, un pa to laiku klāt arī robežsargs. Caur dienesta eju mani izlaiž Šengenas pusē. Uz atvadām uzsaucu Muchos grazias & dodos pa veikaliņiem meklēt pastkartes, jo vēl tik izkrauj atlidojušos. Pastkaršu nebija.

Gaisa kuģī iekapju gandrīz beidzamais, kā par brīnumu atrodu mugursomai vietu plauktā, un redzu, ka man laipni atstājuši vietu 16F. 😊

@GOT 🇸🇪 7h starp lidojumiem, bet sviedri par turp & atpakaļceļu līdz 20km attālajai Gēteborgai vēlas €25. Tas jau gandrīz tikpat, cik mans mājupceļš KIV 🇦🇩 – BCN 🇪🇸 — GOT 🇸🇪 — RIX 🇱🇻!! Lai brauc paši par tādu cenu! Palikšu lidostā & vingrināšos rakstniecībā.

P.S. Jaunākajā ikpiektdienas sarakstā Pārvadātājs aizmirsis 🇱🇻 norādīt — return not recommended.

P.P.S. Ja no manis 14 dienu ne vēsts, ziniet — esmu uz sutkām par centieniem nokļūt no RIX 🇱🇻Sarkadaugavā komandanta stundas laikā. 😊

P.P.S. (jau pēc pusnakts Sarkandaugavā) Labu nakti! Varu nomierināt līdzpilsoņus: Kankariņa/Plikgalvja asinssuņi jūsu labjutību sargā patiesi cītīgi. Vakarnakt ceļā no Rātslaukuma līdz Sarkandaugavai piesējās trīs reizes. Būtu vēlējies, kaut viņi divdesmit gadu Centrāltirgū спирт, водка, сигареты būtu tikpat cītīgi tvarstījuši!

26.–29.oktobris. Kišiņeva 🇲🇩

(tapis gaisa kuģī uz Kutaisi 🇬🇪)

Проклятый город Кишинёв! Tебя бранить язык устанет. (Puškins, bijis turp izsūtīts)

Kāpēc Kišiņeva? — Kad parādījās Covid sertifikāti un beidzās lielā mājsēde, vajadzēja kaut kurp. Ļoti vajadzēja. Gandrīz vienalga, kurp, ka tik prom. Tajā brīdī turpceļš uz Kišiņevu bija dabūjams par smiekla naudu. Nopirku. Diezgan bieži nopērku lētu turpceļa biļeti un pēc tam štukoju, kā lai tikpat lēti tiek mājās. Vēsā prātā apsverot, intetesantāk būtu bijis laist uz Balkāniem.

Sākotnējo eleganto turpceļu (divas stundas starp lidojumiem Dortmundē) izčakarēja vizieris — pārcēla pirmo lidojumu sešas stundas vēlāk. Izdevās salāpīt — ar boļķika rīta lidojumu uz VIE, un tad ar raini uz DTM. Par jauno biļešu atmaksu gaidāma cīņa ar vizieri. Visa diena ceļā, tomēr tikai viena. Dortmundē turklāt atnāca ziņa, ka beidzamais lidojums pusotru stundu kavēsies.

Varētu teikt, ka trīs dienas Kišiņevā vienkārši laiskojos: klīdu pa pa parkiem un ielām, sēdēju kafejnīcās un malkoju vīnu. Skatīt tur patiesi gauži maz — pilsēta nekad nav baudījusi Austroungārijas svētību, un ļaunas mēles vēstī, ka Krievijas impērijas laikā tā kļuvusi par guberņas centru ar kukuļa starpniecību. Starp kariem Besarābija (Moldova) bijusi Rumānijas daļa (kā tai pienāktos būt, jo pamatiedzīvotāji runā rumāņu valodā (=rumāņi). Noteikti nav bijusi starp valsts plaukstošākajiem apgabaliem — kur nu tai līdzināties kādreizējās Ungārijas karaļvalsts daļai Transilvānijai! Besarābiju tāpat kā mūs 1940. gadā pakampa Staļins, un neatkarīga tā kļuva 1991.gadā pēc nesagraujamās sabrukuma. No malas raugoties, Moldovai būtu vajadzējis pievienoties Rumānijai, bet vietējiem virsaišiem noteikti labāk tikās būt pirmajiem ciemā, ne padsmitajiem Romā (Rumanijā). Ilgāk pastāvējušām valstīm Latvijas uzrašanās 1918. gadā droši vien šķita tikpat dīvains kāzuss.

Galvenā iela (Stefana del Mares bulvāris) un divas paralēlās ielas uz katru pusi vēl atgādina pilsētu mūsu izpratnē, bet tālāk jau sākas īsta Daugavpils: vienstāva dzīvojamās mājas noslēgtiem pagalmiem un pa vidu pa kādai deviņstāvenei, kurai pirmais un otrais stāvs apaudzis ar iemītnieku dzīves telpas paplašinājumiem. Diezgan daudz nepabeigtu celtņu, un galvenās ielas malā pamesta slejas kādreiz pilsētas smalkākā viesnīca Intercontinental. Nomācoši daudz Staļina laika ēku — varbūt tāpēc tikpat kā ne uz brīdi neatstājās Daugavpils sajūta. Trešās dienas vakarā beidzot ar prātu aptvēru, kā man Kišiņevā visu laiku trūcis — nevienas pašas funkcionālisma ēkas. Neatkarības laikā saslietas samocītas augstceltnes vienos zelta krāsas spoguļstiklos. Tad jau labāk ar taisnstūra paralēlskaldņiem būtu iztikuši.

Moldova ir trūcīgākā valsts Eiropā, turklāt lielākā daļa rūpniecības palikusi bandītu pārvaldītajā Piedņestrā. Tirgū augļi un dārzeņi gandrīz par velti: bumbieri un plūmes €0,30/kg, vīnogas €0,50/kg. Viens pie otra valūtas maiņas kantorīši, kuros citzemju naudiņu pirkšanas un pārdošanas kurss tikpat kā neatšķiras — piemēram, 20,28–20,33 lejas par eiru. Cik miljardu tā jāapgroza, lai kaut ko nopelnītu!? Kādu nedēļu pirms manas ierašanās valstī bija izsludināts ārkārtas stāvoklis sakarā ar Krievijas draudiem aizgriezt dabasgāzes krānu. Moldāvu atbilde krieviem bija patiesi eleganta — bija nogriezuši gāzi kādai mūžīgajai ugunij.

Pirmajā dienā nopirku vietējo SIM karti: 120GB & 600min iekšzemes sarunu par €1,40. Viņi noteikti atstāj tās kartes mantojumā! Es ar saviem 2GB mēnesī tēvijā nevaru tikt galā.

Daži (desmiti) saņems pastkartes. Nedomājiet, ka īpaši meklēju tik briesmīgas — pilsētas pašā centrālākajā grāmatnīcā bija dabonami divi komplekti, abus arī nopirku. Markas gan viņiem košas — ne salīdzināt ar Latvijas pasta fifty shades of dung.

Pirmās divas dienas bija īsta atvasara (27. un 28. oktobrī). Turpmākais texts tapis kādā parkā, sūcot kafiju.

Sajūta kā piejūras kūrortā pirms slēgšanas uz ziemu: vairums āra kafejnicu slēgtas; tajās, kas vēl vaļā, oficianti iegrimuši tālruņos & skan nomierinoša angļus mūzika no saldajiem deviņdesmitajiem (a lá Stings). Visi celiņi lapās, jo kāpēc gan slaucīt, ja atpūtnieku vairs tikpat kā neviena. Gana silts (+18c) & gandrīz bezvējš, mušas & lapsenes šiverē ēdamā meklējumos, piesaulē tā vien kārojas novilkt praķīti, tomēr visu caurstrāvo Lielās Bojāejas sajūta. Man pietrūkst trūdošu lapu aromāta — sen nav lietus bijis.

Vienu rītu Olita uzdeva sarežģītu jautājumu: Vai no rīta pamodies Tu zini, kādā valstī atrodies? Nezināju, ko atbildēt. Ne vienmēr.

Vai nožēloju, ka Kišiņevas vietā neaizbraucu citurp? — Noteikti ne. Šīs bija vienas no retajām brīvdienām, pēc kurām nevajadzēja divtik laika, lai no brīvdienām atgūtos (gluži ierasta lieta).

Par atceļa piedzīvojumiem @BCN — nākamajā textā.

P.S. Pateicība par manu labjutību pienākas arī datoram — visu nakti pirms aizbraukšanas Sarkandaugavā rūca un rādīja, bet kādas četras stundas vēlāk @VIE bija tumšs un mēms. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Patiesi ceru, ka tulkošanas projektu vadītājiem izdevās izstrēbt manis/datora savārīto.

P.P.S. Rīgā pirmais gājiens bija uz Meža kapiem — ieelpot trūdošu lapu aromātu. Rozentāls un Meierovics vietā.

Karpati, 1.—5. novembris

Kaut kad ļooooti sen biju nopircis lētu biļeti uz Ļvivu: pieredzējuši lasītāji atcerēsies, ka uz Ļvivu, Budapeštu & Pēterpili esmu gatavs traukt jebkad, tik pasvilpiet. Kad pirku, par darba plāniem nebija nekādas nojausmas; tad uzradās četru dienu audits ar noslēguma sapulci braukšanas dienā. Skaidrs, ka aiz svārku stērbeles neviens ciet nebūtu ķēris, tomēr kaut kā neērti krēslā trīties & visu laiku pulkstenī raudzīties. Tad izrādījās, ka vadošais auditors nopircis biļeti mājupceļa lidojumam piecas stundas pirms manējā, aši to auditu noslēdzām, un es pat līdz mājām paspēju aizskriet.
Kad pirku biļeti, domāju: well, novembris, +8c, lietus — palikšu četras dienas Ļvivā, apstaigāšu muzejus, pāris vakaru uz operu (viņi tikko uzveduši divus Stravinska viencēliena baletus), varbūt vēl kādu teātri, bet nedēļu pirms braukšanas prognoze vēstī — Aizkarpatos pilni +20c! Skaidrs kā dienā: jābrauc uz kalniem!
1. novembris. RIX—KBP (ar ukraiņiem): palietots 737, izlidojam ar sebošanos, Kijivā ierodamies noliktajā laikā, no gaisa kuģa uz terminālu ar autobusu, ierastā rinda pie pašu kontroles, ierastās pasažieru medības Такси не надо? termināļa atklātajā pusē, pabaisa drošības pārbaude iekšzemes lidojumiem, un drīz vien sākas iekāpšana lidojumam KBP—LWO.

Eiropas Savienībā kaušanai paredzētiem lopiņiem augstāki labturības standarti nekā ukraiņu aviolīniju iekšzemes lidojumu pasažieriem: visus sadzen autobusā, kurā sēdvietu vismaz divreiz mazāk nekā ļautiņu, un tad minūšu divdesmit tur pie termināla durvīm. Autobusa dzinējs visu laiku darbojas, dūmgāzes — kur nu vējš nes. Beidzot ved uz gaisa kuģi — tādu pašu noskretušu 737-nieku. Sasēžamies, labu brīdi vēl kaut ko gaidām, tad drošības instruktāža. Aizlidojam teju ar stundas sebošanos.

Iepriekšējā reizē nopirku divu SIM karšu komplektu, kurā viena paredzēta tālrunim, otra — datu pieslēgumam. Tālrunim paredzētās balanss noteikti dziļos mīnusos, jo kopš jūlija sākuma (kad beidzamo reizi biju Ukrainā) kontu, protams, neesmu papildinājis. Iestūķēju tālrunī datiem paredzēto, jo neko vairāk par mobilajiem datiem man nevajag, taču aktivizēt nekādi neizdodas.

Ļvivā trolejbusos — vismaz tajos, kas braukā uz lidostu,— bezmaksas WiFi; varu slaidi sērfot arī ar tālruni bez (aktivizētas) SIM kartes. Mazliet bažījos par hosteli, jo viņi rakstījuši, ka darbinieki atkāpjas ap pusvienpadsmitiem. Izpētījis, kur hostelis atrodas, kāpju ārā no trolejbusa. Uzreiz pazīstu namu, kurš viņu booking.com profilā. Ne mazākās norādes, kur nakstmītne meklējama. Piezvanīt nevaru, jo ukraiņu karte nedarbojas, bet ar latviešu tas maksātu ap četrām eirām par sarunas minūti. Nostaigāju pa ielu pāris reižu šurpu turpu, tomēr nekā. Tad pamanu kāda cita hosteļa izkārtni, eju iekšā, un viņi laipni piezvana manējam. Izrādās — tajā pašā namā (kas nebūt nav tas, kas foto), tikai citās durvīs. Jauna dāma mani sagaida un uz vietas nostrostē, kur esmu tik ilgi vazājies. Pie ukraiņu naudiņām neesmu paspējis tikt, kartes viņi neņem, tomēr paņem desmit eiru un izdod atlikumu hrivnās.
Lai gan man atslēga un esmu paredzējis izmest loku pa centru, piedzīvojumu nogurdināts, notiesāju divus atlikušos ābolus, un grasos likties uz auss. Joka pēc ielieku tālrunī veco SIM karti. Tavu brīnumu — no Київстар atnāk ziņa, ka varu dabūt bezmaksas pieslēgumu uz mēnesi. Jā, re, ko dara konkurence! Aizsūtu prasīto kodu uz prasīto numuru, pienāk atbildes īsziņa, bet es tajā laikā jau esmu ceļā uz citu (sapņu) pasauli.
2. novembris, sestdiena. Rīta junda ap pusseptiņiem, aša kafija, līdz stacijai (ar visu naudas maiņu) minūšu divdesmit, un — plāni sāk ļodzīties: pie kases uzraksts, ka piepilsētas vilciena Ļviva—Mukačeve plkst. 7.42 šodien nebūs. Bļāviens, kad pirms nedēļas meklēju vilcienus Укрзалізниця-s tīmekļa vietnē, par to nebija ne vārda. Nākamais piepilsētas vilciens vēlā pēcpusdienā. Pa ceļam līdz centrālai stacijai (ap 10min gājiens) izpētu, ka plkst. 8.33 vilciens Lisičanska—Užhoroda. Izstāvu rindu pie kases, biļetes par laimi dabonamas, un drīz vien esmu ceļā uz kalniem. Pirmā pusotra stunda pa krūmainu līdzenumu, tad sākas kalni, dzelzceļš uzvijas līdz teju kilometra augstumam, un pēc triju stundu brauciena esmu Volovecā. Nākamais likteņa trieciens — iecerētais vilciens atceļam uz Ļvivu pēc divām dienām diktan glauns (& dārgs — lētākā biļete vairāk nekā 20 eiru; salīdzinājumam, piepilsētas vilciena biļete būtu 80 centu). Neļauļju tādiem sīkumiem maitāt dzīvi — ne katrā otrajā novembrī Saule staigā pa zemes virsu & laukā +18c! Nāks laiks, nāks padoms jeb будем решать проблемы по мере их поступления.
Iecerētais autobuss uz Mižhirju sen gabalā, uz nākamo biļešu nav palicis, vēl viens pēc pusotras stundas. Līdz Mižirjai ap 35km; skaidrs, ka šitādā laikā ar stopiem!

На право пойдёшь..

Aizeju līdz pilsētiņas galam, kādā veikalā palūdzu kartona kastes gabalu, ar pildspalvu uzskribelēju (flomastera līdzi nav, jo stopošanas plānos nebija) МІЖГІР'Я & ķeros pārbaudīt veiksmi. Ir ķēries arī labāk, bet nav ne stunda apkārt, kad ar diviem auto esmu ticis līdz mērķim. Abi vedēji atgaiņājas no naudas — taisni vai kauns paliek.
Pirmais gājiens uz autoostu: svētdienās viens vienīgs autobuss uz Ļvivu — pusdienlaikā; ja ne dārgais vilciens, varētu dzīvoties pa šejieni līdz trim pēcpusdienā. Nopērku biļeti un neraizējos, kā būtu, ja būtu. Carpe diem! Tad uz grāmatu veikalu pie Vikas: iepriekšējā reizē (šogad maijā; Mižhirjā esmu bijis tik daudz reižu, ka pēc taisnības viņiem pieklātos mani iecelt goda iedzīvotāju kārtā ;D) gari & plaši izrunājāmies par kāpšanu kalnos: arī viņa ar ģimeni mēdz to darīt. Vika mani pazīst no pirmā mirkļa, pieslēdz veikaliņa durvis, un ejam pāri ielai iedzert kafiju. Kamēr to darām, viņa mani pa tālruni pieraksta pie friziera (neizklausījās, ka tas būtu pārāk vienkārši), atvadāmies līdz nākamajai reizei, un metos atbrīvoties no peisakiem, citādi vēl visus lāčus kalnos pārbiedēšu. Pēc tam pusdienas mīļajā Terasē (pagalam dīvaini, neviena pazīstama oficianta), uzvelku īsbikses (otrais novembris!) un sāku kāpienu pa labi pazīstamo taku uz Kamjanku (viesnīca Siņevira pārejā ~900m v.j.l.; 15 eiru par skatu, istaba nāk piedevās bez papildu maksas). Kad pirms nedēļas izlēmu šurp braukt, brīvu istabu Kamjankā vairs nebija. Nekas, arī Siņevira ciema viesnīcai ne vainas, vienīgi bez skata.
Kad esmu ticis līdz pārejai, gandrīz satumsis un maķenīt atvēsis. Uzvelku jaciņu. Nieka 6km lejup pa šoseju atlikuši. Tālruni visu laiku turu rokā un paspīdinu, kad tuvojas kāds auto. Viens otrs mērglis nevīžo kājāmgājēja dēļ pārslēgt gaismas, un vienā tādā reizē apžilbināts nepamanu ceļa kranti un nokūleņoju pa uzbērumu lejā. Labi, ka pusdienās iedzēru maķenīt vīna — dzērāji krītot bez smagām sekām.
Veikals, kas līdzās viesnīcai, ciet; dodos uz citu ciema otrā galā. Pie viena apciemošu Ivanu (kādā senā ierakstā — šķiet, 2014. gada x-svētkos — par to, kā iepazinos ar viņu). Sapērkos dažādus gardumus, tostarp, sausu ukraiņu baltvīnu & mājās gatavotu lečo, un dodos pie Ivana. Ivans ceļ guļbūves pa visu Rietumukrainu, un — kā jau gaidāms — viņa nav mājās. Viņa saime pieradusi, ka parādos visnegaidītākajos brīžos. Pasērstu ar kundzi, atstāju latviešu bombītes un sieru, novērtēju, kā jaunākā atvase Zlata braši tipina savām kājām (iepriekšējā reizē pirms pusgada tikai rāpoja), un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Nevarētu teikt, ka mocītu bezmiegs.
3. novembris. Pie debesīm neviena mākoņa, un tālrunis vēstī, ka šodien līdz +20c. Kafejnīcā, kas viesnīcas ēkas pirmajā stāvā, brokastā apēdu divus pārīšus pildītu pankūku, un ap deviņiem esmu ceļa malā. Plāns — ar stopiem līdz Siņevira ezeram, un tad pa kalniem un gar Kamjanku atpakaļ. Pirmais auto manējais! Apstājušies, protams, aiz tīrās ziņkāres — ne katru dienu ceļa malā Velēnu vecīši īsbiksēs ar stopošanas plāksnīti rokā. ;D Ģimenīte no Kijivas ar divīem meitukiem tā ap gadiem desmit; tēvs — Krimas tatārs. Pēc 15km brauciena atvadāmies kā vistuvākie draugi.

Izrādās, la tiktu pie ezera, jāpērk biļete par pārdesmit hrivnām (mazāk par eiru); iepriekšējās reizes tātad esmu skatījis par zaķi. No ciema (Синевирская Поляна) līdz ezeram kāds pusotrs kilometrs; apeju ezeram apkārt, atrodu taku un kāpju kalnup. Šī trešā reize, kad mēroju šo gabalu; somā karte, bet pēc tās lielas vajadzības nav. Plecā aukliņsoma ar puslitru ūdens un pāris āboliem; kabatā – tālrunis ar vietējo pieslēgumu: nav jāgaida vakars, varu tracināt draugus Latvijas novembra pelēkumā ar šejienes spozmi metodiski ik pa stundas ceturksnim (vai biežāk, ja īpaša vajadzība ;p). Oranžā jaciņa (atcerieties — koši tērptam līķim daudz vairāk cerību, ka to kādreiz uzies!) somā; to uzvilkšu tikai pie Kamjankas, kad būšu ticis uz šosejas.
Siņevira ezers — dīvains veidojums kalna nogāzē, līmenis 989m v.j.l. Gudri vīri spriež, ka izveidojies zemestrīces rezultātā. Neticu visādiem lētiem māņiem, bet tāda dīvaina sajūta tur allaž pārņem.

Pļavā, kas maķenīt virs ezera, divas viensētas: viena — apdzīvota, otra — nesen pamesta un tagad tūristu apdzīvota. Pārsteidzoši, bet pie tās kriucifikss ar pagalam svaigu izšūtu dvieli.
Pastaigas bez mugursomas tīrā izprieca, drīz esmu Ezerkalnā (г. Озерна, 1495m), no turienes pāris kilometru pa līdzenu kalna kori, šauru kā kārna kaķa mugura. Tad cauri vējgāzei un pa izcirtumu lejup uz sedlieni, kur satek meža izvešanas ceļi. Karpatos cērt baisi; angļu vides sargi 2018. gada sākumā publicēja ziņojumu par nelikumīgas mežizstrādes apmēriem Ukrainā. Nešķiet, ka tas būtu mazinājies. Milzīgi izcirtumi (kalnos, kur īpašs erozijas risks), kaut kur lejā rūc motorzāģi un līdz asīm pa dubļiem ņemas kokvedēji Урал-i.
Atkal pārsimt metru uz augšu līdz 1500m augstumam: tā robeža, kur beidzas mežs un sākas Alpu pļavas. Uz kalna kores vēja locītas egles, un zemē — sarkans no brūklenēm. Saldas, jo saldas, vienīgi birst no ceriem no mazākā pieskāriena. Tās manas pusdienas. Vēja, var teikt, nav, un vienā t-kreklā & īsbiksēs pats labums. Ap šodienas augstāko vietu — Kamjankas virsotni (1578m) — kalnu priedītes. Kaut kur iet galvenā taka, bet pēc mizas nobrāzumiem un uz zemi noliektajiem stumbriem redzams, ka katrs te cīnījies uz priekšu, kā pratis. Brīžiem nākas mesties četrrāpus; ar mugursomu būtu visai interesanti. Kamjankas virsotnē betona obelisks (interesanti, kā viņi to cementa daudzumu šurp dabūjuši!), bet skata nekāda, jo mazo sūnu pleķīti ieskauj kalnu priedes augumā krietni virs manis.
Lejupkāpienā sākumā dzelteniem ķērpjiem noaugušu akmeņu lauki, tad sākas mežs – sākumā zemāks un skrajāks, tad gluži kā Latvijā. Pusceļa līdz Kamjankas viesnīcai parādās pa kādam dižskabārdim, tad arī kalnu slēpošanas trase un tās pakājē — viesnīca. Vēl 6km lejup pa šoseju (šoreiz puskrēslā) un esmu savā istabā. Esmu kustējies kādas septiņas stundas. Kafija godam nopelnīta.

Heil dir, Sonne! Heil dir, Licht!

4. novembris. Sākas divas dienas ilgs mājupceļš. Kad izeju no viesnīcas, ciems vēl ēnā, bet apkārtējās kalnu virsotnes pilnīgā zeltā. Ceļš gandrīz tāds pats, kā pirms divām dienām atnācu, vienīgi līdz pārejai iešu nevis pa šoseju, bet senu austriešu ceļu, kuram dažviet pat nekaltu akmeņu bruģējums manāms. Kad esmu ticis teju līdz grēdas korei/austriešu ceļam, arī mani sasniedz Saules stari. Kādā mežābelē ceļa malā sašķinu pilnu kabatu ābolēnu, pēc salnām tīri saldi; iznāk ne tikai pašam, bet arī zirdziņam takas malā. Tagad būsi draugi uz mūžu. Gabaliņu tālāk pretrī man kāpj kāda kundze; piestājam parunāties, viņa veras manī lielām acīm, kad greizā krievu valodā ar ukraiņu vārdu piemistrojumu stāstu viņai, ka esmu no Rīgas.
Vienu no aizvakar pirktajiem vīniem esmu ielējis tukšā kefīra pudelē un divarpus stundu ilgajā ceļā līdz Mižirjai izsūcis. Saule silda kā maijā, un ir tik labi, ka varētu nekur nebraukt. :)
Brokasts Terasē, loks līdz pastam iemest sarakstītās pastkartes, un tad jau jādodas uz autoostu. 12.20pm БАЗ busiņš dodas ceļā. Katru reizi, kad iekāpju tādā, domās atgriežos bērnībā: Pionieru pilij bija vairāki līdzīgi (iespējams, ПАЗ-iņi), tie plīsa bez mitas, bet līdz galam allaž tikām. Pēc saraksta līdz Ļvivai sešu stundu brauciens. Sākumā, kur ciems aiz ciema, piestājam pie katra staba. Aiz Viškivas pārejas (930m v.j.l., uz Aizkarparu un Ivanofrankivskas apgabala robežas) gandrīz neviena ciema, arī ceļš šķiet nesen labots (kad 2015. gadā braucu pa to pirmo reizi, tas drīzāk bija slaloms ap bedrēm ar ātrumu dažviet ap 15km/h), un jūtams, ka šoferītis grib tikt mājās pēc iespējas drīzāk. Bet laiks aiz pārejas tāds, it kā neredzamai sienai būtu cauri izbraukuši: migla & ne vairāk par +10c. Tas tāpēc, lai nebūtu tik žēl braukt prom. Pilsētiņās — Doļinā, Boļehivā, Strijā — piestājam tikai pasažieru izlaišanai un uzņemšanai; pieturām šosejas malā laižam garām. Nebūtu arī jau arī vietas, kur vēl kādam iespraukties. Lēšu, ka tiksim galā krietnu sprīdi pirms noliktā laika (6.20pm), tāpēc pusceļā starp Striju un Ļvivu tīmeklī nopērku biļeti uz Seviljas bārddzini (sākums 6pm) Ļvivas operā; otrajā balkonā pie ejas — tur ielaidīs arī tad, ja maķenīt nosebošos. Kjūt — būs šajā braucienā izpriecas arī ķermeņa augšdaļai. :)
Piebraucam pie stacijas bez ceturkšņa sešos, tūliņ nāk tramvajs; pavaicājis, vai iet uz centru, kāpju iekšā. Pēc pāris pieturām aptveru savu misēkli: uz centru jau iet, bet ar pamatīgu līkumu, bet neko darīt. Esmu tērpies Mižhirjas Saulei, ne Ļvivas/Latvijas novembrim: kalnu zābakos, īsbiksēs & iesvīdušā t-kreklā, kam jaciņa virsū uzmesta. Kamēr braucam, pāraujos & sagatavoju pāretērpjamās drānas. Izkāpju Rātslaukumā, teciņus metos uz operu, tās priekšā pārtērpjos un ar stundas ceturkšņa nosebošanos metos iekšā.
Kad iekrītu sēdvietā, tikko beigusies uvertīra, bet ne jau tas galvenais. Ļvivā bezgaljauks opernams – tikpat liels kā Rīgā, celts ap 1900. gadu, bet nav cietis rekonstrukcijā. Orķestris jēdzīgs, dziedātāji — kā kurš, bet iestudējumi (kopš šī gada ar jauna direktora atnākšanu gan pamatīgas pārmaiņas) — kā iz 40 gadu senas pagātnes: fonā allaž smuka Toskānas ainava (nē, šoreiz tā tomēr Sevilja — kā scenogrāfs, tur nebijis, pilsētu iedomājis), pseidotautiski tērpi, papjēmašē butaforijas & plastmasas puķu vijas. Un visi pamatīgi pārspēlē. Komiskā operā vēl nekas, bet kādā nopietnākā gabalā tas patiesi tracina. Bet es kaifoju par negaidīto papildinājumu braucienam.
Kad opera galā, dodos vakariņās uz Пузата Хата-u, mūsu lidiņa līdzinieku, tad uz hosteli. Duša & gulta, nekas vairāk man nav vajadzīgs.
5. novembris. Sākumā biju domājis, ka lidošu mājup caur Londonu; biju pat nopircis biļeti LWO—STN, bet nogulēju īsto brīdi, kad STN—RIX biļete pērkama, tāpēc nācās meklēt kaut ko citu. Par laimi, izdevās atrast ātrvilcienu Ivanofrankivska—Ļviva—Kijiva un tad KBP—RIX ar ukraiņiem par saprātīgu cenu.
Pieceļos agri, lai paklīstu pa pilsētu. Saule atgriezusies, un atkal žēl braukt prom. Īsts zelta ļistopads (лiстопад — novembris ukraiņu val.). 11.26am dodos ceļā. Nākamā pietura — Kijiva, plkst. 5.21pm, tomēr nosebojam minūšu divdesmit. Metos uz galveno pastu, jo kārojas jauno ukraiņu marku ar kukaiņiem (Ļvivā nebija!). Kamēr tieku pastā, jau pāri sešiem, filatēlijas nodaļa ciet, bet darbiniece vēl uz vietas. Viņa nespēj pretoties rudzpuķzilu acu skatienam, un tieku pie desmit blokiem kāroto marku.
Tālāk ar metro uz staciju Харківська, no turienes — ar SkyBus uz KBP. Iznāk panervozēt, jo vairāki autobusi, no galvenās stacijas pārpildīti braukdami, nemaz neapstājas. Tad uzrodas taksists, kas savāc četrus pasažierus, un par autobusa biļetes cenu aizved mūs līdz lidostai. (Kopš 2018. gada decembra no Kijivas galvenās stacijas uz KBP braukā autobusam līdzīgs vilcieniņš.)
Drošības pārbaude ar nelapniem darbiniekiem, robežsargi un drīz vien esmu pie izejas uz lidmašīnu. Kāda pusotra stunda gaisā, un esmu RIX. Vēl stunda, un — Sarkandaugavā. Hmm, dīvaini, gājēju pāreja pāri dzelzceļam pie Gaujienas ielas pieturas nav apgaismota. Un arī ceļi starp namiem tumši, un retā logā plaiksnī vāra gaismiņa. Pusnakts tā kā par agru tādai elles tumsībai. Atskārstu, elektrība beigusies. Nākamajā rītā audits Kalvenē. Vienīgais, ko zinu, — uzņēmuma nosaukums, bet datora baterija pēc ceļojuma galīgi sausa. Un tīmeklis arī bez elektrības neiet. Uzrakstu Ģirtam, lai uzlādē savējo un ielādē tajā audita ziņojumu, ieslēdzu visas spuldzes un radio, un liekos uz auss, ko citu? Pudivos mani pamodina LR3 Klasika un spožas gaismas. Uzlieku lādēties visu, kas lādējams, un liekos atpakaļ migā. Krāšņs brauciens bijis. :)