Telavi nonācu iepriekšējā pēcpusdienā no Lagodehi; varētu teikt — nejauši: tāpēc ka pilsētai veltīta viena no sešām markām blokā 🇬🇪 vēsturiskās pilsētas. Pirmais iespaids — ne pārāk, jo lija un viesu nams ~Dārzciema ielas rajonā. Patiesībā — ļoti jauka pilsētiņa (par Telavi Emīlijas emuāros): daudz gaumīgi atjaunotu ēku, karaļa Erekles cietoksnis, kurā puspazemē mūsdienīga muzeja ēka (atstāju nākamajai reizei), 900 gadu veca platāna, kalna galā — Nadikvari parks ar skatu uz pilsētu un Kahetijas līdzenumiem un Ļesjas Ukrainkas pieminekli (ukraiņi draugi bija sajūsmā). Pilsētas centrā nesen celta viesnīcas ēka ar tautas architektūras citātiem. Žēl, ka tik maz laika iznāca: vakars un rīts.
Esmu iecerējis noiet skotu publiskotu maršrutu no Pankisi ielejas uz Tušetiju: 88km/7000m kāpuma; viņi (ar nemitīgu šmorēšanu) gājuši pretējā virzienā piecas dienas, man šķiet, ka varētu tikt galā četrās. Sapērku pārtiku: pusotru kilogramu svaiga siera (lielisks — pavisam sauss, šķiedrainu textūru un paskābenu garšu; pieminēju siera sieviņu ar labu vārdu katrā maltītē), pusotru litru maconi un divus plāceņus (manā iesīkstējušajā eiropocentriskajā prātā maizītei nākas būt klaipos). Viesu nama saimniece teic, ka mikriņu uz Džokolo neesot, tāpēc braukšu uz Akhmetu, mazu pilsētiņu, un tālāk ~15km stopošu.
Līdz mikriņam kāds brīdis jāpagaida, toties stopošana kā pa sviestu: kartona gabaliņš ar uzrakstu ჯოყოლო nepieciešams tikai pirmajam auto, tālāk mani nodod kā stafetes kociņu. Ielejā visi cits citu zina, un vedējs, ticis līdz savai mājai, pamet ar roku kaimiņam, kurš brauc tālāk, un pārsēdina mani tā auto. Beidzamais transportlīdzeklis — mazītiņš kravas auto; brīva vieta tikai kravas kastē. Sākumā ar vējiņu pa ciema vienīgo ielu, tad izmetam loku pa ganībām pārdzīt govis uz citu vietu, un beigās mani izlaiž pie Batsaras dabas lieguma, kur sākas ceļš kalnup uz Tbatanu. Kāds no vedējiem teicis, ka gani jau augšā: lūkošu pie kādiem pārnakšņot.
Gājiens ne pārāk interesants: 11km/1200m pa meža ceļu lēzeni kalnup. Iepriekšējā dienā, lēkājot pa akmeņiem, esmu pastiepis kādu saiti vietā, kur kājas stiprinātas rumpim, un tā neļauj soļot gluži brīvi. Bļāviens, ja ar smeldzošu kāju būs jācīnās 88km, kur kalnu takas, ne ceļš! Vietām ceļš no dižskabāržu meža iziet klajumā; tur mežrožu krūmi pilnos ziedos. Pusceļā pretī nāk trīs bārdaini jaunieši ar zirgiem. Pankisi ielejā 19.gadsimtā iemitinājušies čečeni; pa ceļam pamanīju pāris mošeju ceļa malā. Pirms divdesmit gadiem gruzīni esot vairījušies spert ielejā kāju; tagad esot daudz mierīgāk. Atceļā gadījās maķenīt nekaitīgu piedzīvojumu, bet par to vēlāk.
Iecerēto triju stundu vietā ceļš uz Tbatanu paņem trijas ar pusi. Ielejā ap +30c, un vienīgais avots ceļā — tādu kilometru pirms mērķa. Tāds nieks vien šodien noiets, tomēr jūtos visai piekusis. Kaut kur lasīju, ka Tbatana (~1950m) esot pamests ciems. Šķiet, ka nebūs tiesa: visi namiņi no koka, nepavisam nepiemērota pajumte ziemai. Drīzāk vasaras apmetne ganiem. Pirmajās mājās lūkoju, kur pārlaist nakti; neviena ļauža, bet neviens namiņš nav aizslēgts. Pirmais gluži pieņemams: klona grīda, jumts vesels, logi vietā un lāviņas ar kartona gabaliem. Atstāju mugursomu un eju aplūkot pārējos. Otrais izrādās piecu zvaigžņu: betona grīda, vienā istabā taupības krāsniņa un trīs gultiņas segām un spilveniem. (No rīta pamanu pat satelītšķīvi ārpusē.) Apkārt — stiepļu pinuma žogs, mājas priekšā — plaša segta terase. Te arī palikšu! Izdzeru atlikušo ūdeni, ieēdu maķenīt maconi un liekos uz auss.
Naktī riktīgs negaiss: vispirms zibeņo & pērkons iesper kaut kur pavisam netālu (šķiet, kalna galā līdzās — tur zibeņnovedējs), tad brītiņu gāž kā pa Jāņiem un plosās vējš un atrauj pat logu vaļā. Zem guļammaisa & būdiņas segas tik tīkami, ka pēc mirkļa esmu atkal miegā. Vai nu tas sapnī, vai daļiņa apziņas naktī palikusi nomodā: kādā brīdī jaušu, ka laukā vairs ne vēja, ne lietus.
No rīta 
pa Zemes virsu staigā. Ap astoņiem — kad brokastoju — parādās namiņa saimnieks, nebūt neizskatās pārsteigts & teic: Atpūties, atpūties! Bet laiks doties ceļā.
Pirmie 2,5km pa izdangātu ceļu līdz Sakisto ezeram (2050m) — palielai peļķei lopu izmīdītiem krastiem, kuru visi gājēji nezin kāpēc atzīmē kā aplūkošanas vērtu. Pēc tam taka zigzagā uzkāpj kādus 350m, un tas patiesībā ir vienīgais nopietnais kāpums šodien. Augstākais punkts vēl ~450m augstāk, bet līdz tam kāpums tik lēzens, ka to īsti nemana. Laiks lielisks, visapkārt kalni un lejas, un aitu ganāmpulki tajos. ~2700m augstumā pirmie sniega lauki, bet iešanu tie pārāk neapgrūtina, jo lēzenās vietās. Piecās stundās (pulksten divos) esmu ticis līdz augstākajai vietai — 2897m augstai virsotnei bez nosaukuma. Skats nepavisam neiepriecinošs: tālāk taka traversā pa sniegotu nogāzi un nav ejama nu nekādi. Turklāt tālāk — kur skats nesniedz — taka uzkāpj teju līdz 3000m, un tur noteikti sniega vēl vairāk. Jāgriežas atpakaļ. Varētu pa to pašu taku, pa kuru atnācu, kādās četrās stundās (lejup no kalna) tikt zināmajā namiņā, bet tas nebūtu pārāk interesanti. Tāpēc izvēlos citu taku (kuras WalkMe kartē nav) līdz apdzīvotai ganu apmetnei kaut kur tālu lejā.
Sākumā taka pa ganībām, kur aitu (& suņu) gan nav, tad pāri gravai ar strautu: 300m lejup un 100m otrā krastā kalnup; ūdens strautā līdz puslielam. Grēdiņa otrā krastā vienos baltos rododendros (ja kāds(-a) vēl nezina — pašiņi baltos ziedos aizvērtām acīm ir gustava vājība ;) ). Grēdiņa pavisam šaura — kā kārnas kazas mugura —, un brīžiem nākas visām četrām rāpties pāri klintsbluķiem. Līdz Msubuka kalnam (2200m, grēdas augstākais punkts) nezin kāpēc uzbūvēts izveidots ceļš: kalnos tas ar spridzināšanu un milzu buldozeriem. Uz ceļa tik lieli klints gabali, ka neesmu pārliecināts, vai pat ar apvidnieku tur var tikt. Kalna galā, kur ceļš sākas,— strādnieku vagoniņš. Varētu palikt, bet lūka jumtā atstāta vaļā, tāpēc iekšā mitrs kā turku pirtī un ož pēc pelējuma. Matrači vagoniņa tālākajā stūrī un tāpēc palikuši sausi, tomēr nolemju, ka iešu pie ganiem. Nekāds dižais varoņdarbs todien nav iznācis: 17km/1100m.
Pie ganu apmetnes pirmais mani pamana suns, turpat arī paši gani, tāpēc atšaudīšanās ar akmeņiem izpaliek. (Patiesībā suņu ir divi, un viņiem nākas pieņemt gustavu kā nenovēršamu ļaunumu. Uz viņu pusi eju ar līkumu — bijību pauzdams —, lai gan viņi, šķiet, samierinājušies un pat neņurd.) Protams, varot palikt pa nakti.
Ganu miteklis — divas nojumes baļķu un kāršu karkasu, pārviktas zilu stikla šķiedras audumu. Lielākajā milzīgs piena kubuls un kāršu galdi siera maisiem. Sendienās sieru gatavinājuši aitu ādās, mūsdienās — polietilēna maisos, kurus stiprībai ievieto otrā, stikla šķiedras auduma. Tobrīd teltī bija kādi trīs vai četri pilni maisi, jo gani tikai pirms nedēļas ieradušies. Mazākajā — ugunskurs un ēdamvieta: zems galds ar bluķīšiem apkārt. Un pie viena no stabiem — nopietna šautene ar optisku tēmekli. Vilkiem.
Kad ierodos, 320 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏sadzītas slaukšanai, un trīs gani — vīriņi vecumā ap 30 —, ierādījuši man vietu, ķēras pie slaukšanas. No rīta redzēju, kā tas notiek: vīri apsēžas uz soliņiem cits citam līdzās šaurā aploka galā un slaukdami virzās uz priekšu, izslauktās aitas aizgrūzdami sev aiz muguras. Laiku pa laikam kāds aiziet pilnus spaiņus iztukšot kubulā. Divas slaukšanas reizes dienā, katra trīs stundas. Kad aitas izslauktas, tās izlaiž savā vaļā; pirms nākamās slaukšanas reizes iet tās meklēt un dzen atpakaļ uz apmetni. Krievu valodā runā viens no viņiem, un vairākas reizes, kā vainīgs juzdamies, teic, ka netīrs viņu darbs esot. Gulēšanai dabūju īstu ganu apmetni no kādu centimetru bieza filca/voiloka. Smags, toties silts un nelaiž pat visstiprāko lietu cauri. No rīta nofočējos tajā; žēl, ka nebija papahas. ;D
Ir jau kārtīga tumsa, kad vīri tikuši galā ar slaukšanu un sauc vakariņās (zupa, plācenis, tāds kā fermentēts biezpiens — droši vien, siers gatavošanās gaitā).
No rīta miegā dzirdu, ka vispirms pieceļas viens un dodas meklēt aitas, un tad abi pārējie — uz slaukšanu. Izlaidenis gustavs valstījās pa apmetni līdz astoņiem. Piedāvāja arī brokastu, bet no rīta negribas. Iedzeru kafiju, atstāju ganiem pustukšītu Lofberg paku (viņiem bija beigusies) un dodos lejup atpakaļ uz Džokolo.
Gājiens gaužām neinteresants: 10km lejup no kalna (Wikiloc aplēsis, ka ceļā esot bijis 23m kāpuma ;D) pa meža ceļu. Ganu apmetne pie pašas meža robežas (2000m augstumā), tāpēc viss lejupceļš visu pa mežu; divās vai trijās vietās jāpārbrien upītei. Karsts, tāpē pirms brišanas neizaujos. Kādā vietā līdzās ceļam — valriekstu audze: nezinu, vai zem kokiem pļauts vai noganīts, vai noēnojuma dēļ zāle tur īsti neaug, bet izskatās kā parkā.
 |
| 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑 |
Pulkstenī nelūkojos, bet diezgan drīz esmu Khadori — māju pudurī, kur beidzas Pankisi ielejas centrālais ceļš un pirms 15 gadiem uzbūvēta hidroelektrostacija. Tie mūsu — latvju — stereotipi, ka spēkstacijai jābūt ar milzu uzpludinājumu, ir galīgi garām: kalnos pietiek ielaist strautu caurulē un 200m lejāk caurules otrā galā ierīkot ģeneratoru.
Pusdienlaiks, un pamatīgi cepina. Noeju pa ceļu kādu kilometru, kad — negaidīta veiksme — brauc pirmais auto (no piecu māju pudura!). Un apstājas. Džeks ar suni, spēkstacijas uzraugs; divas nedēļas uzraugot, divas nedēļas atpūšoties. Nupat beigusies viņa maiņa, un viņš dodoties mājup uz Tbilisi. Ļoti jēdzīgi runā angliski, aizved mani līdz pat Akhmetai un vietā, kur viņam jānogriežas, piedāvā aizvest ~kilometru līdz pilsētiņas centram. Laikam ļoti novārdzis izskatos. ;) Tūliņ pat mikriņš uz Telavi.
Viesu namā (citā) Telavi esmu pagatavojis tomātu salātus un grasos ķerties tiem klāt, kad savā kompānijā paaicina četri kartveļi. Nespēju novērtēt viņu tostu mākslu, nespēju; manējie, piemēram, Par Salomi! viņiem šķiet daudz par īsu. Turklāt uzreiz pēc tosta visa glāz(īt)e vīna vienā rāvienā jāielej sevī. Kāda jēga dzert vīnu, ja to neizošņā un neizgaršo!? Cita starpā jādzer arī par radiniekiem; kartveļi noskaidro, ka tuvākie manējie ir brālēni un māsīcas — tad par viņiem. Brālēni un māsīca ir ļoti jauki ļauži, un vēlu viņiem vislabāko, bet tie — draugi, ar kuriem mani vieno kopīgas intereses. Maķenīt žēl laika, kuru būtu varējis veltīt Telavi.
3D vizualizācija (2.diena) 🔼 vai Relive vietnē
3D vizualizācija (3.diena) 🔼 vai Relive vietnē
Nākamais texts: 6.&7.jūnijs, uz Tušetiju 🇬🇪
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru