Karpati, ceturtā diena (18. janvāris)

18.janvāris - starptautiskā sniegavīru diena. ;D Tas pat bērnam skaidrs, ka vieninieks ir slota, un astotnieks - pats sniegavīrs. Vienīgi interesanti, kāpēc ne 18. augusts!

Ceļos pirms gaismiņas un pirms astoņiem dodos ceļā. Saimnieku nekur nemana, tāpēc, kā sacīts, vienkārši aizveru aiz sevis durvis. Ārā kādi -10c, debesis mākoņu plēksnēs, starp kurām tomēr var samanīt arī debesu zilgmi. Ceļā divi ciemi dīvainiem nosaukumiem – Руська Мокра un Німецькa Мокрa (kas padomju laikā saprotamu iemeslu dēļ pārdēvēta par Komsomoļsku, bet pērn atguvusi seno nosaukumu); izrādās, tāpēc ka cauri tek Slapjupīte (Мокрянка). Pastkastē Krievu Mokrā saberu iepriekšējā naktī rakstītās pastkartes; dažiem laimīgajiem būs zīmogs ar uzrakstu “no pasaules malas”.

Lodziņš Krievu Mokrā

No Vācu Mokras sākas ceļs uz Prislopa pāreju (950 m v.j.l.) & tālāk uz Koločavu. Vasarā no Ust-Čornas līdz pārejai gāju pa kalna kori, pa полонина-u (alpu pļavu), bet šitādā sniegā tas pilnīgi neiespējami. Baidos, ka paiešu garām ceļam uz Koločavu, tāpēc vairākas reizes vaicāju, kur jānogriežas. Viens no taujātajiem – mežsargs (ar uzplečiem) – nopēta mani no galvas no kājām (īpašu neticību viņa vieš mani apavi – krosenes & vilnas zeķes) un tad teic, ka ziemā tur ne iet, ne brauc, tāpēc kājām nokļūt Koločavā nav iespējams.  Un piebilst: Не смейте туда лезть! Потом таких спасать приходится. Saku paldies un dodos uz priekšu vismaz pas’tīties uz ceļa galu. Pulkstenis maķenīt pāri desmitiem, vēl varu pagūt atgriezties un caur Ust-Čornu, Teresvu, Hustu un Mižhirju nokļūt mīļajā viesnīcā Siņevira pārejā. Turpat jau arī ceļa gals un norāde Prislopa pāreja 4,2 km, kāpums ap 350 m. Domāju: paiešos gabaliņu, un tad jau manīs. Pa paša pēdām atgriezties varu jebkurā brīdī. Ceļš austriešu būvēts, un vasarā redzēju, ka to nopietni atjauno (iepriekš bijis braucams tikai ar 4WD). Sākumā iešana veicas naski, un viens divi esmu ticis līdz pirmā puskilometra atzīmei. Silti gan palicis, tāpēc pufaiku novelku un piesprādzēju mugursomai, bet pats palieku tikai parķa jaciņā. Arī diena iesilusi, nav mazāk par -2...-4c, jo rokas bez cimdiem nesalst. Sniega virsma visā ceļa platumā pilnīgi līdzena, tātad patiešām neviens sniegā nav šeit ne gājis (izņemot retu meža zvēru), ne braucis. Ik pa simt metriem stabiņš, un tas padara virzību prātam saprotamu. Sniegs maķenīt pāri puscelim, un pirmos divus kilometrus iešana sokas visai veikli. Piestāju  apēst pāris ābolu. Bet tad sākas gabaliņš, kurā sniegs saputināts krietni dziļāks. Stiegu pāri celim, un ar kāju vispirms sniegā jāpaplašina caurums, tikai tad kāju var izvilkt un spert nākamo soli. Uzmācas doma, ka varbūt vajadzētu griezties atpakaļ. Atvairu to ar iebildi, ka palicis tāds nieks – tikpat, cik maratonā aiz 40 km atzīmes. Tā cīnos kādus 200 m, līdz iešana atkal kļūst vieglāka, tomēr sniega vairāk nekā bija sākumā (augstums!). Starp dažiem stabiņiem (100 m) apstājos trīs četras reizes & atpūšos, atbalstījies ar rokām pret ceļiem.

Laiku vairs neskaitu, tik stabiņus. Paliek vēsāks, un uzvelku savu zilo pufaiciņu atpakaļ. Beidzot arī gaidītā 4,2 km atzīme, tomēr pazīstamās pārejas (vasarā tur biju) vēl nav. Maķenīt škrobe, ka nevar pareizu attālumu uz zīmes norādīt. Kļūda nav liela, bet izbesījušamies cilvēkam arī 300 m ir daudz. Toties sniegā cilvēka pēdas! Yes, vismaz iešana lejup uz Koločavu bus vieglāka, jo cerības par to, ka kāds būs braucis augša līdz pārejai, neloloju. Pēkšņi priekša divi ļautiņi: Ežuls izlien stopu rokā,| Ķēniņš viņā blenž kā jokā. (Plūdons, EŽA KAŽOKS) Tikai blenzēji ir tie ar stopiem (bisēm) rokā – mednieki. Notiekošo vairs pārāk labi nefilmēju, bet tik daudz man skaidrs, ka viņiem šķiet, ka viņiem rādās (nevajadzēja vakar tik daudz dzert!). Kopā steberējam no kalna lejā. Lēšu, ka līdz pirmajai mājai (=iebrauktam ceļam) kilometri trīs. Viņi zina šōtkatus, kur serpentīna līkumus var nogriezt; iegriežamies mājā pie kāda vecīša & večiņas. Arī viņi neticīgi šūpo galvu, kad stāstu, ka esmu atnācis no Vācu Mokras, bet vispār no Latvijas. Tad jau drīzāk no debesīm nolaidies/nolaists! Un vēl runā lauzītā krievu valodā ar kādu iespraustu ukraiņu vārdu. Vienīgi zeķes & bikses vienos ledus bambāļos varbūt maķenīt šķoba viņu pārliecību par manu dievišķo izcelsmi. Aicina iekšā & palikt pa nakti. Pateicos, paskaidrojis, ka man cita mītne aizrunāta.

Mednieki saka, ka dēls vecīšiem kaut ko atvedis – cik tālu var ar auto iebraukt – un pavedīšot mūs gabaliņu uz leju (Koločava ir lielākais ciems Karpatos, garumā izstiepusies kā Piltene). Vēl kilometrs, un pienāk pilnīga svētlaime: silts & var apsēsties. Esmu bijis ceļa astoņas stundas. Pabraucam kādus piecus kilometrus, kāpju ārā un izvelku no somas kartona plāksnīti, kuras otrā pusē vakar esmu uzrakstījis перевал СИНЕВИР. Ceļa malā nostāvu ne vairāk par minūti: pirmais auto pabrauc garām, otrais arī, bet tad spēji nobremzē, un atpakaļgaitā brauc pie manis. Jauns džeks, brauc līdz Siņevira ciemam (no turienes līdz pārejai ap 10 km). Pa ceļam pastāsta, ka nākamajā dienā Jēzus kristību diena (крещeние Госпoдне), un arī viņš peldēšoties āliņģī. Noskrurinos, jo tāpat nav diezin cik silti.

Ciemā ieeju veikalā, pārdevējas mani atceras no vasaras (наглая морда ценнее ста рубелей ;D) un pat izvelk no letes apakšas kādam citam atliktu pēdējo pelēkmaizes klaipiņu. Sapērkos dažādus dārzeņu konservus, kefīru un sniegvīrdienas vīnu (Aizkarpatu baltu), un man iesaka turpat pagrabiņā arī ieturēties. Kad esmu pārvilcis sausas zeķes & kurpes un dabūjis kanniņu ar karstu tēju, svētlaime kļūst pilnīga. Varu tūliņ pat pastāstīt pasaulei par savu varoņdarbu, jo arī tālrunis barojas, un ir pieejams tīmeklis. Seko bļodiņa karsta boršča (monitoringa programma!), un tad vēlreiz tāds pats salikums (tēja + zupa).

Izeju uz ceļa (jau satumsis), izvelku brīnumplāksnīti, un pēc desmit minūtēm esmu mīļajā Kamjankā.

Karpati, trešā diena (17. janvāris)

Visa diena vienā braukšanā. Pirms astoņiem dodos prom no sava Sniegbaltītes mitekļa, aizslidinos līdz autoostai & noķeru iepriekšējo autobusu uz Mukačevi (15 min pirms paredzētā laika). Pa Rietumukrainu lielākoties braukā nenosakāma vecuma PAZiņi, kuros ap 30 sēdvietu, bet stāvvietu vajadzības gadījumā pusotrtik. Mūsu zemās grīdas brīnumi tur būtu beikti jau pēc pirmā brauciena. Šoferīši nav baltos kreklos un reizēm diezgan neiecietīgi, bet pret tūristiem attieksme īpaša – kā pret viegli iepalikušiem bērniem: шо с такого возьмёшь.
Maķenīt vairāk nekā pēc stundas esmu Mukačevē, kas allaž centusies apteigt apgabala centru Užhorodu. Pusotras stundas, protams, daudz par maz, lai iepazītu pilsētu, man palika visai pelēcīgs iespaids arī saulainā dienā. Jauka galvenā gājēju iela. Ieskrienu ātrēstuvē monitorēt boršču un nalisņikus (pildītas pankūkas). Labi un lēti.
Autoostā daudz ubagotāju – gan čigāniņu, gan citu, katrs ar savu bēdu stāstu uzliktu uz kartona gabaliņa. Kāpj iekšā autobusos; kāds arī pa kādai saņurcītai banknotei dabū. Es atdodu visas kabatās atrodamās kapeiciņas čigānietei – viņiem tak pienākas. Un var ļaunu aci uzmest.
Par brīnumu, PAZiņa vietā no Užhorodas atbrauc Ford Transit – teju vai biznesa klase. Biļeti nopirku, ieradies Mukačevē, tāpēc man pienākas sēdvieta, bet palaižu sēdēt jaunu (vajadzētu rakstīt dāmu, bet dāma viņa nudien nebija) lauku sievu ar četrgadīgu knēveli, jo viņiem vismaz četru stundu ceļs līdz Rahivai priekšā; man tikai divas līdz Teresvai. Vietējie džeki aizmugurējā beņķi neizpratnē noskatās – šeit pilnīgi noteikti tā nav pieņemts. Brauciena laikā puišelis neizdveš ne skaņu & neliek mammai (vai planšetdatoram) sevi izklaidēt, tik reiz man piebiksta un nočiepst, ka mana jaciņa slīdot nost no plaukta. Apbrīnojami!
Izkāpju pie pagrieziena uz Ust-Čornu, un tur jau skola no vasaras rokā! Par Ust-Čornu īpašs stāsts – biju lauku augstskolā beidzis ceturto kursu, kad profesors Zigurds Saliņš – viena no dižākajām personībām manā izglītības ceļā – bija sarīkojis Latvijas mežrūpniecības saimniecību galvenajiem inženieriem braucienu uz Karpatiem visādus brīnumus skatīties – pludināšanu, treilēšanu ar vinčām utt. Un paķēra līdz arī vecākā kursa studentus. Vienu nakti palikām Ust-Čornā, stāvu kalnu ieskautā ciemā nekurienes vidū, kur Saule iespīd tikai diena vidū (maķenīt pārspīlēju; Karpatos nav tādu aizu) un visi ceļi drīz vien aiz ciema apraujas. Viesnīcā visiem vietu nepietika, studentiem bija jāpaliek nakšņot autobusā: klīdām pa ciemu, dzērām ne tikai minerālūdeni,...

(the eagle has landed - šis fragments tapa Ļvivas lidostā, un šajā brīdī nolaidās kopš iepriekšējā vakara gaidītais ļitaks no Kijevas. Turpinājums jau no Sarkandaugavas.)
...un vieta acīmredzami dziļi iegūla prātā. No Teresvas līdz Ust-Čornai divi valsts autobusi dienā, tāpēc slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā – stopi. Biju noskatījis, kā Vāczemē studentiņi plāksnītēm rokā stāv lielceļu malā, un pērnā gada augustā nolēmu izmēģināt tā – ar plāksnīti. Toreiz plāksnīte bija A3 formāta un rezultāti – necerēti labi. Šoreiz pie tā paša veikala pamanu tukšu A2 izmēra kasti, un, saņemis atļauju, nodīrāju kastei malas un uz dibena treknumtrekniem burtiem atkal uzrakstu УСТЬ-ЧОРНА. Rezultāti bija vienkārši satriecoši: dīvainais onkulītis ceļa malā interesē

Mana burvju plāksnīte ;))))

arī pretējā virzienā braucošos – ievēroju, kā mašīnas piebremzē un braucēji snaiksta kaklus, cenzdamies izlasīt, kas uz plāksnītes. Labi, ka neviens grāvī netrāpa! Abas reizes (jo pirmais apturētais busiņš brauca tikai pusceļu) vestgribētāji ceļmalā nebija jāgaida ilgāk kā 30 sekunžu.
Ukrainā degviela (vismaz oficiālā) makten dārga – ap 85 centiem litrā (salīdzinājumam iekšzemes kopprodukts (2014, USD uz feisu) – LAT – 13K, RUS – 9K, UKR – 2K!), un līdzbraucēji, kas piemet degvielas tiesu, ir ierasta lieta. Turklāt no biezajiem (t.i., manis) ņem tikpat, cik no vietējiem. Otrais auto bija melns tjūnēts trešais golfiņš ar trim jauniešiem & grūvīgu mūziku pamatīgā pastiprinājumā. Pavizinājāmies с ветерком & sānslidināšanos, bet bail nav ne mirkli, jo abās ceļa malās pusotru metru augsti sniega vaļņi. Kad galā dodu šoferītim 50 hrivnu, saņemu 20 atpakaļ, jo nobrauktajam gabalam takse acīmredzot 30 hrivnu (tā bija arī vasarā). Bet viņi taču zināja, ka es Rietumu resnvēders, kuru dīrāt & dīrāt!
Pie Mihailo, kur biju palicis vasarā, istaba bija izdota, bet man ieteic, lai jautājot kafejnīcā pēc Vasila. Kafejnīcas meklējumos (biju pagājis tai garām) ierauguu zīmi Хостел, un pie tās - vīriņu. Vaicāju, vai var dabūt naktsmājas. Atbilde, ka sen neesot bijis neviena viesa, tāpēc māja galīgi auksta, bet lai nākot vien atpakaļ, ja pie Vasila neizdodas dabūt.
Nāku arī, jo Vasilam родня no Odesas sabraukusi & nevienas brīvas istabas. Vīriņam (kauns, bet esmu pazaudējis viņa vizītkarti) pieder pamatīgs trijstāvu viesu nams, kurā nu esmu vienīgais viesis. Istabā ap +10c – teju ideāli apstākļi pastāvējušai gaļai –, bet manis dēļ saimnieks iekur apkures katlu, un pēc stundas jau visi +18c. Ir arī karsta duša un kamīns. Vienīgā neērtība, ka bezvadu tīmeklis no saimnieka mājas velk tikai līdz terasei, taču arī tam iespējams rast risinājumu – rakstu WhatsApp ziņas draugiem & laiku pa laikam izskrienu uz terases (ap -12c tonakt) tās aizsūtīt & saņemt atbildes. Kad saku, ka nākamajā rītā vēlos doties ceļā ar gaismiņu, atbilde – lai vienkārši aizverot durvis & ejot.

Karpati, otrā diena (16. janvāris)

Brauciens līdz Užhorodai sešas stundas. Stāstīt par tālsatiksmes vilcieniem būtu muļķīgi: tiem, kas tajos braukuši, pietiks aizvērt acis, un aina būs dzīvāka par dzīvu; jaunāki vienkārši rauks uzacis pārliecībā, ka tā nu gan nevar būt. Mainījies nav itin nekas: ne akmeņogļu krāsniņa vagona galā кипяток-a iegūšanai, ne logi, kurus nav iespējams atdarīt, ne liegums izmantot ateju (šis nudien īstais vārds!), kamēr vilciens piestājis stacijā. Trūka vienīgi vētrainas sabiedriskās dzīves, jo braucām nakti.
Pulksten 8.12 saņurcīts, izspūris, un miesai kā plāksteri pielipušu t-kreklu izkāpju Užhorodā – tā galastacija. Kājām dodos uz pilsētas centru. Lec Saule, un gaisā tīkams saltums, ap -10c. Ietves vienā ledū, jo valstij svarīgākas lietas – karš & josta savilkta krietnu gabalu aiz beidzamā cauruma. Cits ašāk, cits rāmāk, bet visi kaut kā uz priekšu tiek, un asiņu peļķu arī nemana.
Pie kādas bezparoles tīmekļa vietas tālrunis beidzamiem spēkiem aizsūta noīrētā dzīvokļa saimniecei jautājumu par ierašanās laiku un kļūst tumšs & mēms.
Iegriežos grāmatnīcā pavaicāt, kur tūrisma izziņu centrs, bet grāmatnieces pašas man visu izstāsta sīki & smalki. Pēc viņu ieteikuma iegriežos kādā kafejnīcā pabaroties un pabarot arī tālruni. Brokastis par vienu eiru 1,89m tēvainim! Ну, надо же!
Atraksta saimniece, ka dzīvoklis gatavs un varu ierasties, kad vien vēlos. Dodos turp – ap stundas ceturkšņa gājienā no centra. Apžēliņ, dzīvoklis pa savrupmājas visu otro stāvu; divas guļamistabas. Nāksies kā draiskajai Sniegbaltītei nakts vidū ne reizi vien celties, lai aplaimotu visas gultiņas. Liekos pusstundiņu pasnaust: nekas tā neuzlabo sejaskrāsu & nemaitā figūru kā pēcpusdienas dusa (šķiet, Pāvils Rozītis). Vēl priekšpusdiena, tāpēc figūrai, cerams, pārāk lielas skādes nebūs.
Pieceļos atsirdzis kā jauns & žirgts jūras lauva un metos ielās. Užhorodā neesmu pirmoreiz: (manas pirmās) augstskolas laikā braucām šurp marta beigās trenēties, un nācies būt arī pēcāk. Padomju laikā pāris reižu nedēļā pat ļitaks no Rīgas šurp lidoja. Ja nepaveicās & neizdevās dabūt biļetes, vajadzēja kulties caur Ļvivu – turp lidoja katru dienu.
Šķirtība no vecmāmiņas Austroungārijas pilsētai par par labu nav nākusi: ielas bedru bedrēs, dažādu vēlāku laiku arhitektūtas pērles, turklāt visai netīrs. Nav brīnums, ka Aizkarpati sapņo par pievienošanos kādai no Ukrainas kaimiņvalstīm – Угорщина-i 🇭🇺, Словаччина-i 🇸🇰 vai sliktākajā gadījumā Румунiя-i 🇷🇴, jo Kijevas valdībai zemes nostūris neintersē ne tik, cik melns aiz naga, bet robežas ar mīļo vecmāmiņu 🇦🇹 vairs nav. Kā par izsmieklu par apgabala pārvaldnieku iecelts vecs komunistu funkcionārs uzvārdā Moskaļs (москаль – nicīgs krievu apzīmējums; atrodams arī Anšlāva Eglīša darbos).
It kā pilsētas gavenais apskates objekts – varena pils paugura galā, tomēr citu ceļotāju atsauksmes par to visai necilas, tāpēc nolemju sākt ar brīvdabas muzeju turpat līdzās. Bingo! Paugura nogāzē pašā pilsētas vidū kādi trīs vai četri desmiti ēku no dažādiem Karpatu rajoniem: krogus, baznīca, ūdensdzirnavas, dzīvojamās & saimniecības ēkas; zedeņu žogi, dārzi ap mājām, tāda kā 20 priežu meža skupsna. Gaisā pāris grādu mīnusā, debesīs neviena paša mākoņa, & Saule tomēr augstāk nekā Latvijā šajā laikā. Gar jumtu malām pilnā sparā lāso lāstekas, sniegā ap katru gruzi veidojas ieplakums – sajūta kā marta beigās. Un vēl brīva nedēļa priekšā! (Vislabāk izdodas atpūsties tad, kad citiem jāstrādā, vai ne?) Kā jau teikts, paugurs ar pili & muzeju pilsētas vidū, un ir tāda dīvaina sajūta, tuvāk un tālāk skatot rūpnīcu dūmeņus, blokmāju rajonus un dzelzceļa tīklojumu pilsētā. Vēlāk kāds pastāsta, ka vasarā muzejā ganoties bariņš aitu.
Atnāk arī grupiņa skolasbērnu, kāda 6. klase; bērni kā bērni, tomēr visumā daudz uzvedīgāki nekā man pazīstamie, kam bērnu tiesību apstāvēšanas tantītes zilos kostīmiņos katru dienu lej savas gudrības iekšā. Kā noprotu, vēstures stunda.

Sprīdi gaŗš Užhorodas iedzīvotājs

Muzeja lepnums - baznīca šķindeļu klātiem kupoliem - vaļā, un tajā pieskatītāja runā pa tālruni. Ieklausos - nav ne ukraiņu, ne krievu. Maģāru! Latvijā man vairāki draugi igauņi, tāpēc apmēram zinu, kā somugru valodas skan. Vairākas minūtes (no)klausos sarunu - nesaprotu ne vārda, drīzāk baudu kā mūziku.
Iemetu acis arī pilī: mūri vareni, bet kāds centies tos uzlabot ar (vismaz manā saprašanā) bezgaumīgiem izrotājumiem: čugunā lietu grieķu diska metēju ar paprāvu caurumu galvā, plastmasas Ziemassvētku egli, Jēzusbērna dzimšanas ainu ar košu krāsotām saplākšņa figūrām, un vēl, un vēl.
Vēlreiz izstaigāju centru: lai arī spoža Saule, tomēr pilsēta visai netīra un noplukusi. Dīvaini, jaunības atmiņās nekā tāda. Laikam jābrauc tad, kad japāņu ķirši (pilsētas lepnums!) vai garākā liepu aleja Eiropā ziedonī.
Atrodu pastu, iekrītu kārībā un nopērku pastmarkas aiznākamajam un aizaiznākamajam braucienam uz Ukrainu (jo nākamajam to jau gana). Pilnīgi noteikti, tik skaistu marku nevienai citai valstij Eiropā nav.
Vakaru pavadu, plānodams nākamās dienas braucienu: Užhoroda–Mukačeve–Teresva–Ust-Čorna. Var šķist dīvaini, bet Ukrainā atjaunināti autobusu (tostarp privātu) saraksti atrodami tīmeklī, turklāt autobusi arī brauc pēc saraksta.

Karpati, pirmā diena (15. janvāris)

Piezīme: izrādās, tagad pieņemts atveidot Aizkarpatu apgabala galvenās pilsētas nosaukumu kā Užhoroda (ne Užgoroda). Atvainojos lasītājiem, kas lasīja šo tekstu pirms labojumiem.

Stāsta sākums meklējams agrā rudenī, kad (ar dažām celakaja.lv smeltām gudrībām) lidojums VNO-LWO-VNO bija dabonams par 33 naudiņām. Kā lai ļaudis vāju gribu no tāda kārdinājuma atsakās!? Biju jau nopircis SimpleExpress biļetes uz Viļņu & atpakaļ (par veselu trīnīti gabalā), kad МАУ (міжнародні aвіалінії України) attapās, ka ziemā maršrutā Viļņa-Ļviva лiтак-u piepildīt nevar, lidojumu atcēla & piedāvāja lidināt mani caur KBP (Киïв-Бориспiль). Autobusa biļetes izkūpēja gaisā, bet tieši laikā nāca citā ceļakājas gudrība - pērkot airBaltic biļeti no bravofly.com ar Maestro karti pieaugušajam ar zīdaini, cena dīvainā kārtā nokrīt līdz 1,19 eirām. Jā, jā, vienai eirai & deviņpadsmit centiem! Izdomāju zīdaini (vārdā Gustavs M., starp citu; dzim. 27.03.2015.) & nopirku biļeti. Zīdainis jau no paša sākuma nebija pārāk dedzīgs uz to lidošanu; tā arī bija - beidzamajā brīdī pateica nē!, & es lidoju viens.

Sāku lidot ap 1pm no Rīgas (ar jauno CS300 bombardieri - laps!), beidzu ap 9pm Ļvivā. Makā bija noglabātas dažas trolejbusa biļetes (LWO ir 7 km no pilsētas centra) par 7 centiem gabalā, trolejbuss tūliņ arī nāca & viens divi biju centrā.

Kas visiem ielu nepietiek... ;o

Mana mīļā kafejnīca ЛЮФТ Kopernika iela (stingrs minimālisms interjerā - kā par spīti ukraiņu kvēlajai mīlestībai uz zeltu, Faberžē & Swarowski) bija ciet, tāpēc nācās meklēt ko citu. Atradu ПУЗАТу ХАТу - pilnīgu LIDO līdzinieci; piepildīju ne tikai vēderu, bet arī tālruņa bateriju. Pavazājos pa pilsētu - opera tik vēlā stundā vairs neko nepiedāvāja - & gāju uz kādu sporta bāru īsināt laiku ar vīnu & pastkartēm (tie, kuru adreses man zināmas, ar laiku ko saņems; pievērsiet uzmanību markām!). Noīsinaju līdz  pusdiviem, kad bāru grasījās slēgt & man bija laiks doties uz staciju.

Ļviva ir Rīgas izmēra pilsēta (~600 tūxt. ļaužu), naktī spoži apgaismota un, manuprāt, drošāka par Rīgu. Pirms diviem biju stacijā, vilciens (Kijeva-Užhoroda) jau bija pienācis, dabūju gultasveļas komplektu & biju atslēdzies, pirms vilciens bija devies ceļā (2.21am).

African

I very seldom knit ethnographic (especially, my native Latvian) patterns because of their regularity and predictability: if there is a straight line of stitches on a cap, it has been straight miles before that and will continue the same way afterwards. For me, those patterns are lifeless, frozen, petrified.

Recently, I came across an African printed fabric pattern on shutterstock.com. Actually, it said Navajo, though I suppose it might be African as well. What appeals to me in the pattern is its spontaneity: although the pattern follows a general trend, small deviations that make the whole thing live are omnipresent. One can even see as if small pieces of debris stuck to the printing roll. I am immensely proud about the outcome.

Strictly black’n’white with red flowers  (leftovers of leftovers)  on the inner brim for the recipient's private use.

More photos on ravelry.com

im wunderschönen Monat Mai*

  A brief account of my insanity (2)**

Sapņa tīksmi vardarbīgi pārtrauc modinātājs. Pusseptiņi. Jāceļas. Acis neatvēris, sataustu radio pulti un saspaidu kaut kādas ziņas. Pamazām pieslēdzas prāts: Nafig tev tas vajadzīgs? Tāpat šodien nekā nebūs! Šodien nekā nevar būt. NEKĀ! Paliec taču gultā!
Tomēr pieslienos. Visticamāk, tādēļ ka spiediens laužas ārā. Aizsteberēju līdz baltajam fajansa izstrādājumam un cenšos trāpīt. Bļāviens! Mugura! Nav vairs pirmā (un arī ne otrā un trešā) jaunība, un ir pāris dienu gadā, kad dabūt zeķes kājās bez citu palīdzības ir teju neiespējami. Šodien ir tieši tāda. Nē, toč’ šodien nekā nebūs!
xxxx. gada yy. maijs. Rīgas maratons. Tāda pati vienotība, tikai skrējienā – tā maratona plakāts. Vecuma plānprāta uzplūdos esmu pieteicies maratonam. Pilnam. Līdz startam trīs stundas. Nē, lai viņi vienojas bez manis!
Atpakaļ gultā tomēr nelienu. Uzlieku karst ūdeni kafijai un ķeros meklēt skriešanas mantiņas: nav ierastā krekliņa un šortu, nav! Cik vien atceros, maratonu allaž esmu skrējis melnā. Tagad nav! Arī vēl tas: jā, laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs. Atceros: remonta laikā esmu šo to aizvedis pie mammas, un tur arī mans melnums. Neko darīt, šodien būšu zilais. Labi, ka vieglās mača krosenes rindā starp daudzām citām. Piespraužu numuru, un vēl, protams, POLARs (pulsa monitors).

Bez tā nevienu skriešus soli – cik ziemu, cik vasaru, cik pudu sāls kopā sviedros izliets. Ja kāds par mani vispār kaut ko zina, tad tas ir viņš: asins garšu mutē finišā un lūzienus, dirty dozen (12*400 m ātrumi) un garo skrējienu šķietami vienmuļās stundas. Paldies, Draugs!

Kafija – nē, drīzāk darva – ievilkusies, un kopā ar greipfrūtu tās manas čempiona brokastis. Laika ziņas: šobrīd Rīgā +16c, dienā līdz +23c, mērens dienvidu vējš līdz …m/s. Pārāk cool nebūs. Māmulīt, dzirdi, jau nosita trīs, laiks nu ir celties un posties, un auties.
Eju uz trolejbusu: Rīga vēl guļ, tikai pa kādam sētniekam rosās, un daži suņi izveduši saimniekus pastaigā. Mana nomale neskrien, vismaz maratonu un pusmaratonu ne. Tā tomēr nav: trolejbusā vēl viens skrējējs. Sasveicināmies, kaut gan neesam pazīstami. Pa ceļam iekāpj vēl daži.

Nē, šī diena tomēr nav plānprāta uzplūdu rezultāts. Beidzamais mēnesis bija svētlaime katrā solī: sen nebiju trenējies ar tādu prieku, POLARs šķita tāds kā lēnīgs palicis, un svari rādīja, ka Zeme mani nav tik viegli pievilkusi vismaz desmit gadu. Un tad - beidzamā nedēļa. Vecumvecā patiesība – tajā uzlabot neko nevar, bet visu sad*%#t ir vieglāk nekā divus pirkstus…. Acītē jau arī neviens nedomā, ka būs perebors. Beidzamais nopietnais treniņš pirmdienas rītā eiforisks: ātrums tāds, ka pašam bail paliek, un šķiet, ka zemei pieskaros katrā trešajā solī un elpoju tīru skābekli. Tik tāds nieks – paliela asiņaina tulzna uz mazā pirkstiņa, bet ar to pietiek, lai vakarā būtu +40c. Tas nav saaukstēšanās karsonis, kad svīsti, un no tā kļūst vieglāk. Otrdien, trešdien un ceturtdien neizkāpju no gultas. Jūtos pilnīgi izdr%#ts visādā ziņā. Piektdienas pēcpusdienā aizeju paskriet 20 min – pilnīgs , vismaz pusminūte uz kilometru klāt, nekā bijis iepriekšējā nedēļā pie tāda paša pulsa. Sestdienas rītā maķenīt labāk, bet tikai maķenīt. Vakarā modinātāju tomēr uzlieku.
 
(tbc)

* im wunderschönen Monat Mai - Roberta Šūmaņa dziesmu cikls
** pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=marathoning) began

A brief account of my insanity (1)*

Savu pirmo maratonu noskrēju, kad man bija..., well - ļoti sen. Nolūzu ap 35. kilometru, līdz finišam mani apdzina turku-krievu kara veterāni un stīvas vecmāmiņas lielā skaitā, pēc tam mani pārģērba draugi, nākamās divas nedēļas lejup pa kāpnēm kāpu atmuguriski un biju ieguvis nesatricināmu pārliecību, ka visi, kuri skrien maratonu, ir galīgi apdauzīti.
Pagāja, well, diezgan daudz gadu, un pienāca menopauze. Atšķirībā no sievietēm, kurām tās izpausmes ir dziļi individuālas, ir tikai divi veidi, kā tā pārsteidz vīriešus, - viņš 1) uzkāpj bēniņos, atrod vectēva motobraukšanas cimdus un ādas ķiveri un dodas pirkt Porsche; 2) nolemj noskriet maratonu. Manai blokmājai bēniņu nebija, man pašam vienīgā kredītkarte - patukša, tāpēc atlika tikai otrais.
Nezinu, vai gadi bija devuši viedumu, vai ņēmuši ātrumu, bet savā otrajā reizē vecmāmuļu sabiedrību baudīju pirmajos desmit kilometros. Tad tā kā auksti palika, tā kā kauns, un nolēmu maķenīt pielikt. Liku, liku, līdz pienāca beidzamie desmit kilometri ar pazīstamo ainu. Tikai tagad es biju apdzenošais veterāns, ne noplīsušais gurķis, he, he. Grūti jau nācās tikt augšā Deglava tiltā beidzamajā kilometrā, toties, lejupceļā ieskrējies, tiku līdz finišam ar zināmu pašcieņu. Un pārliecību, ka nākamais maratons būs tajā pašā rudenī. Spēju ne tikai pārģērbties un tikt mājās saviem spēkiem, bet vakarā vēl veselu operu nosēdēju (neies tak sū** maratona dēļ pirmizrādi laist garām; taisnības labad gan jāsaka, ka nebija gluži Wāgners, bet agrīnā klasicisma izstrādājums nepilnu 2h ilgumā).
Gājuši gadi un maratoni, krājušās atmiņas un (kaut kur skapī, groziņā) medaļas - maratona spožums un posts: medaļas dod visiem, kuri spēj saviem spēkiem aizrāpot līdz finišam, un nākamajā rītā lidostā neviens atmīnētājs - kuriem nākas visu to bagātību savos rentgena aparātos aplūkot - nespēj pateikt, kurš bijis pirmais un kurš - beidzamais.
Kādā ārzemju skrējēju vietnē kādā profilā reiz uzdūros šādiem vārdiem: won’t stop running til the cops pull the trigger. Es arī ne. Bet tas jau ir cits stāsts.
(tbc

* pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=knitting) began

Mana profila teksts adītāju sociālajā tīklā www.ravelry.com

I come from a country where every lady knits, otherwise they cannot fill up their dowry chests and become spinsters as a result. At least, it used to be that way until late 19th century. Now they wear trousers, smoke, use bad language and do not give a sh#t about being a spinster (or knitting).

So, as my mum was industrious (or lucky) enough to get married even twice, there was always a knitting around in our home, & I learnt to cast on between my first black eye and last pair of tights, e.i. around the age of six.

No advance happened within next six years. When I was around twelve, I tripped at school while running, flew farther than Bob Beamon did in Mexico’68, crash-landed into a wall, got a concussion & had to spend a fortnight in bed. Here the story-line splits: my most awesome friends claim the blow was so strong that it led to profound shifts in my personality while my own version is as follows: Can you imagine a hyperactive, 12-year-boy in bed for whole two weeks (fourteen days)? I cannot. It did not happen to my over-caring parents to tie me up; the only thing they did do was to take the fuse out of the telly. So, I had to apply a good deal of imagination in order to kill so much time. As usually, there was a knitting around, & by trial & error I learnt to knit, most probably at a rate of 3 spm (stitches per minute).

Another standstill for another ten years. Here I have to tell about my dear friends. Generally, they fall into two categories: men who run & ladies who fancy Wagner (I am not speaking about lays here!), although there are a few female runners one of whom even pretends to be fond of Wagner (by the way, have you seen WINDOWS by Peter Greenaway? A great way of categorising.).
I have been running for three quarters of my life. I am on the wrong side of fifty, so you can calculate the number of years on the run yourselves (if you get over a hundred, you are on a wrong way & are strongly advised to stick to knitting washing-up cloths exclusively. By no means can one spoil them. ;D). So, men came first & all of them were runners. I had knit a running cap for myself, some of them wanted one too, & so it began. If you have been running, you would know for certain - no pompons, fringes, flaps etc - anything that bumps, bounces or moves. This is where the simplistic shape of my caps comes from. Some of my friends have been around for so long & have got so many caps they must have launched moths farms to cope with them (the caps, I mean).

Regarding Wagner & opera in general - my dear mum’s greatest flaw was/is that she is a woman (allegedly, most mothers are), & consequently she would take me to feminine operas only. Somehow, they all were about sheer harlots or nearly ones. Their names have long faded from my memory (age!) but I do remember plots of some. In one, the poor thing had an argument with her ex-client (he probably had paid her too little) which ended in an explicit transaction using cash - it was beyond my understanding why they did not pay each other by bank transfer or at least by check. Eventually, she died from a terrible ailment (presumably, a sexually-transmitted one) in so much pain that she kept yelling for quite a long while before the curtain finally fell. In another, an Eastern girl had fallen for an American soldier (she must have been Vietnamese - the crisis broke out around that time) & had had an illegitimate child with him. I do not remember anything else about this one but a funny-named servant - either Mazda or Honda. (If you recognize the pieces, be so kind & let me know the names, please.) Naturally, I came to a belief that opera is a totally corrupt & promiscuous thing (viena m#*@īga būšana - Latvian) one should stay well clear of. As soon as I could, I dug my heels in & would not go there any more. Since then, not only do I avoid tarts but also tart-osers like Verdi & Puccini.

So, I would not go there until I was in my thirties. To my great surprise, I discovered there are operas and operas. The newly-discovered ones were all about noble & virtuous maids who strive to revenge their fathers’ treacherous deaths and restore they honour or lie for centuries on a blazing mountain-top awaiting for the right one to come rather than falling for the first passer-by. My surprise was even greater when I found ladies in the audience. I have made friends with quite a few, & they have got caps from my though they have had to put up with the shape. (I assume they would prefer something more resplendent - a beret, some lace or whatever.) But - you know - you cannot teach an old dog new tricks.

I have so many pastimes I hardly have the time for work, & knitting has to share the leftovers with the others. I would not be working at all had I not over years developed a nasty habit of having three meals a day . Actually, my most prolific knitting times are when my legs are injured & I cannot run. Otherwise that is about marathoning - have done thirty-one so far. At a time when it is grim for Austria, every cripple must be at his post.

10 filmu, kas likušas gustava ❤ sisties straujāk

Mīļais Grīnevejs saka, ka tikai divas tēmas ir mākslas cienīgas - sekss un nāve. Es teiktu, ka vēl nepieciešams sviests.

Šī ieraksta tapšanu pamudināja WhatsApp sarakste ar Liliju: ieraudzījis ziņu par Porno uzņemšanu, aizsūtīju to viņai ar piebildi, ka sīkvela avots Trainspotting noteikti ir starp manām desmit vismīļākajām filmām. Lilija vaicāja, kas tad ir pārējās, un es biju spiests uz ātru roku sastādīt sarakstu.

Saraksts tapa un ir atrodams maķenīt zemāk, bet tikām daži koment(ār)i. Manu jaunību pamatīgi aptumšoja sociālistiskais reālisms, un no šīs traumas es nekad netikšu vaļā. Manā ieskatā autors ir tādās pašās attiecībās ar savu (daiļ)darbu kā Dievs ar pasauli - proti, viņš ir radītājs. Un ja radītais pārlieku atgādina Dieva pasauli, tad tas vienkārši ir plaģiāts jeb izdomas mazspēja.No otras puses, mūsu zināšanas/pieredze ir ierobežotas ar Dieva pasauli: nu, apmēram tā, kā bērni zīmē marsiešus - ar septiņām acīm, trim ausīm trompetes veidolā (vēlams kaut kur pie pakaļas ;D), snuķi un spārniņiem. Nekā tāda, kā nebūtu Dieva dotajā kodā, tomēr sarindoti neierastā secībā. Kā sapnī. Vai pasakā. Varbūt man bērnībā vienkārši trūcis pasaku?

Manas garīgās tapšanas laika būtiskākā atklāsme ir postmodernisms. Mans skaidrojums būs nepiedodami virspusējs, tāpēc lai lasītājs man piedod. Ir dažas lietas, kas man mākslā īpaši valdzina: pirmkārt, klejojoši sižeti. Kā Vanmērdams pārstāsta pasaku par Ansīti un Grietiņu, vai Anna Melikjana - par mazo nāriņu. Otrkārt, citāti un atsauces! Kāda aizraujoša prāta spēle bija Stefana Hērheima uzvestais Reinas zelts Rīgas operā (2006): bez dziedošajiem dieviem Votāna, Erdas, Donnera, Fro un citiem pa skatuvi mēmi klīda ducis dažādu laiku vācu kultūrtelpas dievu: Luters, Freids, Lists, Heine, Bismarks, Bavārijas Ludviķis (ar gulbi padusē), un pirmajā reizē visa opera pagāja centienos saprast, who's who.

Treškārt, fragmentārisms un skaidra atrisinājuma un autora vērtējuma trūkums. (Kādreiz man ļoti patika Jozs Stellings, bet kopš filmas Duska/Душка nevaru viņu ciest - par uzbāšanos skatītājam ar savu vērtējumu). Kā jociņā par labo un ļauno meitenīti, kas sacentās spļaušanā uz garāmgājējiem no balkona. No pieciem spļāvieniem labā meitenīte trāpīja visus piecus , ļaunā - tikai divus. Morāle - labais vienmēr uzvar ļauno. ;) Arī 21. gadsimtā.

Un pats svarīgākais - ironija. Gandrīz kā teicis kāds dižs latvju tautas dzejnieks (ne Vērdiņš ;D) - bez ironijas nedzīvojiet, bez ironijas viss ir mazs. Un nebaudāms.

Un tagad svarīgākais - pats saraksts:

Derek Jarman EDWARD II (1991) Izcilas literatūras - Edvarda Mārlova lugas (1594) par karali Edvardu II (1284-1327) - lielisks pārcēlums nenoteiktā laikā. Filmēts kailās betona sienās tādā kā rūpnīcā, kā noliktavā. Saistītā valoda no varoņu mutēm skan absolūti dabiski, tikpat dabiski filmā ievīta Ennija Lenoksa ar vienu dziesmu. Filmas pamattēmas - vara un seksualitāte.

Jan Švankmajer LESSON FAUST (1994) Vēl viena Mārlova darbos balstīta filma.

Peter Greenaway THE PILLOW BOOK (1996) Sižets (īsumā) vien ko vērts: japāņu modele izvēlas sev tādus mīļākos, kas labi drāžas, bet pieprot arī kaligrāfiju un seksa starplaikos apglezno viņas ķermeni. Tad viņa sastop angli Džeromu, kurš sasodīti labi drāžas, bet no kaligrāfijas nezina ne tik, cik melns aiz naga. Kad džeks pārdozē miegazāles un atdod galus, Nagiko liek no viņa apgleznotās ādas pagatavot spilvengrāmatu (erotisku lasāmvielu pirms gulētiešanas; tāda pirms tūkstoš gadiem bijusi kādai citai japānietei). Kaili, apgleznoti ķermeņi, daudz seksa un Jūens Makgregors Džeroma lomā.

Danny Boyle TRAINSPOTTING (1996)

James Maybury LOVE IS THE DEVIL (1998) Filmas apakšnosaukums: gleznotāja Frānsisa Beikona portreta skice. Apbrīnojams operatora darbs: uz ekrāna uzburta Beikona izsmērēto tēlu pasaule; filmēts caur dažādiem priekšmetiem (glāzēm, pudelēm), neierastos rakursos, dīvainā apgaismojumā. Daniels Kreigs ilgi pirms Bondiem Beikona neirotiskā mīļākā lomā. Vismaz man filma sniedz izskaidrojumu, kāpēc Beikona gleznas ir tieši tādas.

Kim Ki-Duk THE ISLE (2000)

Lynn Hershman-Leeson TEKNOLUST (2002) Vienīgā amīšu filma sarakstā - nepārprotami fringe. Tildas Svintones benefice: viņa tēlo ģenētiķi, kas slepus klonējusi sevi trīs eksempāros (Rūbija, Olīva un Marīne - katra savā pamatkrāsas tērpā), un savas kopijas, protams arī. Reizēm četras Tildas uz ekrāna. Seksu nerāda, bet par to daudz runā. Tā kā klones radītas ne-dzimumceļā, viņām trūkst Y hromosomu, bet bez tām pastāvēšana nav iespējama. Lai tiktu pie vajadzīgā, trijotne tīmeklī lenc vīriešus, Rūbija dodas ievākt no upuriem produktu un pēc tam dalās guvumā ar māsām, bet upuri un viņu datori paliek dīvaina vīrusa aplipināti. Turklāt māsām iegalvots, ka piekeršanās ir bīstama, tāpēc katram vīrišķim, kas ticis viņas nagos, Rūbija piedevām uz pieres iededzina svītrkodu.

François Ozon 8 FEMMES (2002) Puišelis Ozons savācis franču kino granddāmas (Denēvu, Ipēru, Ardānu, Ledojēnu, Saņjē un citas) un izdresējis viņas pēc sirds patikas. Citu filmu citātu plūsma. Klasisks detektīvsižets: ieputinātā mājā līķis un kompānija, no kuras viena (jo visas ir dāmas) šo noslaktējusi. Minētā iemesla dēļ nekāds dižais sekss nevar iznākt, lai gan melnādainā kalpone, ja pareizi atceros, ir lesbiete un mēģina uzmākties kādai no pārējām.

Anna Melikyan MAPC (2004)

Arvīds Krievs MAN PATĪK, KA MEITENE SKUMST (2005) Augstākās raudzes latviešu sirreālisms, kas na par kapeiku neatpaliek no Bunjela. Eleganta seksa aina ar Margaritu Perveņecku (par kuras dzimumu nav īstas skaidrības) un Regnāru Vaivaru. Maniakāls fotogrāfs Mārtiņš Freimanis, kas tur savu modeli dīvāna kastē gluži kā Faulza Kolekcionārs. Un ģimenīte, kura bērēs attopas, ka nav nevienas bildes, kur visi kopā ar aizgājušo vectētiņu, tāpēc viņu bez vārda runas izceļ no zārka un nosēdina radu saimes vidū. Būtu gatavs puskaraļvalsti atdot par šīs filmas ierakstu jebkādā formātā.

Kad vēl kādu reizi apciemos iedvesma, papūlēšos uzrakstīt, kas katrai filmai manās acīs īpašs.

(pusratā)

visas manas Salomes

jeb pārdomas, dodoties pa Bismarkštrāsi prom no Vācu operas

SALOME (1905) bija īsts piektais gads mūzikā: skandāls pēc skandāla, aizliegumi uzvest operu smalkos opernamos, solistu atteikšanās dziedāt (un dejot!), publikas laušanās redzēt aizliegto augli. Opera iznākusi tik kreptīga, ka līdz pat mūsdienām nenoiet no skatuves, un Štrausam iznāk villai Garmišā.

Libreta pamatā Oskara Vailda luga (1891) pēc Bībeles motīviem. Luga veidota kā pēc Gustava Freitāga Drāmas tehnikas (1863): ekspozīcija - balle pils dārzā un Narabota redzējums, kāpinājums - Salomes centieni pavest Jāni Kristītāju (Johanānu) un kaulēšanās ar Hērodu pirms un pēc dejas, starpkulminācija - Septiņu plīvuru deja, kulminācija - Johanāna atgalvošana, atslābums - Salomes rotaļas ar Johanāna galvu, un atrisinājums - Nogaliniet šo sievieti! Par Freitāgu varētu teikt - strukturālisma aizsākumi drāmas teorijā, un laiks pierādījis, ka līdz modernismam viss šajos rāmjos iekļaujas dzelžaini. Jauni laiki - jauni tikumi, un ar veco olekti mērīt, piemēram, Gaidot Godo nekādi nav iespējams.

Operas sižets dažos teikumos pārstāstāms: Heroda audžumeita Jūdejas princese Salome balles laikā dzird pravieša Johanāna pareģojumu, ka Hēroda izkurtējušajai valdīšanai drīz pienāks gals, un ieslodzītā balss (bass!) iz pazemes liek pusaudzes  hormoniem nevaldāmi plosīties. Princese pierunā sardzes priekšnieku Narabotu izlaist Johanānu no pagraba un mēģina viņu pavedināt, bet no tā nekas neiznāk. Balles turpinājumā apskurbušais izvirtulis Herods lūdz Salomi viņam uzdejot (striptīzu mūsdienu izpratnē), solot par to jebko, ko viņa vēlēsies. Salome dejo, nometot vienu plīvuru pēc otra, līdz paliek Hēroda priekša pilnīgi kaila. (Tik tālu tiek arī dziedātājas ar īstu krampi, piemēram, Marija Jūinga (Maria Ewing) un Katrīna Malfitano (Catherine Malfitano)). Vaicāta, kādu balvu par deju vēlas, viņa atteic - Jonanāna galvu. Hērods velti pūlas pierunāt princesi uz kādu citu atlīdzību, un galu galā viņai sidraba bļodā pasniedz prasīto. Nu Salome var tikām glāstīt Johanāna matus un skūpstīt viņa lūpas. To redzēdams, Hērods pavēl Salomi nogalināt.

Gāju pa Bismarkštrāsi, skaitīju un atcerējos visas savas Salomes: iznāca, ka šī ir bijusi devītā. Un visknapākā - gan klibas režijas dēļ, gan tāpēc, ka gaidītās Katrīnas Naglestades (Catherine Naglestad) vietā bija erzacs Alisone Ouksa (Allison Oakes). Par režiju runājot - ja režisors neuzskrūvē kaislības pietiekamos augstumos, atrisinājums ir bez gaidītā efekta. Un ir vēl kāda lieta - īpaša tieši šai operai -, kas spēj lielā mērā mazināt stāsta ticamību: reizēm Septiņu plīvuru dejā dziedātājas vietā uzlaiž kādu spriganāku (vai pagātnē = mazāk tikumīgu jeb atkailinaties gatavu) būtni. Tā bijis pirmizrādē ar Mariju Vitihu (Marie Wittich), tā notiek vēl aizvien - lielākoties dziedātājas pārlieku lielā svara vai režisora nepietiekamās fantāzijas dēļ. To, ka iespējams citādi, pierāda Duga Varouna (Doug Varone) horeogrāfija (2004, Metropoles opera) izcilajai somu dziedātājai ap 50 kā no Rubensa gleznas Karitai Matilai (Karita Mattila). Vai nostāsti par Solveigas Rajas juteklisko deju mūsu operā.

2000, Rīga. Gintara Varna (Gintaras Varnas) režija. Mana pirmā Salome. Tādu mūziku pirms tam daudz nebiju dzirdējis; kā ar pirmajām taktīm mute atvērās, tā neaizvērās, līdz bija izskanējuši applausi. No orķestra spēles nekā daudz neatceros, bet vajadzēja būt labi - Gintara Rinkēviča (Gintaras Rinkevičius) laiks. Lieliska Salome - Ieva Kepe. Man grūti būt objektīvam. jo Kepe man tīk bez gala, un vēl aizvien nevaru samierināties, ka viņa vairs nedzied. Dejoja (vairāk gan skraidīja pa slīpo ripu) viņa pati, vienīgi feikais kailums dejas noslēgumā bija pastulbs. Lielisks Johanāns - Nikolajs Goršeņins, kurš tā paša gada rudenī aizgāja. Hērods - Kārlis Zariņš, Herodeja - Karmena Radovska.

2007. gada 7. jūnijs, Tallina. Īpaši braucu klausīties Kepi; Johanāns - Jasi Zaharovs (Jassi Zahharov). Igaunija tajā dienā gatavojās dabūt pa muguru futenē no Anglijas (0:3), visa Tallinas vecpilsēta bija vairāk vai mazāk piedzērušu Žerardu, Ouvenu & Bekemu (spriežot pēc uzrakstiem uz krekliem) pārpilna, turpretī opera - galīgi tukša. Vispārliecinošākais uzvedums no tiem, ko esmu redzējis. Johanāns nevis pagrabā, bet krātiņā uz skatuves, Salome - rāpus uz tā, un viņas iekāre būtu fiziski jūtama arī krietni lielāka opernama visaugšējā balkonā. Ar Es ist eine schreckliche Stille! (Johanāns tikko atgalvots) aiz Salomes visā skatuves augstumā krīt balts šķidrauts ar sārtiem asiņu notecējumiem. Cik gadu nav pagājis, bet viss kā acu priekšā!

2005 (?), 2014, 2015, Vīne. Mūžvecs iestudējums (1972, spēlēts vairāk nekā divsimt reižu), kurā dziedājusi pat Džesija Normana (Jessye Norman, būtu gan gribējies viņu dzīvajā dzirdēt!). Pirmajā reizē Salome bija Kamilla Nīlunde (Camilla Nylund) - izcila dziedātāja, kurai var pārmest vienīgi to, ka viņa nemāk pateikt nē nepiedienīgiem piedāvājumiem. Teicama Elza, teju nepārspējama Maršaliene, bet nu tāda... Zenta, un no viņas Ich will den Kopf des Jochanaan nekādi šermuļi pāri kauliem neiet.

Otrajā lielisks sastāvs: Katerīna Naglestade, Hervigs Pekoraro (Herwig Pecoraro, Hērods), Elizabete Kulmane (Elizabeth Kulman, Herodeja), Volfgangs Kohs (Wolfgang Koch, Johanāns) Simones Jangas (Simone Young, Hamburgas operas galvenā diriģente) vadībā. Naglestade ir izcila, itin viss viņai padodas viegli. Ne mazākās sviedru smakas! Un no viņas ķērcieniem asinis stingst dzīslās. Šajā iestudējumā dziedātājas dejo pašas, un arī to viņa dara lieliski, griezdama garos matus riņķos ap galvu! Lokanāku tenora balsi kā Pekoraro neesmu dzirdējis un labāku Mīmi  Zigfrīdā par viņu nespēju iedomāties. Visu cieņu Simonei Jangai - pirms izrādes mētāju seksiskas piezīmes par to, ka sieviete Salomes mūziku gan līdz galam nespēj... Pēc izrādes ņēmu savus vārdus atpakaļ un atvainojos. Spēj! Mūzika mutuļoja. Mūzikas ziņā labākā Salome manā mūžā.

Trešajā reizē trešais sastāvs. Salome - kāda Gunbrita Barkmina (Gun-Brit Barkmin), Velzers-Mests (Franz Welser-Möst, bijušais Vīnes Valsts operas galvenais diriģents) jau pusgadu kā atkāpies, viņa vietā salasīti ever-available austriešu un ungāru pendžas, un no viena tāda - Pētera Šneidera (Peter Schneider) - mūziku pārņēmis pilnīgs pagurums un trūdu smārds. Niecība, niecība, niecība! Rūgtuma sajūta par izšķiestām simt minūtēm. Būtu labāk sēdējis hostelī un kasījis dibenu! ;(

2013, Stokholmas opera. Braucu klausīties, kā Nina Stemme pirmo reizi dziedās Salomi. Ar lauku opernamiem jāuzmanās: var gadīties plastmasas flautas, valkīras, kas komplektētas no mūzikas skolas izglītību guvušām vietu ierādītājām, un tamlīdzīgi brīnumi. Lorenss Rens (Lawrence Renes, galvenais diriģents) paveicis brīnumu - piecu gadu laikā no itāļu caurstaigājamās sētas izveidojis cienījamu opernamu. Vislabākie iespaidi: Stemme zina, ko dara, un ir rūpīgi gatavojusies (nav pirmizrāde, visi iedziedājušies), plīvuru deja iestudēta viņas iespējām un nopirkts tik smuks Johanāns (Jozef  Wagner, var arī paziedāt!), ka grēks tādu atgalvot, tāpēc princesei galvu atnes neatdalītu no mazapģērbtā rumpja ko paspēlēties. Studentiem (arī citzemju un gados) par puscenu.

2014, Cīrihes opera. Stokholmas atmiņas tā iesēdušās, ka braucu vēlreiz klausīties Stemmi kā Salomi. Biezs lauku opernams, kurš sirgst ar narcisismu tikpat lielā mērā kā Latvijas Nacionālā opera (mēs esam labākais mazais opernams pasaulē! - Ņe figā, labākais jūs esat vienīgi dziedātāju honorāru ziņā.). Orķestris spēlē miegaini (diriģentam droši vien maksā par tīrā laika minūtēm, tāpēc viņš stiepj) un pagreizi, uzvedums nejēdzīgs (pils dārzā Salome un Johanāns sarunājas, tādās kā dušas kabīnēs stāvēdami), plīvuru dejā uzlaiž balerīnu, kura nodejojas līdz full frontal (ar front-u pret Hērodu un pakaļu pret skatītājiem, visiem traki tīk. Interesanti, pornožurnālus pie viņiem nepārdod?).  Stemmei neskan, par vakara varoni kļūst Johanāns Ņikitins (Евгений Никитин; dzirdēts Rīgā kā Holandietis). Bija vērts braukt vienīgi nākamās dienas vilciena brauciena Cīrihe-Vīne dēļ.

2014, Marijas teātris (koncertuzvedums) & Gergijevs - tas pasaka visu! Mūzika trako no sākuma līdz beigām, un viņam vienalga, vai dziedātājus var dzirdēt vai ne. Lai arī sapulcinātas viņu labākās balsis Mlada Hudoļeja (Млада Худолей, Salome; dziedājusi Rīgā Zentu), Larisa Glagoļevska (Лариса Гоголевская, Herodeja) un nopirkts labs Johanāns (Michael Kupfer), var ne vienmēr. Bet orķestris vēl nedēļu pēc tam skan ausīs!

2016, Berlīnes Vācu opera. Riharda Štrausa nedēļa (6.-10. aprīlis): SALOME, ELEKTRA, DIE ÄGYPTISCHE HELENA, DIE LIEBE DER DANAE, DER ROSENKAVALIER. Uz Elektru neiešu, jo pagalam netīk titullomas dziedātāja (Evelyn Herlitzius).

Kā jau teicu - knapākā no manām deviņām Salome. Režija kā no Žagara: ja neizlasīsi visu programmas grāmatiņu, skaidrības par notiekošu uz skatuves nebūs. Režisors Klauss Guts (Claus Guth), gadījies jau iekāpt - tikpat pārmudrītā Tanheizerā Vīnes Valsts operā. Lai arī opera vienā daļā, visai skaidri nojaušamas divas daļas - aina pils dārzā un dzīres. Gandrīz vienmēr, kad uz skatuves Salome, tur arī sešas viņas līdzinieces - meitenītes, viena par otru mazāka kā savāžamās krievu lellītes (matrjoškas), tērptas tāpat kā galvenā varone. Bērnības atmiņas, kas nedod mieru? Pirmajā daļā baltos naktskreklos (saprotams, princese izlavījusies naktī dārzā), otrajā tādā kā zaļā skolnieces kleitā.

Pirmajā daļā dārzs atveidots kā lupatu (vai citu atkritumu) kaudzes. Izrādās, ka Johanāns - izcilais vācu bass Mihaels Folle (Michael Volle) - visu laiku bijis nevis pagrabā, bet gulējis vienā no kaudzēm un ceļas augšā, kad pienācis laiks dziedāt. Un nezin kāpēc raustās krampjos. Būtu vismaz to raustīšanos mūzikai pieskaņojuši. Salomes darbībās nav jūtama ne mazākā iekāre; abās rokās paņēmusi viņējo, princese drīzāk atgādina mīlošu mazmeitu, kas pieglaudusies vectētiņam. Uz skatuves laiku pa laikam uznes un nones kaut kādus manekenus. wtf?

Otrajai daļai sākoties, meitenītes rosīgi nones no skatuves lupatu kaudzes un novelk manekenus. Hērods (Thomas Blondelle) ciešams, Herodeja (Jeanne-Michèle Charbonnet) lieliska, Salome kopš paša sākuma ne sū** nevar padziedāt. Īpaši briesmīgi skan viņas Ich will den Kopf des Jochanaan, kam ar katru reizi vajadzētu kļūt aizvien griezīgākam un nepacietīgākam. Tā vietā tādas kā koloratūras, un frāzi par briesmīgo klusumu Ouksa drīzāk nočukst. Līdz ar to nav vajadzīgā kāpinājuma arī darbības attīstības ziņā. Paskatījos operabase.com viņas nopelnu sarakstu: dziedājuse pa visādiem kaktiem, Keiptaunu, Bostonu un tūristu tingeltangeli Šēnbrunas pilī ieskaitot, un neizprotamā kārtā iefiltrējusēs Baireitā par vienu no valkīrām un Gutruni Dievu mijkrēslī. Kas tik nenotiek pasaulē! Dziedātāja pilnīgi pārvēršas, saņēmusi (pareizāk būtu teikt - ieguvusi) kāroto galvu: kaulēšanās laikā uz skatuves klusītēm uznests Johanāna manekens, un princese ar lietpratīgu rāvienu savām rokām to atgalvo. Nudien, mīļi. Muzikāli tīksmināšanās ap Johanāna galvu (drīzāk ķermeni, jo galvu Salome drīz vien noliek malā un, jāteniski uzsēdusies rumpim, veic dažādas manipulācijas ar to. Tikai nepārprotiet - augšup lejup kustības izpaliek.) pārsteidzošā kārtā ir pietiekami izteiksmīga. Varbūt dziedātājai vienkārši nav pieticis laika iemācīties partijas sākumu?

Galīgi samocīta ir arī plīvuru deja: reizēm Salomes vietā rosās piecas matrjoškas, kādu brīdi tādi kā melnā tērpti  leļļu vadītāji (akurāt kā no Hermaņa iestudētā Kaspara Hauzera) vecišķi tizlā dejā vada Hērodu un Herodeju. Salome lielākoties vēro notiekošo tā, it kā tas uz viņu neattiektos, un iesaistās dejā tikai kādu pusotru minūti pirms beigām, paplivina brunču, izpalīgi viņu pacilā un pagroza un tas arī viss. wtf? Visas dejas laikā neviens apģērba gabals no princeses nenokrīt. Un par tādu deju Hērods viņai visu, ko sirds kāro?! Deja nesekmē arī darbības kāpinājumu; drīzāk iznāk pamatīgs atslābuma brīdis.

Pēc galīgi šļaugana sākuma (ko viņi tur spēlē?) orķestris Alena Altinoglu (Alain Altinoglu) vadībā iespēlējas un ir izrādes labākā daļa. Muzikāli blāva ir plīvuru deja, bet tā drīzāk režijas vaina, jo saraustītās darbības dēļ arī orķestris nevar panākt vajadzīgo muzikālo kāpinājumu.

Varbūt paēdušai pelītei miltiņi rūgti? Gaidīšu savu jubilejas Salomi.

Christmas @ Львів

In Late 2104, a work assignment led me to Lviv. Where's the hell that! - many would inquire.

By no way the hell: Lviv (Lwów, Lemberg, Leopolis) is an unknown self-contained marvel in western Ukraine. A city with glorious past, unluckily cut off Poland by the Molotov-Ribbentrop Pact in 1939. Had it been not, it would be in the league of Dresden, Brugge and Bilbao - visited, revered and adored. Highly fortunate to avoid any damage during the World War II and consequently nightmarish post-war additions.

Being around a thousand kilometres away from the war zone and with a huge majority (90%) of Ukrainians, absolutely safe. I happened to walk quite long distances well past midnight a few times: brightly lit streets, people walking their dogs and lone ladies making their way without casting nervous glances around. Cannot imagine a similar scene elsewhere save for the ever-dormant Scandinavia (no offense!).

A wonderfully kept opera house built in 1900, much like Semperoper. Anything but provincial. They (management and the audience alike) somehow do not fancy Wagner (or German opera in general), so I had to put up with L'elisir d'amore. The entirely local cast and orchestra were definitely not worse than in my native opera-house, which keeps boasting to be the greatest small opera house in Europe. I do wish they were. Amazingly, Great Operas tend to be located in places like Sarasota.
In terms of the outdated production the only match of the seen would be the Metropolitan Opera, New York: straw hats, pseudo-folk costumes, over-acting and as a cherry on the cake - an idyllic Tuscan landscape in the backdrop. Touching, indeed. I would advise Calixto Bieito fans keep well clear of the place.

Another night went to a concert at the Philharmonie, equally cared after Art Deco building. A student chamber orchestra played a Mozart and Haydn programme. Enthusiastic, lively and charming indeed (it was Christmas Eve).

I love cemeteries in late November when the smell of decaying leaves, greyness and drizzle all strive to remind whose realm the site actually is. It was exactly like that at Lychakiv Cemetery - a final resting place of the upper class, laid down in mid 19th century. The photos in this post are from there.

And when on Boxing Day a slender Tyrolean Fokker was about to take me to Vienna, temptation to stay behind was just overwhelming.

On another day, I had tossed a coin over my left shoulder into a dry fountain-well. Who knows...

I do love you, Lviv.

gustavs :'|

sarkanas sniegpārslas

Darbs, trīs mēneši prom no mājām praksē, diplomdarbs pavasarī un divas augstskolas rudens pusē: šajā gadā esmu noadījis tikai astoņas cepures (salīdzinājumam - 2012. gadā bija 57). Adīšana bijusi daļa no manis kādus 30 gadus, un skaidrs, ka man tās beidzamajā laikā bija pietrūcis.

Kad biju izlēmis no šā tā atsacīties, adīšana tūliņ pat bija atpakaļ.

Cepure kā cepure, par meistardarbu nekādi nenosauksi: tikai divas krāsas, nekādu nokrāsu pāreju, tomēr kaifs no adīšanas bija neizsakāms.
Raksts: Heddwyn (Melanie Coogan), atrasts www.ravelry.com.
Laimīgu jauno gadu