Portu
Patiesībā Portu esmu reiz bijis: 2014. gada martā piesēdām uz stundiņu ceļā no Luxemburgas uz Lisabonu. Lidosta iespaidīga, visas konstrukcijas iekšienē atsegtas, lai mana inženiera dvēsele varētu izgavilēties. :)
Hostelis vecā, bet ļoti šaurā savrupmājā - izskatās teju kā no Amsterdamas šurp pārcelta. Sienas & griesti balti, rūpīgi atjaunoti ģipša rotājumi: vinjetes, rozetes u.tml. Eļļotas koka grīdas un tikpat rūpīgi atjaunotas citas koka detaļas: reliņi, logu vērtņi... Vannasistabas kā no arhitektūras žurnāliem: marmora grīdas, sanitārtehnika minimālisma stilā (noteikti veselu bagātību maksājusi), rūdīta stikla duškabīnes un spoguļi pa visu sienu. Un galvenais - viss bez neviena kaļķakmens traipiņa!
Nesteidzīgi pabrokastoju & metos ielās. Turpat blakus Casa da Música, slavenā Rema Kōlhāsa (Rem Koolhaas) projektētā slavenā koncertzāle. Varbūt kāds atceras, ap 2006. gadu Kōlhāss izstrādāja Andrejsalas attīstības projektu un Modernās mākslas muzeja metus. Divpadsmit gadu pagājis, bet nekā nav. Un nebūs, jo Ņiluškam jau nevajag izcilu arhitektūru, Ņiluškam vajag, lai būtu smuki. Ieeju iekša & izstaigāju, cik publikai ļauts. Vakarā krievu-austriešu pianista Grigorija Sokolova (Григорий Соколов) koncerts - Haidna klaviersonātes & maķenīt Šūberta. Tādu pianistu neesmu pat dzirdējis (vai nu mazums tumsonīgu ļautiņu pasaulē), tāpēc zvanu profesoram Paulam Dambim un prasu padomu. Dambja kungs saka - var iet; krievu vecās skolas izpildījumā varot klausīties visu līdz romantismam ieskaitot. Un Haidns neizdibināmā veidā rakstījis absolutely foolproof mūziku, kuras skanējumu pat visneprasmīgākajam izpildītājam neizdodas samaitāt. ;D Vienīgi žēl, ka koncerts mazajā zālē, ne lielajā, kurai divas stikla sienas. Apkārt koncertzālei brūnganu akmens plākšņu klāts laukums; ne līdzens, bet ar pampakiem. Ja skatās no ielas puses, izrādās, ka pampakos paslēptas biļešu kases un veikaliņi.
Dodos tālāk pilsētā. Centrs 1996. gadā iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Bet ne rūpīgi sargāti & atjaunoti seni nami liek aizrauties elpai: kāda pilsētvides arhitektūra - parki, soliņi, tramvaja pieturas, divriteņu statīvi. Piemēram, pašā pilsētas centrā tāds kā paugurs ar vecu olīvu dārzu uz tā. Pauguru pāršķēlusi sprauga, pa kuru redzama gājēju ieliņa apakšā. Rūsināta metāla un rūdīta stikla nožogojumi utt., utt. Biju pilnīgā sajūsmā.
Esmu bijis Lisabonā trīskārt, un tā man tīri labi patikusi, bet salīdzinājumā Portu tā šķiet pilnīga pelnrušķe. Atrodu kādu parku vai bijušu klostera dārzu, kas izvietots terasēs gravā. Šķiet, esmu vienīgais apmeklētājs, zied hibiski, Ķīnas rozes & vēl visvisādi krūmi, klusi urdz ūdens strūklakās & vietvietām pa skulpūrai senākai vai pavisam mūdienīgai.
Lielākajai daļai ēku fasāde klāta flīzēm (azulejo) - no pavisam vienkāršām gludām ar ģeometriskiem ornamentiem līdz pacilainām ar augu un dzīvnieku motīviem un milzu ainām sabiedrisku ēku fasādēs. Visa centrālās stacijas iekšiene tādā veidā zilibaltām flīzītēm izrakstīta.
Pilsēta atrodas Douru upes abos krastos, un pāri upei, kas dziļā ielejā, pārmesti vairāki tilti. Pilsētas centrā divi spraišļu arkas tilti, līdzīgi kā divas ūdens lāses. Vienu - Savojas Marijas Pia tiltu (pabeigts 1877. gadā), pār kuru līdz 1990. gadam gājis dzelzceļš - projektējis pats Gistavs Eifelis, otru - Dona Luiša I tiltu (pabeigts 1886. gadā), kas atrodas pašā pilsētas centrā - Eifeļa māceklis Teofils Seirigs (Théophile Seyrig).
Laiku pa laikam līst, diez ko siltāks par +12c nekļūst. Pārvelkos mājās izmircis (ieskaitot vienīgās garās bikses, kas līdzi) & nosalis, un koncerts nav ne prātā. Tuvējā lielveikalā esmu ticis pie pudeles portvīna, paciņas saldētu dārzeņu & gabaliņa cieta portugāļu siera. Vakariņas gatavas viens divi, un labākais komentārs foto par skarbo veca vientuļa vīrieša ikdienu ir no Agneses: Nav tā, ka es negribētu būt vecs vientuļš vīrietis Portu.. (vārds vārdā!) Jāpiebilst, ka Agnese ir jauna ziedoša dāma maķenīt pāri 18 (ar citādām nemaz nepinos!).
Hosteļa virtuvē drīz vien uzrodas arī pudelesbrālis - jauns vācietis Mario, kurš grasās doties svētā Jēkaba ceļā uz Santjago de Kompostelu. Arī viņam tīk garas pastaigas. Lai gan Mario no Bavārijas, ne mūsu sarunas, ne portvīna susēšanas ātrums neliecina, ka viņu šurp atvedušas katoļu būšanas. Apmaināmies stāstiem, kādas takas esam gājuši & kas vēl mūsu mirstamlietu sarakstā.
Iespējams, alkohola smakas satraukta, pele nevelk. Pamētājos bezmiegā no vieniem sāniem uz otriem 12 sekunžu & atlūstu pats. Rīt būs atkal jauna diena.
Nesteidzīgi pabrokastoju & metos ielās. Turpat blakus Casa da Música, slavenā Rema Kōlhāsa (Rem Koolhaas) projektētā slavenā koncertzāle. Varbūt kāds atceras, ap 2006. gadu Kōlhāss izstrādāja Andrejsalas attīstības projektu un Modernās mākslas muzeja metus. Divpadsmit gadu pagājis, bet nekā nav. Un nebūs, jo Ņiluškam jau nevajag izcilu arhitektūru, Ņiluškam vajag, lai būtu smuki. Ieeju iekša & izstaigāju, cik publikai ļauts. Vakarā krievu-austriešu pianista Grigorija Sokolova (Григорий Соколов) koncerts - Haidna klaviersonātes & maķenīt Šūberta. Tādu pianistu neesmu pat dzirdējis (vai nu mazums tumsonīgu ļautiņu pasaulē), tāpēc zvanu profesoram Paulam Dambim un prasu padomu. Dambja kungs saka - var iet; krievu vecās skolas izpildījumā varot klausīties visu līdz romantismam ieskaitot. Un Haidns neizdibināmā veidā rakstījis absolutely foolproof mūziku, kuras skanējumu pat visneprasmīgākajam izpildītājam neizdodas samaitāt. ;D Vienīgi žēl, ka koncerts mazajā zālē, ne lielajā, kurai divas stikla sienas. Apkārt koncertzālei brūnganu akmens plākšņu klāts laukums; ne līdzens, bet ar pampakiem. Ja skatās no ielas puses, izrādās, ka pampakos paslēptas biļešu kases un veikaliņi.
 |
| Azuležu I |
Esmu bijis Lisabonā trīskārt, un tā man tīri labi patikusi, bet salīdzinājumā Portu tā šķiet pilnīga pelnrušķe. Atrodu kādu parku vai bijušu klostera dārzu, kas izvietots terasēs gravā. Šķiet, esmu vienīgais apmeklētājs, zied hibiski, Ķīnas rozes & vēl visvisādi krūmi, klusi urdz ūdens strūklakās & vietvietām pa skulpūrai senākai vai pavisam mūdienīgai.
Lielākajai daļai ēku fasāde klāta flīzēm (azulejo) - no pavisam vienkāršām gludām ar ģeometriskiem ornamentiem līdz pacilainām ar augu un dzīvnieku motīviem un milzu ainām sabiedrisku ēku fasādēs. Visa centrālās stacijas iekšiene tādā veidā zilibaltām flīzītēm izrakstīta.
Pilsēta atrodas Douru upes abos krastos, un pāri upei, kas dziļā ielejā, pārmesti vairāki tilti. Pilsētas centrā divi spraišļu arkas tilti, līdzīgi kā divas ūdens lāses. Vienu - Savojas Marijas Pia tiltu (pabeigts 1877. gadā), pār kuru līdz 1990. gadam gājis dzelzceļš - projektējis pats Gistavs Eifelis, otru - Dona Luiša I tiltu (pabeigts 1886. gadā), kas atrodas pašā pilsētas centrā - Eifeļa māceklis Teofils Seirigs (Théophile Seyrig).
 |
| Azuležu II |
Hosteļa virtuvē drīz vien uzrodas arī pudelesbrālis - jauns vācietis Mario, kurš grasās doties svētā Jēkaba ceļā uz Santjago de Kompostelu. Arī viņam tīk garas pastaigas. Lai gan Mario no Bavārijas, ne mūsu sarunas, ne portvīna susēšanas ātrums neliecina, ka viņu šurp atvedušas katoļu būšanas. Apmaināmies stāstiem, kādas takas esam gājuši & kas vēl mūsu mirstamlietu sarakstā.
Iespējams, alkohola smakas satraukta, pele nevelk. Pamētājos bezmiegā no vieniem sāniem uz otriem 12 sekunžu & atlūstu pats. Rīt būs atkal jauna diena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru