2017. gada 20. februāris

LOHENGRIN, Staatsoper Hamburg, 27. novembris

WhatsApp ziņa, rakstīta otrajā starpbrīdī.

LOHENGRINs; atlicis beidzamais cēliens. Nu, tā. Brīžiem tā kā būtu Wāgners, brīžiem - ne visai. Pagarlaicīgi. Mūzikai atdoties neizdodas, tāpēc prātā pārlieku citus redzētos -  ir jau nu gan paraugkopa, ar ko salīdzināt: Baireita, Vīnes Valsts opera, koncertuzvedums ar Concertgebouw orķestri Amsterdamā, Marijas teatris (vairākkārt). Un Berlīnes Vācu opera.
Orķestris - kā jau pie birģeriem, ne augstmaņiem. Opera tomēr ir galma padarīšana; ja brīvpilsētas kurpnieki, skārdnieki un vešerienes no dienesta brīvajā laikā sanāk kopā kaut ko uzspēlēt, tad prieka no tā vienīgi pašiem.  Un Kenta Nagano labākie gadi manāmi pagātnē. Turklāt pastulbs uzvedums (Konvičnijs - nebiju gaidījis tādu pieķeršanos apšaubāmai koncepcijai): darbība notiek pamatskolas klasē, Heinrihs Putnķeris - skolotājs, pārējie - Elzu, Ortrūdi & Telramundu ieskaitot - skolasbērni ar vecumam atbilstošu ietērpu un (ne)uzvedību: skraida apkārt bez mitas, kaujas ar koka zobiniem, mētājas ar papīra bumbiņām, rausta meitenes aiz bizem utt., utjp. Diezgan skaļi.
Un tad beidzamajā cēlienā sabīda solus gar sienām un klases vidū uz grīdas uzklāj Elzas un Loengrīna kāzu gultu. Tīņu sekss?
Labs Heinrihs un Telramunds, Ortrūde (mūsu ceļi iepriekš krustojušies) arī nekas, tikai skaļākajos brīžos netiek pāri orķestrim. Elza - prāva dāniete, visu dara ar spēku, augšās - baigais vibrato. Turklāt ietērpta baltā kleitā (tipiski LOHENGRINam & TANNHÄUSERam - labās meitenes baltā & izskatās pēc lidojošām mucām vai kā tamlīdzīga, sliktās - melnā & izskatās сногшибательно.). Galvas tiesu garākā par Loengrīnu - apresnējušu itāļu izcelsmes vietējo tenoru.
Dziest gaisma...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru