Pirmā levada
Levadas - akmenī cirsti vai betonēti kanāli, pa kuriem ūdeni no Madeiras ziemeļrietumu daļas, kas nokrišņiem bagātāka, novada uz salas dienvidaustrumiem, kas sausāki un kur mīt lielākā daļa iedzīvotāju. Pirmās esot izveidotas 16. gadsimtā. Tā kā attālumi ievērojami, levadas lielākoties būvētas pa kalnu nogāzēm teju horizontālas (ar niecīgu kritumu). Dažviet tām izcirsti tuneļi cauri kalniem (garākais ap 2,5 km, kopā ap 25 km). Kopējais levadu garums salā pārsniedzot 2000 km.
Ataust skaidrs rīts, hosteļa cenā iekļauts arī vienkāršs brokasts, ko var baudīt uz terases ar skatu uz okeānu. Tuvākā cietzeme tajā virzienā - Grankanārijas sala ap 400 km attālumā. Daļu skata aizsedz pabaisa piecstāvu dzelzbetona viesnīca, bet tas tāds nieks.
Galvenais, ar ko esmu iecerējis nodarboties salā - pastaigas pa takām. Esmu palasījis Māra doto ceļvedi, bet pdf formāts nav pārāk ērts lietošanai lauka apstākļos, tādēļ pēc hosteļa saimnieka ieteikuma ieštellēju tālrunī pastaigu lietotni WalkMe. Nākas piepirkt klāt Madeiras karti par piecām naudiņām, bet tas noteikti ir tā vērts: taku apraksti, navigācija (kas darbojas arī tad, kad nav tīmekļa pieslēguma vai tālrunis lidojuma režīmā), saites uz autobusa sarakstu, kā nokļūt takas galapunktos & pat SOS poga.
Kamēr esmu prātojis un gatavojies, pulkstenis jau vienpadsmit; nolemju, ka šodien nekur nebraukšu, bet izstaigāšu divas takas, kas turpat pie Funšalas. Vispirms nolemju aiziet līdz pilsētas centram. Pa ceļam gadās šauriņā Rua de Santa Maria, kurā teju visas durvis apgleznotas. Maķenīt kičs, bet, manuprāt, neaizvainotu arī daudz smalkāku gaumi par manējo.
Pats pilsētas centrs vienos ziedos: koki, krūmi, laksti. Pilsētas parkā par soliņi vienos ziedos apgleznoti. Viss tīrs & kārtīgs; visapkārt visdažādāko tautību, svara & biezuma pensionāri. Jūtos kā zivs ūdenī. ;D Informācijas birojā paņemu karti & dodos augšup uz vietu, kur sākas viena no takām & laiskāki ļaudis var uzbraukt ar pacēlāju. Visur, kur kaut maķenīt ūdens un pie mums būtu balandu džungļi, no dārziem aizbēgšu krešu paklāji. Skaisti izskatās, bet bioloģiskai daudzveidībai noteikti par labu nenāk. Saule spīd, bet gaisā ap kādiem +16...18c; neverētu teikt, ka karstums žmiedz beidzamo sulu ārā. Skati lejup aizvien aizraujošāki & aizraujošāki.
Ceļā parādās pirmās pītās kamanas, katrām aizmugurē pa diviem baltā tērptiem vīriņiem salmu cepurēm. Izrādās, vietējais bobsleja paveids tūristiem teju vai obligāta izprieca. Tomēr man vajag augšup, ne lejup. Klāt arī Funšalas priekšpilsēta Monte (550 m virs jūras līmeņa), kurp uzved pacēlājs un kur sākas kamanu nobrauciens. Vietējā Dievmātes baznīcā (Igreja de Nossa Senhora do Monte) apglabāts beidzamais Austroungārijas imperators Austrijas svētlaimīgais Kārlis (1887-1921).
Pacēlāja kasē pavaicāju par taku (Monte - Levada dos Tornos), bet man atsaka - ciet. Esot bijuši meža ugunsgrēki, tapēc taka slēgta. Tomēr nolemju paraudzīties: ko gan bruģētai takai var nodarīt ugunsgrēks. Vietā, kur takai priekša viegli apejams žogs, stāv kāda takotāja. Uzrunāju - izrādās, no Vāczemes ziemeļiem. Draudzene esot aizgājusi izlūkos. Galīgi greizi nodziedu Wo ist Brünnhild', Wo die Verbrecherin un saku, ka jāiet. Ejam. Drīz vien pretī nāk draudzene: paraudzījusies, ka aiz līkuma pāris strādnieku, nobijusies un nākusi a'pakaļ, tomēr kopā ar mani gatava nāk. Laipni pasveicinām strādniekus, viņi mums tikpat laipni atbild, bet nemēģina ne dzīt atpakaļ, ne stāties ceļā. Laikam tādu ferbreheru & ferbreheriņu te netrūkst. Taka kā taka, vienīgais nopietnais šķerslis ceļā pamatīgs izgāzts ozols, kuram kopīgiem spēkiem tiekam pāri. Pēc kāda pusotra kilometra žogs ar aizlieguma zīmi no otras puses: tātad bīstamais posms galā. Taka ieved ciemā, bet ne marķējuma, nekā. Prasu šveiču ļautiņiem, kas nāk no otras puses, kurp tālāk. Vai nu viņi neatceras, vai sajauc ceļus, bet parāda nepareizo. Tālrunis no fotografēšanas nobeidzies, tāpēc eju, kurp teikts. Manā papīra kartē asfaltēti ceļi rādīti, takas - ne, bet atceros, kur sākas otra iecerētā taka. Pa ceļam iegriežos kādā kafejnīcā uz espresso. Labs gan, biezs kā darva. :) Kāpju augšup, un tad kādā vietā redzu pa levadu nākam savas vācietes. Esmu apmetis pa asfaltētiem ceļiem līkumu, bet levada turpat vien pa nogāzi gājusi. No prieka par atkalredzēšanos teju vai apkampjamies un nolemjam turpināt kopā. Mana pirmā levada - pamatīgs betonēts grāvis ar platu zemes taku līdzās. Urbanizēts apvidus, laiku pa laikam Jasmīnas vai Hiacintes tējas namiņš, vai vienkāršs namiņš. Vai kūtiņa. Vai milzīgs betona rezervuārs (~30 m caurmērā & viszmaz 10 m augstumā), kurā levada atstāj daļu ūdens. Izcirtumi pilni krešu un kallu - jā, jā, to pašu kallu, kurās es kā dullā Paulīne iztēlojos sevi slīkstam transfigurācijas brīdī. ;D Laiku pa laikam šķērsojam kādu asfaltētu ceļu. Vācietes atpaliek. Pēc četriem pieciem kilometriem kāda ciema nomalē levada apraujas.
Par laimi, pie tādas kā noliktavas rosās kāda dāma. Vaicāju par autobusu uz Funšalu, un viņa ne pārāk pareizā, taču saprotamā angļu valodā atsaka, ka ejot pēc 10 min & vairāk ar zīmēm izstāsta ceļu līdz pieturai. Autobuss drīz atbrauc, un ap sešiem vakarā esmu atpakaļ Funšalā.
Tā kā vajadzētu kaut ko ieēst, bet sasvīdušam negribas. Apsveru, ka 2,5 km līdz hostelim & tikpat atpakaļ, & tad vēlreiz uz hosteli iet negribēsies, tāpēc centrā sameklēju pārtikas lielveikalu un tieku pie svaigiem & saldētiem dārzeņiem, augļiem un pavisam vienkārša pērnā vietējā vīna par 2,20 naudiņām pudelē. Esmu ietaupījis 5 km un vismaz 20 naudiņu.
Kad sūtu draugiem vakariņu foto, ne viena vien atkal gatava kļūt par vecpuisi, tikai šoreiz Madeirā. ;D Jūtu, ka stilbi & piere pamatīgi svilst. Neko nevar darīt - skaistums prasa upurus. 12 sekunžu bezmiega, un arī šī diena ir galā.
Kamēr esmu prātojis un gatavojies, pulkstenis jau vienpadsmit; nolemju, ka šodien nekur nebraukšu, bet izstaigāšu divas takas, kas turpat pie Funšalas. Vispirms nolemju aiziet līdz pilsētas centram. Pa ceļam gadās šauriņā Rua de Santa Maria, kurā teju visas durvis apgleznotas. Maķenīt kičs, bet, manuprāt, neaizvainotu arī daudz smalkāku gaumi par manējo.
Pats pilsētas centrs vienos ziedos: koki, krūmi, laksti. Pilsētas parkā par soliņi vienos ziedos apgleznoti. Viss tīrs & kārtīgs; visapkārt visdažādāko tautību, svara & biezuma pensionāri. Jūtos kā zivs ūdenī. ;D Informācijas birojā paņemu karti & dodos augšup uz vietu, kur sākas viena no takām & laiskāki ļaudis var uzbraukt ar pacēlāju. Visur, kur kaut maķenīt ūdens un pie mums būtu balandu džungļi, no dārziem aizbēgšu krešu paklāji. Skaisti izskatās, bet bioloģiskai daudzveidībai noteikti par labu nenāk. Saule spīd, bet gaisā ap kādiem +16...18c; neverētu teikt, ka karstums žmiedz beidzamo sulu ārā. Skati lejup aizvien aizraujošāki & aizraujošāki.
Ceļā parādās pirmās pītās kamanas, katrām aizmugurē pa diviem baltā tērptiem vīriņiem salmu cepurēm. Izrādās, vietējais bobsleja paveids tūristiem teju vai obligāta izprieca. Tomēr man vajag augšup, ne lejup. Klāt arī Funšalas priekšpilsēta Monte (550 m virs jūras līmeņa), kurp uzved pacēlājs un kur sākas kamanu nobrauciens. Vietējā Dievmātes baznīcā (Igreja de Nossa Senhora do Monte) apglabāts beidzamais Austroungārijas imperators Austrijas svētlaimīgais Kārlis (1887-1921).
Pacēlāja kasē pavaicāju par taku (Monte - Levada dos Tornos), bet man atsaka - ciet. Esot bijuši meža ugunsgrēki, tapēc taka slēgta. Tomēr nolemju paraudzīties: ko gan bruģētai takai var nodarīt ugunsgrēks. Vietā, kur takai priekša viegli apejams žogs, stāv kāda takotāja. Uzrunāju - izrādās, no Vāczemes ziemeļiem. Draudzene esot aizgājusi izlūkos. Galīgi greizi nodziedu Wo ist Brünnhild', Wo die Verbrecherin un saku, ka jāiet. Ejam. Drīz vien pretī nāk draudzene: paraudzījusies, ka aiz līkuma pāris strādnieku, nobijusies un nākusi a'pakaļ, tomēr kopā ar mani gatava nāk. Laipni pasveicinām strādniekus, viņi mums tikpat laipni atbild, bet nemēģina ne dzīt atpakaļ, ne stāties ceļā. Laikam tādu ferbreheru & ferbreheriņu te netrūkst. Taka kā taka, vienīgais nopietnais šķerslis ceļā pamatīgs izgāzts ozols, kuram kopīgiem spēkiem tiekam pāri. Pēc kāda pusotra kilometra žogs ar aizlieguma zīmi no otras puses: tātad bīstamais posms galā. Taka ieved ciemā, bet ne marķējuma, nekā. Prasu šveiču ļautiņiem, kas nāk no otras puses, kurp tālāk. Vai nu viņi neatceras, vai sajauc ceļus, bet parāda nepareizo. Tālrunis no fotografēšanas nobeidzies, tāpēc eju, kurp teikts. Manā papīra kartē asfaltēti ceļi rādīti, takas - ne, bet atceros, kur sākas otra iecerētā taka. Pa ceļam iegriežos kādā kafejnīcā uz espresso. Labs gan, biezs kā darva. :) Kāpju augšup, un tad kādā vietā redzu pa levadu nākam savas vācietes. Esmu apmetis pa asfaltētiem ceļiem līkumu, bet levada turpat vien pa nogāzi gājusi. No prieka par atkalredzēšanos teju vai apkampjamies un nolemjam turpināt kopā. Mana pirmā levada - pamatīgs betonēts grāvis ar platu zemes taku līdzās. Urbanizēts apvidus, laiku pa laikam Jasmīnas vai Hiacintes tējas namiņš, vai vienkāršs namiņš. Vai kūtiņa. Vai milzīgs betona rezervuārs (~30 m caurmērā & viszmaz 10 m augstumā), kurā levada atstāj daļu ūdens. Izcirtumi pilni krešu un kallu - jā, jā, to pašu kallu, kurās es kā dullā Paulīne iztēlojos sevi slīkstam transfigurācijas brīdī. ;D Laiku pa laikam šķērsojam kādu asfaltētu ceļu. Vācietes atpaliek. Pēc četriem pieciem kilometriem kāda ciema nomalē levada apraujas.
Par laimi, pie tādas kā noliktavas rosās kāda dāma. Vaicāju par autobusu uz Funšalu, un viņa ne pārāk pareizā, taču saprotamā angļu valodā atsaka, ka ejot pēc 10 min & vairāk ar zīmēm izstāsta ceļu līdz pieturai. Autobuss drīz atbrauc, un ap sešiem vakarā esmu atpakaļ Funšalā.
 |
| Vecpuiša spozme & posts Funšalā ;D |
Kad sūtu draugiem vakariņu foto, ne viena vien atkal gatava kļūt par vecpuisi, tikai šoreiz Madeirā. ;D Jūtu, ka stilbi & piere pamatīgi svilst. Neko nevar darīt - skaistums prasa upurus. 12 sekunžu bezmiega, un arī šī diena ir galā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru