![]() |
| Kāda draudzīga |
Istabā kādu laiku neviens nav mitinājies, un sildītājs pa nakti nav spējis diez ko sasildīt nama akmens sienas — kādi 17...18c. No tīkamā zemsegas siltuma izlienu tikai ap pusdienlaiku un aizeju uz saimnieku virtuvi blakus ēkā uzvārīt kafiju. Saimnieki uzcienā ar dažiem āboliem.
Pastaigā izvelkos tikai ap diviem. Apmācies, pāris grādu zem nulles & sniegs viscaur (Ušguli ~300m augstāk nekā Adiši). Padrūmi. Pilnīgi noteikti esmu vienīgais tūrists ciemā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Diezgan daudz govju: Svanetijā tās ziemu netur kūtī, bet dienā ļauj klīst savā vaļā. Nezinu, cik barības viņas spēj atrast, bet savs prieciņš no pastaigas noteikti ir. Pagalam miermīlīgi radījumi: sākumā maķenīt piesargājos, bet Mestijā reiz nācās spraukties (jā, jā, tieši tā — spraukties) cauri bariņam, kurš bija nosprostojis šauru ieliņu, un kopš tā laika pakasu pieri katrai, kura gadās ceļā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Ļaužu tikpat kā nemana.
![]() |
| Karalienes Tamāras vasaras mītne |
Čažaši ciemā (tajā, kurš UNESCO sarakstā) — karalienes Tamāras (viņas vārdā nosaukta Mestijas lidostiņa) ziemas tornis/mītne, ~200m augstāk dienvidu pusē — vasaras mītne. Oktobrī turp neuzkāpu.
No Čažaši puses augšup ved visai aizaugusi taka, pa kuru turklāt tek tērcīte. Vietām zem ledus. Izs'tās, ka nav visai iecienīta apmeklējuma vieta. Pils uz plato: viens vesels tornis, vairāki pusbrukuši vai teju sabrukuši, aisargsienas. Nav pārāk iespaidīgi, bet skati gan lieliski, pat tādā nekādā laikā. Vasarā (spriežot pēc foto), kad viss suņuburkšķu ziedos, izskatās daudz mīlīgāk. Lejup kāpju pa lēzenāku taku līdzās strautiņam uz Murkmeli pusi.
![]() |
| Žibiani |
Seši; krēslo.
Karalienes Tamāras vasaras mītnē (2300m)
Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour
Nākamais texts: 5.decembris, Ušguli–Adiši 🇬🇪


atrast, bet savs prieciņš no pastaigas noteikti ir. Pagalam miermīlīgi radījumi: sākumā maķenīt piesargājos, bet Mestijā reiz nācās spraukties (jā, jā, tieši tā — spraukties) cauri bariņam, kurš bija nosprostojis šauru ieliņu, un kopš tā laika pakasu pieri katrai, kura gadās ceļā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Ļaužu tikpat kā nemana.




starojuma intensitātes. Uz takas zem plānās sniega kārtiņas dažviet ledus; veicu kādus trīs vai četrus pusotra apgrieziena salhofus & vienu ritbergeru; manuprāt, tīri jēdzīgi, jo allaž piezemējos uz kājām. Vietā, kur oktobrī brizdams samērcēju pat īsbikšu galus, tagad varētu pat nenoautiem apaviem tikt upītei pāri; zābaciņus tomēr noauju, jo akmeņi straumē apledojuši & negribas iežauties visā garumā. Ūdens maķenīt pāri potītēm. Tālāk ~3km/450m kalnup. Kāds (ļaužs) patiesi pa taku gājis pirms beidzamā
somā. Aši tieku līdz 2650m augstumam, kur beidzas mežiņš. Lai arī debess pilnībā apmākusies & sijā smalks sniedziņš, sniegs uz takas žilbinošā baltmē, un nevar saprast, kur iepriekšējais gājējs soļus spēris. Ja netrāpu pēdās, sniegā līdz 






sautējumu atceros vēl tagad, pēc trim gadiem. Ir arī čača (atsakos) un vīns (neatsakos — vai tu traks!). Un vēl ir vecs runcis, kurš acīmredzami cieš no uzmanības trūkuma. Izrādās, Nino no netāla ciema Svanetijā, Tarzāns — no Kahetijas līdzenumiem; lielāko daļu mūža nodzīvojuši tur, atpakaļ uz Svanetiju pārvākušies pirms gadiem desmit, kad te uzplaucis tūrisms. Vīns, protams, no pašu dārziem Kahetijā.







2,7km pa taku, tālāk pa ceļu uz Ieli pusi (gāju pa to oktobra sākumā). Parādās 
