9am izeju no viesu nama; samniece teic, ka mikriņš uz Tsnori, pilsētiņu kalna pakājē, tikai vienpadsmitos, tāpēc iešu ~8km kājām. Varētu arī pa asfalta serpentīnu, bet kartē zīmētā taka daudz taisnāka. Izrādās, ka to vairs tikpat kā neizmanto: sākumā vēl nekas, bet lejāk laušanās caur dzelkšņainiem krūmiem ar mugursomu plecos ir diezgan interesants vingrinājums. Tieku uz ceļu vietā, no kuras līdz pilsētiņas robežai kādi 2km, laiku pa laikam brauc pa kādam auto, bet neviens nestājas. Kad, ticis pašā pilsētiņā, vairs nestopoju, pats apstājas mana vecuma tēvocis apvidniekā, laipni aizved atlikušos 2km līdz centram un izlaiž tur, kur piestāj mikriņi uz Lagodekhi. Par mikriņu sarakstu neviens neko nezina, tāpēc grasos ~40km stopot. Nopērku flomasteru, palūdzu gabalu kartona, uz tā uzrakstu ლაგოდეხი un dodos ārā no Tsnori (aizraujoša kā Olaine). Kad pie pilsētiņas robežas grasos sākt stopot, brauc satiksmes mikriņš; pēc pusstundas esmu Lagodekhi.
Lagodekhi pilsētiņa pie pašas Azerbaidžānas robežas, un tur senākais nacionālais parks 🇬🇪 — dibināts 1912.gadā, tad pat, kad Moricsalas rezervāts. Divi latvju biologi 2013.gadā (sakarā ar aizsargājamo teritoriju simtgadi) sacerējuši 25 lappuses garu textu ar abu vietu salīdzinājumu.
Par takošanas resursiem
Krievu laikā pie kartveļiem kaut kā nebija iznācis būt; pirmoreiz turp aizbraucu tikai 2018.gadā — uz piecām dienām Tbilisi. Nākamajā reizē(-s) gribēju uz kalniem, sāku meklēt ko par takām un uzgāju Jozefa (slovāks vai izliekas par tādu: viņa tālruņa numurs sākas ar +421) vietni. Lieliski sistematizēta informācija (un kartes) ne tikai par takām, bet arī par transporta iespējām, naktsmītnēm utt. Visa informācija rūpīgi pārbaudīta; līdz šim neesmu pamanījis tur vērā ņemamas kļūdas.
www.wikiloc.com — vietne (un lietotne), kurā ikkatrs var iezīmēt un publiskot to, kur gājis/skrējis/minies/rāpies utt. Un meklēt un izmantot citu publiskoto; gustavs tur sazīmējis 67 pastaigas.
 |
| Pirmais rododendrs |
Lagodekhi pilsētiņa mīlīgāka nekā Tsnori; aši sapērkos zemenes, saldos ķiršu, maconi un plāceni un dodos uz nacionālā parka mītni pilsētiņas nomalē (2,5km). Svarīgākā izklaide parkā — ~40km gara taka uz Melnās klints ezeru (~2800m augstumā) uz pašas 🇬🇪–Krievzemes/Dagestānas robežas. Pie takas divi namiņi, un vairums apmeklētāju izstiepj pārgājienu trim dienām: pirmajā dienā 1300m kāpuma līdz Meteo namiņam ~1900m augstumā, otrā dienā līdz ezeram un Demidova namiņam ~2600m augstumā kādus pāris kilometrus aiz ezera un trešajā dienā 2km lejupkāpiens līdz nacionālā parka mītnei. gustava plāns: pirmajā dienā — 2km augšup līdz Demidova namiņam, pārnakšņot tajā un nākamajā dienā ezers un 2km lejup garām Meteo namiņam līdz finišam; katru dienu ~20km.
Parka mītnē uz palodzes burvīgs pelēks kaķis — skaidrs, ka viņš te saimnieks, kurš nosaka kārtību. Pēc brīža kašķi meklēt ierodas otrs — galīgi plakanu purniņu un melniem lokiem ap acīm kā iz vācu expresionisma filmām. Nacionālā parka reindžeris Zaza patriec otro uz citu palodzi, un atkal miers mājās.
 |
| Nacionālā parka kaķis (& gustavs) |
Izrādās, ka gustavsm diezgan veicas: robežsargi uz vasaras posteni ~3,5km no ezera devušies tikai pirms divām dienām; ja viņu tur nav, nekāda iešana neiznāk. Pierakstos apmeklētāju sarakstā (esmu pirmais, kurš šogad dosies uz ezeru), noklausos Zazas norādījumus, pierakstu viņa tālruņa numuru un dodos ceļā. Zaza maķenīt neapmierināts, ka iešu neierastā virzienā (būšu pie robežsargiem, izejot no robežjoslas, ne ieejot tajā), bet aiz krekla stērbeles netur. Pulkstenis pusdivi; 2km augšup pa taku — kādas 6...7h; tātad vēl ar gaismiņu būšu Demidova namiņā. Soļošana raita, jo lielā mugursoma palikusi parka mītnē, bet plecos pavisam mazītiņa, kurā tikvien vietas kā guļammmaisam, pledam, kamzolim, plācenim un glāzei maconi. Ko tur staipīs daudz līdzi, ja žviks — kalnā un žviks — lejā.
Sākums pa ļoti labi iemītu taku, pa kuru tūkstoši dodas uz netālu ūdenskritumu. Nekādi neizdodas atrast vietu, kur nozarojas man vajadzīgā taka kalnā: tā kā eju nepareizā virzienā, marķējums koku neredzamajā pusē. Nostaigāju šurpu turpu trīs reizes, tad tomēr nākas ielādēt tālrunī Kimas un Dela karti un vislielākajā iespējamajā palielinājumā pēc zilā GPS punkta atrast precīzu taku sazarojuma vietu. Vajadzīgajai takai pārliekušies kazenāji: pirmajam gājējam sezonā ne tikai liels gods, bet arī ērkšķi ceļā. ;) Kādi 200m pa kazenājiem (īsbiksēs diezgan ass piedzīvojums), un tad taka kļūst labāk manāma.
Takošanai izmantoju lietotni WalkMe — tajā, manuprāt, vislabākās kartes un navigācija darbojas arī lidojuma režīmā, kas ļauj pastiept tālruņa akumulatora lādiņu ilgākam laikam. Šoreiz tas īpaši svarīgi, jo Demidova mājiņā gaisma no Saules baterijām, bet kontaktligzdu nav.
Trijās stundās esmu uzkāpis ~1km (no 600 līdz 1600m); tātad, viss kā pa sviestu. Bet tad sākas nepatikšanas: pa kādai lietus lāsei, kas pārvēršas pamatīgā lietū un, kas sliktākais, negaisā. Vēl esmu mežā, grāvieni nav gluži virs galvas, tomēr tādā laikā doties klajā (meža robeža Kaukāzā ~2000m augstumā) nav gluži prātīgi, griezties atpakaļ arī negribas. Un tad takas malā glābiņš — klints pārkare, zem kuras sausu lapu lēvenis un pat veca ugunskura vieta. Un sauss! Citu tādu vietu ceļā neredzēju.
Izrādās, ir pieejami mobilie sakari un brīžiem pat 4G tīmeklis. Piezvanu Zazam, lai neuztraucas, ka pirmais tūrists pazudis, pačatoju ar dažām draudzenēm, un tad jau negaiss arī pāri. Varētu celties, iet un krēslā tikt līdz Demidova namiņam, bet guļammaisā tik sasodīti forši! Pārlaidīšu nakti te, ~1750m augstumā. Nav pārāk augstu, turklāt mākoņainā laikā naktis siltākas nekā skaidrā. Un taka noteikti pēc lietus slidena, un zāle gar to slapja. Nē, palikšu tepat.
Pasūtinu Karpatu aitas saullēktā plkst. 5.24 (![🇱🇻]()
par stundu agrāk). Antra apšauba, ka spēju tādā agrumā pamosties, un no ap pusastoņiem rītā secinu, ka viņai bijusi pilnīga taisnība — nespēju. Vēl viņa kaut ko par plēsīgiem meža zvēriem, bet tas taču skaidrs, ka gustavs šajā mežā visplēsīgākais!
Nevarētu teikt, ka būtu bijusi pati ērtākā gulēšana mūžā, tomēr tīri ciešami. Lielākais traucēklis bija nevis aukstums, bet lapu slānis, kurš neturējās zem manis, un saraust lapas, kad abas rokas guļammaisā, nav vienkāršs uzdevums.
Ap astoņiem dodos ceļa. Kādus 100m augstāk, vēl mežā — pirmais rododendrs. Dzeltens & smaržīgs (to atklāju vēlāk). Visā ceļojumā redzēju trīs veidu: baltus kā video par Svanetiju un ap Dadikurtu (gaidiet, kaut kad būs!), dzeltenus kā Babītes dārzā un pavisam zemus baltus, kuri atgādina zileņu vai vaivariņu cerus. Drīz koki beidzas, un taka sāk līkumot pa puķainām nogāzēm: gaiļpieši, muskares, gaišzilsniedzites un daudz citu, kuru nosaukumus nezinu. Uz takas pirmais pakavs: kurš pirmais no rīta, tam pieder saimnieka čības, kurš pirmais pavasarī, tam visi pakavi uz takas. Kutaisi lidostas atmīnētājiem būs par ko priecāties. Lidostās pakavus ļoti cītīgi aplūko, bet ne reizi vēl nav atņēmuši. (Visā ceļojumā atradu trīs veselus un trīs pusītes. Iemesls pirkt zirgu.) Ar atrasto pakavu maķenīt parušinos pēc sīpoliem; parka noteikumos teikts, ka tā neesot labi, bet puķu veselas nogāzes un es tikai maķenīt. :)
Iepriekšējā vakarā esmu izdzēris visu ūdeni, bet ceļā ne strautu, ne avotu (to zināju). ~2500m augstumā pirmais sniega plankums; piegrābstu pilnu pudeli, bet sniegs tajā kūst gauži lēni.
Taka arvien biežāk iet pāri sniega laukiem, taču iešanu tie pārāk neapgrūtina — no rīta sērsna vēl stipra. Pēc 3h gājuma gluži negaidīti klāt Demidova namiņš (~2650m): dzeltena ēciņa četrām istabām (un ~20 gultiņām; ir pat matrači un apgaismojums no ☀️ baterijām) un nojumi līdzās. Gluži klajā vietā, jo kokiem te daudz par augstu. Vēl pat zāle nav izdīgusi, tikai sīki dzelteni ziediņi, tādi kā zeltstarītes. Slinkāki tūristi var iznomāt zirgu — jāšanai vai somu nešanai (₾50/€18 dienā par zirgu un tikpat pavadonim). Bet tas tikai tad, kad pie Demidova namiņa zālīte.
 |
| Akmeņu uzkalniņš :D; taka zem sniega |
No tuvēja sniega lauka gar pašām namdurvīm tek strautiņš; beidzot varu atdzerties. Kopējā istabā augstu pie sienas — lai grauzēji netiek klāt — plaukts ar ēdmaņām, kas palikušas no rudens, tostarp burka asu dārzeņu salātu. Tieši tas kas vajadzīgs, jo skaidrs, ka divās dienās galā netikšu, bet somā no ēdmaņas tikai plācenis. Vēl iemānu pudelē pusi burciņas ķiršu ievārījuma un dodos tālāk.
Nu jau ceļā ieplakas, kurās taku zem sniega var nojaust tikai pēc kērniem (akmeņu uzkalniņiem — termini.gov.lv ;D). Vietās, kur apakšā kušanas ūdeņi, sniegs vietām neiztur manu svaru. Un tad jau Melnās klints ezers klāt. Neliels, kādus pārsimt metrus garumā, vēl ledū; 🇬🇪–Krievzemes robeža to sadala divās vienādās daļās. Kaut kur lasīju medniekstāstiņus, ka krievu pusē mēdzot klīst par ganu pārģērbies čekists, kurš piedāvājos kartveļu puses tūristiem sadzert ar viņu čaču, tā cenzdamies pārvilināt tos pāri robežai, un tad arestējot. Sniegā nevienu ganu/čekistu nemana, un būtu varējis pastaigāties arī pa krievu pusi. Uzkāpju paugurā līdzās ezeram: gan skata dēļ, gan tādēļ, lai būtu ticis vismaz 3km augstumā (dažādās kartēs paugura virsotne 3010...3042m augsta; robeža tieši tai pāri). Beidzot nākas uzvilkt kamzoli; līdz tam visu laiku biju vienā t-kreklā (+10c (?), bet kustoties ciešami).
Tālākā iešana gandrīz tikai pa sniegu; maķenīt uz augšu, maķenīt uz leju, pāri dažiem strautiem. Aiz kāda paugura nostāk no takas liela melna telts un 🇬🇪 karogs tai līdzās — robežsargu postenis. Zaza pieteicis, ka jāiet pie viņiem atzīmēties, kaut gan eju jau ārā no robežzonas. Pie ieejas padodu skaļu გამარჯობა, no telts iznāk vīriņš un blenž manī kā jokā. Iedodu nacionālā parka izrakstīto papīru un ID karti, un ieejam teltī. Tur pieci vai seši robežsargi, izstiepušies gultiņās & iegrimuši tālruņos, modri sargā 🇬🇪 valsts robežu. Priekšnieks ieraksta mani kantorgrāmatā, izraksta caurlaidi, pavaicā, vai var kā palīdzēt, novēl laimīgu ceļu un parāda taisnāko pāri sniega laukiem.
Tālākais — sparīga kāju kustināšana ~800m lejup. Plato un sniegs drīz beidzas, taka labi iemīta un absolūti droša pat visstāvākajās vietās. Aizraujoši skatu uz Lielās Kaukāza grēdas atzariem un Kahetijas līdzenumu starp Lagodekhi un Tsnori. Krietnu gabalu tālāk — avots, kurš, šķiet neizsus arī vasarā. Kādā vietā uz takas saritināts paklājiņš: pasitu to padusē un saprotu, ka neesmu parkā vairs viens. Sākas mežs un dzelteni rododendri, un tad jau arī Meteo namiņš klāt. Pie tā kādi seši sēž ap ugunskura vietu un pļāpā vāciski. (Nākamajā dienā parka mītnē apmeklētāju sarakstā paskatīju, ka daļa no Vāczemes un daļa no Šveices. Hmmm, kā viņi spēja bez tulka sazināties?) Ieraudzījuši mani, angļu mēlē vaicā, kā bijis gulēt zem klints. Bezdrāts telegrāfs strādā lieliski! Paklājiņš, protams, pieder vienam no viņiem. Meteo namiņš nostāk no galvenās takas; viņi noteikti pagājuši tam garām, attapušies, griezušies atpakaļ un ceļā paklājiņu pazaudējuši.
 |
| Tālumā — Kahetijas līdzenumi |
Šis namiņš jaunāks nekā otrs, gultiņas & matrači tādi paši, turklāt ir ne tikai elektrisks apgaismojums (no ☀️ baterijām), bet arī kontaktligzdas. Izmēģinu vairākas, bet manu tālruni nelādē. (Pa nakti izdomāju, ka ligzdās — tāpat kā spuldzītēs — 12V līdzstrāva; ar 220V maiņstrāvai paredzētu adapteri namiņā var, piemēram, riekstus šķelt.) Esmu stāvējis kājās 10,5h/21km, tāpēc — kā teiktu Kundrija — Ich bin [ein bisschen] müde. Turklāt maķenīt drebulis — no tā, ka visu dienu ☀️. Man vienam pašam lielākā istaba, pat ar svētbildēm. :D Neaizeju pat līdz avotam, bet iztieku ar pudelē palikušo zaptsūdeņa trešo šķaidījumu, lienu guļammaisā un pēc ierastās 12s cīņas ar bezmiegu atslēdzos.
Pa miegam dzirdu, ka naktī līst, bet nākamais rīts tikpat saulains kā vakarējais. Nomazgāju avotā muti, piepildu ūdens pudeli un ceturksni pāri astoņiem dodos 13km/1300m lejupceļā. No vāciem palikuši tikai divi, kuri nakšņojuši teltī. Novēlu Mahlzeit (kaut gan pusdienu laiks vēl tālu) un viel Spaß: lai redz, ka es nav mucā audzis. Lēšu, ka trijās stundās vajadzētu tikt galā. Tālrunī palicis 25% lādiņa, jo naktī zem klints biju aizmirsis ieslēgt lidojuma režīmu, un tālrunis bija rijis ārējā akumulatora lādiņu kā kalkūns. Šodien tā taupīgi ar lietošanu, lai pietiek foto.
Lejupceļa krāšņākā daļa — pa bērzu sīkmežu, kurā pa pilnam dzeltenu rododendru. Antras uzdevumā apostu: smaržo gan. Bez pamudinājuma mēdzu ostīt tikai vīnu lietošanas laikā. Zem dižskabāržiem rododendru vairs nav, un aizraujošu skatu arī ne. Pēc norādēm lēšu, ka turos iecerētajā grafikā. Kādā vietā pretī kāpj jauns pāris milzu mugursomām. Interesanti būtu uzzināt saturu!
Tikusi no kalna lejā, taka kādu kilometru līkumo pa palieni ar leknu augāju (nātrēm utt.) un aizved pie upes. Zilas bultas uz akmeņiem norāda uz vietu, kur kādreiz bijusi laipa. Saprotu, ka kādos palos aizskalota. Pa krasta brikšņiem dodos meklēt jauno. Nepavisam nebija prātīgi: nocīnos kādu puskilometru pa nātrēm, kazenājiem un kritušiem kokiem šajā krastā, pārbrienu upi kādā platākā un seklākā vietā (ūdens līdz ceļiem, bet straume pamatīga) un tad tikpat otrā krastā, līdz tieku uz takas, pa kuru pirms divām dienām sāku gājienu. Kājas kā Pestītājam, kurš tikko noņemts no krusta. Viņā krastā vajadzēja griezties atpakaļ uz galvenās takas, un tā būtu aizvedusi līdz jaunajai laipai.
Nacionālā parka mītnē ierodos tieši pusdienlaikā (3h45 iecerēto 3h vietā), blakus strautā bez steigas (mikriņš uz Telavi pustrijos) nomazgājos, pārģērbjos, papļāpāju ar parka darbiniekiem. No manis nepaņem ₾20/€7 par nakšņošanu namiņā; teic — dāvana pirmajam apmeklētājam sezonā. Laikam ļoti trūcīgs izskatos :D Beigās vēl aizved 2,5km līdz Lagodekhi centram.
Ārējas saites
Takas apraksts & karte Jozefa vietnē
Skotu video (ar nebeidzamu ēšanu)
Nākamais texts: 3.–5.jūnijs, Telavi & Pankisi ieleja 🇬🇪
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru