Šodien Ust-Čorna-Koločava, pēc mapmyrun.com iznāk apmēram 33 kilometri. Esmu šo gabalu gājis divreiz: pirmoreiz pērn 30. jūlijā pa Alpu pļavām kā šodien, otrreiz - ar brišanu pa sniegu šogad 18. janvārī.
Pieceļos ap astoņiem galīgi stīvs, nesteidzīgi pabrokastoju (vakardienas sautējums), izsūcu kārtīgu kafiju, sakrāmēju mantiņas, atvados no Andrija un maķenīt pirms desmitiem dodos ceļā. Debesīs pa retam mākonim, toties kārtīgs vējš. Vakardienas mācīts, esmu paņēmis divtik (trīs litrus) ūdens. Stīvums tikām kaut kur pagaisis.
Pa visu kori iebraukts kārtīgs lauku ceļš: pa to vadā bagātus skatu baudītājus un ganiem pārtiku, un - melleņu laikā - braukā ogotāji. Sākumā lēzeni kilometrs uz augšu, beigās - stāvāk uz leju.
Ceļš zināms, laba karte rokā (pērn bija interesantāk: sākums bija vienā kartē, beigas - citā, pa vidu bija jāiet uz aklo; kā saprotat - nepazudu), jauks laiks & ne pārāk smaga mugursoma - atliek tikai baudīt. Pārsteigums pie pirmā virzienu rādītāja: saskaitot attālumu līdz Ust-Čornai un Koločavai, iznāk, ka man šodien 38 km ejami (pilnīgi noteikti nebija tiesa).
Baudu skatus - cik vien acs snirdz, kalni, kalni, kalni. Nogāzēs dižskabāržu jauno lapiņu spilgtais zaļums mijas ar egļu tumšzaļo, kā baltas mežģīnes pa putojošam strautam un pavisam retās vietās - pa sniega kupenai kādā dziļākā gravā. Ceļa malas kā nosētas ar tukšām plastmasa pudelēm; varētu padomāt, ka te vieni atnācēji staigā, kam pie kājas, kas aiz viņiem paliek. Es savējās iztukšotās aiznesu līdz Koločavai. Nokrumšķinu divas puķkāpostu galviņas, kas vakar neietilpa pannā, - kamēr aitas un kazas nav uzbrukušas un atņēmušas.
 |
| Kalnu kurpītes, pirktas par lētu naudu Lidl kaut kur Vāczemē |
Drīz vien uz grēdas uznāk gāzes vads, nu pa kori iet plats grantēts ceļš un vienā vietā pārpalikušu cauruļu grēda. Pērn no šis vietas laidos lejā uz Prislopa pāreju (926 m; to pašu, kur ziemā pārsteidzu medniekus), tagad eju tālāk un kāpju lejā pa grēdas atzaru. Ciems visu laiku acu priekšā - kādu kilometru zemāk.
Kad palikuši kādi 3 km ejami, kartē redzams, ka taka sazarojas; esmu nolēmis doties pa atzaru, pa kuru, pēc visa spriežot, staigā mazāk. Nonākšu uz ceļa Husta-Koločava; tas vēl bēdīgākā stāvoklī nekā ceļš no Līgatnes uz Nītauri, tomēr pa šo pat privāti-sabiedriskais transports braukā. Reiz esmu braucis ar mikriņu 5.10pm no Hustas (patiesībā tas bija devies ceļā maķenīt agrāk, un ķēru to ar taksi), un - ja soļošana labi veiksies - visas cerības to atkal noķert. Somā gan kartona plāksnīte, kurai otrā pusē vakar vakarā esmu uzrakstījis село СИЕВИР (no beša Н burts pagaisis).
Sazarojuma vietā (ganību vidū) ceļa rādītājs, tikai man vajadzīgajā virzienā ne marķējuma, ne pašas takas. Neatradis, kur taka ieiet mežā un sāk laisties pa nogāzi lejup, turpinu iet pa kori uz priekšu. Pēc reljefa saprotu, ka taka kādus 100 m zemāk. Neko darīt, būs vajadzīgs šōtkats. Paskatos lejup: nogāze pastāva, dižskabārži, bet klinšu neredz, tad jau nebūs tik traki. Pie kokiem turēdamies un vietām pašļūkdams uz sēžamvietas, zigzagā laižos lejā. Tur arī tā ir! Pēc sauso lapu slāņa, kurā kājas grimst līdz potītēm, skaidrs, ka satiksmes regulēšana te tik drīz nebūs vajadzīga. Vietām pat paauga takas malās patīrīta un uz kokiem marķējums, bet vismaz kopš pērnā rudens neviena staigātāja nav bijis. Kāds pusotrs kilometrs, un esmu galā pie Terebļas upes; otrpus tai ceļš, tikai neparedzētā manevra dēļ mikriņš noteikti jau gabalā.
Upes krastā Arpada līnijas prettanku josla - metru augstas betona piramīdas viena pie otras. Turpat arī meža informācijas centrs un viesu nams, tik nevienas dzīvas dvēseles. Īsti nesaprotu, uz kuru pusi tuvākais tilts; sāku iet starp žogiem pa ceļu uz to pusi, kur pēc veselā saprāta tiltam nāktos būt. Pretī brauc Ford Transit, pie stūres jauns džeks, blakus divas дiвчина-s, pamāju, bet viņi neapstājas. Tūliņ arī redzu tiltu - kādu puskilometru tālāk. Kad esmu ticis tam pāri un uz šosejas un pieliecies, lai izvilktu no somas stopošanas plāksnīti, jaunais džeks brauc atpakaļ un apstājas bez prasīšanas. Viņš uz Koločavu (pāris kilometru), sēstos iekšā, bet neesam vēl īsti sarunu uzsākuši, kad pamanu priekšā ko pazīstamu - mikriņš no Hustas. Džeks to apdzen, pamirkšķina, lai apstājas, un es nomainu braucamrīkus gandrīz gaitā.
Somā man vēl viens Latvijas konču maisiņš - Ivana ģimenei (kas ir Ivans, lasāms 19. janvāra ierakstā). Palūdzu, lai mikriņš apstājas pie viņa mājas, izkāpju, un tieši tajā brīdī no pretējās puses piebrauc Ivans. Saku: А я Вас знаю - Вы Iван, который строит срубы (tā jau mums kļuvusi par tādu kā sasveicināšanās formulu). Nosmejamies un ejam iekšā. Mani cienā ar prosas biezputru ar sačurkstinātu speķi, un galvenais - dabūju kārtīgu krūzi stipras kafijas. Piedāvā gan dušu, gan nakstsmājas, gan - uzzinājuši, ka man pasūtināta viesnīca ciema otrā galā - aizvest turp, bet atsakos no visa. Labāk tomēr no dušas tieši gultā, un pa ceļam gribu ieiet arī veikalā.
Veikalā mani pazīst un gandrīz vai apkampj. Žēl, viņiem vairs nav mājās marinētu dārzeņu. Nopērku pāris kefīru, pudeli vietēja vīna un soļoju cauri ciemam uz viesnīcu (ap 3 km). Tur pārsteigums - istabā bez pamatīgas divguļamas gultas arī gultiņa zīdainim, kurš neatlidoja. Ak, ja viņa (Ģertrūde) būtu zinājusi! ;D
Izmetu (sevī, ne ārā!) kefīrus, pie vīna netieku, jo nav korķviļķa, bet ar karotes kātu - kā studiju gados - korķi iestumt kakliņā neizdodas. Uzlieku modinātāju uz 5.48am un liekos uz auss skaidrā. Bezmiegs nemoka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru