8. jūnijs. Režija galīgā pakaļas, turklāt to paveicis Balāšs Kovačičs, ungāru režisors, par kura ELEKTRU Budapeštā un SIEVIETI BEZ ĒNAS Leipcigā esmu stāvā sajūsmā. Nāk prātā Roberta Lepāža RINGS Metropoles operā, kur bija pasūtināta tāāāāda mašinērija, ka bija nācies skatuves grīdas sijas stiprināt, visi lidoja pa gaisu, bet tēlu attiecības bija nekādas: visi dziedāja mierā stājā, viens uz otru neskatīdamies. Müpā (Bēlas Bartoka koncertzalē) bija kas līdzīgs: uz vietas nestāvēja, visu laiku kāpelēja pa stalažām (kuru jedzienisko vajadzību man neizdevās saskatīt), turklāt Zenta bija uztaisīta par gražīgu cacu ar ligzdu uz galvas un tādā kā kimono, zem kura vīd sārti reitūži.
Kad finālā Holandietis nodzied, ka kārtējā maita viņu pievīluse & viņam atkal jāklīst pa jūrām septiņi simti gadu, Zenta izvelk no rāmīša viņa ģīmetni, nevērīgi aizlidina to pār plecu, uzliek austiņas un līdz ar nobeiguma akordu klints lēciena vietā iegāžas atpūtas krēslā. Nais!
Kad finālā Holandietis nodzied, ka kārtējā maita viņu pievīluse & viņam atkal jāklīst pa jūrām septiņi simti gadu, Zenta izvelk no rāmīša viņa ģīmetni, nevērīgi aizlidina to pār plecu, uzliek austiņas un līdz ar nobeiguma akordu klints lēciena vietā iegāžas atpūtas krēslā. Nais!
tbc (cerams!)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru