MOLLIJA SAKA JĀ!, NT, 9. februāris

Marijas Bērziņas monoizrāde - Mollijas Blūmas monologs jeb Džeimsa Džoisa ULISA 18. nodaļa.

Skatījos izrādi otro reizi; pirmā bija pērnā gada nogalē. Man par kaunu, Marijas Bērziņas un mani ceļi līdz tam nebija krustojušies. Izcila aktrise!

Džoiss ir viens autoriem, kuru visbiežāk min, runājot par apziņas plūsmas (vienkāršāk sakot - kas prātā, tas uz mēles) paņēmienu literatūrā. Un Mollijas Blūmas 39 lappušu garais monologs (R., Liepnieks & Rītups, 2012) ir ši paņēmiena galēja izpausme - vienīgās pieturzīmes visā tekstā ir pēdiņas.

638. lappuse

Monologs, protams, krietni īsināts, jo tāda teksta daudzuma nolasīšana vien aizņemtu vairākas stundas. Bet Marija Bērziņa nelasa, viņa stāsta, rosīdamās pa māju: nomazgā un noslauka traukus, piešuj vīra svārkiem pogu (un atrod kabatā vēstuli tieši tajā brīdī, kad runa iegriezusies par viņa mīļākajām), iztīra zobus, noknibina kādam istabas augam sausās lapas, padzied, pamasē pazodi, lai tur neveidotos dubultzods, iedzer kafiju utt., utt. Un viss absolūti dabiski.

Teksti - kā jau sievietei (dīvainā kārtā publikā vismaz trīs ceturtdaļu dāmu; manuprāt, vajadzētu būt otrādi): par to, ka nav ko vilkt mugurā un šis tas vairs nelien, citām sievietēm - tās visas, protams, vai nu aitas, vai govis, bet tās, kas metušas acis uz Poldiju (Leopoldu Blūmu - Mollijas vīru), - reizē vienas un otras, pasūrošanās par šauro rocību, vieglas manipulācijas ar vecumu (tik tiešām vieglas, tikai pieci gadi nost!). Un, protams, par vīriešiem (kas patiesībā derīgi tikai vienam, un arī ne visi). Kad Mollija atceras kādu makten varenu vīrieša luņķi sevī, viņas augumam pārskrien tik acīmredzamas kaisles trīsas, ka gluži vai šķiet, ka tas notiek skatītāju acu priekšā. Un nepatikā noskurinās, atcerēdamās, kā Poldijs bučojis viņas dibenu: nu padomā tik, dibenu! Un gluži praktisks ieteikums vīriešiem mazgāt tur lejā vismaz reizi gadā. Esmu nolēmis turpmāk paklausīt šim ieteikumam. :)

Intonācijas & skatītāju (manas!) izjūtas: žēlums, aizkaitinājums, ir nu gan maita!, izsmiekls, visdziļākā smeldze (par aizsaulē aizsaukto dēliņu), iekāre - no visa pa druskai.
Kad skan aplausi un aktrise klanās, redzams, cik daudz spēka viņai prasījusi šī pusotra stunda. Atcerēties tādu teksta lēveni vien ir varoņdarbs! Un vēl - aktrisei ir lieliska valodas izjūta: protams, protams, lieliskais Soduma pārcēlums latviešu valodā, bet aktrises svarīgākais instruments ir kopts rūpīgāk par rūpīgu. Vienīgā neprecizitāte, ko saklausīju visā izrādes, bija "nē" vietā, kur būtu vajadzējis būt "ne". Apbrīnojami!
Ir kāds knifs izrādes sākumā, par kuru nestāstīšu - lai nelaupītu pārsteigumu tiem, kam tikšanās ar Molliju vēl tikai nākotnē.
Izrādes lapa teātra tīmekļa vietnē. Nākamās reizes - 2017. gada 9. martā & 5. aprīlī. Patiesi iesaku!