Visa diena vienā braukšanā. Pirms astoņiem dodos prom no sava Sniegbaltītes mitekļa, aizslidinos līdz autoostai & noķeru iepriekšējo autobusu uz Mukačevi (15 min pirms paredzētā laika). Pa Rietumukrainu lielākoties braukā nenosakāma vecuma PAZiņi, kuros ap 30 sēdvietu, bet stāvvietu vajadzības gadījumā pusotrtik. Mūsu zemās grīdas brīnumi tur būtu beikti jau pēc pirmā brauciena. Šoferīši nav baltos kreklos un reizēm diezgan neiecietīgi, bet pret tūristiem attieksme īpaša – kā pret viegli iepalikušiem bērniem: шо с такого возьмёшь.
Maķenīt vairāk nekā pēc stundas esmu Mukačevē, kas allaž centusies apteigt apgabala centru Užhorodu. Pusotras stundas, protams, daudz par maz, lai iepazītu pilsētu, man palika visai pelēcīgs iespaids arī saulainā dienā. Jauka galvenā gājēju iela. Ieskrienu ātrēstuvē monitorēt boršču un nalisņikus (pildītas pankūkas). Labi un lēti.
Autoostā daudz ubagotāju – gan čigāniņu, gan citu, katrs ar savu bēdu stāstu uzliktu uz kartona gabaliņa. Kāpj iekšā autobusos; kāds arī pa kādai saņurcītai banknotei dabū. Es atdodu visas kabatās atrodamās kapeiciņas čigānietei – viņiem tak pienākas. Un var ļaunu aci uzmest.
Par brīnumu, PAZiņa vietā no Užhorodas atbrauc Ford Transit – teju vai biznesa klase. Biļeti nopirku, ieradies Mukačevē, tāpēc man pienākas sēdvieta, bet palaižu sēdēt jaunu (vajadzētu rakstīt dāmu, bet dāma viņa nudien nebija) lauku sievu ar četrgadīgu knēveli, jo viņiem vismaz četru stundu ceļs līdz Rahivai priekšā; man tikai divas līdz Teresvai. Vietējie džeki aizmugurējā beņķi neizpratnē noskatās – šeit pilnīgi noteikti tā nav pieņemts. Brauciena laikā puišelis neizdveš ne skaņu & neliek mammai (vai planšetdatoram) sevi izklaidēt, tik reiz man piebiksta un nočiepst, ka mana jaciņa slīdot nost no plaukta. Apbrīnojami!
Izkāpju pie pagrieziena uz Ust-Čornu, un tur jau skola no vasaras rokā! Par Ust-Čornu īpašs stāsts – biju lauku augstskolā beidzis ceturto kursu, kad profesors Zigurds Saliņš – viena no dižākajām personībām manā izglītības ceļā – bija sarīkojis Latvijas mežrūpniecības saimniecību galvenajiem inženieriem braucienu uz Karpatiem visādus brīnumus skatīties – pludināšanu, treilēšanu ar vinčām utt. Un paķēra līdz arī vecākā kursa studentus. Vienu nakti palikām Ust-Čornā, stāvu kalnu ieskautā ciemā nekurienes vidū, kur Saule iespīd tikai diena vidū (maķenīt pārspīlēju; Karpatos nav tādu aizu) un visi ceļi drīz vien aiz ciema apraujas. Viesnīcā visiem vietu nepietika, studentiem bija jāpaliek nakšņot autobusā: klīdām pa ciemu, dzērām ne tikai minerālūdeni,...
Maķenīt vairāk nekā pēc stundas esmu Mukačevē, kas allaž centusies apteigt apgabala centru Užhorodu. Pusotras stundas, protams, daudz par maz, lai iepazītu pilsētu, man palika visai pelēcīgs iespaids arī saulainā dienā. Jauka galvenā gājēju iela. Ieskrienu ātrēstuvē monitorēt boršču un nalisņikus (pildītas pankūkas). Labi un lēti.
Autoostā daudz ubagotāju – gan čigāniņu, gan citu, katrs ar savu bēdu stāstu uzliktu uz kartona gabaliņa. Kāpj iekšā autobusos; kāds arī pa kādai saņurcītai banknotei dabū. Es atdodu visas kabatās atrodamās kapeiciņas čigānietei – viņiem tak pienākas. Un var ļaunu aci uzmest.
Par brīnumu, PAZiņa vietā no Užhorodas atbrauc Ford Transit – teju vai biznesa klase. Biļeti nopirku, ieradies Mukačevē, tāpēc man pienākas sēdvieta, bet palaižu sēdēt jaunu (vajadzētu rakstīt dāmu, bet dāma viņa nudien nebija) lauku sievu ar četrgadīgu knēveli, jo viņiem vismaz četru stundu ceļs līdz Rahivai priekšā; man tikai divas līdz Teresvai. Vietējie džeki aizmugurējā beņķi neizpratnē noskatās – šeit pilnīgi noteikti tā nav pieņemts. Brauciena laikā puišelis neizdveš ne skaņu & neliek mammai (vai planšetdatoram) sevi izklaidēt, tik reiz man piebiksta un nočiepst, ka mana jaciņa slīdot nost no plaukta. Apbrīnojami!
Izkāpju pie pagrieziena uz Ust-Čornu, un tur jau skola no vasaras rokā! Par Ust-Čornu īpašs stāsts – biju lauku augstskolā beidzis ceturto kursu, kad profesors Zigurds Saliņš – viena no dižākajām personībām manā izglītības ceļā – bija sarīkojis Latvijas mežrūpniecības saimniecību galvenajiem inženieriem braucienu uz Karpatiem visādus brīnumus skatīties – pludināšanu, treilēšanu ar vinčām utt. Un paķēra līdz arī vecākā kursa studentus. Vienu nakti palikām Ust-Čornā, stāvu kalnu ieskautā ciemā nekurienes vidū, kur Saule iespīd tikai diena vidū (maķenīt pārspīlēju; Karpatos nav tādu aizu) un visi ceļi drīz vien aiz ciema apraujas. Viesnīcā visiem vietu nepietika, studentiem bija jāpaliek nakšņot autobusā: klīdām pa ciemu, dzērām ne tikai minerālūdeni,...
(the eagle has landed - šis fragments tapa Ļvivas lidostā, un šajā brīdī nolaidās kopš iepriekšējā vakara gaidītais ļitaks no Kijevas. Turpinājums jau no Sarkandaugavas.)
...un vieta acīmredzami dziļi iegūla prātā. No Teresvas līdz Ust-Čornai divi valsts autobusi dienā, tāpēc slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā – stopi. Biju noskatījis, kā Vāczemē studentiņi plāksnītēm rokā stāv lielceļu malā, un pērnā gada augustā nolēmu izmēģināt tā – ar plāksnīti. Toreiz plāksnīte bija A3 formāta un rezultāti – necerēti labi. Šoreiz pie tā paša veikala pamanu tukšu A2 izmēra kasti, un, saņemis atļauju, nodīrāju kastei malas un uz dibena treknumtrekniem burtiem atkal uzrakstu УСТЬ-ЧОРНА. Rezultāti bija vienkārši satriecoši: dīvainais onkulītis ceļa malā interesē
arī pretējā virzienā braucošos – ievēroju, kā mašīnas piebremzē un braucēji snaiksta kaklus, cenzdamies izlasīt, kas uz plāksnītes. Labi, ka neviens grāvī netrāpa! Abas reizes (jo pirmais apturētais busiņš brauca tikai pusceļu) vestgribētāji ceļmalā nebija jāgaida ilgāk kā 30 sekunžu.
Ukrainā degviela (vismaz oficiālā) makten dārga – ap 85 centiem litrā (salīdzinājumam iekšzemes kopprodukts (2014, USD uz feisu) – LAT – 13K, RUS – 9K, UKR – 2K!), un līdzbraucēji, kas piemet degvielas tiesu, ir ierasta lieta. Turklāt no biezajiem (t.i., manis) ņem tikpat, cik no vietējiem. Otrais auto bija melns tjūnēts trešais golfiņš ar trim jauniešiem & grūvīgu mūziku pamatīgā pastiprinājumā. Pavizinājāmies с ветерком & sānslidināšanos, bet bail nav ne mirkli, jo abās ceļa malās pusotru metru augsti sniega vaļņi. Kad galā dodu šoferītim 50 hrivnu, saņemu 20 atpakaļ, jo nobrauktajam gabalam takse acīmredzot 30 hrivnu (tā bija arī vasarā). Bet viņi taču zināja, ka es Rietumu resnvēders, kuru dīrāt & dīrāt!
Pie Mihailo, kur biju palicis vasarā, istaba bija izdota, bet man ieteic, lai jautājot kafejnīcā pēc Vasila. Kafejnīcas meklējumos (biju pagājis tai garām) ierauguu zīmi Хостел, un pie tās - vīriņu. Vaicāju, vai var dabūt naktsmājas. Atbilde, ka sen neesot bijis neviena viesa, tāpēc māja galīgi auksta, bet lai nākot vien atpakaļ, ja pie Vasila neizdodas dabūt.
Nāku arī, jo Vasilam родня no Odesas sabraukusi & nevienas brīvas istabas. Vīriņam (kauns, bet esmu pazaudējis viņa vizītkarti) pieder pamatīgs trijstāvu viesu nams, kurā nu esmu vienīgais viesis. Istabā ap +10c – teju ideāli apstākļi pastāvējušai gaļai –, bet manis dēļ saimnieks iekur apkures katlu, un pēc stundas jau visi +18c. Ir arī karsta duša un kamīns. Vienīgā neērtība, ka bezvadu tīmeklis no saimnieka mājas velk tikai līdz terasei, taču arī tam iespējams rast risinājumu – rakstu WhatsApp ziņas draugiem & laiku pa laikam izskrienu uz terases (ap -12c tonakt) tās aizsūtīt & saņemt atbildes. Kad saku, ka nākamajā rītā vēlos doties ceļā ar gaismiņu, atbilde – lai vienkārši aizverot durvis & ejot.
...un vieta acīmredzami dziļi iegūla prātā. No Teresvas līdz Ust-Čornai divi valsts autobusi dienā, tāpēc slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā – stopi. Biju noskatījis, kā Vāczemē studentiņi plāksnītēm rokā stāv lielceļu malā, un pērnā gada augustā nolēmu izmēģināt tā – ar plāksnīti. Toreiz plāksnīte bija A3 formāta un rezultāti – necerēti labi. Šoreiz pie tā paša veikala pamanu tukšu A2 izmēra kasti, un, saņemis atļauju, nodīrāju kastei malas un uz dibena treknumtrekniem burtiem atkal uzrakstu УСТЬ-ЧОРНА. Rezultāti bija vienkārši satriecoši: dīvainais onkulītis ceļa malā interesē
 |
| Mana burvju plāksnīte ;)))) |
Ukrainā degviela (vismaz oficiālā) makten dārga – ap 85 centiem litrā (salīdzinājumam iekšzemes kopprodukts (2014, USD uz feisu) – LAT – 13K, RUS – 9K, UKR – 2K!), un līdzbraucēji, kas piemet degvielas tiesu, ir ierasta lieta. Turklāt no biezajiem (t.i., manis) ņem tikpat, cik no vietējiem. Otrais auto bija melns tjūnēts trešais golfiņš ar trim jauniešiem & grūvīgu mūziku pamatīgā pastiprinājumā. Pavizinājāmies с ветерком & sānslidināšanos, bet bail nav ne mirkli, jo abās ceļa malās pusotru metru augsti sniega vaļņi. Kad galā dodu šoferītim 50 hrivnu, saņemu 20 atpakaļ, jo nobrauktajam gabalam takse acīmredzot 30 hrivnu (tā bija arī vasarā). Bet viņi taču zināja, ka es Rietumu resnvēders, kuru dīrāt & dīrāt!
Pie Mihailo, kur biju palicis vasarā, istaba bija izdota, bet man ieteic, lai jautājot kafejnīcā pēc Vasila. Kafejnīcas meklējumos (biju pagājis tai garām) ierauguu zīmi Хостел, un pie tās - vīriņu. Vaicāju, vai var dabūt naktsmājas. Atbilde, ka sen neesot bijis neviena viesa, tāpēc māja galīgi auksta, bet lai nākot vien atpakaļ, ja pie Vasila neizdodas dabūt.
Nāku arī, jo Vasilam родня no Odesas sabraukusi & nevienas brīvas istabas. Vīriņam (kauns, bet esmu pazaudējis viņa vizītkarti) pieder pamatīgs trijstāvu viesu nams, kurā nu esmu vienīgais viesis. Istabā ap +10c – teju ideāli apstākļi pastāvējušai gaļai –, bet manis dēļ saimnieks iekur apkures katlu, un pēc stundas jau visi +18c. Ir arī karsta duša un kamīns. Vienīgā neērtība, ka bezvadu tīmeklis no saimnieka mājas velk tikai līdz terasei, taču arī tam iespējams rast risinājumu – rakstu WhatsApp ziņas draugiem & laiku pa laikam izskrienu uz terases (ap -12c tonakt) tās aizsūtīt & saņemt atbildes. Kad saku, ka nākamajā rītā vēlos doties ceļā ar gaismiņu, atbilde – lai vienkārši aizverot durvis & ejot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru