Otrs mēģinājums nokļūt Tušetijā; šoreiz pa vienīgo ceļu, kurš turp ved pāri Abano pārejai (2826m). Vispirms — ar mikriņu uz Kvemo Alvani (ქვემო ალვანი, 25km), no kurienes 4wd busiņi braukā uz Omalo, Tušetijas lielāko ciemu.
Kvemo Alvani centrā trīs vai četri busiņi; apvaicājos par cenu — ₾400 (~€150). Ir jau pusdienlaiks, tūrisma sezona Tušetijā vēl nav sākusies, tāpēc izredžu sagaidīt vēl kādu braucēju maz, bet vienam maksāt tādu piķi — nu, nē. Lūkošu stopot.
Vispirms ar citu mikriņu uz Lečuri, kur ceļarādītājs Omalo 72km. Diezgan drīz kāds vietējs jaunietis aizrauj līdz Pšaveli (beidzamis ciems ceļā uz Omalo, 7km); esmu panākumu iedvesmot, un šķiet, ka būšu Omalo viens un divi. Pa īstam savas avantūras bezcerību aptveru tikai nākamajā dienā, nonācis Omalo.
 |
| 57+15=72km Pšaveli–Omalo |
Biju gadījies uz Tušetijas ceļa lielās pārceļošanas laikā. Gani, protams, zirgos kopā ar lopiem, bet kāds no saimes četru mēnešu dzīvei kalnos nepieciešamo mantību ved ar kravas apvidnieku (piemēram, Toyota Hilux). Auto piekrauti līdz ūkai, daudziem vēl piekabe astē, un atrast vietu liekam rumpim ir pilnīgi neiespējami. Nejaušu auto uz ceļa nav, jo, 1) ceļs Tušetijā beidzas; 2) to var izbraukt tikai 4wd; 3) braucējam ar pieredzi tikai uz līdzena asfalta tur nav ko meklēt.
Sākumā — pirmos 17km no Pšaveli — ceļš pa aizu, kura pakāpeniski kļūst aizvien dziļāka un šaurāka. Daudzviet remontdarbi (par ceļa uzlabojuma iecerēm $34 miljonu vērtība šeit), kraujas pusē uzstāda barjeras, atsevišķi posm(iņ)i pat asfaltēti. Kādā vietā būvē spēkstaciju. Apdzenu pirmos govju barus. Auto maz, un neviens nestāj.
Pēc kādiem 7km ceļa malā uz mugursomām sēd divi jauni vīriņi un arī lūko stopot. No Portugāles. Pavaicāju, vai bijuši Korvu 🇵🇹 (5*5km zemes pleķis pusceļā no Eiropas uz Ameriku). Kā gaidāms, nav vis: viens vispār nav bijis Azoru salās, otrs — tikai Sanmigelā. Portugāļi patiesi jauki ļauži, tomēr nekādi nevaru atturēties no kārdinājuma viņus paķircināt ar jautājumu par Korvu. ;) Pastāstu, ka kādus 15km tālāk ir spa namiņš, kurā lūkošu palikt pa nakti, ja stopošana nesekmēsies. Viņi paliek sēdēt, gustavs dodas tālāk. Turpmākajās dienās Omalo viņus nemanu, tomēr ceru, ka viņiem bija izdevies nokļūt Tušetijā.
Ceļš kļūst aizvien mežonīgāks, vairākās vietās tam pāri plūst strauti un tālāk no betona rampas gāžas aizā (bez betonējuma ceļu izskalotu viens un divi). Klintis slejas pāri ceļam, un šur tur uz tā sakrituši paprāvi akmeņi. Savu akmeni (& lāsteku) nedzirdot. Vairākās vietās memoriāli tiem, kas kopā ar auto uz mūžu palikuši aizā. Vienā tādā pulētā granīta plāksnē iegravētas ne tikai aizgājušo ģīmetnes, bet arī beidzamo stāvvietu radušā KAMAZa attēls. Memento mori.
Kādu pāri kilometru no vietas, kur aiza beidzas un sākas serpentīns augšup uz Abano pāreju (~4pm, netālu no ceļastaba 48/24), piestāj maziņš kravas auto; kabīnē trīs vīriņi, man palīdz ierausties pārjumtā kravas kastē. Kravas kastes jumā ~10*10cm lūciņa — vienīgā saikne ar ārpasauli. Par spīti dangām un līkumiem turos pieplacis pie tās, tomēr drīz iebraucam mākonī un nekas daudz vairs nav redzams. Prātā jau skan Gloria all' Egitto no Aīdas, tomēr prieki pāragri: nobraukuši astoņus kilometrus, apstājamies — izrādās, vīriņi brauc meklēt teliņu, kurš gājienā uz pāreju atpalicis no bara. Neatkarīgi no tā, vai atradīšot vai ne, uz Omalo nebraukšot. Vaicāju, vai spa namiņā (tas palicis pāri kilometru aiz muguras) var palikt pa nakti; vīriņi atsaka, ka varot*. Drīz vien lejup brauc trīs kartveļu jaunieši bobikā (GAZ-69) un laipni aizved līdz ceļam, kurš ved uz spa namiņu. Netālu no turienes serpentīna malā ceļu meistara namiņš ar dzīvības pazīmēm (un ceļbūves tehniku dažādās rūsējuma pakāpēs līdzās). Bezizejas gadījumā meklēšu nakstmājas tur.
Ceļš uz spa namiņu vairs nav braucams: vairāki noslīdeņi ar nogāztiem kokiem un pat kopņveida elektrības staba paliekām. Aiz pirmā noslīdeņa Hilux (kā tas te ticis?), un maķenīt tālāk — saplākšņa namiņš, kurā stiepļu pinuma gultiņa ar matraci, dažām segām, traukiem, spēļu kārtīm (& burtnīciņu, kurā spēles rezultāti reģistrēti) un pat taupības krāsniņu. Nekādi nespēju iztēloties, kas namiņā varētu mitināties, tomēr nakstmājas būs labu labās. Atstāju somu un dodos tālāk uz spa namiņu.
Namiņā (kartēs jāmeklē Torghva Bath) trīs telpas ar flīzētiem baseiniem, vienā iemērkušies pieci kartveļi un aicina mani kompānijā. Viņi no Kvemo Alvani, bet izklīduši pasaulē kur kurais (viens vai divi pastāvīgi dzīvo Rietumeiropā). Gadījušies dzimtajā ciemā vienā laikā un nolēmuši atbraukt pamirkt siltā sērūdenī. Tieku pie vakariņām & kārtīgas vīna devas. Atceros divu vārdus — Goča un Jāsons (viņš patiesībā grieķis, ne kartvelis).
Namiņu vietā, kur nogāzē izplūst karsts avots, uzbūvējis kāds vietējs vīriņš. Sienas no plakaniem akmeņiem (bez javas?) — kā visas būves šajā pusē; vienā sienā — milzīgs pakešlogs; skatu uz kalniem gan slēpj rasojums. Nezinu, kā bijis senāk, bet tagad atbrauc, aizkorķē izplūdi baseina grīdā & plunčājies, cik ādā lien. Bez iespējas maksāt. Ņemot vērā to, ka neviens neuzrauga & nekopj,— pārsteidzoši tīrs. Beidzam krietnā tumsā un pamatīgās burās; klupdami krizdami pāri akmeņu krāvumiem un kritušiem kokiem, dodamies uz Hilux (kartveļi) un saplākšņa namiņu (gustavs).
 |
| Bultiņas gals - Omalo pāreja (2826m) |
Ar trešo piegājienu (iemaņu trūkums) iekurinu krāsniņu; lai īpašnieks piedod, ka dūmenī izkūpēja karšu spēļu rezultātu burtnīciņa. Lielas jēgas no kuršanas nav, jo logu stikli gan veseli, toties sienās pamatīgas spraugas. Paklāju uz matrača savu pledu, virsū guļammaisu un divas namiņa segas un liekos uz auss. Zem klints arī nakšņoju ~1700m augstumā; ar divām segām un pajumtē kā Dieva ausī.
*Rakstot šo textu un pētot Google Maps foto, sapratu, ko teliņa meklētāji bija domājuši ar nakstmājām pie spa namiņa: kādu puskilometru tālāk pa nozarojumu koka divstāvu nams. Trīs gadu senos foto redzamas vairākas istabas ar stiepļu pinuma gultiņām; nešķiet, ka nams jau tolaik būtu bijis apdzīvots. Bet kā gan vietējie var zināt — viņiem savas mājas ar gultiņām. Šodien ~17km/800m.
Foto metadatos skatos, ka nākamajā rītā septiņos esmu bijis augšā & gatavs ceļam. Smidzina — vienīgā nejaukā diena visā 18 dienu ceļojumā. Nolemju pirms došanās ceļā vēlreiz paplunčāties. Ap deviņiem esmu uz ceļa, neesmu nogājis ne kilometru, kad brauc apvidnieks, kurā tikai šoferītis un milzīga traktora riepa uz aizmugurējā sēdekļa. Un piestāj! Tālākais kā pasakā — silts, mīksts un mušas nekož. Ceļš — sk. kartē un video augstāk. Video tūristi stundām velkas aiz govju bara. Mans vedējs ar pieredzi: ar bamperi vai auto spārnu maigi paspiež govslopus uz nomali, un tiekam uz priekšu diezgan veikli. Interesantāk, kad kādam bullim uznāk miesaskārība ;) — tad neatliek nekas cits kā gaidīt.
Augšupceļš pa dienvidu nogāzi, un tajā sniega ne pārāk daudz. Krievu laikos (80. gados) pāri pārejai sākuši būvēt elektrolīniju: stabi saslieti (tagad tie pagalam sarūsējuši), bet vadi tā arī nav savilkti.
Lejupceļš aiz pārejas — pa ziemeļu nogāzi, un kupenas ceļa malā vietām pusotru metru augstas. Vedējs laipni piestāj, lai varu nofočēt. Vaicāju, vai līdz jaunam sniegam rudenī viss paspēj nokust; paspējot gan. Ceļu dienests izsludinot, kad ceļu sāk un kad beidz uzturēt (tīrīt sniegu, novākt noslīdeņus utt,); katru gadu tas, protams, citādi. Šogad ceļš oficiāli atklāts 31.maijā, t.i., pirms astoņām dienām. Drosmīgie uz pašu atbildību var mēģināt braukt/dzīt lopus arī citā laikā. Pāri ceļam diezgan daudz strautu, kājām ejot, būtu diezgan interesanti.
Lejupceļš lēzenāks nekā augšupceļš: kāds ducis serpentīna vijumu, un tad ceļš ieiet ielejā ar upi. Pabraucam garām nacionālā parka uzraugu postenim (nesen celta plakanu akmeņu divstāvu ēka) un pēc pieciem kilometriem nonākam ielejas sašaurinājumā, kur upe un ceļš nav spējuši ieleju sadalīt) — visā ielejas platumā tikai strauji plūstošs ūdens. Pie ūdens klaida apstājušies divi auto: 4wd komercbusiņš no Kvemo Alvani un Hilux ar piekabi, kurā kāds pusducis teļu un citas radības; abi šoferīši kaut ko spriež. Un stāv ekskavators. Vedējs teic, ka tālāk nebrauksim; izrādās — viņš ekskavatorists, kurš atbraucis upi savaldīt. Ierāpjas kabīnē, iebrauc upē un sāk veidot grants uzbērumu, lai piespiestu upi pie ielejas vienas nogāzes.
Vaicāju šoferīšiem, vai var mani pārvest ūdens klajam. 4wd krata galvu — skaidrs, ka viņš manī redz zudušu peļņu; Hilux teic, ka viņa auto nudien neesot vietas (kas pilnīga taisnība). Saku, ka man derēs arī piekabē pie teļiem, un šoferītis piekrīt. Rāpjos iekšā, un braucam iekšā ūdenī; patiesībā nav nemaz tik dziļš — tikai līdz riteņu rumbām. Galvenais zināt/nojaust, kur ceļš.
Pēc kāda puskilometra ceļš uziet nogāzē ārā ūdens; vedējs teic, ka palikšot gaidīt savus ganus un govis. Pateicos un dodos tālāk kajām. Pusdienlaiks, līdz Omalo nieka 12km — tikšu galā vēl pēcpusdienā, kaut viss atlikušais ceļš būtu kājām jāveic. Turklāt vairs nesmidzina. Pāris kilometru tālāk — pirmais ciems, Khiso (ხისო): dažas mājas lejā pie upes, vairums — augstu nogāzē. Tā drošāk, ja nu pēkšņi naidnieki. Pāri upītei — vanšu laipa; šajā krastā — pirmsplūdu laika ģenerators. Nu jā, elektroapgāde te katra paša ziņā.
Brauc mans beidzamais vedējs, piestāj nelūgts un teic, lai rāpjos pie teļiem. Man divreiz nav jāsaka — esmu iekšā, un sākas brauciens ar vējiņu. Ceļabiedri: pusducis teļu (vienam pilnīgs besis: nogūlies uz piekabes grīdas, pārējie pagriezienos un dangās mīdās pa viņu), dzīvīgs jērs, kuram braukšana acīmredzami sagādā baudu, un kucēns sprostā (citādi viņu samītu).
Būtu iznācis lielisks brauciena video, ja vien būtu bijusi trešā roka, kurā turēt tālruni; divas rīcībā esošās bija ieķērušās piekabes reliņos. Ūdens šļakatas šķīst augstāk par auto, nākas izvairīties no zariem, kuri noliekušies pāri ceļam, kantēt līkumos un vēl skaidrot vienam no teļiem, ka nekāda mugursomas zīšana neiznāks; viņš samierinās un pievēršas biedra ausij.
Foto metadati vēstī, ka ceturksni pāri vieniem esam bijuši galā. booking.com rezervēju naktsmītni, kura šķiet jēdzīga cenas/kvalitātes attiecības ziņā (izvēle nav pārāk plaša, jo tūrisma sezona tikai sākas, veikaliņā (īpašniece, šķiet, tikko ieradusies no lielās zemes) nopērku plāceni, bombongas un burbuļūdeni (trakoti kārojas ko saldu) un dodos uz viesu namu. Vakariņas ēdīšu tur.
Saimnieks Pāta kādu desmitu gadu jaunāks par mani; lieliski runā krieviski: izrādās, viņam ilgāk nekā desmit gadu bijusi darījumdarbība (=business) Krievzemē, tad kādā brīdī šķitis, ka gana, un tagad viņš Omalo mīt visu cauru gadu. Vaicāju, vai elektrība arī ir; viņš pretī — kādam nolūkam. Uzlādēšanai; jā, jā, tik daudz esot. Pie sevis domāju: apmācies, tāpēc nekāda veļas mazgāšana, droši vien, neiznāk. Kaut kādi ārzemju labdari visiem sadāvājuši ☀ ūdens sildītājus, bet tādā laikā kā šodien arī no tiem lielas jēgas neesot, tāpēc Pāta uzsildīšot ūdeni ar malciņu, un pēc pusstundas mazgājos riktīgi karstā dušā.
Līdz vakariņām novalstos šļaugans pa gultu: desmit dienu kustībā, turklāt vēl vakardienas substances liek sevi manīt. Vakariņās (₾30/€11) zupa, dārzeņu sautējums, 🍅 & 🥒 salāti... Vaicāju Pātam, kā viņš tiek pie svaigiem dārzeņiem; Omalo — nekā, pazīstami pāri kalnam braucot un atvedot, trakums, ka iepriekš nevarot zināt, kad un cik viesu uzradīšoties. Tie noteikti bija vērtīgākie salāti manā mūžā.
Nākamais texts: 8.jūnijs, Omalo–Diklo 🇬🇪
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru