Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)
Pieceļos pusseptiņos maķenīt bažīgs: nez' kā būs šodien ar lidošanu. Viesuļvētra tomēr. Izeju brokastot uz hosteļa terases: vējš ēku ielokā nav jūtams ne drusku, toties dzirdu, kā virs galvas sāk šiverēt gaisa kuģi — gan boeingi, gan SATAs lidojošās gružkastītes.
Ierastais gājiens uz lidostu (~45min): beidzamās nedēļas laikā trīsreiz turp & trīsreiz atpakaļ. Pa ceļam redzu vētras postījumus: ielās padaudz sausu platānu lapu & viena apgāzta gružkaste. Ne sū** no tās viesuļvētras nav bijis (https://www.tvnet.lv/6791970/atlantijas-okeana-salas-sasniedz-viesulvetra-lorenzo Пи**ят, суки!!)!
Kad vakar vakarā reģistrējos lidojumam (S4160 PDL 🇵🇹 — FNC 🇵🇹), SATA laipni piedāvāja arī vietu pie avārijas izejas (2D; tajā pusē pirmās rindas nav), vajadzēja tikai salikt ķeksīšus, ka 1) neesmu stāvoklī vai vecāks par 65 gadiem, 2) saprotu angļu vai portugāļu valodu, 3) spēju pacelt 20kg. Saliku ar', daudz melots jau nebija, un tiku pie ļoti daudz kājrūmes.
Lidostā viss raiti kā parasti, tablo vēstī, ka atceltu lidojumu nav. Aša kafija, un tad jau sākas iekāpšana. Teju viss ceļš līdz Madeirai mākoņos; sēžu, kājas izstiepis, un aprakstu iepriekšējo dienu piedzīvojumus. Mākoņu klājs apraujas tikai pie pašas salas: ziemeļu krasts augsts & stāvs, pēc pāris dienām tur staigāšu, bet kartes nav, tāpēc nevaru pateikt, kas apakšā. Apliecam Madeiras austrumu (svētā Labrenča) ragu, palidojam garām lidlaukam, apmetamies par 180 grādiem (līmeniskā plaknē, ne ap gaisa kuģa garenasi) un zemē esam. Vēl ne pusdienlaiks. Funšalas lidosta iespiesta starp kalna nogāzi & jūru un bēdīgi slavena ar neparedzamiem sānvējiem: iepriekšējā reizē Madeirā kāds stāstīja, ka viņu gaisa kuģis divreiz mēģinājis nosēsties, bet nav izdevies, tāpēc lidojuši uz Portu Santu (otra apdzīvota sala Madeiras arhipelāgā) & un no turienes vesti atpakaļ ar prāmi.
Kamēr lidojām, galvā iešāvusies lieliska doma: kāpēc lai tādā agrumā brauktu uz Funšalu (15km, bet lēna iebraukšana pilsētā); labāk metīšos uz otru pusi — Mačiko, Kanisalu & svētā Labrenča ragu. Pērn šito gabalu pieveicu otrā virzienā. Līdz autobusam stunda, bet laika tā vien iznāk visām darīšanām: tūrisma informācijas centrā dabūju salas karti & autobusu sarakstu, uzvelku īsbikses & kalnu zābaciņus, notiesāju beidzamās Azoru salu sviestmaizes, nododu mugursomu bagāžas glabātuvē.
Līdz Mačiko brauciens ne ilgāks par 10min; tūliņ aiz lidostas ceļš paiet zem skrejceļa. Nē, ne caur tuneli: 2000. gadā skrejceļš pagarināts par kilometru, un tas darīts, nevis uzberot milzu valni, bet balstot piebūvēto daļu uz 70m augstām dzelzsbetona kolonnām. Salīdzinājumam Rīgas stacijas pulkstenis ir 46m augsts. (Dullie briti, būvējos lidlauku sv. Helēnas salā, pārvietoja 40 miljonus kubikmetru grunts; iedomājieties kubu, kura šķautnes garums 350m. Tagad tup lido viens gaisa kuģis nedēļā).
Mačiko pilsētiņā (ap 10 tūkstoš dvēseļu — kā Kuldīga) pirmais gājiens uz Continente lielveikalu (tos iepazinu jau Azoru salās). Maizītes, augļi, ūdens, un tad bez kavēšanās kalnā. Laiciņš — pats labums staigāšanai, ap +25c, plecos tikai aukliņsoma: vienvārdsakot, dzīve viens meduspods. Kāpiens smieklīgs, ap 300m pa vertikāli, tomēr no Pico do Facho (321m) lielisks skats, īpaši ja gaisa kuģi nosēžas Funšalas lidostā no kalna puses. Var gluži vai aiz spārna paķert. Knipš, knipš, & metos tālāk: pa takas Levada do Caniçal — Pico do Facho daļu, kas iet gar okeānu. Stāvajā nogazē daži uzņēmīgi ļaudis ierīkojuši dārziņus; blakus kādai būdiņai piesieta kaza, kas manāmi cieš no asocializācijas. Taka ved lejup, un drīz vien esmu Kanisalas pilsētiņā. Cerēdams noķert kādu auto, eju pa pilsētiņas galveno ielu, nevis pa taisnāko ceļu gar okeānu. Nav pārāk prātīgi, jo mašīnu maz, turklāt pilsētiņā brauc iekšā tikai iedzīvotāji; augstāk nogāzē autostrāde. Toties tieku pie 1,5l ūdens, jo Mačiko pirktais cauri cauri. Izsoļoju cauri pilsētiņai, un iezgan drīz aiz satiksmes apļa, pie kura beidzas ātrais ceļš no Funšalas, tieku pie gadījuma auto. Vācieši? Holandieši? Skandināvi? — 5km ceļā vairāk par hello nepārmijam.
Ceļa galā autobusa pieturā saraksts: beidzamais autobuss uz Funšalu pēc trim stundām; gana, lai aizietu līdz raga galam & atnāktu atpakaļ. Šī taka (Vereda da Ponta de São Lourenço, video) pavisam citāda nekā pārējās: nevis gar levadām & pa mežu, bet pa tuksnešainu pussalu. Sensenos laikos lava ietecējusi tālu jūrā, un pēc tam 100...150m augstos pampakus grauzis okeāns. Biju šeit arī pērn, tad apkārtne bija krietni zaļāka. Kādā skatu laukumā sastopu četrus latvju jauniešus; viņi salā jau nedēļu, un laiks visas dienas kā šodien.
No virsotnes pussalas galā var redzēt Portu Santu salu. Pērn skatu laukumā bija kā biezs, tagad es viens. Oktobrī, šķiet, tūrisma sezona galā.
Triju stundu pietiek kā nomērīts, autobuss dodas ceļā minūti minūtē, un pēc pusstundas esmu lidostā. Savācu mugursomu, bet nākamais autobuss uz Funšanu tikai pēc stundas. Kamēr prātoju, kā nosist laiku, piebrauc lidostas ekspresis — biju par to pavisam aizmirsis. Vēl 20min, un esmu Funšalas centrā, un turpat arī hostelis.
Piecpadsmit minūšu gājienā — maziņš Continente veikals; iebrāžos tajā 10min pirms slēgšanas & tieku pie visa (paciņas saldētu dārzeņu, pudeles sausas madeiras & gabaliņa gadu gatavināta aitas siera), kas vajadzīgs salas atklāšanas vakariņām hosteļa terasē. Kaifīga diena bijusi.
Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>> (atvainojiet, vēl nav publicēts)
Pieceļos pusseptiņos maķenīt bažīgs: nez' kā būs šodien ar lidošanu. Viesuļvētra tomēr. Izeju brokastot uz hosteļa terases: vējš ēku ielokā nav jūtams ne drusku, toties dzirdu, kā virs galvas sāk šiverēt gaisa kuģi — gan boeingi, gan SATAs lidojošās gružkastītes.
Ierastais gājiens uz lidostu (~45min): beidzamās nedēļas laikā trīsreiz turp & trīsreiz atpakaļ. Pa ceļam redzu vētras postījumus: ielās padaudz sausu platānu lapu & viena apgāzta gružkaste. Ne sū** no tās viesuļvētras nav bijis (https://www.tvnet.lv/6791970/atlantijas-okeana-salas-sasniedz-viesulvetra-lorenzo Пи**ят, суки!!)!
Kad vakar vakarā reģistrējos lidojumam (S4160 PDL 🇵🇹 — FNC 🇵🇹), SATA laipni piedāvāja arī vietu pie avārijas izejas (2D; tajā pusē pirmās rindas nav), vajadzēja tikai salikt ķeksīšus, ka 1) neesmu stāvoklī vai vecāks par 65 gadiem, 2) saprotu angļu vai portugāļu valodu, 3) spēju pacelt 20kg. Saliku ar', daudz melots jau nebija, un tiku pie ļoti daudz kājrūmes.
Lidostā viss raiti kā parasti, tablo vēstī, ka atceltu lidojumu nav. Aša kafija, un tad jau sākas iekāpšana. Teju viss ceļš līdz Madeirai mākoņos; sēžu, kājas izstiepis, un aprakstu iepriekšējo dienu piedzīvojumus. Mākoņu klājs apraujas tikai pie pašas salas: ziemeļu krasts augsts & stāvs, pēc pāris dienām tur staigāšu, bet kartes nav, tāpēc nevaru pateikt, kas apakšā. Apliecam Madeiras austrumu (svētā Labrenča) ragu, palidojam garām lidlaukam, apmetamies par 180 grādiem (līmeniskā plaknē, ne ap gaisa kuģa garenasi) un zemē esam. Vēl ne pusdienlaiks. Funšalas lidosta iespiesta starp kalna nogāzi & jūru un bēdīgi slavena ar neparedzamiem sānvējiem: iepriekšējā reizē Madeirā kāds stāstīja, ka viņu gaisa kuģis divreiz mēģinājis nosēsties, bet nav izdevies, tāpēc lidojuši uz Portu Santu (otra apdzīvota sala Madeiras arhipelāgā) & un no turienes vesti atpakaļ ar prāmi.
Kamēr lidojām, galvā iešāvusies lieliska doma: kāpēc lai tādā agrumā brauktu uz Funšalu (15km, bet lēna iebraukšana pilsētā); labāk metīšos uz otru pusi — Mačiko, Kanisalu & svētā Labrenča ragu. Pērn šito gabalu pieveicu otrā virzienā. Līdz autobusam stunda, bet laika tā vien iznāk visām darīšanām: tūrisma informācijas centrā dabūju salas karti & autobusu sarakstu, uzvelku īsbikses & kalnu zābaciņus, notiesāju beidzamās Azoru salu sviestmaizes, nododu mugursomu bagāžas glabātuvē.
Līdz Mačiko brauciens ne ilgāks par 10min; tūliņ aiz lidostas ceļš paiet zem skrejceļa. Nē, ne caur tuneli: 2000. gadā skrejceļš pagarināts par kilometru, un tas darīts, nevis uzberot milzu valni, bet balstot piebūvēto daļu uz 70m augstām dzelzsbetona kolonnām. Salīdzinājumam Rīgas stacijas pulkstenis ir 46m augsts. (Dullie briti, būvējos lidlauku sv. Helēnas salā, pārvietoja 40 miljonus kubikmetru grunts; iedomājieties kubu, kura šķautnes garums 350m. Tagad tup lido viens gaisa kuģis nedēļā).
 |
| Okeānam ne viss pa zobam bijis |
Ceļa galā autobusa pieturā saraksts: beidzamais autobuss uz Funšalu pēc trim stundām; gana, lai aizietu līdz raga galam & atnāktu atpakaļ. Šī taka (Vereda da Ponta de São Lourenço, video) pavisam citāda nekā pārējās: nevis gar levadām & pa mežu, bet pa tuksnešainu pussalu. Sensenos laikos lava ietecējusi tālu jūrā, un pēc tam 100...150m augstos pampakus grauzis okeāns. Biju šeit arī pērn, tad apkārtne bija krietni zaļāka. Kādā skatu laukumā sastopu četrus latvju jauniešus; viņi salā jau nedēļu, un laiks visas dienas kā šodien.
No virsotnes pussalas galā var redzēt Portu Santu salu. Pērn skatu laukumā bija kā biezs, tagad es viens. Oktobrī, šķiet, tūrisma sezona galā.
 |
| Funšalā vaļi krastā metušies... |
Piecpadsmit minūšu gājienā — maziņš Continente veikals; iebrāžos tajā 10min pirms slēgšanas & tieku pie visa (paciņas saldētu dārzeņu, pudeles sausas madeiras & gabaliņa gadu gatavināta aitas siera), kas vajadzīgs salas atklāšanas vakariņām hosteļa terasē. Kaifīga diena bijusi.
Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>> (atvainojiet, vēl nav publicēts)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru