Pamostos astoņos no baznīcas zvaniem ielas otrā pusē. Pabāžu galvu pa logu: apmācies; nevar saprast, ko lai dara. Portu do Monižā lielākais dabiskais baseins salā, apdarināts & pilnveidots dabas veidojums. Līdz pilsētiņai kādi 5km, un noķert kādu auto, visticamāk, nebūs pārāk grūti, bet šādā laikā uz peldēšanos diezin kā nevelk (lai gan ūdens, visticamāk, siltāks par gaisu). Un tad vēl būs jākuļas šurp atpakaļ, un tad vēl kaut kur jānoķer autobuss uz Funšalu. Nē, šoreiz nepeldēšos!
Izvelkos no viesu nama maķenīt pēc deviņiem. Līdz levadai pāris kilometru kalnup pa klusu asfaltētu ceļu. Salai uzgūlis mākonis, un mežs ap levadu miglā. Nelīst, toties pil no kokiem, un nav pārāk silts. Pirmo reizi (šodien ceļojuma divdesmit ceturtā diena) griba mājās. Vakar esmu krietni izkāpelējies, un gājiens pa līdzenu kā atslodze. Skati nav pārāk aizraujoši, tomēr tur, kur taka ielokās gravās, pa nelielam ūdenskritumam. Citu gājēju nav, vienīgi kādā vietā paliels bariņš mana senuma vāciešu, lielākoties dāmas; izskatās, ka tikko izlaisti no autobusa. Kāda būtne komentē: Ganz allein. — Mīļā, l’enfer c’est les autres, jūsu tērgāšanas man tik trūka. Levadām pārgāznes nav raksturīgas; šai bija vairākas. Kādā vietā levada apraujas (caurule nogāzē), un dubļaina taka ved kalnup uz tādu kā akmeņainu ceļu. Pāris kilometru pa to, un esmu ticis uz asfaltēta, kas ved pa plato (ap 1100m v.j.l.). Mākonis nācis no tās pašas (ziemeļu) puse, no kuras es, bet pāri virsotnei netiek, un šajā (dienvidu) pusē vējš to sarausta ļerpatās; brīžiem pavīd Saule, un tālu lejā redzams okeāns. Kļūst līksmāk ap prātu.
Līdz tuvākajai pilsētiņai — Prazerešai — ap 10km, un pēc divām stundām no turienes autobuss uz Funšalu. Izskatās, ka var paspēt. Pa asfaltētu serpentīnu kātoju lejup. Šajā pusē mākoņu klājs ar caurumiem, un kādā ceļa līkumā esmu vienā līmenī ar mākoņa augšmalu. Gluži vai aizsniegties līdz tai var.
Prazerešā nonāku bez ceturkšņa trijos, turpat arī autobusu pietura un saraksts: tiešām trijos. Pavaicāju vietējā kafejnīcā, vai uz Funšalu patiesi no šejienes. - Jā, ja! Madeirā jāceļ roka, ja vēlies, lai autobuss apstājas. Pietura ceļa līkumā, un esmu vai acis izskatījis, bīdamies palikt ceļmalā. Nebrauc un nebrauc, un eju vēlreiz uz kafejnīcu vaicāt. — Esot jābūt pēc trijiem. Beidzot autobuss atbrauc — teju pusčetros, kad esmu zaudējis cerības to sagaidīt & grasos stopot. Līdz Funšalai braucam ilgāk nekā 2h: pirmo pusi nevis pa lielceļu ar tuneļiem, bet pa līkloču ceļu augstu nogāzē cauri neskaitāmiem ciemiem & pilsētiņām. Tur kur stāvas nogāzes, ceļā malā betona bluķi, tomēr vietām tikai barjeras, kas autobusu nekādi nenoturētu. Šoferītis (sēžu tieši aiz viņa) noteikti brauc šeit gadu gadiem un varētu arī aizvērtām acīm. Pusbalsī apspriež, kā brauc citi (līkumos & tur, kur kāds atstājis savu barucamo ceļmalā, samainīties nudien nav viegli!) — bez niknuma; drīzāk, lai kavētu sev laiku. Jāteic, ka viens otrs stūrētājs tiešām ne ar domāšanai piemērotāko ķermeņa daļu to dara.
Pusceļā (Ribeira Brava pilsētiņā) uzbraucam uz lielceļa un pēc 20min esam Funšalā. Saule & +24c. Beidzamā nakts tajā pašā hostelī, kur pārlaidu pirmās divas naktis salā & atstāju mugursomu.
Šīs dienas veikums kartē.
 |
| **** |
Līdz tuvākajai pilsētiņai — Prazerešai — ap 10km, un pēc divām stundām no turienes autobuss uz Funšalu. Izskatās, ka var paspēt. Pa asfaltētu serpentīnu kātoju lejup. Šajā pusē mākoņu klājs ar caurumiem, un kādā ceļa līkumā esmu vienā līmenī ar mākoņa augšmalu. Gluži vai aizsniegties līdz tai var.
 |
| Lauru meži (https://whc.unesco.org/en/list/934/) |
Pusceļā (Ribeira Brava pilsētiņā) uzbraucam uz lielceļa un pēc 20min esam Funšalā. Saule & +24c. Beidzamā nakts tajā pašā hostelī, kur pārlaidu pirmās divas naktis salā & atstāju mugursomu.
Šīs dienas veikums kartē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru