Tapis gatavs svētdien, 12. janvāra pēcpusdienā.
Vakar biju nodomājis aizdoties uz Konservatorijas operas studijas iestudēto Feručo Buzoni (Ferrucio Busoni) ARLEKĪNU. Pusceļā atklāju, ka izrāde jau labu stundu kā sākusies (bļāviens, kurš sāk operas izrādi četros pēpusdienā). Griezties atpakaļ negribējās & sāku meklēt kādu citu izklaidi. Atradās - filma ar nosaukumu Manchester by the Sea. Daudzsološi: ieguvusi kādas nebūt balvas solīdos festivālos, būs britu angļu valoda (man tā skan kā mūzika) & britu melnais humors (āāāā!). Tajā brīdī nepiešķīlās, ka tā Mančestra taču zemes vidienē. Tā arī bija - (it kā) neatkarīgs amju izstrādājums. It kā tāpēc, ka jēdzieni amis un neatkarīgs ir pretmeti, kas viens otru izslēdz.
Vakar biju nodomājis aizdoties uz Konservatorijas operas studijas iestudēto Feručo Buzoni (Ferrucio Busoni) ARLEKĪNU. Pusceļā atklāju, ka izrāde jau labu stundu kā sākusies (bļāviens, kurš sāk operas izrādi četros pēpusdienā). Griezties atpakaļ negribējās & sāku meklēt kādu citu izklaidi. Atradās - filma ar nosaukumu Manchester by the Sea. Daudzsološi: ieguvusi kādas nebūt balvas solīdos festivālos, būs britu angļu valoda (man tā skan kā mūzika) & britu melnais humors (āāāā!). Tajā brīdī nepiešķīlās, ka tā Mančestra taču zemes vidienē. Tā arī bija - (it kā) neatkarīgs amju izstrādājums. It kā tāpēc, ka jēdzieni amis un neatkarīgs ir pretmeti, kas viens otru izslēdz.
Vismaz mana pieredze ar viņu filmām pēdējos 15 gados bijusi kā ar RIMI tomātiem februārī: skaidri zini, ka plastmasai nebūs pat tomātu piegaršas, tomēr roķele reizēm pastiepjas. Tfū, labi, ka neiekāpu! Atkal būs miers uz pāris gadiem.
Fabula: Keisija Afleka (Casey Affleck, Lī) varonim nomirst brālis, Lī jāuzņemas atbildība par sešpadsmitgadīgo brāļadēlu Patriku (Lucas Hodges) un tāpēc vismaz uz laiku jāpārvācas atpakaļ uz Mančestru - miegainu mazpilsētu Masačūsetsas ziemeļos -, ar ko viņam saitās daudz sāpīgu atmiņu. Norakstīts kā no dzīves, nekādu ekstravaganču, turklāt maķenīt velk uz skatītāju raudināšanu.
Man patika scenārija veidojums - nelineārs sižets: filmas pamatdarbības gaitā iepīti Lī atmiņu fragmenti, turklāt tas darīts tā, ka iesākumā skatītājs nemaz neapjauš, ka sācies pavisam cits stāsts.
Lieliska centrālās trijotnes - Lī, viņa bijušās sievas Rendijas (Michelle Williams) aktierspēle (no Staņislavska viedokļa); pārējiem ar tēlošanu kā nu kuram.
Visvairāk amju filmās mani kaitina ilustratīvisms un štampi: galvenais varonis iet pa ielu un mētā tenisa bumbiņu pret zemi = nespēja izšķirties; slimīcas gaitenis ar ārstiem, kas sagaida galveno varoni = nāves ziņa;...un tā katram kadram pirmajās trīs sekundēs saskatāms nepārprotams mērķis. Un šajā filmā tādu kadru bija no vienas vietas. Skatītājs paņem paņem popkorna turzu vienā rokā, XXL kolu - otrā, iezveļas krēslā & kļūst arvien trulāks un trulāks.
Mančestras montāža atškiras no tā, kā tas darīts amerikāņu mainstream-a filmās, un man netīk ne viens, ne otrs. Skaidrs, ka tikai diži meistari var īstenot 80 minūšu garu kadru (jā, jā, visa Sakurova filma Krievu šķirsts/Русский ковчег (2002) ir viens vienīgs kadrs), bet filmas saraustīšana ~15 sec ilgos gabaliņos - jo publika nespēj ilgāk noturēt uzmanību pie vienas ainas - manuprāt, ir režisora padošanās (vai koncepcijas trūkums). Šajā filmā kādri ir gari, daudzviet pārlieku gari, un filma pārraibināta ar gabaliņiem mašīna aizbrauc, mašīna atbrauc, jo režisors un scenārists nav spējuši citādi pamatot darbības vietas maiņu vai lēcienus laikā.
Trakoti vājš ir arī operatora darbs: filmā nav izmantota palielinājuma maiņa (kameras uzbraucieni un atbraucieni) - arī tad ne, kad rādītas sejas. Visi iekšskati bez izņēmuma filmēti ar nekustīgu kameru, un plāna maiņa panākta ar montāžu. Vienīgi dažos panorāmveida ārskatos kamera ir kustējusies.
No dzīves norakstīti ne tikai stāsts, bet arī varoņu valodiņa. Visticamāk, esmu klīrīgs vecmeitis, bet mani patiešām kaitināja ej dēt, mātesdrāzējs un pakaļas caurums katrā vārda galā no dažāda izmēra un dzimuma mutēm. Bez jebkādas stilizācijas. Nav vairs Oskara Vailda laiki!
Kritika filmu uzņēmusi ļoti atzinīgi, un gaidāms, ka tā saņems lēveni balvu, ASV kinokadēmijas figūriņas ieskaitot. Ja šī ir viena no labākajām, tad kādas gan ir vidusmēra amju filmas? Brrr! Sentimentāls pastāstiņš bez jebkādiem vingrinājumiem prātam. Monitorings veikts; nu būs atkal miers uz gadiem pieciem.
Man patika scenārija veidojums - nelineārs sižets: filmas pamatdarbības gaitā iepīti Lī atmiņu fragmenti, turklāt tas darīts tā, ka iesākumā skatītājs nemaz neapjauš, ka sācies pavisam cits stāsts.
Lieliska centrālās trijotnes - Lī, viņa bijušās sievas Rendijas (Michelle Williams) aktierspēle (no Staņislavska viedokļa); pārējiem ar tēlošanu kā nu kuram.
Visvairāk amju filmās mani kaitina ilustratīvisms un štampi: galvenais varonis iet pa ielu un mētā tenisa bumbiņu pret zemi = nespēja izšķirties; slimīcas gaitenis ar ārstiem, kas sagaida galveno varoni = nāves ziņa;...un tā katram kadram pirmajās trīs sekundēs saskatāms nepārprotams mērķis. Un šajā filmā tādu kadru bija no vienas vietas. Skatītājs paņem paņem popkorna turzu vienā rokā, XXL kolu - otrā, iezveļas krēslā & kļūst arvien trulāks un trulāks.
Mančestras montāža atškiras no tā, kā tas darīts amerikāņu mainstream-a filmās, un man netīk ne viens, ne otrs. Skaidrs, ka tikai diži meistari var īstenot 80 minūšu garu kadru (jā, jā, visa Sakurova filma Krievu šķirsts/Русский ковчег (2002) ir viens vienīgs kadrs), bet filmas saraustīšana ~15 sec ilgos gabaliņos - jo publika nespēj ilgāk noturēt uzmanību pie vienas ainas - manuprāt, ir režisora padošanās (vai koncepcijas trūkums). Šajā filmā kādri ir gari, daudzviet pārlieku gari, un filma pārraibināta ar gabaliņiem mašīna aizbrauc, mašīna atbrauc, jo režisors un scenārists nav spējuši citādi pamatot darbības vietas maiņu vai lēcienus laikā.
Trakoti vājš ir arī operatora darbs: filmā nav izmantota palielinājuma maiņa (kameras uzbraucieni un atbraucieni) - arī tad ne, kad rādītas sejas. Visi iekšskati bez izņēmuma filmēti ar nekustīgu kameru, un plāna maiņa panākta ar montāžu. Vienīgi dažos panorāmveida ārskatos kamera ir kustējusies.
No dzīves norakstīti ne tikai stāsts, bet arī varoņu valodiņa. Visticamāk, esmu klīrīgs vecmeitis, bet mani patiešām kaitināja ej dēt, mātesdrāzējs un pakaļas caurums katrā vārda galā no dažāda izmēra un dzimuma mutēm. Bez jebkādas stilizācijas. Nav vairs Oskara Vailda laiki!
Kritika filmu uzņēmusi ļoti atzinīgi, un gaidāms, ka tā saņems lēveni balvu, ASV kinokadēmijas figūriņas ieskaitot. Ja šī ir viena no labākajām, tad kādas gan ir vidusmēra amju filmas? Brrr! Sentimentāls pastāstiņš bez jebkādiem vingrinājumiem prātam. Monitorings veikts; nu būs atkal miers uz gadiem pieciem.
Ļoti pretrunīgas atsauksmes par šo filmu lasītas un dzirdētas - tagad skaidrs, kurā pusē tu 🙂 Atkal teikšu to, ko esmu jau teikusi: raksti biežāk par filmām, ir ļoti interesanti salīdzināt iespaidus!
AtbildētDzēst