Šodien pavisam īss gabaliņš - ap 15 km no Siņevira uz Mižhirji. Kopējais kāpums gluži smieklīgs - ne vairāk kā 300 m. Pusnaktī ļitaks no Ļvivas uz Viļņu.
Dodos ceļā plkst. 6.20am. Debess bez neviena mākoņa, kalnu virsotnes spilgti izgaismotas, bet ciems vēl ēnā. Pa kādu ganu ceļu tieku augšā uz mazas grēdiņas kores, un tālāko varētu arī aizvērtām acīm. Nopētu vietu, kur ziemā kā krupis pēros pa sniegu, un pa gabalu redzu arī mīļo Kamjanku. Kad pirms mēneša meklēju naktsmītnes, tur viss jau bija aizņemts. Vakar Ivans pastāstīja, ka šodien tur kāds mežinieku festivāls. Acīm redzot, tāpēc.
Ceļš ved lejup, sastopu ganu ar bariņu aitu un kazu un diviem suņiem, kuriem no manis bail vairāk nekā man no viņiem. Un kādu skrējēju (Ukrainā tikpat kā neskrien, pat lielajās pilsētās ne, kur nu vēl laukos). Padodu Доброго ранку, un pēc atbildes krievu valodā ar manāmu akcentu saprotu, ka ārzemnieks, visticamāk - polis vai čehs.
 |
| STOP pogas vietā |
Eju brokastot uz kafejnīcu Tераса, pārbaudītu vietu Mižhirjē. Arī šoreiz neesmu vīlies - sauss Aizkarpatu vīns (saņemu WhatsApp-ā dažu labu izbrīnas pilnu jautājumu - kā tā, vīns desmitos no rīta? Bet esmu cēlies pirms sešiem, un šis tikpat kā pusdienas), krējumā vārīta baraviku zupa, un karupeļi kā pie zemniekiem ar ceptām aknām. Nav vienīgi nekā skābēta no mucas. Baudu brokastis, sūtu draugiem iepriekšējo dienu foto un, aizņēmies no bārmeņa (puisītis ap gadiem 18) korķviļķi, pārleju vakar neizdzerto vīnu izmazgātā kefīra pudelē. Būs iedvesmas uzturēšanai, rakstot pastkartes vilcienā (esmu svēto pienākumu pametis galīgā novārtā!). Un tad jau arī laiks doties uz autobusu.
Stunda, un esmu Volovecā - pilnīgi nekādā ciemā, kas izaudzis ap staciju. Nopērku biļeti uz Ļvivu (~150 km/4 stundas, 85 centi) un paklīstu pa ciemu - patiesi, pilnīgi nekā.
Elektriskais vilciens Mukačeve-Ļviva gluži tāds pats, kādi braukā uz Jūrmalu, tikai beidzamo reizi krāsots gan labi pasen. Un ar koka soliem, kādi bija (ir?) arī pie mums. Pietur pie katra staba (līdz Ļvivai 34 pieturas!), un brauciena laika pasažieri daudzkārt nomainās. Ar kazām un aitām gluži iekšā nekāpj, bet kādā brīdī vagonu piečiepst vairākas kastes cāļu. Ir svētdienas pēcpusdiena, un ir diezgan daudz jaunu ļaužu, kas atgriežas no pārgājieniem kalnos. Mūsu jaunatnei planšetdatoru dragāšana daudz mīļāka!
Sūcu vīniņu, rakstu pastkartes, un, kad beigās saskaitu, iznāk katrai stacijai pa vienai. Ukraiņi jau daudz gadu rok jaunu Beskidu dzelzceļa tuneli, tas tikpat kā gatavs, un sliežu savienojumu izbūves dēļ vilciens nokavē labu pusstundu (tas gan sarakstā bija piemetināts).
Pirmais, ko daru Ļvivā, - meklēju frizieri, bet ir jau bez ceturkšņa seši, vienīgais atrastais jau ver savu bodīti ciet un teic, ka arī citi ilgāk nestrādājot. Tā nu palieku ar Robinsona Krūziņa frizūru.
Atkal vakariņoju Пузата хата, paklīstu pa pilsētu un dodos uz lidostu. Ukraiņi lido no Kijevas (KBP) uz Viļņu (VNO) trīsreiz dienā; viens no ļitakiem ierodas VNO vēlu vakarā un atpakaļ lido rīta agrumā. Bet uz priekšauta (apron - arī lidostas perons=placis lidmašīnu novietošanai) gulošs ļitaks, kā zināms, peļņu nenes, tāpēc divreiz nedēļā to naktī vēl izdzenā maršrutā VNO-LWO (Ļviva)-VNO. Boeing 737-800 aizņemtas teju visas 185 vietas; manuprāt, varētu arī biežāk dzenāt.
Izlidojam 0.16am (sešas minūtes pēc noliktā laika; tas jau 29. maijs), ierodamies 14 minūšu pirms laika, bet kamēr braukājam pa priekšautu, mūs izkrauj no ļitaka un tieku laukā no lidostas, nakts autobuss pirms divām minūtēm aizbraucis. Esmu paskatījies Google kartē, ka kājām līdz hostelim 48 minūtes. Neiešu jau nu četru kilometru dēļ ņemt taksi; patiesībā doties no lidostas uz pilsētu kājām ir zināma eksotika (vēl tā esmu darījis tikai Neapolē, Rennē (Bornholmā, Dānijā), Ivanofrankivskā un Siktivkarā). Ceļu mugursomu plecos un pēc apaļām 40 minūtēm esmu hostelī. Ar labu nakti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru