2018. gada 14. aprīlis

Madeira, sestā diena

Uz Zemes galu


Viena no takām, kas kanādiešiem patikusi vislabāk, ir gājiens uz San Lorenso zemesragu (ja kāds tīko pēc foto, tie atrodami taku aprakstos - klikšķiniet uz saites; mans bizness - spēlītes ar vārdiem, tāpēc elpraujošu bilžu no manis negaidiet!) Madeiras pašos dienvidaustrumos.  3,6 km turp, tikpat atpakaļ;jūtos maķenīt piekusis no vakardienas kāpelēšanas, pieķeršu klāt vēl kādu tuvējas takas gabalu, un šai dienai būs gana. Turklāt sestdiena - kāds prieks no atpūtas, ja citiem tajā laikā nav jāstrādā. ;p
Autobuss nebrauc pa sešjoslu lielceļu, bet izlīkumo caur teju visām piekrastes pilsētiņām, tāpēc 30 km gaisa līnijā paņem vairāk par stundu. Toties var aplūkot Funšalas lidostu dienasgaismā: 2000. gadā vecais skrejceļš bijis daudz par īsu moderniem gaisa kuģiem, kas jo gadu top jo lielāki, tāpēc skejceļs pagarināts par kilometru, bet unikālā veidā - pievienotā daļa balstās uz 180 betona kolonnām, katru ap 70 metru augstu. Te nu jāatceras, kā briti, būvēdami lidlauku Svētās Helēnas salā, bēra ciet simtiem metru dziļu gravu (pārvietoti astoņi miljoni m3 grunts) un izsvieda vējā, kura dēļ gaisa kuģiem reizēm jāgriežas atpakaļ uz vairāk nekā 2000 km attālo Āfriku, vairāk nekā 200 miljonu mārciņu).
Vulgaris? Officinalis?
Kartē San Lorenso pussala izskatās kā Kornvola miniatūrā: aizvēsturiskos laikos lavas straume no kāda tuvējā kalna, kas bijis/ir vulkāns, vienā virzienā tikusi krietni tālāk  nekā citos, un sastingušos pampakus gadu tūkstošiem grauzuši vēji, lieti & viļņi. Tagad zemesrags izskatās kā vairāki ap simt metru augsti pusklaipiņi salikti viens otram līdzās. Griezums - stāvas - klinšu sienas, kurā skaidri saskatāmi dažādu iežu slāņi (vajadzētu maķenīt pastudēt mineraloģiju!), - visiem pret ziemeļiem. Acīmredzot, viss vēja spēks no turienes. Varbūt vēja,varbūt ūdens trūkuma dēļ, jo pampaki par zemu, lai mākoņi aiz tiem aizķertos & atdotu daļiņuu savas valgmes, neviena paša koka vai krūma, ja neskaita dažas stādītas palmas ap tūrisma informācijas centru. Nekad neesmu bijis tuksnesī, bet viens otrs no augiem izskatās pēc tāda, kas varētu augt tādos apstākļos.
Tūristu ka biezs (aplūkojis bildes, Askolds raksta: tie tev nav Karpati, kur pusducis pretimnācēju dienā), aizraujoši stāvēt uz simt metru augstas kraujas un vērot, kā jūra putām uz lūpām cenšas piebeigt to, ko izdevies nograuzt no klints. Visur, protams, margas, pakāpieni u.tml. Nemana nevienu gružkasti, bet arī zemē nevienas pašas drazas. Karpati salīdzinājumā kā plastmasas pudeļu izgāztuve, bet tur taču vieni ukraiņi (= iedzimtie) staigā, ja neskaita retu latvieti (kam zināms, ka karo vairāk nekā tūkstoš kilometru no turienes). Noloku vienu no trim apelsīniem, kas somā (mīlestība uz trim apelsīniem neapšaubāmi no Prokofjeva ;D) & mizas paturu pie sevis.
Uz beidzamā pamapaka - skatu laukums, tālumā redzama Portu Santu sala. Piezvanu Gitai, jo Portu Santu vasaras māja kādai mūsu kopīgai paziņai. Laba gan tā Viesabonēšanas regula, var tarkšķēt bez mitas kaut ar radiem Nordkapā & nemaksāt vairāk kā mājās. Tie, kas nekur nebrauc, bet pēc regulas stāšanās spēkā tāpat maksā kādu trīnīt vairāk nekā pirms tam, visticamāk, domā citādi. Laiku pa laikam virs galvas izmet loku kāds gaisakuģis & dodas izmēģināt laimi viltīgajā Funšalas lidostā.
Griežos atpakaļ, un drīz esmu atpakaļ autobusa galapunktā. Nepieklājīgi maz kilometru šodien, vajadzētu vēl ko. Pas'tos lietotnē, ka tuvējā pilsētiņā vārdā Kanisala (Caniçal, ~5 km) sākas cita taka, kas ved Funšalas virzienā. Stopēju; aptur divas francūzietes īrētā citronā - особенности национального выбора афтомобилей ;D; viņu anglene tikpat (ne)spoža kā mana francene, bet bezmaksas transporta pakalojumu dīlam ar to gana.
Taka (apļveida Levada do Caniçal - Pico do Facho) sākumā ved caur pilsētiņu - nekā īpaša, no vēstures ne smakas, tad kādu puskilometru gar oļainu pludmali ar pērniem saulsargiem no palmu lapām (tā - tuvākā vieta okeānam manās Madeiras dienās; prātā tik takas, tāpēc neapslapinu pat pirkstu galus; ūdens noteikti siltāks nekā Vidusjūrā, kur peldējos janvārī).
Taka sāk kāpt kalnup pa saules pielietām pļavām, un pēc kādas pusstundas esmu Pico do Facho virsotnītē (~300 m) - nekā īpaša, tik vien, ka pašā okeāna malā, var redzēt labi daudz no piekrastes & kādas nepdzīvotas salas tālumā un vai ar roku aptaustīt garāmlidojošus gaisa kuģus, kas dodas uz FNC lidostu.
Līdz autobusa pieturai kāds pusotrs kilometrs pa asfaltu, turklāt maķenīt no kalna. Pietura tieši pie tuneļa gala; esmu galapunktā iegaumējis sarakstu; aplēšu, ka būs jāgaida vismaz 15min, tāpēc nolemju nokāpt līdz pilsētiņas (Mačiko/Machico) centram. Arī šeit no vēstures ne smakas, toties man vēl kāds pusotrs kilometrs klāt.
Ar vietēju večiņu palīdzību atrodu pieturu (autobusa numurs uno uno tre - portugāļu valodā būtu um um três, bet mani saprot arī itāliski/latīniski); nepilna stunda, un esmu Funšalas centrā.
Šodien esmu kustējies maz, un apetīte vēl pie dzīvības. :( Veikalā kārdinošas laša un tunča šķēlītes, pavisam nesen no okeāna izzvejotas, bet tad pašam nāksies būt virējam, turklāt neesmu pārliecināts, vai hostelī kāds, izņemot kaķi, būs sajūsmā par manu kulinārijas vingrinājumu radīto smaku. Izšķiros par tunci kārbā: сойдёт для сельской местности. Svaigi & saldēti dārzeņi, vietēji apelsīni & banāni, maķenīt (=viena pudele) vīna.
Mājupceļš, duša, 15 min viršanas, un varu baudīt pieticīgas vakariņas. Kaķis, nezinādams, kas pagājis gar degunu, jūtas visai apmierināts arī ar kārbotu zivi.
Vīns dzirkstī glāzē(s) kā sarkana rēta,
Liktenis...




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru