Karpati, 3. diena (26. maijs)

Atkal pamostos pirms modinātāja; nelīst, debess rādās gaišāka nekā vakar, un brīžiem cauri miglai var saskatīt pat kalnus. Brokastis sarunātas astoņos un izrādās pamatīgas: krietna omlete, pankūkas ar biezpiena pildījumu, pāris šķēlīšu siera. Un krietna krūze kafijas. Paēdu, sakrāmēju mantiņas un tieši deviņos dodos ceļā. Melnais suns (droši vien, manis dēļ) ieslodzīts aplokā un izskatās noskumis. Šodien ap 32 km līdz Ust-Čornai: 700 m uz augšu, tad pa korītēm un beigās kilometrs uz leju.

Dragobrats vasarā pilnīgi pamiris (brokastīs uzzinu, ka viesnīcā ar 66 vietām esam divi viesi; otrs - kāds jauns skrējējs, kurš atbraucis trenēties), un vākt ziemas atstātās drazas nav lielas vajadzības, jo sniegs pirms jaunu viesu ierašanās visu šmuci būs atkal paslēpis. Nav jau tā, ka būtu gluži atkritumu kaudzes, bet...

Kāpiens sākas gar krēslu pacēlāju; kalna (Стиг, 1704 m) virsotne no pakājes miglā nav redzama. Tieku līdz augšai viens divi; virsotnē plastmasas Dievmātīte sēdoša suņa augumā un vējš, kas miglu pamatīgi papluinījis. Tālākais gājiens pa korīti 1500...1700 m augstumā bez lieliem kāpumiem un kritumiem pa tādu kā lauku ceļu, kuru 95% garuma būtu iespējams (uzmanīgi!) izbraukt ar Abigailu (mīļais otrais golfiņš; lai viņai viegla rūsa). Soļošana vedas raiti, un brīžos, kad starp mākoņiem pavīd Saule, izmetos pat vienā t-kreklā.

Kādā ieplakā gluži zils no krokusiem, bet tas rezervātā, tāpēc rakšanu atlieku uz vēlāku laiku. Ziemeļu nogāzēs un gravās pamatīgs sniegs. Laiku pa laikam krucifiksi. Mākoņu aizvien mazāk un mazāk, skati aizvien skaistāki un košāki. Pēc divarpus stundām esmu šīs dienas augstākajā punktā - Геришаска, 1762 m. Krucifikss un vesels krokusu paklājs. To nu tā nevar atstāt: metos apmierināt savus zemainākos instinktus.

Vēl divarpus stundu, un esmu citā virsotnē - Темпа, 1634 m. No turienes ceļš tik lejup uz Ust-Čornu. Kļuvis tik silts, ka nometu arī t-kreklu. Jūtu, ka ar pusotru litru ūdens visas dienas gājienam tomēr par maz. Koki nāk aizvien tuvāk grēdas korei, un kadā vietā paveras neticams skats - viss noganītais mellenāju tīrelis kā piebērts ar baltām savvaļas narcišu zvaigznītēm. Atkal neizturu, un kādā vietā, kur ziedu vairāk, metos rakties.

Nu jau taka vietām līkumo pa dižskabāržu mežu, un, kad tā atkal izvedusi klajumā, redzu, ka krietnu gabalu priekšā kaut kas ganās lielā skaitā. Pieeju tuvāk - aitas un kazas, katrai kaklā zvārgulītis, un  iznāk vai vesels orķestris. Daži dikti vēlas draudzēties: laikam jūt zālēdāja dvēseli arī manī. Turpat arī ganiņš - vaicāju, cik viņam ganāmo; viņš atbild, ka esot kādi trīs simti.

Taka laižas aizvien zemāk un zemāk, bet augšstilba muskuļiem tas grūtāk nekā kāpiens augšup - muskulis vienlaikus sasprindzis un tiek stiepts. Kā domāts, sešos esmu Ust-Čornā: ar rakšanos 32 km deviņās stundās. Tāds kā viegls nogurums un gribas dzert, dzert, dzert.

Draugs!

Veikaliņā ieraugu jaunos dārzeņus - kartupeļus, puķkāpostus, kabačus - un krītu pamatīgā kārībā. Skaidrs, ka par 15...20 centiem kilogramā nebūs no Grieķijas vesti. Sapērkos arī kefīru un tomātu sulu (būtu gribējies arī biezpienu, bet tādas mantas ciemu veikalos nav, jo sien vai nu paši, vai pērk no kaimiņiem) un dodos pie Andrija. Viņam viesu nams, kurā jau reiz esmu nakšņojis. Satiekamies kā seni draugi, iedodu maisiņu Latvijas konču; viņš pienācīgi novērtē pienoto vērtību - 50 km nesienu cauri kalniem. Mani iemitina tajā pašā istabā, kur ziemā. Četras eiras par nakti. Pārējās istabas aizņēmuši čehu baikeri. Pēc alus krājumiem hosteļa ledusskapī noprotu, ka motobraukšana, iespējams, nav viņu galvenā nodarbe.

Pirmā lieta - ilga un karsta duša, tad - divi litri tomātu sulas, litrs kefīra un litrs zāļu tējas, tomēr tuksnesis manī negrib atkāpties. Beidzot - sakņu sautējums vakariņām. Gatavoju tā, lai pietiktu arī brokastīm, tomēr tik un tā redzu, ka esmu sapircis par daudz. Nekas, puķkāpostus skrumšķināšu rīt kalnā.

Aizsūtu draugiem WhatsApp-ā dažas bildes un zvārguļu skaņas un liekos uz auss. Bezmiegs nemoka.