Apsvērumi, kas mudināja mani doties uz Hamburgu.
Intriģējošs satāvs: Lulu - Barbara Hannigana (Barbara Hannigan), kanādiešu soprāniste & diriģente (!). Pirms pāris gadiem Varļikovskis Briseles De Munt bija uzstutējis viņu uz puantēm un viņa varonīgi nodziedājusi visu operu, balansēdama uz pirkstgaliem. Grāfiene Gešvica - Anne Sofija fon Otere (Anne Sofie von Otter). Leģendāra vecās skolas dziedātāja. Esmu dzirdējis viņu vienu vienīgu reizi - kā Feldmaršalieni ROŽU KAVALIERĪ 1999. gadā Stokholmā. Ja piekritusi, tad noteikti zina, ko dara.
Pēc izrādes.
Austriešu komponista Albana Berga (1885-1935) LULU (1937) ir viena no manām pašām mīļākajām operām. Esmu to klausījies Ņujorkā, Berlīnes Valsts operā (divus iestudējumus), Vīnē (divreiz), Kopenhāgenā, Oslo, Hamburgā (divus iestudējumi; otrais bija vakar, 2017. gada 16. februārī). Īsts modernisma meistardarbs ar ārkārtīgi sarežģītu likteni. Operas pamatā divas vācu dramaturģijas enfant terrible Franka Vēdekinda (Frank Wedekind, 1864-1918) lugas - ZEMES GARS (Erdgeist, 1895) and PANDORAS LĀDE (Die Büchse der Pandora, 1904). Daudzi uzskata Vēdekindu par modernisma aizsācēju dramaturģijā, un Rīgā (Jaunajā teātrī) sen sen (1994.g.) bijusi skatāma viņa PAVASARA ATMODA (Frühlings Erwachen, 1891), 2013. gadā uzvesta arī Leļļu teatrī (bez lellēm) un Liepājas teātrī (kā mūzikls). Lugā Lulu vīrieši (lauleņi, mīļākie, klienti) katrs sauc viņu citā vārdā, un Lulu nepārprotami uzlūkojama kā arhetips, ne no dzīves norakstīts sievišķis.
Austriešu komponista Albana Berga (1885-1935) LULU (1937) ir viena no manām pašām mīļākajām operām. Esmu to klausījies Ņujorkā, Berlīnes Valsts operā (divus iestudējumus), Vīnē (divreiz), Kopenhāgenā, Oslo, Hamburgā (divus iestudējumi; otrais bija vakar, 2017. gada 16. februārī). Īsts modernisma meistardarbs ar ārkārtīgi sarežģītu likteni. Operas pamatā divas vācu dramaturģijas enfant terrible Franka Vēdekinda (Frank Wedekind, 1864-1918) lugas - ZEMES GARS (Erdgeist, 1895) and PANDORAS LĀDE (Die Büchse der Pandora, 1904). Daudzi uzskata Vēdekindu par modernisma aizsācēju dramaturģijā, un Rīgā (Jaunajā teātrī) sen sen (1994.g.) bijusi skatāma viņa PAVASARA ATMODA (Frühlings Erwachen, 1891), 2013. gadā uzvesta arī Leļļu teatrī (bez lellēm) un Liepājas teātrī (kā mūzikls). Lugā Lulu vīrieši (lauleņi, mīļākie, klienti) katrs sauc viņu citā vārdā, un Lulu nepārprotami uzlūkojama kā arhetips, ne no dzīves norakstīts sievišķis.
Bergs darbu pie operas sācis ap 1930. gadu, bet laiki drīz mainās: Vācijā pie varas nāk nacionālsociālisti, un viņiem ir arī sava estētiskā programma - jēdzienu deģenerēta māksla (Entartete Kunst) attiecina ne tikai uz tēlotāju mākslu, bet arī literatūru, mūziku, kino... Sapratis, ka opera, visticamāk, līdz skatuvei nenokļūs, Bergs no operas fragmentiem rada Lulu svītu (1934) soprānam un orķestrim.
1935. gadā kāds amerikāņu vijolnieks pasūtina Bergam koncertu vijolei, bet - kā noprotams - sākumā tas Bergu interesējis vienīgi piķa dēļ. Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm nāk bezgalskumjš iedvesmas avots - 1935. gada 22. aprīlī astoņpadsmit gadu vecumā mirst Gustava Mālera atraitnes Almas Šindleres-Māleres-Vefeles un arhitekta, Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa meita Manona, kura Bergiem bijusi gluži kā pašu meita. Opera tiek likta pie malas, un dažu mēnešu laikā Vijoļkoncerts eņģeļa piemiņai (dem Andenken eines Engels) ir gatavs. Tvēriena ziņā (attiecībā uz manu dvēseli) no concertante skaņdarbiem tam līdzi stāv vienīgi Mālera devītā & desmitā simfonija. Operai tobrīd gatavi divi cēlieni un trešā sākums un beigas, pārējais - klavieruzmetumi un piezīmes par instrumentācijas iecerēm. Bergam tā paša gada rudenī iedzeļ kāds kukainis, un komponists Ziemsvētku vakarā mirst no asins saindēšanās.
Ārkārīgi izsmalcināta (un sarežģīta) mūzika, kuras tapšanā prātam bijusi nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā jūtām. Prasa tikpat izsmalcinātu izpildījumu gan no mūziķiem, gan uzvedējiem, nerunājot par diriģentu. Aptuvenībai tur nekādi nav vietas! Un visādiem Pederseniem (vai Olseniem?) no Kopenhāgenas operas vajadzētu bez žēlastības dot ar lineālu pa pirkstiem - lai nemēģina celt to, ko nekādi nespēs nest.
Pēc komponista aiziešanas viņa atraitne vērsās pie Arnolda Šēnberga (Arnold Schönberg, 1874-1951, Berga mentors kompozīcijā) ar lūgumu operu pabeigt, bet kaut kā neiznāca. Saprazdama, ka maz tādu, kam šāds uzdevums pa spēkam, Helēna Berga noteica, ka opera uzvedama tāda, kāda bijusi komponista aiziešanas brīdī (pirmie divi cēlieni un divas ainas no trešā). Biežāk gan mēdza (un vēl joprojām mēdz, īpaši Vācijā) spēlēt divus cēlienus un trešā vietā - Lulu svītu.
Kad Helēna 1976. gadā devās uz aizsauli pie dzīvesbiedra, austriešu komponistam Frīdriham Cerham (Friedrich Zerha, 1926; Rīgā skanējis viņa čella koncerts - ļoti interesanta mūzika!) paslepus pasūtināja pabeigt trešā cēliena orķestrāciju. Iznākums bija satriecošs: pirmizrāde 1979. gadā Parīzē Pjēra Bulēza (Pierre Boulez, 1926-2016, izcils franču komponists & diriģents) vadībā Patrisa Šero (Patrice Chéreau, 1944-2013, manuprāt, izcilākais pēckara franču teātra & kino režisors) režijā ar satriecošo Terēzi Stratasu (Teresa Stratas, 1938) titullomā kļuva vismaz par desmitgades galveno notikumu mūzikā. Esmu pārliecināts, ka neviena cita ieraksta tirdzniecība līdz pat mūslaikam nesokas labāk kā šī. Esmu klausījies Cerhas versiju Berlīnē un Vīnē, un manas ausis nekādi nespēj sadzirdēt trākeldiegus, tomēr beidzamajā laikā skaņražiem, kas, manuprāt, apveltīti ar pašapziņas pārmēru & sirgst ar paškritikas trūkumu, niez nagi ierakstīt savu vārdu mūzikas vēsturē līdzās Cerhas. Vienu tādu Pedersena (vai Olsena?) izstrādājumu dzirdēju pirms pieciem gadiem Kopenhāgenā & Oslo...
Hamburgas operu kopš 2015. gada vada amju japānis Kents Nagano (Kent Nagano, 1951), kurš - pēc afišas spriežot - greizsirdības vai alkatības vadīts -, citus orķestra priekšā nepavisam nevēlas laist. Tā nu man iznāca ar viņu divi vakari pēc kārtas. Bet kas ļauts (un pa spēkam!) Gergijevam, nav ļauts... Pirmajā cēlienā bija iezadzies kaut kas no lipīgām itāļu meldijām, tomēr ne pārāk uzkrītoši. Varētu teikt - pieklājīgs lasījums no lapas, ne vairāk. Asistents droši vien bija kā mācēdams izdresējis orķestri. Tomēr galvenie iebildumi pret dirģentu nevis par izpildījumu, bet par uzveduma koncepciju: pirmie divi cēlieni - ne ko pielikt, ne atņemt, bet otrajam (tobrīd nesaprotamu iemeslu dēļ) pievienota arī trešā cēliena pirmā aina; izmests Berga pabeigtais fragments, atstāti tikai uzmetumi vienām (dažbrīd divām) klavierēm un pavisam izretis ar vijoli klāt. Pirmajā brīdī pilnīga neizpratne - pēkšņi ārkārtīgi rūpīgi instrumentētu orķestra mūziku nomaina klaviermūzikas melnraksts. Turklāt neesmu pārliecināts, ka viss skanējušais bija Berga radīts, jo programmas grāmatiņā kā trešā cēliena partitūras autors norādīts kāds - ne Pedersens un ne Olsens, bet Johens Noirāts (Jochen Neurath). Grāfienes Gešvicas dziedājums pašās operas beigās izskan visā krāšņumā (oooo - Anne Sofija fon Otere!), bet par pārsteigumu neseko aplausi, bet vijolniece, kas līdz tam slaistījusies pa skatuvu & reizēm piespēlējusi klavierētājiem, sāk orķestra pavadīta nopietni spēlēt. Pēc pāris taktīm pazīstu - Berga vijoļkoncerts. Hm, interesanti - cik lielu gabalu no tā būs ietrākelējuši. Pēc pauzes starp abām daļā saprotu - būs viss, tik to ne - kāda mārrutka pēc? Top skaidrs trešā cēliena pirmās ainas pārbīdes iemesls - viss trešais cēliens kopā ar vijoļkoncertu būtu daudz par ilgu.
Lai kaut mazliet notušētu to, ka kopā salaisti divi gabali, kurus saista vienīgi radītājs, koncerta laikā uz skatuves ampelējas Lulu (jā, jā, pati Barbara Hannigana! Kā lai te neatceras Mme Opolais veiksmi dabūt Nāras lomu Bavārijas valsts operā, kad Nina Stemme bija atteikusies (gandrīz) plika puscēlienu akvārijā sēdēt. Īstas zvaigznes tomēr zina pašcieņas robežu!) & četras viņas palīginkarnācijas, kas laiku pa laikam jau parādījušās uz skatuve: brīžiem stāv nekustīgi, brīžiem groza galvas un plaukstas, brīžiem tādā kā robota gaitā pārvietojas pa skatuvi. Vienbrīd viena no inkarnācijām uzraušas uz klavierēm, kas uz skatuves (tobrīd neviens tās nespēlē), brītiņu patup un tad noveļas uz grīdas kā sala pievārēts putniņš. Mani smacē tāds niknums, ka nespēju kaut maķenīt baudīt mūziku, kas vienmēr mani aizkustinājusi. Labi, ka sēžu visaugstākajā balkonā, jo domās plosās ārkārtīga vēlme nožņaugt režisoru & pie viena dažas no inkarnācijām. Asinsdarbs ar lielu labpatikšanu notiek tikai domās, tāpēc pēc izrādes nevienu neaiznes ar kājām pa priekšu un neizved melnajā bertā. ;D Bet, objektīvi vērtējot, vijoļkoncerta izpildījums noteikti nebija zemē metams, jo par solisti (Veronika Eberle) tīmeklī atsauksmes galvenokārt cildinošas. Kad vijoļkoncerts izskanējis, man par izbrīnu, atskan skaļi aplausi: vācu tautai gājis pie sirds. Pošos prom, jo drīz autobuss uz Berlīni. Mani tik drīz te neredzēs.
Barbara Hannigana teicami tiek galā ar lomu (izņemot pašu sākumu, kur reizēm ieskanas nepiedodams vibrato), turklāt ir lieliska aktrise, tomēr augstākās līgas opernami Vīnē, Berlīnē, Ņujorkā, Minhenē šai lomai ņem citas - Mojcu Erdmani, Marlīzi Peterseni, Kristīni Šēferi. Interesanti būtu dzirdēt viņu kopā ar jēdzīgāku diriģenu. Lieliska ir Anne Sofija fon Otere grāfienes Gešvicas lomā, turklāt viņa spējusi palikt malā no kumēdiņu taisīšanas uz skatuves. Arī vīriešu lomu izpildītāji (doktors Šēns - Jochen Schmeckenbecker, Alva - Matthias Klink, Sigolcs - Sergei Leiferkus) gluži labi, taču saģērbti tik līdzīgi viens otram, ka uzreiz var sazīmēt vienīgi Alvu ar sarkanu parūku galvā.
Un tagad par lielāko bēdu - iestudējumu. Šveiciešu režisors Kristofs Martālers (Christoph Marthaler) it kā daudz dzirdēts, tomēr man prātā neviena viņa iestudējuma, ko būtu redzējis vai par ko - lasījis. Beidzamos desmit gados iestudē arī operas, tostarp ticis arī pie TRISTĀNA Baireitā. Pirmais neizpratnes brīdis, kad paceļas priekškars izrādes sākumā: skatuve pietaisīta ar veselu lērumu neobligātu lietu kā no komisijas veikala: pāris galdu ar krēsliem apkārt, divi podesti, uz kādiem cirkū parasti dresēti kustoņi sēž, tāda kā milzīga kaķu māja - Lulu guļvieta, augsts mikrofona statīvs ar garu izlici kā celtnim un vēl, un vēl. Skatuves grīda raibos pasteļkrāsas četrstūros. Tērpi tādi paši - kā no otrreizēju apģerbu veikala, tikai pamatīgi nomazgāti. Skatuves dibenplānā - skatuvītes paaugstinājums ar priekškaru, taču īsti to operas laikā neizmanto.
Atveras priekškars, bet mūzika nesākas: vīriņš, kurš pēc tam deklamēs operas prologu, pa vienam no aizkulisēm uzstumj uz skatuves visus operas personāžus, ar dīvainu kustību gar viņu muguru tā kā tēlus ieslēdz, tā kā atraisa iedomātu trakokreklu. wtf?
Šī mana astotā vai devītā LULU izrāde, tomēr jāķeras pie sižeta izklāsta, lai saprastu, kas īsti notiek. Daudz pašmēr(ka)ķīgu izdarību: veči Lulu staipa kā lelli (atceraties plakātus sabiedriskā transporta pieturās Tevi pārdos kā lelli?), un reizēm viņai jādzied, kārājoties ar galvu uz leju vai svecītē. Patiesībā saskaņā tā ir Lulu, kas večus tin ap pirkstu. Izpaliek kino aina (Bergs libretā paredzējis gabaliņu melnaltas mēmas filmas, kur Lulu slimnīcā ar holēru); tās vietā palīginkarnācijas veido kaut ko neizprotamu.
Gāju uz autoostu, un gribējās vai nu dauzīt galvu pret mūri vai pielieties līdz ūkai. Lai drīzāk aizmirstu šo vājprātu. Nav pat laika līdz Reperbānim aiztecēt dvēseli paveldzēt. ;)
Intervija ar Barbaru Hanniganu un maķenīt ieskata uzvedumā. (ARD tālrādes materiāli).
1935. gadā kāds amerikāņu vijolnieks pasūtina Bergam koncertu vijolei, bet - kā noprotams - sākumā tas Bergu interesējis vienīgi piķa dēļ. Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm nāk bezgalskumjš iedvesmas avots - 1935. gada 22. aprīlī astoņpadsmit gadu vecumā mirst Gustava Mālera atraitnes Almas Šindleres-Māleres-Vefeles un arhitekta, Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa meita Manona, kura Bergiem bijusi gluži kā pašu meita. Opera tiek likta pie malas, un dažu mēnešu laikā Vijoļkoncerts eņģeļa piemiņai (dem Andenken eines Engels) ir gatavs. Tvēriena ziņā (attiecībā uz manu dvēseli) no concertante skaņdarbiem tam līdzi stāv vienīgi Mālera devītā & desmitā simfonija. Operai tobrīd gatavi divi cēlieni un trešā sākums un beigas, pārējais - klavieruzmetumi un piezīmes par instrumentācijas iecerēm. Bergam tā paša gada rudenī iedzeļ kāds kukainis, un komponists Ziemsvētku vakarā mirst no asins saindēšanās.
Ārkārīgi izsmalcināta (un sarežģīta) mūzika, kuras tapšanā prātam bijusi nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā jūtām. Prasa tikpat izsmalcinātu izpildījumu gan no mūziķiem, gan uzvedējiem, nerunājot par diriģentu. Aptuvenībai tur nekādi nav vietas! Un visādiem Pederseniem (vai Olseniem?) no Kopenhāgenas operas vajadzētu bez žēlastības dot ar lineālu pa pirkstiem - lai nemēģina celt to, ko nekādi nespēs nest.
Pēc komponista aiziešanas viņa atraitne vērsās pie Arnolda Šēnberga (Arnold Schönberg, 1874-1951, Berga mentors kompozīcijā) ar lūgumu operu pabeigt, bet kaut kā neiznāca. Saprazdama, ka maz tādu, kam šāds uzdevums pa spēkam, Helēna Berga noteica, ka opera uzvedama tāda, kāda bijusi komponista aiziešanas brīdī (pirmie divi cēlieni un divas ainas no trešā). Biežāk gan mēdza (un vēl joprojām mēdz, īpaši Vācijā) spēlēt divus cēlienus un trešā vietā - Lulu svītu.
Kad Helēna 1976. gadā devās uz aizsauli pie dzīvesbiedra, austriešu komponistam Frīdriham Cerham (Friedrich Zerha, 1926; Rīgā skanējis viņa čella koncerts - ļoti interesanta mūzika!) paslepus pasūtināja pabeigt trešā cēliena orķestrāciju. Iznākums bija satriecošs: pirmizrāde 1979. gadā Parīzē Pjēra Bulēza (Pierre Boulez, 1926-2016, izcils franču komponists & diriģents) vadībā Patrisa Šero (Patrice Chéreau, 1944-2013, manuprāt, izcilākais pēckara franču teātra & kino režisors) režijā ar satriecošo Terēzi Stratasu (Teresa Stratas, 1938) titullomā kļuva vismaz par desmitgades galveno notikumu mūzikā. Esmu pārliecināts, ka neviena cita ieraksta tirdzniecība līdz pat mūslaikam nesokas labāk kā šī. Esmu klausījies Cerhas versiju Berlīnē un Vīnē, un manas ausis nekādi nespēj sadzirdēt trākeldiegus, tomēr beidzamajā laikā skaņražiem, kas, manuprāt, apveltīti ar pašapziņas pārmēru & sirgst ar paškritikas trūkumu, niez nagi ierakstīt savu vārdu mūzikas vēsturē līdzās Cerhas. Vienu tādu Pedersena (vai Olsena?) izstrādājumu dzirdēju pirms pieciem gadiem Kopenhāgenā & Oslo...
Hamburgas operu kopš 2015. gada vada amju japānis Kents Nagano (Kent Nagano, 1951), kurš - pēc afišas spriežot - greizsirdības vai alkatības vadīts -, citus orķestra priekšā nepavisam nevēlas laist. Tā nu man iznāca ar viņu divi vakari pēc kārtas. Bet kas ļauts (un pa spēkam!) Gergijevam, nav ļauts... Pirmajā cēlienā bija iezadzies kaut kas no lipīgām itāļu meldijām, tomēr ne pārāk uzkrītoši. Varētu teikt - pieklājīgs lasījums no lapas, ne vairāk. Asistents droši vien bija kā mācēdams izdresējis orķestri. Tomēr galvenie iebildumi pret dirģentu nevis par izpildījumu, bet par uzveduma koncepciju: pirmie divi cēlieni - ne ko pielikt, ne atņemt, bet otrajam (tobrīd nesaprotamu iemeslu dēļ) pievienota arī trešā cēliena pirmā aina; izmests Berga pabeigtais fragments, atstāti tikai uzmetumi vienām (dažbrīd divām) klavierēm un pavisam izretis ar vijoli klāt. Pirmajā brīdī pilnīga neizpratne - pēkšņi ārkārtīgi rūpīgi instrumentētu orķestra mūziku nomaina klaviermūzikas melnraksts. Turklāt neesmu pārliecināts, ka viss skanējušais bija Berga radīts, jo programmas grāmatiņā kā trešā cēliena partitūras autors norādīts kāds - ne Pedersens un ne Olsens, bet Johens Noirāts (Jochen Neurath). Grāfienes Gešvicas dziedājums pašās operas beigās izskan visā krāšņumā (oooo - Anne Sofija fon Otere!), bet par pārsteigumu neseko aplausi, bet vijolniece, kas līdz tam slaistījusies pa skatuvu & reizēm piespēlējusi klavierētājiem, sāk orķestra pavadīta nopietni spēlēt. Pēc pāris taktīm pazīstu - Berga vijoļkoncerts. Hm, interesanti - cik lielu gabalu no tā būs ietrākelējuši. Pēc pauzes starp abām daļā saprotu - būs viss, tik to ne - kāda mārrutka pēc? Top skaidrs trešā cēliena pirmās ainas pārbīdes iemesls - viss trešais cēliens kopā ar vijoļkoncertu būtu daudz par ilgu.
Lai kaut mazliet notušētu to, ka kopā salaisti divi gabali, kurus saista vienīgi radītājs, koncerta laikā uz skatuves ampelējas Lulu (jā, jā, pati Barbara Hannigana! Kā lai te neatceras Mme Opolais veiksmi dabūt Nāras lomu Bavārijas valsts operā, kad Nina Stemme bija atteikusies (gandrīz) plika puscēlienu akvārijā sēdēt. Īstas zvaigznes tomēr zina pašcieņas robežu!) & četras viņas palīginkarnācijas, kas laiku pa laikam jau parādījušās uz skatuve: brīžiem stāv nekustīgi, brīžiem groza galvas un plaukstas, brīžiem tādā kā robota gaitā pārvietojas pa skatuvi. Vienbrīd viena no inkarnācijām uzraušas uz klavierēm, kas uz skatuves (tobrīd neviens tās nespēlē), brītiņu patup un tad noveļas uz grīdas kā sala pievārēts putniņš. Mani smacē tāds niknums, ka nespēju kaut maķenīt baudīt mūziku, kas vienmēr mani aizkustinājusi. Labi, ka sēžu visaugstākajā balkonā, jo domās plosās ārkārtīga vēlme nožņaugt režisoru & pie viena dažas no inkarnācijām. Asinsdarbs ar lielu labpatikšanu notiek tikai domās, tāpēc pēc izrādes nevienu neaiznes ar kājām pa priekšu un neizved melnajā bertā. ;D Bet, objektīvi vērtējot, vijoļkoncerta izpildījums noteikti nebija zemē metams, jo par solisti (Veronika Eberle) tīmeklī atsauksmes galvenokārt cildinošas. Kad vijoļkoncerts izskanējis, man par izbrīnu, atskan skaļi aplausi: vācu tautai gājis pie sirds. Pošos prom, jo drīz autobuss uz Berlīni. Mani tik drīz te neredzēs.
Barbara Hannigana teicami tiek galā ar lomu (izņemot pašu sākumu, kur reizēm ieskanas nepiedodams vibrato), turklāt ir lieliska aktrise, tomēr augstākās līgas opernami Vīnē, Berlīnē, Ņujorkā, Minhenē šai lomai ņem citas - Mojcu Erdmani, Marlīzi Peterseni, Kristīni Šēferi. Interesanti būtu dzirdēt viņu kopā ar jēdzīgāku diriģenu. Lieliska ir Anne Sofija fon Otere grāfienes Gešvicas lomā, turklāt viņa spējusi palikt malā no kumēdiņu taisīšanas uz skatuves. Arī vīriešu lomu izpildītāji (doktors Šēns - Jochen Schmeckenbecker, Alva - Matthias Klink, Sigolcs - Sergei Leiferkus) gluži labi, taču saģērbti tik līdzīgi viens otram, ka uzreiz var sazīmēt vienīgi Alvu ar sarkanu parūku galvā.
Un tagad par lielāko bēdu - iestudējumu. Šveiciešu režisors Kristofs Martālers (Christoph Marthaler) it kā daudz dzirdēts, tomēr man prātā neviena viņa iestudējuma, ko būtu redzējis vai par ko - lasījis. Beidzamos desmit gados iestudē arī operas, tostarp ticis arī pie TRISTĀNA Baireitā. Pirmais neizpratnes brīdis, kad paceļas priekškars izrādes sākumā: skatuve pietaisīta ar veselu lērumu neobligātu lietu kā no komisijas veikala: pāris galdu ar krēsliem apkārt, divi podesti, uz kādiem cirkū parasti dresēti kustoņi sēž, tāda kā milzīga kaķu māja - Lulu guļvieta, augsts mikrofona statīvs ar garu izlici kā celtnim un vēl, un vēl. Skatuves grīda raibos pasteļkrāsas četrstūros. Tērpi tādi paši - kā no otrreizēju apģerbu veikala, tikai pamatīgi nomazgāti. Skatuves dibenplānā - skatuvītes paaugstinājums ar priekškaru, taču īsti to operas laikā neizmanto.
Atveras priekškars, bet mūzika nesākas: vīriņš, kurš pēc tam deklamēs operas prologu, pa vienam no aizkulisēm uzstumj uz skatuves visus operas personāžus, ar dīvainu kustību gar viņu muguru tā kā tēlus ieslēdz, tā kā atraisa iedomātu trakokreklu. wtf?
Šī mana astotā vai devītā LULU izrāde, tomēr jāķeras pie sižeta izklāsta, lai saprastu, kas īsti notiek. Daudz pašmēr(ka)ķīgu izdarību: veči Lulu staipa kā lelli (atceraties plakātus sabiedriskā transporta pieturās Tevi pārdos kā lelli?), un reizēm viņai jādzied, kārājoties ar galvu uz leju vai svecītē. Patiesībā saskaņā tā ir Lulu, kas večus tin ap pirkstu. Izpaliek kino aina (Bergs libretā paredzējis gabaliņu melnaltas mēmas filmas, kur Lulu slimnīcā ar holēru); tās vietā palīginkarnācijas veido kaut ko neizprotamu.Gāju uz autoostu, un gribējās vai nu dauzīt galvu pret mūri vai pielieties līdz ūkai. Lai drīzāk aizmirstu šo vājprātu. Nav pat laika līdz Reperbānim aiztecēt dvēseli paveldzēt. ;)
Intervija ar Barbaru Hanniganu un maķenīt ieskata uzvedumā. (ARD tālrādes materiāli).
Maniacs Cologne labi sasaucas ar gandrīz Reaper :)
AtbildētDzēst